Galerija
stefan-bd2 nikki_jackson_1 lfi_teenchoice260 054 forbidden alex3 cal5 robertpattinsonreshoots10 peterfacinelli3
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 7. nodaļa

7. SPĒLE KĻUVA BĪSTAMA

Vakardiena bija pārsteigumiem bagāta un šodiena solījās būt ne mazāk pārsteidzoša. Man izdevās izvairīties no Čārlija, jo viņš jau agri devās uz iecirkni, lai gan pirms tam bija ienācis paskatīties vai esmu pamodusies. Es biju, bet izlikos ka vēl guļu. Biju pateicīga Sjū, ka brokastojot viņa necentās mani izprašņāt. Viņa par notikušo zināja tik pat daudz, cik es, jo bija viena no vecajiem, kas nodrošināja kārtību rezervātā. Līdz šim viņai nebija nācies Čārlijam melot – viņa vienkārši visu nestāstīja. Bet vakar viņa pirmo reizi bija samelojusies, kad vectēvs pajautāja par dzīvi rezervātā un noslēpumiem, kas tajos slēpjas. Sjū prasmīgi novirzīja sarunu citā virzienā, taču es biju droša, ka viņi pie tās vēl atriezīsies.

Skolā bija citādi. Man ne no viena nebija jāizvairās. Gluži pretēji. Man vajadzēja ar kādu parunāt. Protams, ar Helēnu. Viņa kopā ar Ralfu stāvēja paslēpusies koku ēnā stāvlaukuma tālākajā malā. Es ļāvu savam braucamajam nevērīgi slīdēt uz to pusi un apstājos tikai pāris soļus no viņiem. Automašīna vēl darbojās, kad kāds atrāva šofera durvis.

“Sveika, draudzene!” Smaidīdams pa visu seju un juzdamies kā spārnos, manā priekšā stāvēja Ralfs.

Helēna neapmierināti nošņaukājās.

Satvēru savas mugursomas lenci un vilkdama to līdzi pāri sēdeklim, izslīdēju no pikapa.

“Sveiks, Ralf!” Es iesmējos par Ralfa dedzību. “Čau, Helēna!” es pamāju meitenei.

Viņa uzsmaidīja savu ierasto, draudzīgo smaidu un ļauni paglūnēja uz Ralfu.

“Kas tad nu atkal?” viņš noņurdēja. Mēs visi trīs sākām iet uz skolas pusi.

“Tu mani kaitini.”

Puisis iespurdzās. “Tas nu gan ir jaunums.”

Viņi kašķējās gluži kā brālis un māsa, par kādiem viņi izlikās.

Es iesmējos.

“Vēl viena diena garlaicīgajā mirstīgo pasaulē,” Ralfa skatienā jautās kas gaidošs un vilinošs.

“Viņš mani nemitīgi tracina,” Helēna pasūdzējās. Viņa gāja man viena pusē un Ralfs otra, tāpēc viņš pārliecās pār manu galvu, lai paskatītos uz māsu.

“Nepūcējies nu tik dikti. Es tev tīri labi patīku, tikai tu to nespēj atzīt,” viņš ķircinājās.

Helēnai pārsteigumā pavērās mute un viņa novaidējās. “Neiedomājami!” Viņa pieliecās man tuvāk. “Tu redzi, kas man jāpārcieš katru dienu?”

Ralfs pavīpsnāja.

Mēs sasniedzām skolas ieeju.

“Ak, šie naivie, stulbie cilvēciņi,” viņš nespēja rimties pat tad, kad gājām pa gaiteni uz pirmo nodarbību un mūs apbrīnas pilniem skatieniem pavadīja bars vecāko klašu skolnieku.

Viena no meitenēm tobrīd steidzās lejā pa kāpnēm, lai paskatītos tuvāk un paslīdēja. Viņa neveikli noslīga līdzās margām un tikai pēdējā brīdī paspēja tām pieķerties, lai nezaudētu līdzsvaru pavisam.

Ralfs sāka nevaldāmi, bet ne skaļi smieties. “Paskatieties tikai. Viņi ir tik kusli, nevarīgi un dumji.” Viņš nicinoši nolūkojās meitenē, nomaskēdams to ar liekulīgu smaidu.

Es viegli viņu iebukņīju. Ralfs apveltīja mani ar tēloti samulsušu skatienu un iebukņīja pretī.

“Šoreiz pie tā esi vainīgs tu, sagrozīdams viņām galvu,” Helēna dzēlīgi aizrādīja. “Vai tad tu neredzi, ko viņām nodari?”

“Es esmu izskatīgs. Ko lai tur dara? Nevar ne salīdzināt ar tiem ņuņņām,” runādams, viņš ar galvu pameta uz to pusi, kur pašlaik sarunājās pāris mūsu klases zēnu, apspriezdami sesdienas starpgadījumu.

Starp viņiem bija arī Dāvids un mani pamanījis, puisis sāka nākt tuvāk. Viņš saminstinājās, kad saprata, ka būs jārunā Ralfa klātbūtnē. Es piepeši sapratu, ka no jauna vēlos izbaudīt šī neparastā zēna tuvumu un paspēru soli viņam pretī. Mūsu atvadīšanās bija diez ko neveikla un priecājos, ka tā nav radījusi izvairīšanos starp mums.

“Es tūlīt,” uzsaucu pār plecu draugiem un nācu viņam pretī. Ralfs un Helēna apstājās un palika nolūkojamies man nopakaļ. Es dzirdēju draudzeni priecīgi iesmejamies, bet Ralfu izgrūžam īsu rūcienu.

“Beidz uzvesties kā āksts,” Helēna viņu aprāja.

Ralfs pasmējās. “Es mēģinu atdarināt dumjos cilvēkus.”

Redzot, ka nāku pie viņa, Dāvids atplauka smaidā. “Labrīd, Nesij!”

“Labrīd, Dāvid!”

Viss joprojām bija tāpat. Mēs bijām draugi.

Es apjautājos par Džo, kurš pēc kritiena bija nogādāts slimnīcā, bet ievainojums nebija bīstams un viņš jau šodien bija atgriezies skolā, lai visiem izstāstītu par savu ekstrēmo piedzīvojumu un padižotos meiteņu acīs.

Man atkal prātā uzplaiksnīja atmiņas par asiņu smaržu, bet Dāvida klātbūtne to padarīja mazāk svarīgu, izvirzot prāta priekšplānā viņu pašu.

“Tas nu gan viņam diži daudz palīdzēs, lai gan viņš tagad mazliet pieklibo, izraisīdams visos žēlumu,” Dāvids pasmīkņāja un paskatījas uz Ralfu ar neuzticīgu skatienu.

“Ralfs patiešām nav slikts.” Vājš mēģinājums no manas puses par to kādu pārliecināt. Neizskatījās, ka Dāvids tam noticētu, bet lai nu paliek. Es piepeši kaut ko atcerējos. “Šodien sporta nodarbībās ir paredzēta basketbola spēle, ko Džo tā gaidīja. Vai viņa savainojums ļaus viņam spēlēt?”

Dāvids novaikstījās. “Šaubos vai.”

“Viņš būs sarūgtināts.”

“Kā nu ne. Es arī būtu, ja nāktos palaist to garām. Tiksimies tur!” Dāvids viltīgi uzsmaidīja un uzsauca aizšaudamies uz savu stundu. Tā bija jau otrā reize, kad viņš devās prom steigā.

Dienas gaitā man radās iespēja aprunāties ar Helēnu divatā un es pastāstīju viņai par vakar notikušo Čārlija mājā.

“O-o! Džeiks ir greizsirdīgs,” viņa novilka pavisam savādā tonī.

“Uz ko tad?” pārsteigta iesaucos, nesaprazdama viņas attieksmi.

“Nu uz Ralfu taču,” Helēna nosacīja, it kā būtu jāpaskaidro acīm redzamais. Es gan neko tādu nesaskatīju.

“Kāpēc lai Džeiks būtu greizsirdīgs uz Ralfu?”

Viņa iespurdzās. “Gan jau drīz redzēsi.”

Helēna pastāstīja par Ralfa nodarīto postu mežā, kad viņš bija aizbēdzis no viņiem un Marianna bijusi tik pārskaitusies, ka gribējusi paturēt viņu mājas arestā, bet Ralfs paliek Ralfs. Viņam bija izdevies audžumāti iežēlināt.

“Es jau no pašā sākuma sacīju, ka viņš radīs problēmas, bet kurš tad manī klausījās. Neviens. Un, lūk, rezultāts. Mežs pilns līķu. Negribu pat iedomāties kas notiktu, ja vilki neatsteigtos pirmie.” Viņa nodrebinājās.

Tātad Helēna nezināja, ka par pastrādāto zina arī cilvēki. Nu, protams. Pēdējās dienas, tieši Ralfa dēļ, viņa nav bijusi Lapušā. Ak, kā man negribējās būt slikto ziņu vēstnesei, bet viņa tik un tā uzzinās un labāk, lai par to paziņoju es nevis kads cits. Viņa jau tagad dusmojās uz Ralfu. Varēju tikai iedomāties, kāda būs viņas turpmākā attieksme pret brāli.

Es iekodu lūpā. “Nu ja mēs par to runājam, tad man ir slikti jaunumi,” piesardzīgi izstomīju, vērodama meitenes reakciju.

Viņas skatiens ieurbās manējā. “Saki!” viņa pieprasīja.

“Redzi, tu kļūdies domājot, ka cilvēki par notikušo nezina. Viņi zina. Čārlijs zina.”

“Ko?!” viņai paspruka skaļāk nekā pati bija gribējusi un vairākas ieinteresētas galvas pašāvās mūsu virzienā.

“Nomierinies, Hel,” es nečukstēju, taču runāju pietiekoši klusi un ātri, lai cilvēka ausīm mans sakāmais nebūtu sadzirdams un saprotams. “Es nedomāju, ka tas varētu radīt tālejošas sekas. Čārlijs uzskata, ka pie tā vainojami vilki, bet visticamāk, ka viņš neko nepasāks. Tas noklusīs un mēs turpināsim dzīvot mierā.”

“Jā. Līdz nakāmajam Ralfa izlēcienam. Nes, tas nav droši.”

“Zinu, jau zinu, ko tu domā. Bet paraugies uz visu no Ralfa skata punkta.”

“Kāds tad tas būtu?” Helēna dzīlēgi iejautājās. “Kost, plēst, nogalināt? Esmu pats labākai?” viņa nevainojami atdarināja Ralfa balsi un ja viss nebūtu tik nopietni, es būtu par to pasmējusies.

“Ne jau tā es to domāju.”

“Zinu, ko tu domāji. Vienkārši nespēju savaldīties. Un vispār, nespēju saprast, kādēļ tu esi Ralfa pusē.” Piepešais acu skatiens ar kādu draudzene palūkojās manī, jau atkal lika man atminēties kalna pakāji un visu, kas notika.

Es dziļi ieelpoju un iekodu lupā.

“Stāsti,” parādījās viņas uzstājīgais tonis.

Es noriju siekalas. Bija tāda sajūta, ka man kaut kas iesprūdis kaklā. Par savu vājumu es nevēlējos runāt ne ar vienu, bet par spīti tam, ka biju solījusi nevienam to neteikt, man vajadzēja kādam izkratīt sirdi un Helēna bija mana labākā draudzene. Es zināju, ka viņa mani sapratīs. Bet pat tad es kaunējos un vārdi pār manām lūpām nāca lēni un negribīgi. Es tiešām jutu lielu kaunu.

“Pārgājiena laikā kaut kas notika…” Es apklusu, bet Helēna tikai turpināja lūkoties manī un gaidīja. “Tu droši vien jau esi dzirdējusi, ka Džonatans Kenings savainojās…”

Es nepabeidzu savu sakāmo, kad Helēna skaļi ierāva elpu, pārprazdama.

Es vēlreiz noriju siekalas. Traucējošā sajūta kaklā nepazuda.

“Es viņam neko nenodarīju. Tas bija viņš pats. Viņš nokrita,” es paskaidroju. Vismaz par to es nebiju atbildīga.

“Un kas tad notika?” Bija skaidrs, ka Helēna nejautāja par Džo, bet gan par mani.

Aizvēru acis un iekodu lūpā. “Es sajutu asins smaržu… un man bija ļoti grūti savaldīties, lai… ”

“Ā!” Helēna aši visu saprata, par ko es viņai biju ļoti pateicīga, jo nezinu, vai spētu pateikt skaļi, ka vēlējos Džo nogalināt. “To nu es negaidīju. Biju domājusi, ka tu pret asinīm esi imūna… nu tā kā Kārlails, jo… tu esi… ” viņa saminstinājās, nezinādama kā to paskaidrot, lai mani neaizskartu.

“Cilvēks?” es viņai palīdzēju un piekrītoši pamāju ar galvu. “Jā. Es arī biju domājusi, ka asiņu smarža man neko nenozīmēs, bet, acīm redzot, biju kļūdījusies.”

“Un kā tu… kā tev izdevās? Nu Džo vēl ir dzīvs,” viņa gribēja zināt.

“Lai cik absurdi tas izklausītos, manu uzmanību novērsa cilvēks.”

Helēna viltīgi samiedza acis. “Ļauj man minēt. Tas bija Dāvids Hotons. Puisis no vēstures stundas.”

“Un mums visiem būs kopīgas sporta nodarbības,” es turināju viņas domu.

“Oho! Iespaidīgi.”

“Es arī par to brīnos. Dīvaini, bet viņa klātbūtnē es jūtos mierīga. Ko tas varētu nozīmēt?”

“Varbūt daudz ko un varbūt neko.”

“Kā tu to domā?”

“Gan jau ar laiku redzēsim. Bet vispār es lepojos ar tevi.” Viņa aplika roku maniem pleciem un uzsmaidīja. “Tu esi daudz stiprāka nekā domāju. Šaubos, vai manu uzmanību būtu tik viegli novērst no cilvēka asinīm.”

Viņas vārdi mani pacilāja. Es zināju, ka viņa sapratīs.

Šo sporta nodarbību ar nepacietību gaidīja visa klase un kā par nelaimi tās lielākais fans bija spiests to vērot, sēžot uz rezervistu soliņa un auklējot savainoto kāju. Džo bezspēcīgi iekliedzās ikreizi, kad bumba būtu varējusi iekrit grozā, taču neiekrita spēlētāju kļūdas dēļ. Braiens viens pats ieguva lielāko daļu punktu savai komandai, lai gan pretiniekos spēlēja Ralfs, bet kā izskatījas, viņš nemaz nemanīja notiekošo uz laukuma. Visa viņa uzmanība bija koncentrēta uz to vietu tribīnēs, kur rezervistos sēdējām mēs ar Dāvidu. Dāvids komentēja spēli un man bija jāsmejas ik reizi, kad viņš izteica piezīmes pretinieku komandai. Es pat nemanīju, pa kuru brīdi notika starpgadījums uz laukuma, līdz atskanēja trenera svilpe. Braiens bija sakņupis uz grīdas un abām rokām satvēris labo sānu. Treneris pienāca puisim klāt un konstatēja, ka viņš tikai smagi sasities, nokrītot, taču uz atlikušo spēles daļu viņš tika nosūtīts malā.

Ralfs tikko jaušami smīnēja, vērodams savainoto klasesbiedru un uz viena pirksta grieza bumbu.

Viņš tīšuprāt bija savainojis Braienu.

Bet kāpēc?

To es uzzināju tieši tad, kad Braiena vietā stājās Dāvids un spēle kļuva bīstama. Ralfs darīja visu, lai parādītu, ka ir labāks un stiprāks par Dāvidu. Vairākas reizes viņš puisi pagrūda, bet ne tik ļoti, lai savainotu. Ralfs vēlējās, lai Dāvids spēlētu un ciestu. Es palūkojos uz Helēnu, kas sēdēja aiz manis un kavēja laiku sarunājoties ar Greisu. Viņa pamāja, apstiprinādama manas aizdomas.

Ralfs atriebās Dāvidam par laiku, ko bijām pavadījuši sarunājoties.

To laikam sauca par greizsirdību.

Mēs ar Ralfu bijām draugi, bet viņam, acīm redzot, šķita, ka tādā gadījumā es nevaru būt draugos arī ar vēl kādu.

Drīz vien lielākā daļa spēlētāju nogura un mēs ar Helēnu pieteicāmies nomainīt Dāvida komandā esošo Mišelu un Amberu, no kurām uz laukuma tik un tā nebija nekāda lielā labuma. Izskatījās, ka pirmo reizi, kopš mēs bijām pazīstamas, viņas mūs uzlūkoja bez nepatikas.

“Nu viņām būs iespēja apbrīnot Ralfu no malas,” Helēna pasmējās, kad mēs gājām uz laukuma vidu, lai sāktu spēli un tad sazvērnieciski piemiedza man ar aci. “Paskatīsimies, ko Ralfs iespēs pret mums abām.”

O, jā. Šoreiz pat es varēju par to papriecāties.

Teiciens, ka atriebība ir salda; no tiesas tāda bija. Man patika vērot, kā Ralfa bravūra izplēn, kad mēs ar Helēnu pārņēmām vadību un viņam nācās krietni nopūlēties, lai tiktu pie bumbas. Mēs visnotaļ uzmanījāmies, lai kustētos kā cilvēki, bet visādi citādi ļāvāmies spēlei, kas mūs aizrāva. Izskatījās, arī Ralfam tas patīk jo beidzot bija kāds, ar ko patiešām varēja sacensties un mans sacensību gars no tā tikai pacēlās.

Lai gan uz laukuma bija divas komandas, spēlējām tikai mēs trīs. Nevienam citam tas vairs nebija pa spēkam. Un tad Ralfam izdevās iemest vairākus grozus pēc kārtas, lai gan tas bija vājš mierinājums, jo kad treneris ar skaļu svilpienu izsludināja nodarbības beigas, mēs ar Helēnu bijā vadībā.

“Zaudēt skuķiem,” es dzirdēju Džo balsi riebumā novaidāmies.

“Divi pret vienu. Nebija godīgi,” nākdams pie mums pāri visam laukumam, sūdzējās Ralfs.

“Viņas ir meitenes. Es teiktu, ka tas bija godīgi,” Dāvids mūs aizstāvēja, nostādamies līdzās man un Helēnai.

“Paldies,” Helēna pateicās un pašķielēja uz manu pusi.

Viņa devās pretī Ralfam, pie kura bija bumbu, un ķircinādamās izsita to viņam no rokām. Bumba aizlidoja uz otru laukuma pusi un viņi abi smejoties metās to ķert.

“Jūs labi spēlējāt,” Dāvids mūs slavēja. “Kur nu labi. Tas bija satriecoši.”

Es pasmējos un mēs sekojām pārējiem ārā no zāles, lai dotos pārģērbties. Sporta zāle gandrīz bija tukša. Lielākā daļa jau bija aizgājuši un starp palicējiem bija Džo, kurš nespēja tik ātri pārvietoties un viņam blakus gāja Braiens. Viņiem sekoja Ambera un Mišela, kas vēl nevarēja atraut skatienus no Ralfa, kurš kaitināja Helēnu, neļaudams viņai aizsniegt bumbu.

Vērodama abu ākstīšanos, apjautu, ka viņi atgādina cilvēkus vairāk, kā paši to apzinās. Redzot viņus šādus, nevienam neienāktu prāta, ka patiesībā viņi ir divi svešinieki, kas nolēmuši dzīvot kopā. Tas patiesi bija apbrīnojami.

“Es laikam nedaudz būšu kļūdījusies,” kad iegājām vienā no piecām ģērbtuves kabīnēm, Helēna man sacīja. “Greizsirdīgs nav tikai viens. Nu jau viņi ir divi. Vai esi droša, ka tev nepiemīt vēl kādas spējas?” Meitene domāja Džeiku, kuram, viņasprāt, bija pievienojies arī Ralfs.

“Tas nav tā,” es noliedzu.

“Kā tu to zini?” viņa izaicināja.

Ja arī Helēna bija kļūdījusies par skaitu, es biju kļūdījusies domājot, ka Amberas un Mišelas attieksme pret mums ir mainījusies. Tā nebūt nebija. Viņas ienāca ģērbtuvē un ieņēma tālāko kabīni no mums. Lai cik klusu viņas arī centās sarunāties, mēs dzirdējam katru viņu izteikto vārdu.

Viņas mūs aprunāja.

“Tā gan bija īsta izrādīšanās. Kāpēc viņām vajadzēja apspēlēt Ralfu?” nicinošā tonī ierunājās Mišela.

“Vai redzēji, kā viņas spēlēja?” Ambera nievājoši vaicāja. “It kā no uzvaras būtu atkarīgs viss. Tā taču ir tikai muļķīga spēle.”

“Man viņas nav patikušas jau kopš paša sākuma un šobrīd patīk vēl mazāk.”

“Nepietiek jau, ka visi klases zēni siekalojas ap viņām, vēl arī Ralfs,” Ambera piktojās.

“Ralfs arī?” draudzene izklausījās pārsteigta.

Helēna tikko valdīja smieklus, lai neatklātu, ka mēs dzirdam viņu sarunu.

“Tikai nesaki, ka tu nepamanīji Ralfa zīmīgos skatienus Nesijas virzienā?”

Es saraucu uzacis. Vai tad tas bija tik pamanāms, bet es vienīgā to neredzēju?

“Viņi taču ir radinieki,” Mišela izklausījās vēl pārsteigtāka.

“Atļaušos atzīmēt – attāli radinieki. Ja viņi vispār tādi ir. Vienīgais, kas viņus saista, ir izskatīgums.”

“Klau! Tev nebūtu iebildumu, ja es uzaicinātu Ralfu uz dārza svētkiem, ko tu rīko par godu skolas beigām?” Mišela nedroši ievaicājās.

Klusums.

“Vispār es pati tā kā biju domājusi viņu aicināt,” Ambera atmeta.

“Man šķita, ka tev viņš vairs neinteresē.”

“Kurai gan viņš neinteresē?!” Tas bija skarbi.

Kabīnes durvis ar blīkšķi atsprāga vaļā un tad ar tik pat lielu troksni aizcirtās ciet, kad Ambera izmetās ārā. Mišela palika viena klusumā, kas iestājās pēc tam un tad nopūtusies sekoja liekulīgajai draudzenei, atstādama mūs vienas. Tiklīdz durvis aizvērās, Helēna ļāva vaļu smiekliem, nemēģinādama tos slāpēt.

“Tas tik bija kaut kas,” viņa izgrūda caur smiekliem.

“Man gan nemaz nav jautri,” es norūcu.

“Vai tu dusmojies par to, kas visiem ir acīm redzams? Tu Ralfam patīc.”

“Arī par to, bet vai tad tu nedzirdēji ko viņas teica? Viņas netic mūsu radniecībai.” Es norādīju uz acīm redzamo Helēnai.

“Kas tad tur liels. Viņām nav nekādu pierādījumu. Visticamāk, ka viņas tā vēlas domāt, lai attaisnotu to, ka tomēr nav skolas skaistākas meitenes un ne būt ne tās pieprasītākās,” Helēna nevērīgi runāja, grozīdamās spoguļa priekšā un aplūkodama sevi no visām pusēm.

Es par to nejutos tik droša un nespēju būt tika mierīga. Man nemaz nepatika, ka Ralfs mūsu draudzību ir uztvēris tā un cilvēku acīs tas izskatījās nepareizi.

Man jau šķita, ka šodien pārsteigumu vairs nebūs, bet es tiku pārsteigta no jauna. Kopā ar Ralfu un Helēnu iedama pāri stāvlaukumam un turēdamās no Ralfa cik vien iespējams tālu, ļaujot Helēnai iet starp mums, mēs vienlaicīgi saodām ko neiederīgu.

Visā savā godībā mums pretī nāca Džeikobs.

Ne mazāk kā es, pārsteigtie skolēni grieza viņam ceļu. Uz viņu fona mans draugs izskatījās pēc īsta milža.

Džeikobs nekad nebija nācis man pretī uz skolu. Tā tik vēl trūka. Man nevajadzēja kādu, kas patur rociņu, bet te nu viņš bija – izmeties vienos šortos, atklājot nevainojamo, muskuļoto torsu – un sakniebis lūpas, kas liecināja par slēptām dusmām, apstājās mūsu priekšā.

“Džeik?” es apmulsusi uzsaucu puisim.

“Nes?” Sasveicinoties viņš uzmeta tikai īsu, ašu skatienu man. Viņa tumšās acis dedzināja Ralfu. Vampīram paveicās, ka no tām neizšāvās uguns.

“Džeikob? Kāds pārsteigums. Kam par godu?” Helēna iesaucās.

Atbildes vietā Džeiks viņai tikai pamāja ar galvu. “Ejam, Nesij,” viņš pievērsās man un es uz atvadām pamāju abiem draugiem.

Helēna atņēma sveicienu un palika kur bijusi, kad es sāku iet tuvāk Džeikam, bet Ralfs nāca līdzi. Helēna satvēra viņa roku un pavilka atpakaļ, no kuras tvēriena puisis centās atbrīvoties. Ralfs jutās droši, jo šeit bija liecinieki, kuru klātbūtnē Džeikobs nevarētu viņam uzbrukt.

Es uzmetu vampīram brīdnošu skatienu, bet Ralfs tikai piemiedza man ar aci. Džeikobs klusi, bet nikni ierūcās.

“Valdies, vilks. Mēs neesam vieni,” Ralfs brīdināja.

Pār Džeika lūpām izlauzās vēl viens rūciens. Daudz skaļāks. “Kā redzu, skola šodien ir beigusies. Tu vari iet prom.”

“Bet es negribu iet prom,” Ralfs attrauca. “Ko tu darīsi? Patrieksi mani tāpat kā no Nesijas mājas? Tas man jāredz,” viņš ņirgājās.

“Ralf, izbeidz! Ejam,” Helēna neapmierināti uzsauca, vienlaikus paraudama viņu aiz rokas.

“Nekaitini mani, parazīt!” Džeikobs šņāca.

“Skaties, es jau bēgu,” to sacīdams, Ralfs pagriezās, it kā grasītos doties prom, bet tad nostājās tajā pašā pozā.

“Ralf, rimsties. Izbeidz!” Helēna rājās.

Viņš uzmeta māsai nicinošu skatienu. “Tas, ka tev patīk būt draugos ar suņiem nenozīmē, ka es ļaušu par sevi ņirgāties.”

Džeikobs sažņaudza dūres.

“Kurš tad par tevi ņirgājas, muļķi. Šeit vienīgi tu uzvedies kā idiots,” Helēna uz viņu šņāca.

“Džeikob, nevajag!” es klusi uzsaucu draugam, manīdama viņa vieglo drebēšanu, un abās plaukstās satvēru viņa dūri.

Jutu mums pievērstos skatienus, kas šaudījas starp manu milzīgo draugu un ar viņu salīdzinoši daudz mazāko pretinieku.

Vēl mirkli nicinoši nolūkojies māsā, Ralfs man uzsmaidīja. “Uzredzi, Nesij!” un devās Helēnai līdzi, kad viņa neatlaidusi puiša roku, vilka viņu prom.

“Lasies! Palien zem kāda akmens un tur arī paliec,” Džeikobs sauca viņam nopakaļ.

“Viņam laikam neviens nav pateicis, ka skolas dežuranta vieta jau ir aizņemta,” mēs abi dzirdējām Ralfa smieklus, kad viņš to sacīja Helēnai, kura to nekādi nekomentēja.

Džeiks vēl labu brīdi noraudzījās aizejošajos vampīros un tikai tad palūkojās uz mani. Es stāvēju viņam blakus, sakrustojusi rokas uz krūtīm un vēros pretī.

“Kādēļ tu ieradies? Lai izplūktos ar Ralfu?” Mans tonis nebija diez ko draudzīgs.

“Lai pasargātu tevi no viņa. Mani šausmina doma, ka viņš ik dienu pavada tavā tuvumā.”

Atkal jau kārtējās muļķīgās raizes par manu drošību.

“Ralfs mani neapdraud. Cik reižu man tas jāsaka?” biju aizkaitināta. Džeiks domīgi nogrozīja galvu.

Mēs bijām sākuši iet uz manu automašīnu.

Ņemot vērā visu notikušo, man negribējās Ralfu aizstāvēt, tomēr nešķita, ka Džeikoba attieksme pret viņu ir godīga.

“Iedomājies, ka tev vajadzētu nemitīgi dzīvot līdzās ēdienam, piemēram, hamburgeram, un tu nedrīkstētu to pat nogaršot kaut arī būtu ļoti, ļoti izsalcis. Kā tu tad justos?” es stingri noprasīju.

Džeika sejas izteiksme bija dīvaina. Viņš nespēja to iedomāties.

“Tas ir nejēdzīgākais salīdzinājums, kādu jebkad esmu dzirdējis, bet lai ko tu ar to domātu, piedod, ka nemirkstu asarās.”

Es dziļi ieelpoju un nopūtos. “Ralfs cieš.”

“Lai cieš kaut kur citur,” viņš atrūca. Mēs jau bijām sasnieguši manu pikapu un viņš atvēra man šofera puses durvis.

Apstājos uz pagriezos pret viņu. “Kur ir tava mašīna?” Pavēros apkart, to meklēdama.

“Es atskrēju, lai mēs varētu braukt kopā.”

“Uz kurieni?” Es jau kļuvu daudz priecīgāka.

“Pie manis, protams.”

“Vai tu grasies mani nolaupīt?”

“Aizsargāšanas nolūkos.” Viņš viltīgi pasmaidīja. “Tā to laikam sauc.”

Pati nesaprotu, kas tajā visā mani sadusmoja, bet piepeši es jutos aizvainota.

Nē, tā tas neies cauri. Pietiek, ka viņš izturas pret mani kā pret zīdaini nākdams pretī uz skolu, bet nolaupīt? Tik daudz es pati varu.

“Nu vai zini ko. Tas ir smieklīgi. Es braukšu pie Čārlija.”

“Mazā, lūdzu. Pasaudzē manus nervus un ļauj man par tevi gādāt,” viņš diedelēja.

Es sakniebu lūpas un savilku aizkaitinātu sejas izteiksmi. Viņš tūlīt saprata, par ko esmu noskaitusies un pacēla rokas padošanās žestā.

“Vakars pieder tev. Tu varēsi darīt ko vien vēlies, ja ļausi man palikt tavā tuvumā.” Džeikobs ķēras pie pēdējās viltības, kas viņam bija atlikusi.

Manas lūpas pavērās smaidā un acis iemirdzējās aptverot, ko tas nozīmē.

“Visu ko vēlos?” cerīgi pārjautāju.

Džeika uzacis mazliet pacēlās, it kā apsverot, vai savā solījumā nav pārrēķinājies. “Visu, ko vēlēsies, mazā.”

Es samiedzu acis, lai izskatītos ļauna. “Nu, tad, pirmkārt, beidz mani tā saukt, un es runāju pilnīgi nopietni.”

Džeiks vilcinājās.

“Tu pats piedāvāji,” atgādināju, iekāpdama šofera vietā.

“Lai notiek,” viņš piesardzīgi izrunāja katru vārdu, iekārtodamies man blakus.

Es sāku braukt.

“Un, otrkārt?” Viņš tik pat piesardzīgi pajautāja, kad es nebildu vairs ne vārda.

“Par to es vēl domāju,” zīmīgi paškielēju viņa virzienā un redzēju, ka Džeikam tas nepatīk. Viņš nojauta, ka tas vēsta ko sliktu.

Bilija mājās nebija, toties bija Pols. Viņš bija aizmidzis uz Bleku viesistabals dīvāna un krāca. To ieraugot, Džeiks izskatījās pārsteigts, tāpēc pieņēmu, ka viņš bija nolēmis palikt ar mani divatā, bet Pols šo nodomu bija izjaucis.

Džeikobs pienāca pie dīvāna un iespēra krācošajam draugam pa kāju.

Nežēlīgs pamodināšanas veids.

“Ko tu te dari?!” Džeiks visai skarbi uzsauca.

“Āāā! Mmm! Džeik, Nesij,” žāvādamies un staipīdamies Pols sasveicinājās. “Man arī prieks tevi redzēt, brāl.” Tas bija mājiens par spērienu. “Manā mājā valda īsts haoss – sīkie trako, Reičela īgņojas. Bilijs man piedāvāja savu mitekli, lai izgulētos. Teica, ka tu esot izgājis un viņš pats devās pie Sjū un Čārlija,” viņš paskaidroja un sāka smieties. “Palīdz izdomāt, kādā krāsā labāk piestāvētu galdauti kāzu noskaņai. Traks var palikt ar visu to jezgu. Labi, ka varēju izrauties. Visu dienu patrulēju un tagad esmu noguris kā suns.”

Manuprāt, viņi pārcentās ar visu to patrulēšanu un uzmanīšanos, bet nešķita, ka kāds no viņiem ņemtu vērā manu viedokli, tāpēc klusēju. Aizsargāt cilvēkus bija viņu pienākums. Tas bija vilku eksistences iemesls. Viņu saknes bija dziļas un neizdzēšamas.

Pols patiešām izskatījas noguris un tāpēc Džeiks nedzina viņu projām. Smagi nopūties viņš iegāzās otrā dīvānā un ar roku uzsita pa to sev blakus, aicinādams mani pievienoties. Pols ieslēdza televīziju un aizslāja uz virtuvi pēc kaut kā ēdama.

“Pica ir mana. Tu vari dabūt hamburgeru,” viņš uzsauca no virtuves. “Tu arī kaut ko gribēsi, Nesij?”

“Nē, paldies.”

Pols nāca stūķēdams mutē veselu picu un iemeta Džeikam klēpī viņa hamburgeru. Pirms nokosties, Džeiks uz to savādi paskatījās. To redzot, es noriju spurdzienu, atceroties mūsu sarunu, kad es salīdzināju Ralfa sajūtas ar hamburgeru, ko nedrīkst ēst. Viņš paglūnēja uz mani un iekodās ēdienā, parādīdams, ka viņam šādu problēmu nav.

Kamēr abi vīrieši gulšņāja katrs savā dīvānā, es notupos pie mazā, zemā galdiņa starp tiem un saliku savas grāmatas, lai izpildītu mājas darbus. Tas neprasīja ilgu laiku un man kļuva garlaicīgi. Tagad, kad starp mani un Džeiku bija modušās jaunas jūtas, man šķita, ka kaut kam bija jābūt citādi. Nu ne tā, kā agrāk, kad mēs bijām tikai draugi. Bet izņemot manas jaunās sajūtas, kas pārņēma ikreizi, kad atrados Džeikam pārāk tuvu, nekas neliecināja, ka mēs būtu… pāris. Es biju vērojusi, kā manas klasesbiedrenes izrādīja uzmanību zēniem un otrādi. Kā viņi savstarpēji saskatījās un smējās. Kā draugu lokā pārrunāja šīs attiecības. Biju lieciniece savu cilvēcisko draudzeņu aizgrābjošajiem un skumjajiem stāstiem par pirmo randiņu sajūtām un atraidījumiem, un noklausījusies ne mazums zēnu pieticīgās un lielīgās sarunas par meitenēm. Taču man tie bija tikai stāsti par citu dzīvi. Ne es ne Helēna nepievērsām tam uzmanību. Mums pašām bija savi stāsti par attiecībām ar vilkiem, bet tajos nebija liekulības un skaudības, melu un nodevības. Tā bija tīra draudzība, kas nelīdzinājās nevienai no cilvēku radītajām attiecībām.

Un tomēr es gribēju kaut daļiņu no tā cilvēciskā saviļņojuma, ko sniedza pirmais randiņš, pirmais skūpsts un tādā garā.

Es atcerējos par solījumu, ko Džeiks bija man devis. Šis vakars piederēja man un es nevarēju to izniekot sēžot un skatoties draņķīgu filmu.

Mana galva pašāvās Džeikoba virzienā un sejā atplauka gaidošs smaids. Viņš, joprojām neko nenojaušot, blenza ekrānā, kas vienīgais meta vāju gaismu telpā.

“Esmu izlēmusi, ko vēlos darīt,” es paziņoju.

Džeiks nevērīgi pagrieza galvu uz manu pusi. “Gaidu ar nepacietību.”

“Es gribu noskatīties filmu par vampīriem, ko reklamēja pagājušās nedēļas žurnālā,” bildu, žigli samezdama kaudzē grāmatas.

Džeiks iesmējās. “Kam tev tāda filma, ja tu dzīvo zem viena jumta ar Rozāliju un Emetu?”

“Palūdz Emetu, lai viņš parāda, kā var nopostīt Kalenu rezidenci vienā elpas vilcienā,” viņam pievienojās Pols un abi skaļi smējās par šo joku.

“Tas tik būtu skats, kad atrieztos Ezme. Emetam būtu jāslēpjas vismaz nākamos desmit gadus,” Džeiks ņirdza, ar galvu pamādams Polam, un abi sāka smieties vēl skaļāk.

“Nu, savs labums no tā visa tiktu arī mums. Blondā noteikti dotos viņam līdzi un kādu laiku nekristu mums uz nerviem.”

Viņi smējās pilna rīkē.

Varens joks. Paskatīsimies, kurš smiesies pēdējais, es viltīgi nodomāju un paraudzīdamās Džeikobā cerīgu skatienu iejautājos: “Vai tu vēlies skatīties ziepju operu?”

Viņa smiekli spēji aprāvās un sejā pavīdēja šausmu izteiksme. “Kur ir tā filma par vampīriem?”

Es jau šāvos pie galdiņa, uz kura biju pamanījusi stāvam žurnālu.

“Nu, vecīt,” Pols klusi ņirdza. “Viņa tevi veikli apstrādāja.”

“Pats zinu,” Džeikobs atrūca.

Es pasmaidīju.

4 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)