Galerija
robertpattinsonvanityfair122 24c FGH10091 anna3 005kh2cw smile for every child 110909 krist_teil_01 bliss jac_03

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 6. nodaļa

6. TEV NEBŪS NOKAUT

Džeikobs nostājās manā priekšā un aplicis lielās rokas ap manu vidukli, pievilka sev klāt un noskūpstīja uz pieres. Viņa ķermeņa tuvums uz manu jau tā trakojošo sirdi iedarbojās kā elektrošoks. Prāts atteicās darboties vispār. It kā ar to vēl nepietiktu, es jutu viņa karsto elpu uz savas sejas un dziļi tumšās acis mīļi raudzījās manī.

Ja tas bija domāts kā uzmanības novēršana, tad viņam izdevās. Es no tiesas aizmirsu, ko biju jautājusi un tikai muļķīgi blenzu pretī.

Džeiks pasmējās par manu reakciju. Viņš jutās tik pat laimīgs cik es. Tātad viss bija kātībā. Kopš vakarvakara nekas nebija mainījies un mūsu jaunā saikne bija kļuvusi tikai stiprāka.

Man vēderā kaut kas kņudēja.

Pols noklepojās, pievērsdams manu uzmanību. “Mani gaida klienti.”

Es atcerējos savu jautājumu un uzlūkoju visus trīs ar pārmetošu skatienu, kas gan man īsti lāgā nepadevās, jo patiesībā vēlējos lēkāt no prieka.

“Jūs neatbildējāt uz manu jautājumu.”

“Džeiks paskaidros,” Pols iesmiedamies attrauca un metās uz pirmo telpu, kur atradās ģimene, kas iepirkās.

“Man arī šis tas darāms. Āā… nu tad… līdz vēlākam,” arī Sems izvairīgi mēģināja atkratīties, visu noveldams uz Džeika pleciem un runādams sāka virzīties dziļāk noliktavā.

“Nu, forši,” Džeiks norūc un izbolīja acis, uzmezdams abiem sazvērniecisku skatienu.

Es sakniebu lūpas un sakrustojusi rokas uz krūtīm, gaidīju. Džeikobs palūkojās uz mani un pacēla uzacis.

“Ejam pastaigāties.”

Man divreiz nebija jāsaka.

Aiz uzpildes stacijas bija skrajš mežs. Drīzāk gan tā bija pļava ar retiem kokiem, kuru dažkārt izmantoja tūristi kā telšu vietu, un mēs sākām iet starp tiem. Džeikobs turēja manu plaukstu savējā un es jutos neiedomājami labi.

“Kā pagāja tava atlikusī nakts?” viņš plati smaidot, jautāja.

“Es nespēju aizmigt,” atzinos.

“Nākot pie tevis, tas nebija mans nolūks.”

“Pēc tādas sarunas, tas bija gaidāms.” Es uzmetu žiglu skatienu Džeikam, lai redzētu, vai nepamanīšu viņa sejā kādas nožēlas pazīmes. Tajā valdīja tikai prieks. Gluži tāds pats prieks, kāds bija vērojams manējā.

Smaids pārgāja smīnā un viņš nedaudz izskatījās sakautrējies. “Man patiešām ir prieks, ka tas nu ir nokārtots. Tagad ir daudz vieglāk. Zini… es baidījos, ka tu varētu pārprastu un tādējādi es tevi aizvainotu…”

“Viss ir labi,” es pārtraucu viņa neveiklo runu. “Ar mums viss būs labi, bet nenovirzīsimies no galvenā jautājuma.” Centos atgūt mūsu nepiespiesto atmosfēru un likt Džeikobam atklāt patiesību, ko, acīm redzot, viņš nevēlējās darīt.

Viņš pievilka mani sev klāt un atkal noskūpstīja uz pieres. Tik bieži viņš to nebija darījis vēl nekad.

“Tu gan esi uzstājīga.”

“Man tādai ir jābūt, citādi tu izvairies.”

“Vai tu tiešām to gribi zināt? Tas stāstiņš nav no patīkamajiem.” Piepeši smaids bija izdzisis un viņa seja nocietinājusies. Tas nesolīja neko labu.

“Es tiešām gribu zināt.”

Džeikobs sarauca degunu. “Nu, labi. Tā pat būs labāk. Varbūt tu beidzot sapratīsi, kas viņš ir par briesmoni.”

“Par ko tu runā?” Tas man kaut kādi šķita pazīstams un tas biedēja.

“Un kā tu domā?” Džeika acu skatiens mani caururba un atbilde kā nazis ietriecās sirdī.

“Ralfs,” es izdvesu.

Džeikobs piekrītoši pamāja ar galvu.

“Ko viņš tādu izdarīja?”

“Kaut ko ļoti pretīgu un nežēlīgu…”

Kamēr viņš runāja, manā galvā sāka veidoties aina, kurā es redzēju kā Ralfs uzbrūk cilvēkam. Es šausmās noelsos.

Džeiks tajā pašā brīdī saprata, ko es ar to domāju.

“Nē, nē. Cilvēku viņš nenogalināja,” viņš žigli ierunājās, mani mierinot un sargājoši pievilka sev klāt. “Taču nodarīto tas nemazina.”

“Ko viņš izdarīja?” es uzstājīgi pavaicāju.

Džeikobs raudzījās manī vērtējošu skatienu, it kā pieņemdams lēmumu tikt vai neteikt.

“Ko viņš nogalināja?” Negrasījos izlikties stiprāka nekā biju, jo Džeikobs mani pārāk labi pazina, lai noticētu manam tēlojumam, bet es vienalga gribēju zināt.

“Dzīvniekus. Daudz nevainīgu dzīvnieku. Sets redzēja viņa sarīkoto postažu. Zvēru ķermeņu daļas bija izmētātas pa visu mežu vairāku jūdžu garumā. Tā bija īsta asins pirts, Nesij,” viņš runāja ātri. Viņam tas bija pretīgi.

To dzirdot, man pār muguru pārskrēja augsti drebuļi un es sarāvos. Kur tad bija Helēna, Marianna un Viljams? Kāpēc neviens viņu neapturēja?

“Nu redzi, ko es ar to gribu sacīt, kad uzskatu Ralfu par bīstamu?”

Es noriju siekalas. “Tu nezini iemeslu.” Es negribēju viņu nosodīt, pirms nezināju visu, bet tas tik un tā bija šausminoši.

“Nodarītais nav attaisnojams.”

Ralfam bija grūti. Es to zināju labāk par visiem citiem. Izjust asins smaržu un būt tik vājai, bija neizturami smagi un Ralfs droši vien izjuta ko līdzīgu. Viņš vismazāk no mums visiem spēja iejusties jaunajā dzīvē.

“Viņš cenšas būt labs.”

“Lai pacenšas vairāk.”

“Nav godīgi…” mani apklusināja Džeikoba asais skatiens.

“Tu viņu aizstāvi, Nesij?!”

“Es… es… nezinu.” Es patiešām nezināju ko domāt. Es, protams, neaizstāvēju Ralfu, bet arī nespēju nososdīt. Laikam jau es spēju viņu saprast. Pēc visa, ko pati biju piedzīvojusi pie klints.

Džeiks izgrūda strauju elpas vilcienu caur zobiem. “Nesij! Atver acis. Viņš nav tāds kā Kaleni. Viņš patiešām ir briesmonis.”

“Reiz arī viņi tādi bija, bet spēja mainīties. Arī Ralfs spēj. Mums tikai jādod viņam iespēja,” neatlaidos, jo man bija taisnība.

“Cik iespēju viņam vajadzēs, lai kādā dusmu lēkmē viņš neuzbruktu cilvēkam… vai pat tev?” Piepeši Džeiks bija tik dusmīgs, kādu es viņu nebiju redzējusi jau krietni sen.

“Nekļūsti smieklīgs. Ralfs man neuzbruktu. Tu par viņu domā pārāk slikti.”

“Vai tiešām?” viņš sarkastiski iesaucās un pieliecās man tuvāk. “Tu viņu pat nepazīsti, bet azstāvi. Vai dzīvība tev vairs neko nenozīmē?”

Viņa vārdi mani sāpināja. “Džeik, tu zini, ka tā nav.”

“Varbūt starp tādiem kā mēs tas neko nenozīmē, bet bauslis, tev nebūs nokaut, atšķir mūs no mežoņiem.”

Ralfs bija pārkāpis robežu. Tas tiesa. Un pat muļķim bija skaidrs, ka tas bija vājš attaisnojums, manam mēģinājumam viņu aizstāvēt.

“Man nešķiet, ka tas attiecas arī uz dzīvniekiem. Gan mēs, gan cilvēki tos nogalinām nemitīgi.”

“Attiecas, ja nogalina prieka, nevis iztikas pēc.” Džeikobs saknieba lūpas un atbrīvojis manu plaukstu, pavērsa skatienu pāri manai galvai. “Sasodīts, Nesij! Es biju gaidījis, ka tu, kurai asinis nešķiet pietiekoši kārdinošas, Ralfu nosodīsi vairāk par mani.”

Viņš sacīja, ka man asinis nešķiet pietiekoši kārdinošas. Viņš kļūdījās vairāk kā es varēju domāt.

Jutu, ka no kauna nosarkstu un nolaidu acis, lai to noslēptu. Es nespēju paskatīties uz viņu. Ja viņš zinātu, cik tuvu patiesībai bija; ka vēl vakar es biju tāda pati briesmone kā Ralfs. Pat vēl ļaunāka. Viņš savas dusmas bija izgāzis uz dzīvniekiem un tā pat bija labāk nekā ļauties kārdinājumam un iztēloties, kā mani zobi iecērtas dzīvā cilvēka miesā.

Džeikobs iepleta acis. “Kas tev notika?” viņš izklausījās noraizējies un satraukts. “Vai es pateicu kaut ko, kas tevi aizvainoja?”

“Nē. Protams, nē. Es tikai… apdomāju tavu sacīto.” Man nebija ne jausmas, kā šie meli izklausās viņam.

Džeikobs mirkli pētīja manu seju un tad no jauna satvēra manu plaukstu. “Redzi. Mēs pat strīdamies viņa dēļ. Tas nav pareizi. Aizmirsīsim viņu un būsim tikai mēs.”

Es gribēju teikt, ka mēs nemaz nestrīdējāmies, bet man patika kādu pagriezienu grasījās ņemt šī saruna un es iekodu mēlē. Džeiks aplika roku maniem pleciem un mēs sākām iet. No viņa rokas izplūda siltums un ieskāva manus plecus. Karstums lēnām sāka virzīties lejup uz krūtīm. Vai tagad tā būs vienmēr, es sev jautāju. Vai vienmēr, kad viņš man pieskarsies, es jutīšu, ka manu ķermeni pārņem karstums, mana sirds krūtīs dejos un es lidošu? Vispār man tas patiktu, ja vien es spētu skaidri domāt. Šobrīd manā prātā bija tikai viena doma – Džeikobs. Nekas cits vairs neesksistēja. Neidomājamā vilkme, kas mūs saistīja, ļāva man uzminēt viņa domas un es zināju, ka viņš ir laimīgs. Laimīgs līdzās man, pie maniem sāniem. Arī viņa sirds dauzījās kā negudra un tas mani sajūsmināja. Mēs bijām radīti viens otram un nekas to nemainīs.

“Ko mēs tur varētu darīt, lai kaut ko labotu?” Džeikobs zobgalīgi vaicāja un paškielēja.

“Ko tieši?”

“Tas, ka tu naktīs nespēj gulēt, kad esmu tuvumā, jo es neesmu nodomājis šo paradumu mainīt,” viņš smējas. Man tas patika.

“Vismaz tik ilgi, līdz es mitināšos Čārlija mājā,” atgādināju, pazobodamās par viņa sejas izteiksmi. Viņš bija sašķiebis lūpas un saraucis uzacis.

“Nu, ja. Kalenu namā jau es nevarēšu palikt pie tevis pa nakti,” viņš neapmierināti ņurdēja.

Es klusēju.

Tāda doma Rozāliju padarītu traku, tāpēc es nemaz neuzdrošinājos viņai par to ieminēties, baidoties, ka Džeika un Rozas nesaskaņu dēļ varētu izcelties kašķis, ko pat Emets nespētu novērst.

“Kad tad viņi atgriezīsies?”

“To es īsti nezinu. Viņi devās tālu.”

“Forši! Tagad visas rūpes par tevi ir mana atbildība.”

Bija mana kārta noskaisties. “Nu, vai zini. Man šķita, ka tu mani uzskati par pieaugušu.”

“Es uzskatu.”

“Es pati spēju par sevi parūpēties.” Bija mulsinoši iedomāties, ka kādam būtu jāraugās, lai neapmaldos mežā, nenoslīkstu okeanā vai nenotiek vēl kas cits. Tik nevarīga jau es nebiju.

“Vai tad tev nepatiktu, ja es allaž būtu tuvumā?”

No šādas domas man sirdī ielija jauns siltuma vilnis un es dedzīgi pamāju.

“Nu tad viss nokārtots!” viņš iesaucās.

“Kas ir nokārtots?”

“Tu dosies mājās pie Čārlija. Man vēl šis tas ir darāms.”

“Sets un pārējie patrulē vai ne? Tu dosies pie viņiem. Vai Ralfs vēl klīst apkārt?”

Es negribēju, tikt nobīdīta malā, kā tāda nevajadzīga lieta. Es gribēju piedalīties. Es tīri labi spēju par sevi parūpēties un grasījos viņam to pierādīt.

Džeiks saknieba lūpas. Tā viņš darīja ik reizi, kad negribēja kaut ko sacīt.

“Mēs nezinām, kur tas briesmonis ir patlaban, bet esam droši, ka savus paradumus viņš nemainīs un mēs būsim tur, lai viņu apturētu.”

“Nekā nebija. Es iešu ar tevi.”

“Tas tiesa – nekā nebija. Tu dosies mājās, drošībā.”

“Ha! Ceri vien, ka laidīšu garām visu jautrību,” es protestēju.

“Nes, tur nav nekādas jautrības. Tas ir pretīgi.” Viņš atkal saniknojās.

“Tu zini, kā es to domāju. Turklāt, jūs nedrīkstat nodarīt Ralfam pāri. Vispirms jāļauj viņam paskaidrot savu rīcību.” Arī es kļuvu nikna. Tas nebija godīgi.

“Tur nav ko skaidrot,” Džeiks noskaldīja.

“Es to nepieļaušu,” ieliku savā balsī visas dusmas, kuras vien pašreiz spēju just pret vīrieti, kuru bezgalīgi mīlēju.

“Ak, tu mana spītniece.” Viņš iesmējās, pieskardamies ar rādītājpirkstu manam degunam. “Es varētu tevi aizvest ar varu un piekodināt Čārlijam, lai patur tevi redzes lokā.”

“Tā nu viņam tas izdosies. Es varu aizlavīties un viņš to pat nemanīs. Vai tu tiešām ceri, ka viņš noturēs mani?”

Džeikobs savilka lūpas. “Diez vai tu gribēsi sāpināt vectēvu.”

Nelietis. Viņš spēlēja negodīgi.

Es nopūtos, kas izklausījās kā padošanās žests.

“Tas jau man patīk labāk.” Džeikobs smaidīja pa visu seju. Es sapīku, bet neprotestēju.

Mēs atgriezāmies pie manas automašīnas un es atspiedos pret to ar muguru, paraudzīdamās uz Džeikobu un kaut ko atcerējos.

“Šorīt Čārliju izsauca uz iecirkni. Vai tu par to kaut ko zini?”

Viņš neatbildēja. Skatiens aizklīda tālumā un es viņa sejā nolasīju atbildi. Viņš zināja.

“Izstāsti man visu, Džeik. Es esmu tajā iesaistīta tik pat ļoti kā jūs,” pieprasīju.

“Jā, tā ir un tieši tāpēc man tas nepatīk.”

Savilku nopietnu sejas izteiksmi un gaidīju atbildi, neielaizdamās sarunā, kas varētu novirzīt mani no jautājuma, uz kuru gribēju dzirdēt atbildi. Man bija tiesības zināt.

“Nu, labi. Tas viss ir saistīts. Daži tūristi uzgāja nogalināto dzīvnieku atliekas un ziņoja šerifam. Čārlijs izmeklē notikušo.” Viņa balss skanēja lietišķi.

Man aizcirtās elpa. “Ko jūs grasāties darīt?”

“Kas tad mums būtu jadara?” Džeiks atkal kļuva dusmīgs. “Mūsu pienākus nav aiz viņa sakopt. Bet laikam nāksies to darīt.”

“Diez ko par to visu domā Čārlijs.” Es raizējos.

“Protams, vaino mūs,” viņš izspļāva un noplātīja rokas. “Nolādētais vampīrs.”

“Čārlijs jūs nevaino. Viņš zina, kas jūs esat.”

“Tas nenozīmē, ka viņš šobrīd nedomā par mums, kā par briesmoņiem.”

“Viņš tā nedomā.”

“Lai nu tā būtu. Tiksimies vakarā?”

Tas, ka viņš neņēma mani līdzi, lai pasargātu, mani sadusmoja, bet es negribēju strīdēties un biju jau padevusies. Turklāt, mani mierināja doma, ka viņš drīz atkal būs pie manis.

“Nespēju sagaidīt, bet, manuprāt, Ralfs droši vien jau ir mājās un šodien jūs netraucēs.”

“Jā. Viņš būs paēdis kādām pāris dienām un tad viss sāksies no gala.”

“Lūdzu, nedari neko pārsteidzīgu.”

“Un tu esi uzmanīga, labi. Esmu drošs, ka skolā viņš nevienam neuzbruks, bet es vienalga vēlos, lai tu esi piesardzīga.

“Viss būs labi. Ralfs ir spējīgs būt labs. Tu redzēsi.”

Džeikobs paraustīja uzacis, likdams saprast, ka tam netic. Viņš pieliecās noskūpstīt manu pieri un uzsmaidīja.

“Gaidi mani. Es traukšos cik ātri varēšu. Apsolu, ka tas neaizņems daudz laika.”

“Es tā ceru.”

Viņš smējās un es negribīgi ierausos sēdeklī. Viņš vēl pamāja sveicienu un tad skriešus metās meža virzienā vienlikus vilkdams nost kreklu. Es noskatījos viņam nopakaļ līdz viņš pazuda meža biezoknī un iedarbināju mašīnu, lai dotos garlaicībā pavadīt savu atlikušo dienu, gaidīdama Džeiku, kas iedegs gaismu man apkārt.

Velti biju cerējusi, ka Čārlijs būs atgriezies un kliedēs manu vientulību. Vispār es nedaudz raizējos par viņu. Šitā lieta viņam varēja radīt problēmas. Tā bija saistīta ar to pasauli, par kuru viņš neko nevēlējās zināt. Un ja jau viņš uzskatīja, ka tur vainīgi vilki, tad man nebija ne jausmas, kā vectēvs uz to reaģēs, kad atgriezīsies. Varbūt tagad viņš vēlēsies zināt un iztaujās par to mani. No tā es baidījos. Man kaut kā visu laiku ir šķitis, ka viņam tas būtu jāzina, bet es nu gan nevēlējos būt tā, kas viņam to pasaka.

Vēlreiz es nekādi nevēlējos pieļaut, ka nonāku tādā situācijā kā pārgājiena laikā kopā ar draugiem un būtu tik tuvu tam, lai kādu nogalinātu. Liels brīdinājums tam bija arī Ralfa pastrādātais, tāpēc ienācu virtuvē un pagatavoju sev pamatīgi sātīgas pusdienas, kas sastāvēja no kartupeļiem, gaļas un dārzeņiem. Pieēdusies vairāk nekā vajadzētu, ar pilnu vēderu domāšana veicās labāk. Es zināju, ka manā istabā ir viena jauna grāmata, ko vēl nebiju lasījusi, un šis bija piemērots brīdis, kamēr gaidīju Džeikobu. Piedevām pāris minūtes varēju nodarboties ar mājas darbiem. Semetris tuvojās beigām un neko daudz vairs neuzdeva, bet kādam laikam jau pietiks.

Prātodama, nesteidzīgi kāpu pa kāpnēm uz savu istabu, kad sajutu vampīra smaržu pavisam tuvu mājai. Pat bez īpašas piepūles zināju, kas ir nācējs, bet jutos pārsteigta, ka pēc tā visa viņš ir uzdrošinājies doties šurp.

Tuvodamies mājai no sētas puses, viņš nevilcinoties un neapstājoties satvēra durvju rokturi un parāva. Aizslēgtās durvis nodrebēja un tad noskrapstēja, kad tika sabojāta slēdzene. Vampīrs atlaida rokturi un tas ar skaļu būkšķi nokrita uz grīdas. Slēdzene palika dīvaini sagriezusies uz vienu pusi ar caurumu vidū, kur vēl pirms mirkļa bija atradies rokturis.

Viņš nostājās kāpņu galā un raudzījās uz mani no apakšas. “Sveika, Nesij!”

Nekādas atvainošanās. Nekādas nožēlas.

“Sveiks, Ralf,” apmulsusi un pilnīgi pārsteigta, es klusi atsaucos un palūkojos pār viņa plecu uz pusvirus atstātajām durvīm un salauzto slēdzeni tajās. “Tu pieklauvēt nemāki? Tu salauzi slēdzeni.” Es sāku lēnām kāpt lejā, lai aplūkotu kaitējumu.

Ralfs pameta žiglu skatu atpakaļ. “Tiešām? Vai, piedod. Tas taču tāds nieks vien ir.”

“Un kā man to nieku paskaidrot vectēvam?” Es jau stāvēju ar rokturi rokā un pētīju, vai nevarētu to kaut kā iedabūt atpakaļ vietā. Slēdzene bija pagalam.

“Kramplauzis,” viņš pasmējās.

“Čārlijs ir policists. Vai jau aizmirsi?” es tikai norūcu. No labošanas nekas nesanāca un es noliku rokturi uz galdiņa turpat līdzās.

Kad pagriezos pret puisi, durvis man vairs nebija ne prātā. Ralfs izskatījās pa galam sagrauts un zaudējis jebkādas cerības. Es nespēju uz viņu paskatīties kā uz briesmoni, par kādu Džeikobs bija viņu nodēvējis. Man kļuva viņa neizsakāmi žēl.

“Tas suns tev droši vien jau ir izstāstījis, kas notika medību laikā,” Ralfa balss tonis nesaskanēja ar viņa sejas izteiksmi. Tajā bija pārāk daudz nicinājuma.

“Neapsaukājies,” es maigi aizrādīju un tad pārsteigumā iepletu acis. “Kā tu zini, ka esmu bijusi pie Džeikoba?”

Viņš riebumā sarauca degunu. “Tu smirdi pēc viņa.”

Man tas skanēja teju vai kā kompliments.

Skumjā seja nedaudz mainījās un tajā paradījās kaunīga izteiksme. “Bet vispār… es tevi tā kā… nu laikam to varētu saukt par izsekošanu.”

Es atkal pārsteigumā iepletu acis.

“Tikai līdz tai vietai, kur mitinās tie suņi,” viņš piebilda. “Es turējos tālāk no takām, jo viņi joprojām tur skraida, mani meklējot.”

Tikai tagad apjautu, cik, iespējams, tuvu Ralfs bija savai nāvei, ja vilki viņu būtu atraduši. Viņi droši vien negaidīja, ka Ralfs varētu uzdrošināties nākt līdz pašai robežai, tādēļ patrulēja tālu mežos, bet tieši vampīra stūrgalvība šoreiz bija viņu glābusi.

“Vai tu esi jucis, Ralf?! Vai tu tik ļoti alksti savas nāves?” es dusmojos uz viņu, bet ne pāliecinoši. Skaidrs, ka viņš to nevēlējās, bet kaut kāda velna pēc, bija riskējis ar visu.

“Ahā!” Ralfs iesaucās un pat pasmaidīja. “Tātad tie suņi grib mani nogalināt.”

“Nejoko! Tas ir nopietni. Tu kļuvi nekontrolējams un tas ir bīstami mums pārējiem. Varbūt tev tas neko nenozīme, bet mēs šeit dzīvojam un katra mestā ēna mūsu virzienā, var mūs pazudināt.”

“Es zinu, ka rīkojos nepareizi un to nožēloju. Patiešām.” Viņa vārdi nešķita pārliecinoši, bet varbūt viņš tos nemaz nespēja izteikt. Viņa seja pauda skumjas un man nebija iemesla neticēt viņa teiktajam, pat ja tas neskanēja tā kā vajadzētu. Katrs sevi nosodīja citādi. “Bet justies vājam un neaizsargātam starp tiem radījumiem, kas sevi sauc par cilvēkiem un izliekas, ka ir spēcīgākās un stiprākās būtnes uz zemes man bija neizturami.” Viņa acis iezīdās manā sejā un es redzēju, cik lielu spēku no viņa prasa atzīšanās man savā nedrošībā.

Nekad nebūtu domājusi, ka Ralfs varētu justies neaizsargāts starp cilvēkiem. Viņš taču bija vampīrs. Un te nu es biju kļūdījusies domājot, ka izlikšanās cilvēku priekšā, lai glabātu mūsu noslēpumu, viņam neko nenozīmē. Viņš to nedarīja sevis dēļ, viņš to darīja Mariannas un Viljama dēļ. Viņi bija izrādījuši Ralfam mīlestību, pieņemot savā klanā un ļaujot būt par daļu no kaut kā lielāka, un lai kā Ralfs izlikās augstprātīgs, valdonīgs un egoistisks, viņš mīlēja savu audžuģimeni gluži tāpat kā Kaleni. Tieši tāpēc mans tēvs viņam uzticējās. Viņš zināja, ka Ralfs patiesībā ir labs, kaut arī no ārpuses to nevarētu pateikt. Viņš bija jāiepazīst, lai saprastu, kas slēpjas viņa dziļākajā iekšienē. Un kurš tad labāk nekā Edvards zināja, ka Ralfs nav briesmonis?

“Man vajadzēja izlādēties. Izgāzt dusmas. Nebija gudri tā ārdīties mežā tepat pilsētas tuvumā, bet es nespēju sevi apturēt. Visi tie cilvēki, kas todien gāja man garām… ” Ralfs turpināja, te sadusmojoties, te atkal nomierinoties un sāka staigāt šurpu turpu manā priekšā. Es pacietīgi viņu vēroju un gaidīju. ” … es jutu viņu smaržu, šo patīkamo aromātu, dzirdēju krūtīs pukstam karsto, miklo sirdi, kas dažbrīd mani vai aicināja tuvāk.” Viņš skaļi sacirta zobus. “Bet nedrīkstēt. Nevarēt. Neuzdrošināties. Tas bija lielākais izaicinājums. Es gandīz vai sajuku prātā.”

Viņam runājot, apjautu, cik patiesībā labi viņu saprotu. Droši vien es šobrīd tā nedomātu, ja pati nebūtu izjutusi tādu pašu kārdinājumu pēc cilvēka asinīm. Spēju sagaršot šo saldo šķidrumu un sajust baudu, ar kādu tas ielītu manā ķermenī un aprāju sevi par to. Ralfs bija vampīrs un viņam tas bija pašsaprotami, bet man bija jabūt savaldīgākai, stiprākai. Kā lai es viņu nosodu par to, kas viņš bija, ja pati nespēju pat tik daudz, kā redzēt asinis, lai nesāktu fantazēt, ka varētu tās dzert?

“Smiešanās par viņiem palīdzēja aizdzīt kārdinajumu. Man šķita, ka būtu zemiski nodarīt pāri kādam, kurš salauztu kāju tikai pakrītot. Vai nav smieklīgi, cik viņi varbūt neveikli?” Ralfs nebija pārstājis runāt un patiešām nedaudz iesmējās, bet tad turpināja daudz skarbākā balsī. “Mariannas mūžīgie aizrādījumi par manu uzvedību, Viljama nebeidzamās pamācības – kontrolē sevi, izvērtē prioritātes – blā, blā, blā. It kā es būtu kāds zīdainis…” Es viņu sapratu labāk nekā viņš domāja. “… un Helēna mani vispār ienīst.”

“Viņa tevi neienīst. Viņa tikai raizējas.” Es nedomāju, ka Helēna varētu kādu ienīst. Pat tādu kā Ralfs ne. Viņa vienkārši bija piesardzīga.

“Lai raizējas pati par sevi,” Ralfs nicinoši atmeta.

“Tieši par sevi jau viņa arī raizējas.”

“Egoiste!”

“Ralf, uzklausi mani.”

Viņš pārstāja soļot un apstājās manā priekšā.

“Viņai šeit ir ģimene, draugi. Viņa nevēlas to visu zaudēt.”

“Viņa draudzējas ar suņiem.” Tas skanēja nicinoši.

“Neaizmirsti, ka tu runā arī par maniem draugiem.”

“Ak, jā. Jums abām patīk, ja kāds tuvumā luncina asti.”

“Tev nav pat tādu draugu.” Tas mazliet aizskāra, tādēļ es gribēju aizskart arī viņu.

Ralfs sacirta zobus un saknieba lūpas. Viņa sejas izteiksme atkal ieguva skumju izskatu un viņš novērsās. “Tas tiesa. Man nav draugu… bet es kādu gribētu.” Mirkli valdīja klusums. Kad viņš no jauna palūkojās uz mani, viņš izskatījās vainīgs. “Nesij? Vai tu mani ienīsti?”

“Nē. Protams, ka es tevi neienīstu.”

“Vai tādā gadījumā… tu nevēlētos būt mans draugs?”

“Vai tu domā tādu draudzību, kāda valda starp mums ar Helēnu?”

Ralfs sarauca uzacis. Bija skaidrs, ka viņš nemaz nezina, ko tāda draudzība nozīmē.

“Aha.”

“Nu tad… laikam jau jā.”

Arī es tā īsti nezināju, kā varētu būt draugos ar Ralfu tā, kā biju ar Helēnu, bet es varēju mēģināt. Varbūt viņam patiešām bija vajadzīgs draugs, kas palīdzētu pārvarēt sākumu, kas pats par sevi bija smags jebkuram vampīram.

“Super! Tagad mēs esam īsti draugi.” Nepaspēju pat attapties, kad biju jau ieslēgta viņa dzelžainajā tvērienā. Tas bija spēcīgs, taču ne tik ļoti, lai man ko nodarītu. Tas vienkārši bija negaidīts.

“VĀCIES NOST NO VIŅAS, TU, GLUMAIS TĀRPS!” Klusumā kā pērkona grāvies, nodārdēja Džeikoba balss.

Es salēcos un Ralfs atrāvās no manis.

Pavērtajās sētas puses durvīs, saliecies uz priekšu un savilcis rokas dūrēs, stāvēja Džeiks. Viņa nocietinātā seja un uzbrūkošā poza norādīja, ka viņš ir gatavs mesties Ralfam virsū.

“Man pat nevajadzēja saost tavu smaržu, ko biji atstājis pie robežas, lai zinātu, ka atlīdīsi žēloties,” Džeikobs turpināja šņākt caur sakostajiem zobiem, sadrebinādams mājas sienas.

“Mierīgi, Džeik. Nekas nav noticis,” es nedroši ierunājos.

Viņš uzlūkoja mani, nopētīdams no galvas līdz kājām. “Vai tāpēc, ka joprojām esi vienā gabalā?”

“Nu, tu pārspīlē.”

Stīviem soļiem viņš sāka nākt uz istabas vidu. “Vai tiešām?!”

Ralfs savilka šauras acis un izgrūda šņācienu. “Forksa ir neitrāla teritorija. Es te drīkstu atrasties.” Viņš aši palūkojās uz mani. “Turklāt, Nesija ir mana draudzene, vai ne?”

Es apmulsu un uzmetu viņam brīdinošu skatienu. Viņš nostādīja mani neveiklā situācijā un tā draugi nerīkojas.

Džeiks dusmās pietvīka. Uz kakla izspiedās dzīslas, kad viņš ieņurdējās un nodrebēja. Mezdamies uz Ralfa pusi, kurš bija veiklāks un palēcās sāņus, Džeiks gandrīz aizslaucīja galdu no šaurās dzīvojamās istabas.

“Pārstājiet!” es iesaucos baiļodamās, ka viņi nodarīs viens otram pāri, bet to es neminēju. “Es negribu, ka atgriežoties Čārliju sagaida krāsmatu kaudze.”

“Vācies prom!” Džeiks uzrūca Ralfam, kad es biju satvērusi viņa roku un pavilkusi viņu atpakaļ.

Ralfs man koķeti uzsmaidīja un piemiedza ar aci. Džeikoba rūciens bija divreiz skaļāks kā sākumā.

Mani pārņēma bažas. “Ralf, lūdzu, ej.”

“Viņa palūdza. Es tik maigs nebūšu,” Džeikobs draudēja.

Ralfs sāka lēnām virzīties uz sētas puses durvīm. “Tiksimies skolā, Nesij?!” viņš uzsauca, pakaitinādams Džeiku, kurš riebumā savilka seju. Tur viņš neko nevarēja izdarīt.

Ralfs nostājās pavērtajās durvīs un palūkojās uz salauzto slēdzeni. “Salabo!” viņš uzsauca vilkacim, pirms nozuda skatienam.

Džeikobs strauji piesoļoja pie durvīm.

“Ķēms!” viņš uzsauca vampīram nopakaļ.

Iestājās klusums. Es raudzījos pretī Džeikam un gaidīju, kad viņš nomierināsies.

“Ko viņš gribēja?”

Es izstāstīju, cik slikti Ralfs jūtas par notikušo, lai gan zināju, ka Džeikobs tam nenoticēs.

“Un ko nozīmēja tas par draudzību?”

Arī par to es izstāstīju un Džeikobs jau atkal novaikstījās riebumā. Viņš mani nespēja saprast tāpat kā nesaprata Ralfu un es nevarēju viņam to pārmest. Viņš nekad nebija izjutis to, ko mēs abi. Laikam jau tieši tas mani saistīja ar Ralfu.

Čārlijs pārradās mājās tikai nedaudz vēlāk par Sjū un es jau biju izlasījusi grāmatu, izpildījusi mājas darbus un drošības pec apēdusi vēl pāris šokolādes cepumus, lai gan nemaz nejutos izsalkusi. Pirms došanās prom, Džeikobs patiešām bija salabojis slēdzeni tā, ka nekas nebija manāms, aiztaupot man liekus paskaidrojumus un vectēvam galvas sāpes, jo viņš jau tā bija gana noraizējies par notikušo mežā. Es dzirdēju kā piebrauc patruļmašīna un apstājas uz piebraucamā ceļa. No tās vectēvs izkāpa smagiem, gurdiem soļiem un iešļūca dzīvojamajā istabā. Viņš apsveicinājās ar Sjū, kas, kā parasti rosījās virtuvē, un darīja visu, lai viņš atslābinatos, stastot par šīs dienas veikumu rezervātā.

“Vai Nesija jau guļ?” piesmakušā balsī Čārlijs pajautāja. “Es gribēju ar viņu aprunāties.”

Es sarāvos un aizturējusi elpu gaidīju vai viņš nāks uz manu istabu. Es zināju par ko būs šī saruna un vēlējos no tās izvairīties. Ja būtu bijusi gudrāka, nebūtu aizmirsusi Džeikobam pajautāt, ko tieši Čārlijs zināja vai nojauta par notikumiem mežā un kā man uz to visu vajadzētu reaģēt. Pašreiz es varēju vienīgi izlikties, ka esmu aizmigusi, lai nevajadzētu ar viņu runāties un tieši tā es arī izdarīju, jo biju gļēvule.

Noguruma dēļ vectēvs pie miera bija devies agri un Džeiks ieradās tiklīdz iestājās tumsa. Viņš palika pie manis visu nakti un mēs ilgi sarunājāmies. No Džeika uzzināju, ka Čārlijs bija runājis ar Biliju un centies izdibināt patiesību. Bilijs viņam pastāstījis kādu leģendu, no kuras Čārlija prāts par notikušo skaidrāks nekļuvis, bet viņš beidzis Biliju iztaujāt.

Kaut arī Džeiks izlikās bezūpīgs un jokoja, es nojautu, ka viņam nepatīk mana šodienas noslēgtā draudzība ar Ralfu. Man pašai tā neko nenozīmēja, jo šaubījos vai Ralfs mani uztvers kā savu draugu. Varbūt kādu, kuram izkratīt sirdi, bet citādi man nelikās, ka viņš būtu spējīgs uzturēt draudzīgas attiecības. Ralfam patika nepakļauties vispār pieņemtām normām un zinot, cik ļoti viņš ienīda cilvēkus, man nešķita, ka draudzība ar kādu, kurš nav no viņa sugas, ietilptu viņa plānos.

“Tātad tu meloji, kad apsolīji būt viņa draugs,” Džeikobs līksmoja, izstiepies man blakus manā gultā un cieši piespiedis mani savam sānam.

“Nē, es nemeloju. Es patiešām vēlos būt viņa draugs, ja vien viņš pats to vēlēsies, par ko es ļoti šaubos.”

“Kāpēc tu tā domā?”

Es iekodu lūpā. “Nu… Ralfs… ienīst cilvēkus… un es taču daļēji esmu cilvēks…”

Jutu kā Džeikobs dusmās sastingst un nošņācas. “Man gan tā nešķiet. Gluži pretēji.”

Es nezinu, ko viņš ar to domāja un tam vairs nebija nozīmes. Viņa karstā elpa apdedzināja manu skaustu un pār muguru nolija patīkams saviļņojuma lietus. Mana elpa smagi atbalsojās klusumā, kad viņš pieliecās tuvāk.

8 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)