Galerija
g001 1 untaggedx1716 62516044 robertpattinsonbd2london91 havjer1 6 l1050594 15577516
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 5. nodaļa

5. SIRDS GAVILĒJOT LIDOJA

Kad mans vāģis šūpodamies ieklunkurēja Čārlija mājas piebraucamajā ceļā, es jau biju pilnīgi mierīga. Biju pateicīga, ka varu izvairīties no Emeta un Rozālijas, kuriem šoreiz sameloties es nevarētu. Emets droši vien par to tikai pasmietos, bet Roza gan satrauktos. Ar vectēvu bija citādi. Arī viņš bija vērīgs, tas tiesa, bet viņš nespieda mani runāt, ja es to nevēlējos. Un es nevēlējos.

Vēl neatvērusi mājas durvis, es sajutu saldo vafeļu smaržu, kas piepildīja pagalmu caur atvērto virtuves logu. Sjū gatavoja. Viņa bija viena. Čārlijs vēl nebija atgriezies no makšķerēšanas. Laikam zivis ķērās labi. Sjū gan vēlāk piktosies, ka būs tās jatīra, bet patiesībā viņa par to priecājās.

Es pie sevis teju vai pasmaidīju. Cik viņiem kopā bija labi. Nekādu mistisku saišu vai likteņa iezīmēto, kas galu galā noved pie salauztas sirds. Viņiem nebija jājūtas vainīgiem par to, kas viņi bija. Viņi vienkārši bija cilvēki, un zināja, kas viņus sagaida. Man, turpretī, atlika vien zīlēt, vai aiz stūra neglūn jauni pārsteigumi.

Sjū pret mani izturējās ļoti jauki. Gluži kā vecmāmiņa. Viņa allaž mani pārsteidza ar savu sirsnību un mīlestību, kad smaidīdama pa visu seju, nāca man pretī no virtuves.

“Es jau nojautu ka tu ieradīsies ātrāk un ceru, ka esi izsalkusi. Man priekš tevis ir kas īpašs.” Viņa domīgi samiedza acis un piešķieba galvu. “Bet tu to droši vien jau esi saodusi.”

Es nevarēju nepasmieties par viņas attieksmi, ar kādu Sjū uztvēra visas pārdabiskās lietas.

“Es tēlošu pārsteigumu.”

“Man patiešām ir liels prieks par tavu apciemojumu, mīļā. Kad Roza piezvanīja, lai to pavēstītu, Čārlijs no laimes nezināja kur dēties un tieši tāpēc man nešķiet, ka viņa šodienas makšķerēšana būs ilga.” Sjū smaidot, ap acīm savilkās krunciņas, kas viņas seju padarīja vēl mīļāku.

“Aha. Varu saderēt, ka tā bija.”

Nevilcinādamas ne mirkli, sekoju Sjū uz virtuvi, no kuras plūda vafeļu smarža, kas kļuva nepanesami kārdinoša. Es no tiesas biju izsalkusi un kalnos piedzīvotais pārbaudījums lika man nodrošināties divkārtīgi. Tiesādama jau nez kuro vafeļu rullīti, kamēr Sjū gatavoja nākamo porciju un ar uzjautrinātu skatienu vēroja mani, es palūkojos ārā pa logu. Sāka līņāt. Tas noteikti pamudinās Čarliju atgriezties ātrāk.

“Tu patiešam esi izalkusi. Izskatās, ka pārgājiens ar draugiem ir uzlabojis tavu apetīti kopš tu šeit biji pēdējo reizi, ” Sjū ierunājās.

Pārsvarā biju pārtikusi tikai no cilvēku ēdiena, bet nekad nebiju ēdusi tik daudz kā šodien. Tam, protams, nebija nekāda sakara ar pārgājienu. Sjū to nezināja.

Es pamāju.

Viņa neturpināja šo sarunas tematu un sāka stastīt par Kila un Klēras gaidāmajām kāzām. Tāpat kā Emīlija, Reičela, Kima un lielākā daļa rezervātā mītošo, Sjū bija iesaistījusies to rīkošanā. Viņa mazliet pasūdzējās par to, ka tās draudot izvērsties par katastrofu, jo Klēras domas mainoties vai katru sekundi.

Mēs abas par to pasmējāmies.

“Tāpēc gribēju lūgt, vai tu nevarētu mani rīt aizvest uz Lapušu? Man vajadzēs kaut ko lielāku par policijas auto, lai aizvestu turp visu nepieciešamo…”

Sjū vēl runāja, kamēr es jau savā prātā iztēlojos ainu, kurā ierodoties rezervātā, sastapšu Džeiku. Prātoju, kā man vajadzētu izturēties. Ļaut visam iet savu gaitu un skatīties, kas notiks, vai ņemt vadību savās rokās un pajautāt viņam tieši, kas, pie velna, viņam kaiš? Kā tad. Tā nu es viņam pajautāšu. Bet varbūt man vajadzētu izlikties, ka nekas nav noticis. Ja viņš darītu tāpat, viss atka būtu pa vecam un mēs būtu draugi…

Bet ja nu viņa tur nemaz nebūs?

Krūtīs iesāpējās un es klusi atbildēju: “Protams.”

Sjū turpināja runāt neko nemanīdama vai izlikdamās nemanām. Es ik pa laikam pamāju vai atbildēju īsos teikumos, neiesaistoties plašās diskusijās. Ēstgriba bija pārgājusi un iekšēji jutos sagrauta, bet centos neko neizrādīt. Kļuva vieglāk, kad pārradās Čārlijs. Viņa smaidošajā sejā krunciņas iezīmēja laiku, kas bija aizritējis. Viņš iztaujāja mani par laiku, ko nebijām redzējušies, par Ralfa ierašanos, par Bellas un Edvarda atgriešanos un vēl daudziem sīkumiem no manas dzīves. Šķita, ka viņam tie ir svarīgi un es neskopojos ar atbildēm. Savā ziņā es Čārlijam aizstāju meitu, ko tā pa īstam viņam pietrūka laika iepazīt. Es zināju, cik ļoti vectētiņš mīlēja manu māti un cik sāpīga viņam bija šķiršanās no viņas. Kaut arī Bella bija dzīva un ik pa laikam piedalījās tēva dzīvē, viņa vairs nebija cilvēks un nevarēja baudīt tās priekšrocības, kas bija dotas man. Mīlestība tādēļ nebija gaisusi. Tā bija kļuvusi tikai stiprāka.

“Pārgāiens?” Čārlijs noprasīja, kad biju izstāstījusi par pavadīto dienu ar draugiem, izlaižot asiņainās detaļas. Vien paskaidroju, ka Džo bija savainojies, bet nekas nebija lauzts. Tas vectēvu acīm redzami nomierināja. “Tie puikas ir galīgi traki. Darīt kaut ko tādu bez pieaugšo klātbūtnes,” viņš pie sevis murmināja.

“Viņi vairs nav mazi un zina ko dara. Turklāt tā viņiem nav pirmā reize,” Sjū aizstāvēja.

Vectēvs lūkojās uz mani pāri virtuves galdam. “Un arī tu tajā piedalījies,” viņa tonis bija mazliet apsūdzošs.

Manas uzacis parāvās uz augšu.

Tikai Čārlijam varēja ienakt prāta, ka ar mani varētu kas atgadīties pat ja es būtu kāpusi klintīs. It kā nepietiktu ar to, ka mani sargā visi citi, nu arī Čārlijs iedomājās, ka man nepieciešama uzraudzība.

Es noriju rūgtumu, sakozdama zobus. “Es nekāpu.”

Čārlijs norūca vēl kaut ko par bezatbildību un bezrūpību un tad piecēlas, lai nomazgātu savu šķīvi, kuru gan viņam tūlīt no rokām izņēma Sjū.

Pēc vakariņam mēs sapulcējāmies viesistabā. Televīzijā rādīja dažādus raidījumus, kuri mani īpaši neinteresēja. Čārlijs gribēja skatīties sporta kanālu, bet Sjū uzstāja, ka viņai labāk patīkot National Geographic. Viņi kādu mirkli cīnījās par tālvadības pulti kā tādi pusaudži, līdz Čārlijs džentelmeniski ļāva Sjū uzvarēt. Man par to visu nāca smiekli un bija jautri, līdz Čārlijs noklepojās, pievērsdams manu uzmanību.

“Bilijs šodien bija tāds ne savā ādā. Viņš minēja kaut ko par likteņa grūtībām un šķēršļiem, norādot uz tevi un Džeikobu. Man gan no tā nekas skaidrāks nekļuva… Vai kaut kas ir atgadījies?” Viņš skatījās tieši uz mani.

No televīzora mestā gaisma, bija vienīgā, kas apspīdēja manu seju, bet biju droša, ka viņš to neredz pietiekami skaidri, lai pamanītu, ka es saviebjos.

“Nē, viss kartībā.” Nebiju gribējusi, lai mana balss izklausītos skumja, bet tā sanāca un tur nekas nebija labojams. Čārlijs to pamanīja, taču nevēlēdamies mani tincināt, vai arī baidīdamies, ka stāsts novedīs pie tās manas dzīves daļas, kuru viņš negribēja zināt, viņš neko nejautāja.

Viņš pagriezās pret Sjū. “Šodien visu dienu man nācās atklausīties Bilija stāstus par tām nolāpītajām kāzām.” Kaut arī vectēvs izklausījās pikts, viņš tikai uzjautrinājās. “Ja jūs tās drīzumā nenorganizēsiest, es sajukšu prātā.”

“Tu sūdzies par Biliju?” Sjū attrauca pretī tādā pašā tonī. “Un ko lai saku es, kad man katru dienu jādzird Klēras vaimanas un Emīlijas sajūsma?”

“Nu ja. Īsta sodība.”

Tas turpinājās vēl ilgu laiku, līdz es nolēmu, ka esmu gana klausījusies. Es tik un tā nebiju nekāda labā sabiedrība. Manā galvā riņķoja simtiem dažādu domu un es vēlējos palikt ar tām viena pirms Čārlijs iedomajas man ko pajautāt.

Aizbildinādamās, ka esmu nogurusi, atstāju abus divatā. Melot viņiem bija daudz grūtāk nekā klasesbiedriem, bet patiesība viņiem nebija vēlama. Sjū varbūt nenobītos, viņas bērni taču spēja pārvērties par vilkiem, bet Čārliju gan tas varētu šokēt un viņš izstāstītu Rozai un Emetam. Vai vēl ļaunāk – maniem vecākiem – un viņi dotos šurp. Nē, tas var pagaidīt. Es taču nevienu nenogalināju, prātoju, dodamās uz savu istabu. Pēdējā laikā man neklājās viegli. Ik uz soļa atgadījās kas neparedzēts. Divu dienu laikā biju paspējusi iedzīvoties sirds sāpēs, slepkavnieciskā vēlmē kādu piebeigt un vienā jaunā draugā. Vai pēdējais atsvēra abus iepriekšējos?

Ar bažām gaidīju rītdienu. Vai es satikšu Džeikobu? Vai viņš ar mani runās? Tik pat liela vēlme viņu redzēt, bija viņu arī neredzēt. Nebiju droša, vai spēšu skatīties viņam acīs, zinot, ka viņš mani negrib. Vai viņš mēģinās no manis izvairīties? Atkal. Vai viņa klātbūtne man liks justies neērti? Nepatīkami? Bija grūti iedomāties, ka tā varētu būt. Tas taču bija Džeikobs. Mans Džeikobs.

Vai tiešām mans?

Es ienācu istabā, kura tagad piederēja man. Gandrīz neko tajā nebiju mainījusi, ja neskaita drēbju skapi, kas bija piebāzts. Alise uzstāja, ka man tās būšot vajadzīgas, lai gan lielāko daļu nebiju pat uzvilkusi. Katru reizi kad to atvēru, šķita, ka drēbju ir kļuvis vairāk. Vēl tur bija plata gulta, ko bija sarūpējis Čārlijs, kā dāvanu, kad es te ievācos. Veca kumode, šūpuļkrēsls, galds, uz kura sakrautas grāmatas – biju tās izlasījusi jau vairākkārt – tas viss šeit bija jau pirms manis. Šo istabu nu nekādi nevarēja salīdzināt ar plašo, grezno telpu, kas man iederēja Kalenu namā, un tomēr es šeit jutos labi. Droši.

Tas, kas notika nākamajā mirklī mani tik ļoti pārsteidza, ka labu brīdi es stāvēju istabas vidū ar pavērtu muti un nosodīju sevi par tik reālu vīziju, kas bija parādījusies manā priekšā. Tikai tad, kad viņa siltums izplūda, piepildīdams mazo telpu, es apjautu, ka neesmu to izdomājusi.

Džeikobs bija īsts un stāvēja manā istabā, manā priekšā.

Patiesībā viņš nebija izdarījis neko tādu, ko nebūtu darījis jau agrāk – viņš bija ierāpies manā istabā pa logu – tikai es nebiju gaidījusi, ka viņš nāks pēc tā, kas bija noticis.

Kamēr mana naivā sirds atguva daudz maz normālu ritmu pēc tik negaidīta un tomēr saviļnojoša pārsteiguma, prātā iezagās jauns baiļu vilnis.

Un ja nu viņš ir atnācis atvadīties. Es jau varēju iztēloties kā viņa lūpas paveras, lai izteiktu šos šausminošos vārdus; mums ir jāatvadās.

Tikai ar grūtībam man izdevās piespiest sirdi atkal iepukstēties, taču tā darbojās galīgi nepareizi. Bija sajūta, ka tā atdalījusies no manis un es to vairs nekontrolēju. Rokas nodevīgi trīsēja un es nekādi nespēju piepiest tās palikt mierā. Apkaunojoši.

Viņa tumšās, dziļās acis zem sarauktajām uzacīm, ne uz brīdi neatraudamās, urbās manējās. Cieši sakniebis lūpas un savilcis rokas dūrēs, viņš stāvēja manā priekšā. Vilkme, kas tiecās pretī šim vīrietim, bija neiedomājama. Visas savas eksistences laikā, kopš Džeikobu pazinu, nebiju jutusi, ka tā būtu bijusi tik spēcīga. Viņš stāvēja tikai trīs soļu attālumā no manis, bet man šķita ka tas ir daudz par tālu. Tikai pēdējā brīdī savaldījos, lai nepasniegtos viņam pretī. Es nezināju kādas ir viņa jūtas pret mani tagad, kad viss tā bija iegrozījies un tikt atraidītai jau tā būs pārāk sāpīgi.

Īsu mirkli valdīja klusums un tad viņa lūpas pavērās. Tai brīdī es aizvēru acis.

Es sadzirdēju kā viesistabā sarunājas Čārlijs un Sjū, kā garām pabrauc divas automašīnas. Kaut kur skanēja mūzika un kāds blakus mājā skaļi smējās…

Manā istabā joprojām valdīja biedējošs klusmus.

Ja viņš būtu aizgājis, es to dzirdētu. Tad jau tā tomēr būs bijusi tikai mana vīzija, bet tik reāla.

Kad atvēru acis, Džeiks joprojām bija šeit. Viņa lūpas bija aizvērtas un acis šaudījās kaut kur virs manas galvas.

Vēl mirklis klusuma un tad viņš ierunājās. Pat čukstot, viņa balss izklausījās pārāk skaļa.

“Nesij…”

“Nesaki neko,” arī es čukstēju, vienlaicīgi papurinādama galvu. “Nevajag… es…” Man aizlūza balss. Uz vaiga sajutu miklumu.

“Tu raudi?” Tagad viņš skatījās uz mani.

“Kā lai es neraudu…” es šļupstēju.

“Zinu… ka bija nepieklājīgi no manas puses tā aizbēgt…”

“Tev man nekas nav jāpaskaidro. Es visu saprotu.”

“Ko tu saproti?” Viņš bija pārsteigts. Es tikai nezināju, vai viņš ir pārsteigts par to, ka es saprotu, vai par to, ka tik emocionāli reaģēju?

“Nu, ka tu… mani negribi.”

“Es tevi negribu?” Viņš izskatījās pat vēl pārsteigtāks kā iepriekšs.

“Tas taču tāpat ir skaidrs.” Centos neskatīties uz viņu, bet acis pašas tiecās viņam pretī.

Es nokaunējusies nolaidu skatienu, jo vairs nespēju valdīt asaras. Tagad es tiešām pinkšķēju kā tāds bēbis.

Džeiks turpretī iesmējās, bet tikai īsu acu mirkli. Pamanījis manas ciešanas, viņš strauji aprāvās. Caur asaru pilnajām skropstām, kas aizmigloja skatu, es redzēju viņa savilktās dūres atlaižamies. Sakrustojis rokas uz krūtīm, viņš jutās neveikli. Es jutos vēl sliktāk par to, ka tā jutās viņš. Raudošs skuķis Džeikam šobrīd bija vismazāk vajadzīgs.

Es centos saņemt sevi rokās, lai noklausītos viņa sakāmo, bet nespēju.

“Tu visu esi sapratusi nepareizi, bet laikam jau es pats pie tā esmu vainīgs,” viņš runāja, ik pa laikam uzmezdams man žēlu skatienu. “Es, muļkis, neiedomājos, kā tas izskatīsies tavās acīs.” Džeikobs paspēra man pretī vienu nedrošu soli. “Saņemies, Nesij. Tas ko es tev vēlos teikt… nu es gribētu, lai tu neko nepalaid garām. Man jau tā būs grūti tev to izskaidrot, tāpēc otreiz es to nespēšu.”

Man tikai izlikās, vai viņš tiešām pasmaidīja. Vai viņš saskata ko jautru tajā, ka grasās mani atšūt?

Es izmantoju dusmas, lai paslēptu sāpes. Man nešķita, ka Džeikobs varētu tā rīkoties, bet vai es varēju būt par to droša? Esi stipra, kontrolē sevi, sacīju sev, elpodama dziļi un mierīgi, cik nu spēju.

“Redzi… es aizgāju…” Viņš nokāra galvu. “Sasodīts. Es tiešām aizbēgu. Starp mums notikušais bija kas tāds, kam es nebiju gatavs. Lai nu ko, bet to es nebiju gaidījis.”

Man bija taisnība. Viņš neredzēja manī to, ko es redzēju viņā un punkts. Kāpēc šis sāpīgais brīdis jāvelk garumā?

Zaudējusi jebkuras cerības, es stīvām kājām aizsteberēju līdz gultai un apsēdos uz tās malas.

“Es redzu, ko tu tagad domā, mazā, bet tu domā nepareizi,” pamanījis manu sejas izteiksmi, viņš tulīt iesaucās un ar vienu platu soli šķērsoja istabu, lai man pievienotos. “Galīgi nepareizi. Es neaizbēgu tādēļ, ka tevi negribētu. Es aizbēgu tādēļ, ka gribu. Skanēs stulbi, bet es esmu traks pēc tevis. Un vai zini – jau krietni sen.”

Paga, paga. Ko viņš sacīja?

Es laikam sapņoju.

Kā tas var būt?

Kad es apjautu, ka tā ir tiesa, un vairs nevarēju aizbildināties ar vīzijām, jo viņš savās karstajās plaukstās turēja manējās – un šo sajūtu es nekādi nevarēju iztēloties – mana sirds vispirms apstājās, tad salēcās un turpināja sisties tik ātri it kā to kāds dzītu.

Es noriju kamolu, kas bija iestrēdzis man kaklā. “Aha.”

“Aha? Tas ir viss, ko tu vari pateikt?” viņš zobojās.

“Aha,” es atkal izdvesu, nespēdama koncentrēties uz kaut ko vairāk. Manā galva valdīja pilnīgs haoss un tas, ka spēju domāt vairākas domas vienlaicīgi, pamatīgi traucēja. Protams, tās visas bija par Džeikobu, bet nekādi nesakrita kopā viņa pazušana, kuras dēļ es tik ļoti biju pārdzīvojusi un pašreizējā atzīšanās mīlestībā.

Džeikobs atzinās man mīlestībā, kā novēlots zibens spēriens, mani ķēra vēl viena apjausma. Mana sirds gavilējot lidoja.

“Nu, labi. Esmu to pelnījis. Atzīstos, ka izturējos kā kretīns.”

Es sāku drudžaini purināt galvu. Tas bija viss, uz ko šobrīd biju spējīga. Jutu, ka mana sirds tūlīt izlēks no krūtīm, jo tā jau dejoja, celdamās spārnos, un es nezināju, vai spēšu to savaldīt. Manus pirkstu galus sāka kņudināt patīkams siltums, kas pamazām caur plaukstām virzījās augšup līdz elkoņiem, tad līdz pleciem un kaklam. Es nodrebēju, kad siltums izplūda krūtīs un nu jau dedzināja. Bija sajūta, it kā es lidotu, kaut arī joprojām sēdēju uz gultas līdzās viņam.

Man bija grūti elpot.

Un viņš pieliecās tuvāk.

Es noelsos, kad Džeika karstā elpa apsvilināja manu seju. Bet tikai tagad es pa īstam pamanīju viņējo. Tā bija tieši tāda pati kā manējā – izbrīnīta, saviļņota, gaidpilna. Es biju kļūdījusies domājot, ka viņš nejūt to pašu. Viņš juta. Un kā vēl.

Spēju sadzirdēt viņa nevaldāmo sirdi, kas sitās līdzās manējai. Tā bija daudz dobjāka un smagnējāka, taču es pazinu tās ritmu un šobrīd tā nesita pareizi, gluži tāpat kā manējā. To apzināties bija divtik patīkami un arī mulsinoši.

Visas šīs sajūtas man bija jaunas. Tās nepakļāvās nekādai kontrolei.

Džeikobs pirmais atguva spēju runāt.

“Vai tagad tu saproti, kāpēc es aizbēgu?” Runājot viņš mazliet atliecās atpakaļ. Tas man nepatika.

Papurināju galvu. Es tiešām nesapratu. Ja jau viņš mani gribēja, kur tad bija problēma?

Džeiks nopūtās. “Man vajadzēja apdomāt turpmāko soli. Pieņemt lēmumu, kas būtu gana labs mums abiem.”

Gana labs mums abiem, es pie sevis atkārtoju. Vai viņa ierašanās bija šī lēmuma rezultāts? Es gribēju to pajautāt skaļi, bet no tā nekas nesanāca. Es tik tikko spēju daudz maz skaidri domāt.

Džeiks novērsās un iesmējās. “Mans tēvs prot radīt vainas apziņu. Viņš pastāstīja, ka tu esot ieradusies mani meklēt.”

“Kāpēc…” es izmocīju, bet mana balss aizlūza un es nespēju pabeigt sakāmo.

Viņš to zināja un pacietīgi gaidīja, kad es turpināšu. Es vairākas reizes dziļi ieelpoju. Joprojām trūka elpas.

“Kāpēc tagad?”

Džeikobs saprata, ko es vēlos zināt. Arī viņš ievilka dziļu elpu pirms atbildēt.

Runājot viņš neskatījās man acīs. “Nu, es nebiju drošs, kad būs īstais brīdis… nu, kad tu būsi tam gatava. Es negribēju tevi steidzināt.” Un tad viņš sakautrējās vēl vairāk. Es to nojautu pēc tā, kā pietvīka viņa kakls un viņš saknieba lūpas. “Turklāt man bija bail no Bellas.”

Man gandrīz paspruka spurdziens.

“Tu taču atceries, kā viņa reaģēja, kad apjauta ka es un tu… nu mūsu lietu.” Džeiks kautrīgi smaidīja.

Kā nu ne. To nebija iespējams aizmirst. Mana māte bija tik ļoti pārskaitusies uz Džeikobu saprotot, ka viņš manī ir atradis savu likteņa iezīmēto, ka metās viņam pie rīkles. Nabaga Sets bija izšāvies viņai priekšā, lai apturētu, bet būdama jaundzimusī, Bella neapzinājās savu spēku un vilks dabūja ciest.

To atceroties, mēs abi neveikli iesmējāmies.

“Jā, bet tad es vēl biju bērns,” iebildu. “Nu es esmu…”

“Sieviete?” Džeikobs neļāva man pabeigt.

“Jā-a.”

“Tu domā, ka es to nezinu? Kopš tavas astoņpadsmitās dzimšanas dienas es tevi nekad neesmu uzlūkojis kā bērnu.”

Tas tik ir pārsteigums. Kāpēc es nekad to nebiju pamanījusi, vienmēr viņa klātbūtnē juzdamās kā bērns? To es negrasījos jautāt. Es jutos muļķīgi, ka biju šaubījusies par Džeika jūtām pret mani. Tagad es biju vairāk nekā pārliecināta, ka viņš mani mīl.

Džeikoba skatiens mani apdedzināja. “Laikam nav nozīmes, Nesij. Manas jūtas pret tevi nekad nemainīsies.” Viņš atkal saknieba lūpas un novērsās. “Nu, jā, bet… es nezinu kādas ir tavas jūtas pret mani… vai tu jūti to pašu. Varbūt tev tas ir citādi.”

Man aizcirtās elpa.

Vai viņš domā, ka es viņu nemīlu tā, kā viņš mīl mani? Cik apsurdi.

Mana sirds vēlreiz ietrīsējās.

Bija viegli šīs sajūtas apzināties iekšēji, bet izteikt skaļi… Šoreiz bija mana kārta sakautrēties un es nosarku. Runādama, es tikai vienreiz uzmetu Džeikam žilgu skatienu.

“Protams, ka arī es tevi gribu… Es jūtu to pašu.” Apklusu, nezinādama, ko lai vēl saku. Vai tad tas jau tāpat nebija skaidrs? Varbūt viņš to bija nojautis, bet nevēlējās izklausīties augstpratīgi, pieņemot to kā pašu par sevi saprotamu.

Vai nav vienalga. Tagad viss ir pateikts.

“Ak, Nesij!” Viņš pasmaidīja, ar savu skatienu apdedzinādams mani no jauna. Lielās, siltās rokas apskāva manus plecus un pievilka mani pie savām krūtīm. “Tu pat nenojaut, cik laimīgs es esmu.”

Man izlauzās mierpilna, patīkama nopūta un manas rokas pieskarās viņa mugurai. “Man šķiet, ka nojaušu gan.”

Bija sajūta, ka sirds ir kļuvusi divreiz lielāka un krūtīs tai vairs nepietiek vietas.

Zināt, ka Džeikobs mani mīl, bija reizē svētlaimigi un biedējoši. Es tā īsti nezināju, ko tas mums nozīmēs.

“Vai tagad starp mums kaut kas mainīsies?” es pajautāju, joprojām atrazdamies viņam cieši, cieši blakus.

“Vai tu to gribētu?” viņš piesardzīgi atjautāja. Izklausījās, ka šāda doma mazliet biedē arī viņu.

“Es īsti nezinu. Kā tas ir…”

“Mums nekur nav jāsteidzas. Mums pieder laiks. Forši, vai ne?” Džeikobs atguva jautro noskaņojumu. Lūk, tas bija mans Džeikobs.

Jā. Viss būs tāpat kā agrāk. Viss būs lieliski un varbūt pat vēl labāk.

Viņš lēnām atraisījās no apskāvien, lai varētu paskatīties uz mani, bet paturēdams plaukstās manējās.

Es iesmējos. “Tas skan labi.”

“Tagad es jūtos vēl sliktāk par to, ka liku tev tā mocīties.” Džeikobs atkal bija skumjšs.

“Es tev piedodu.” Es gribēju, lai viņš ir tads pats kā vienmēr.

“Diez vai es to spēšu. Es biju ļauns pret tevi.”

“Tā nemaz nav un esmu jau aizmirsusi. Vai tagad tu vari pasmaidīt?”

Viņš mēgināja. “Vai man izdodas?”

“Ne-e.”

Apbrīnojami, bet par spīti visam, ko pārdzīvojām, mēs atkal bijām tie paši.

Tikai tagad, kad mans sajūtu karuselis bija sācis griezties nedaudz lēnāk, ļaujot prātam noskaidroties, apjautu, ka esam uzvedušies tik klusi, ka ne Čārlijs, ne Sjū nebija mūs sadzirdējuši. Viņi jau bija savā istabā un gulēja. Arī es nejauši nožāvājos un Džeiks pasmaidīja.

“Tu noteikti esi nogurusi un ir jau vēls.”

“Vai tu nevarētu palikt?”

“Tava sirds jopojām joņo sprintu. Ja es te palikšu visu nakti, tu nekad neaizmigsi.”

“Es vienaga neaizmigšu. Paliec.” Pēc šitādas emociju vētras es no tiesas nedomāju, ka spētu gulēt.

“Es neizgaisīšu. Es būšu tepat ārā un sagrāšu tavu nakts mieru.”

“Esi drošs, ka no rīta nepārvērtīsies par ķirbi?” es pazobojos.

Džeiks sarauca degunu. “Lai nu pa ko, bet par ķirbi gan ne. Tagad guli. Man vēl šis tas jānokārto.”

“Kas tad?”

“Vilku lietas,” viņš pasmējās un sagrābis mani ap vidukli kā agrāk, iecēla dziļāk gultā. Ievīstījis mani segā un vēl mirkli pakavējies manā tuvumā, bet sapratis, ka es neaizmigšu, negribīgi izslidēja ārā pa logu.

“Līdz rītam, mazā!” Kaut kur aiz loga atskanēja viņa smiekli.

Es vēl labu brīdi jutu sevī izmisīgo sajūsmu par notikušo. Lai gan mana sirds zināja, ka tā ir tiesa, prāts joprojām nespēja aptvert, ka tagad Džeikobs man pieder pilnībā. Ar sirdi, ar miesu, ar dvēseli. Neticami. Zinādama droši, ka viņš mani mīl kā sievieti, es pieķeru sevi pie domas, ka nemaz nezinu kā šī mīlestība atšķiras no tās, kuru biju jutusi pret viņu līdz šim.

Es patiešām gulēju maz. Vai nemaz. Tiklīdz manas acis aizvērās, es redzēju viņa seju, tāpēc es tās neatvēru, taču miegs tā arī nenāca. Nakts šķita pārāk gara un kad beidzot svīda gaisma, mans prieks divkāršojās. Šo rītu es gaidīju vairāk kā jebkuru citu līdz šim un tam bija tikai viens pamatots iemesls. Mans pacilājošais garastāvoklis nepalika nepamanīts. To ievēroja gan Sjū, gan Čārlijs, kaut arī centos izskatīties mierīga.

“Miegs tev tiešām nācis par labu,” Sjū komentēja, kad mēs iznācām no mājas un viņa slēdza ciet durvis. Čārlijs bija izsaukts uz iecirkni svēdienas rītā un tas nesolīja neko labu. Kaut kādas problēmas ar tūristiem.

Es mēģināju būt pacietīga un no satraukuma nesākt lēkāt, lai Sjū pasteidzinātu, kad viņa atcerējas, ka ir kaut ko aizmirsusi un atgriezās mājā. Mana pikapa kravas nodalījums jau bija pilns ar dažāda izmēra noslēpumainām kastēm.

“Pa kuru laiku tās te gadījās?” pajautāju, noradīdama uz kastām, kad Sjū smaidīdama pielika tām klāt vēl vienu ērmīga izskata bārkstainu saini.

“Čārlijs man palīdzēja, kamēr tu gulēji.”

Kamēr es sapņoju, es viņu izlaboju savās domās. “Braucam?!”

Es tiešām braucu ātri. Tikai tāpēc, ka Sjū uzticējās manai braukšanas mākslai, viņa neiebilda. Man nācās gandrīz fiziski piespiest sevi pabraukt garām Sema un Pola uzpildes stacijai, kad pamanīju tur stāvam Džeikoba automašīnu. Es aizvedu Sjū līdz Reičelas un Pola mājai, kur bija paredzēts izkraut kastes. Mūs sagaidīja Kolins un Bredijs, kas tūlīt ķērās pie darba.

“Čau, Nes!” viņi sasveicinoties uzsauca, bet skatienos jautās kas noslēpumains.

“Sveiki, puiši! Kas par lietu?” es noprasīju, palīdzēdama izcelt kastes, lai tas ātrāk tiktu izdarīts.

“Nekas,” Kolins žigli attrauca, pasniegdamies pēc mana nesamā. Melot viņš nemaz nemācēja.

Kamēr mēs strādājam, kaut kur apkārt skraidelēja mazais Bilijs un Efraims. Sjū un Reičela virtuvē bija iegrimušas dziļā sarunā par dažiem sīkumiem, kas vēl nebija nokārtoti kāzu jautājumā.

“Kur ir Sets?” Ja šeit bija Bredijs un Kolins, tad arī Setam bija jābūt tuvumā. Viņi parasti bija kopā, ja vien nebija kas atgadījies.

“Skraida,” Bredijs iesmiedamies attrauca. Tā bija iesauka tam, ko viņi darīja vilku adā.

Es kļuvu aizdomīga. “Vai kaut kas ir atgadījies?”

“Vēl jau ne,” Bredijs atbildi pārvērta zobgalībā un abi ar Kolinu pasmējas.

Es saraucu uzacis. Vai man tā tikai škita, vai arī es patiešām visur sāku saskatīt slikto?

Sjū nostājās uz lieveņa un pasauca bērnus. Efraims pierikšoja pie manis un ieķēries manā plaukstā, vilka līdzi uz māju. Es uzsmaidīju zēnam.

“Tas aizņems vēl kādu laiku, Nesij” Sjū norādīja uz pikapu, “tāpēc kamēr gaidām, tu varētu mums pievienoties. Galu galā tu būsi līgavas māsa un mēs vēl neesam izlēmušas par kleitām.”

Uz to Klērai bija izdevies mani pielauzt. Es nodrebinājos. Ne jau tāpēc, ka man nepatiktu gaidāmais pasākums. Agrāk es par to būtu sajūsmā, taču šobrīd kaut kas tajā visā mani biedēja.

“Labu veiksmi, Nesij,” Bredijs mani vēl paķircināja.

Es parādīju viņam mēli.

Kāzu mielasts bija paredzēts kafejnīcā. Sjū bija atbildīga par dekoracijām, tāpēc viņai vajadzēja satikt Emīliju. Es atstāju viņu pie Reičelas un devos prom, tiklīdz kastes bija izkrautas. Džeikoba Dodge jopojām stāvēja uzpildes stasijas stāvvietā un mana sirds no jauna sāka mežonīgi sisties. Viņš bija atzinies man mīlestībā un es atklājusi savas jūtas viņam – mana sirds pacēlās spārnos. Vēlme viņu atkal ieraudzīt bija nepanesama un es steidzos.

Manā prātā atkal valdīt haoss. Superīga sajūta.

Pat ar savu nevainojamo reakciju gandrīz ietriecos priekšā stāvošajā automašīnā.

Forši.

Mazajā telpā bija tikai trīs cilvēki. Ģimene, kas iepirkās ceļam. Vīrietis ar sievieti stavēja pie uzkodus stenda un pētīja iesaiņojumus, kamēr dēlēns turējās abiem blakus un man ienākot, palūrēja gar plaukta malu.

Es piemiedzu zēnam ar aci.

Neviena cita nebija, bet no tālākās telpas skanēja trīs man pazīstamas balsis. Apmeklētāji tās nedzirdēja, taču es gan. Mani pārsteidza to tonis. Viņi uz kādu dusmojās.

“Viņš ir jāaptur,” dzirdēju Pola rūcienu.

“Mierīgi, Pol. Nav jau tik traki.” Tā bija Sema mierīgā, zemā balss.

“Vēl nav.”

Tas man atgādinaja Breidija atbildi, kad biju jautājusi, vai kaut kas atgadījies. Un vakar Džeikobs bija aizgājis no manis, sakot, ka jānokārto vilku lietas.

Es sāku iet tuvāk.

“Sem, tu nezini, ko viņš izdarīja. Sets to bija redzējis un es to redzēju viņa acīm, kad biju pārvērties. Tas bija šausminoši,” Džeikoba balss skanēja nosvērti un koncentrēti. Tieši tāpēc tā man izklausījās tik biedējoša.

Alfas balss.

Man nebija ne jausmas, par ko viņi runā, taču es zināju, ka te kaut kas notiek un no manis to slēpj.

Kad es ieraudzīju trīs milzīgā auguma vīriešus, viņi stāvēja aplī viens pret otru. Sems mani pamanīja pirmais un pamāja ar galvu uz manu pusi. Džeiks un Pols reizē pagriezās. Viņu sejās, kas pavērās manī, vairs nebija ne piliena dusmu, kas vēl nu pat bija verdušas viņu krūtīs.

“Nesij!” Džeiks iesaucās, nākdams man tuvāk un abi pārējie viņam sekoja. Viņi pamāja man sveicienu, ko es negribīgi atņemu.

“Kas te notiek?” Es visus pēc kātas uzlūkoju, visilgāk pakavēdamās pie Džeikoba sejas, jo tieši no viņa es gaidīju atbildi.

4 komentāri

  • Nikucis teica:

    Nu tik Ralfs būs savārījis ziepes…
    (Jācer ka tas nav Nesijas jaunā drauga roku darbs.)
    Nevaru vien sagaidīt turpinājumu :)

  • sanita teica:

    cuk labi ka Nesijai ar dzeikobu viss ir labi…
    Ja tas noteikti ir ralfs, kurs gan cits. :)

  • ezls teica:

    VNK super!!!
    Manuprat visas piecas nodalas vajadzetu partaisit anglu valoda un aizsutit Stefanijai Meierei, ko vina par to saka.

  • mince9762 teica:

    Man pašai ir tikai 12 gadi. Bet esmu lasījusi daudz,un šis ir interesantākais ko esmu lasījusi . Izlasīju. “Dienas vidus” un turpinu lasīt šo. Ļoti interesanti ja būtu grāmata obligati nopirktu un pārlasītu.
    Superīgs stāsts ar nepacietību gaidu nakamo nodaļu.

Komentēt

(Spamcheck Enabled)