Galerija
17220272 20_10_200973307_bmp alex-vancouver-25sep09-04 gallery_enlarged-kristen-stewart-5-new-moon-premiere-red-carpet-photos-11162009-06 tumblr_mbtfodjyln1qlrqlwo4_1280 team-17 pressconferencepics reicela3 laurent-twilight-series-2828593-300-400
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 4. nodaļa

4. SVĒTLAIME MIJAS AR BOJĀEJU

Nedaudz tālāk pie ugunskura sēdēja Dāvids. Es pavirzījos tuvāk siltumam, jo tas bija patīkams. Laikam pieradums. Džeikoba tuvums vienmēr bija silts un tagad, kad viņš bija prom visās iespējamajās nozīmēs, man bija sajūta, ka visapkārt ir tumšs un auksts. Patiešām dīvaina sajūta, kurai nevajadzētu būt. Vai tas par kaut ko liecināja?

Dāvids atkal skatījās uz mani, bet šoreiz nedaudz citādi. Es palūkojos pretī un kad mūsu skatieni sastapās, neviens no mums nenovērsās. Viņam bija tumši zilas acis, pelēcīgi blondi mati un izteikta žokļa līnija. Protams, es to visu biju pamanījusi jau agrāk, bet nez kādēļ tagad tam bija daudz lielāka nozīme. Viņš patiešām izskatījās glīts…

Mani pašu pārsteidza tas, ka tā lūkojoties vienam uz otru, mēs nejutāmies neveikli.

Dāvids pirmais nolaida skatienu un pasmaidīja tikai ar pašiem lūpu kaktiņiem. Es kautrīgi atdarināju viņa smaidu tikai tāpēc, ka tas šķita jautri.

Izskatījās, ka viņš vēlas man ko jautāt, taču neuzdrošinājās mani uzrunāt. Es it kā biju ārpus viņa saziņas loka. Līdz šim ar Dāvidu biju runājusi tikai pāris reizes, bet neviena no tām nebija ilgusi vairāk par dažām sekundēm un vienmēr tikai par mācībām.

“Kas noticis?” Es mēģināju viņam paiet solīti pretī.

Puiša mutes kaktiņi joprojām bija viegli izliekti. Viņš noraidoši papurināja galvu, uz mani neskatīdamies.

“Pasaki,” uzstāju, smaidam nenozūdot. Bija uzjautrinši vērot, kā viņš mēģina savaldīt savu acīm redzamo interesi.

Dāvids vēlreiz papurināja galvu.

Es iekodu lūpā.

Parasti tā nenotika, bet šoreiz man ļoti gribējās, lai viņš pasaka to, ko vēlējās teikt. Cilvēki manā tuvumā vienmēr atklājās man īpaši nepiepūloties. Viņiem patika mana klātbūtne un viņi man uzticējās. Protams, tādi nebija visi un pat ja es viņiem šķitu pievilcīga, viņi juta pret mani zināmu nepatiku. Es viņus nevarēju par to vainot. Man bija tikai nedaudzi draugi starp cilvēkiem, bet nevienu no viņiem nevarētu saukt par īstu draugu. Drīzāk gan par cilvēkiem, kuru labprāt uzturējās manā tuvumā.

“Vai tas ir kas ļoti, ļoti slikts?” mēģināju izvilināt informāciju citādā veidā.

Viņš to apjauta un smaids kļuva vēl platāks. Viņš paskatījās uz mani šķelmīgu skatienu no skropstu apakšas.

“Ja tu neteiksi, es tā padomāšu,” es draudot iesmējos. Dāvids atkal papurināja galvu, aplaizīdams lūpas.

Tātad viņš neteiks, es nodomāju, bet tobrīd puisis saknosījās un pagriezās pret mani ar visu augumu. Viņš novērtēja manu sejas izteiksmi. Nespēju iedomāties, ko Dāvids varētu tādu jautāt vai sacīt, kas liktu viņam kaunēties. Taču es nejutos nedroši un nejutu pat vajadzību būt piesardzīgai.

Pārējie bija aizņemti izklaidējoties kā nu katrs mācēja un neviens nebija pievērsis uzmanību tam, ka mēs sēdējām šeit vieni un sarunājāmies – nu ja to tā varēja saukt. Es dzirdēju viņus tērzējam, smejamies, taču nekoncentrējos, lai izšķitu vārdus. Mana nedalīta uzmanība bija pievērsta puisim, kurš pacēla galvu. Viņa zilās acis uzlūkoja mani un viņš jau grasās ko sacīt, taču pēdējā brīdī pārdomāja.

“Vai tu vēlies man kaut ko jautāt?” Mani māca nepārvarama ziņkārība.

Viņš mirkli vilcinājās. “Man gribētos zināt,” un tad mazliet neveikli iesāka, “kādēļ Ralfs Džoiss nolēma mācīties Forksā, ja pirms tam mācījās prestižā skolā Edmontonā?”

Es nojautu, ka šis nav tas temats, par kuru viņš vēlējās runāt ar mani, tomēr mani samulsināja kas cits. Ralfa vārds tika pieminēts biežāk nekā jebkura cita vārds pēdējā laikā, bet tas bija neizbēgami. Meitenes par viņu sajūsminājās un tas mani nepārsteidza, puiši viņu ienīda un arī pie tā es jau biju pieradusi, taču nevienu līdz šim nebija interesējis iemesls, kāpēc Ralfs Forksā ieradās tieši tagad, kad mācību gads jau tuvojās beigām un pieminot viņa vārdu, balsī neskanēja slēpts aizkaitinājums.

Es uzreiz neatbildēju, taču mana kavēšanās ar atbildi bija pārāk īsa, lai Dāvids to pamanītu.

“Nu… ” es iesāku, nebūdama droša, ka viņš to spēs saprast. Patiesībā mani diezgan lielā mērā pārsteidza tas, ka tieši Dāvids bija izrādījis šādu interesi. Viņš nebija no tiem, kas meklēja draugus un bieži vien turējās savrup. Lai gan viņš nebija no kautrīgajiem, sabiedrība viņam nešķita vajadzīga, lai justos labi un citu iepazīšana jau nu noteikti neietilpa šī puiša plānos. Un tagad viņš vēlējās zināt ko vairāk par Ralfu. Man bija grūti noticēt, ka jaunais klasesbiedrs būtu viņu tik ļoti ieinteresējis, lai viņš pievērstu tam vairāk uzmanības nekā visi pārējie, tāpēc nospriedu, ka viņš tikai vēlas uzsākt sarunu, lai šeit divatā sēžot mēs nejustos neveikli un manai atbildei nebūs lielas nozīmes.

Es uzsmaidīju puisim. “Uz Forksu bija pārcēlusies visa viņa ģimene, bet Ralfs palika Edmontonā pie vecvecākiem. Tur bija visi viņa draugi… bet… viņam pietrūka ģimenes un šeit macījās viņa māsa, tāpēc viņš nolēma pārcelties uz Forksu.” Man padevās meli, jo es zināju, ko cilvēki vēlas un kā to panākt, taču man tas nepatika. Ja runa būtu tikai par manu eksistenci, es neizmantotu melus kā vienīgo nolēpuma glabāšanas iespēju. Bet es to nedarīju sevis dēļ. Mana ģimene man bija daudz svarīgāka par neērtībām, ko sagādāja neliela samelošanās par mūsu ģimenes vēsturi. Izdomātu vesturi.

Runājot, neapzināti biju pavirzījusies tuvāk ugunskuram.

Dāvids sarauca pieri. “Viņi ir citādi nekā mēs.”

Savā ziņā jutos glaimota, ka Dāvids mani pieskaitījis pie cilvēkiem, tomēr nedaudz satraucos par viņa spēcīgo nojausmu, ka Džoisi cilvēkiem līdzinās mazāk par mani.

“Kanādieši,” novaikstīdamās, nevērīgi attraucu, it kā tas visu izskaidrotu.

“Man Ralfs nepatīk,” Dāvids vienkārsi nosacīja, it ka runātu par laika apstākļiem.

Nevienam nebija noslēpums, ka zēni Ralfu ienīda tik pat ļoti kā meitenes dievināja, bet manā klātbūtnē ikviens piesargājās sacīt par viņu ko sliktu, jo mēs taču it kā bijām radinieki. Tas, ka Dāvids, kuru pazinu visai maz, ar mani runāja tik atklāti un atzina, ka viņam Ralfs nepatīk, mani šokēja. Par spīti tam, es nejutos aizskarta vai apvainojusies. Patiesībā es varēju viņam piekrist.

“Ralfam neklājas viegli. Jauna vieta, jauni draugi… Pavisam ne viņa ierastā vide.” Es neaizstāvēju Ralfu un arī nemēģināju padarīt viņu labāku nekā viņš bija. Es tikai vēlējis, lai viņu saprot.

Un Dāvids saprata.

“Es zinu kā viņš jūtas. Tas nav viegli.” Vai es patiesi Dāvida balsī sadzirdēju līdzjūtību? Pret puisi, kurš viņam nepatika? “Taču tāpēc es neteikšu, ka man viņš patīk vairāk,” Dāvids turpināja, raudzīdamies ugunī, kas aprija sausos žagarus. “Es tikai vēlos teikt… ” viņš spēji aprāva sakāmo, un tad noteica pavisam ātri, “ka es viņu saprotu.”

Jutu, ka tas bija sacīts no sirds un lika nojaust, ka Dāvids pats ir piedzīvojis ko līdzīgu.

Es viegli iekodu sev mēlē, lai pār manam lūpām neizlauztos vesela jautājumu virkne, uz kuriem puisim atbildēt, iespējams, būtu neētri. Lai gan man ļoti gribējās zināt ko vairāk par viņa pagātni, nolēmu ļaut sākt par to runāt viņam pašam, ja vien viņš to vēlēsies.

Pacēlu acis, lai palūkotos uz sarunu biedu. Dāvids raudzījās man tieši pretī un es atkal nejutos neērti. Citreiz šāda blenžana izskatītos nepieklājīga, bet nez kādēļ šobrīd tā nelikās un Dāvids kautrīgi nenolaida acis, kā varētu šķist. Jutos savādi patīkami šī cilvēka klātbūtnē. Mani ne mazākajā mērā nesatrauca klusuma brīži, kas dažkārt iestajās starp mūsu sarunu. Neizskatījās arī, ka tie traucētu Dāvidam, tāpēc tas viss bija divkārt neparasti.

Viņš iesmējās. “Piedod, ka tik atklāti izteicos par Ralfu, bet tāds nu es esmu,” un iespurdzās. “Nemāku paturēt savas domas pie sevis.”

Piepeši viņš izskatījās nokaunējies un novērsās, bet smaids no viņa lūpām nebija nozudis. Viņš neko nenožēlo un man tas patika. Viņš nepateica neko tādu, ko es jau nezinātu.

Klusēdama papurināju galvu. Dāvids pašķielēja uz mani.

Kādu brīdi viņš apsvēra savu sakāmo un tad ievilka dziļu elpu, piesaistīdams manu uzmanību.

“Sākumā patiešām bija grūti,” viņš iesāka, bet tad atkal apklusa. Es nesaprastu par ko viņš runā un domīgi vēros pretī. “Kad ierados Forksā, mani pārsteidza, ka pilsētiņa ir tik maza,” viņš iesmējās ar nedaudz histērisku pieskaņu. “Es šeit nevienu nepazinu un man nebija draugu. Es nespēju saprasties ar cilvēkiem, bet pie tā vainīgs esmu es pats. Laikam neesmu īpaši sabiedrisks.” To sakot, zēns neskatījās man acīs.

Man nebija ne jausmas, ko šobrīd sacīt, tāpēc izvēlējos klusēt.

Dāvids paglūnēja uz klasesbiedriem, kas bija sapulcējušies ap kalna pakāji. “Es esmu daļa no bara, bet nejūtos tam piederīgs. Vai nav smieklīgi?” Viņš iesmējās tos pašus histēriskos smieklus, kas lika saprast, ka viņš nemaz nevēlas būt ar viņiem.

Ja tā padomāja, tad es patiešām nebiju redzējusi Dāvidu ar kādu tā sarunājamies kā šobrīd ar mani.

“Varbūt arī tu esi citāds,” es ierunājos.

“Jā. Es esmu citāds.” Viņš pārbolīja acis. “Esmu dīvains.”

Man nācās pasmieties par šādu apgalvojumu. Viņam blakus sēdēju es – visdīvains radījums no visiem klātesošajiem.

“Es tā neteiktu,” nepiekritu.

“Tu esi jauka un ar tevi ir viegli sarunāties. Man jau sen nav bijis šādas sarunas, tāpēc varbūt izklausos pārāk atklāts.” Dāvids smaidīja.

“Ak! Jūtos pagodināta,” es iesmējos un tad smējāmies mēs abi.

Viņš pavirzījās tālāk, dodams man zīmi pievienoties. Es piecēlos no savas sēdvietas un apsēdos tuvāk ugunskuram. Tā radītais siltums apņēma mani un es jutos labi, bet vairāk par to man patika sabiedrība, kādā šobrīd atrados. Dāvida savādi pēkšņā atklātība un manis pašas neizskaidrojamā miera sajūta, kas pārņēma šī puiša tuvumā, lika man izjust savu cilvēcību vairāk kā jebkad.

“Hei, Džo!” mūsu uzmanību pievērsa Braiena sauciens no augšas. Viņš bija sasniedzis jau otro pāreju, kas savienoja klintis. “Vai šodien ir tava melnā diena?” viņš izzoboja draugu.

Džonatans bija ticis tikai pusceļā. Šodien viņam patiešām neveicās. Parasti viņš bija vadībā.

Džo pārstāja kāpt un aizelsies izstaipīja rokas. “Vēl jau tu neesi uzvarējis,” viņš uzsauca Braienam.

Zaks un Paula tomēr bija pārdomjuši un neviens no viņiem nebija pievienojies abiem kāpējiem. Varēju saderēt, ka viņi bija nobijušies redzot, cik augstu patiesībā jākāpj. Feliša atgriezās no sava mazā pārgājiena ar vairākām pudelēm ūdens un pievienojās pārējiem, kas pulcējās tuvāk kalnam. Martins kā šunelis tecēja meitenei nopakaļ arī nezdams ūdens pudeles un nostājās viņai blakus.

“Šī vieta ir daudz augstāka nekā jūs esat raduši kāpt.” Greisa izskatījās noraizējusies. Raudzīdamās uz augšu, viņa satraukti kodīja vaiga iekšpusi. “Varbūt jums nevajadzētu mēģināt sasniegt virsotni?” viņa ierosināja.

“Nekā nebija! Vienošanās paliek vienošanās,” Braiens protestēja.

“Esmu kāpis arī augstakās vietās,” Džo atmeta un tad iesmējās, “Bet ja mazajam Braienam ir par grūtu, tad viņš var kāpt lejā.”

Braiens iespurdzās. “Kurš tad tur pa apakšu čammājas?”

Visi smējās, lūkodamies uz augšu un gaidīdami, kas notiks. Kalna virsotne bija pārāk augstu, lai kāds no puišiem to sasniegtu, bet augsprātības un lielības mudināti viņi negrasījās padoties.

“Idioti,” Dāvids nošņaukajās. “Ņems un vēl nositīsies.”

Es nekomentēju viņa sacīto, jo zināju, ka tā varētu notikt. Ne Braiens, ne Džonatans šai ziņā nebija nekādi iesācēji, bet pat viņiem tas varētu izrādīties par grūtu.

“Lai gan tur augšā droši vien ir aizraujoši,” Dāvids apcerīgi piebilda, vērdamies kalna virsotnē.

Pedējā brīdī aprāvos, lai nepateiktu, ka tā patiešām ir un skats no augšas ir neiedomājams. Kā gan es viņam paskaidrotu, ka man tas ir tik labi zināms? Ka es esmu tur bijusi un tas nav aizņēmis tik daudz laika un pūļu, kādas bija japiedzīvo maniem draugiem? Es mēģināju iztēloties, kā Dāvids uz to reaģētu. Varbūt viņš man nemaz neticētu un domātu, ka tā saku, lai atstātu uz viņu iespaidu. Vai varbūt domātu, ka esmu galīgi jukusi un vairs nerunātu ar mani. Pat ja man izdotos izlocīties, tas radītu aizdomas. Varbūt viņam jau tādas bija radušās, kad viņš sākumā bija mani vērojis.

“Droši vien,” es tikai piekritu. Līdz šim ar Dāvidu nebiju diez ko daudz kontaktējusies, lai viņu pietiekami iepazītu. Tikai tagad apjautu, ka viņš nav tāds kā citi mani klasesbiedri. Viņā bija kaut kas īpašs, ko nespēju izprast. Man to ļoti gribējās un es cerēju, ka mūsu jaunā draudzība nebeigsies ar šo sarunu.

“Man tā kā nedaudz kauns to atzīt, bet man ir bail no augstuma.” Viņš pasmaidīja un pašķielēja uz mani.

Es mazliet pietēloju, nodrebinādamās. “Man arī.”

“Man gan neliekas, ka tev varētu būt bail no augstuma. Tu esi visai veikla. Sporta nodarbībās tu pārspēj pat mūs zēnus,” Dāvids smējās.

Man atkal nācās izlikties, ka esmu uzjautrināta, lai gan patiesībā mazliet raizējos. Zināju, ka man īpaši nevajadzētu izrādīt savas dotības būt ātrai un precīzai, bet nespēju piespiest sevi tīšuprāt zaudēt. Tur liela ietekme bija sacensību garam, kas bija izveidojies dzīvojot starp vilkiem.

Dāvida vērība un redzētā analizēšana mani satrauca, bet ne tik ļoti kā, iespējams, vajadzētu. Es nekādi nespēju saskatīt šai zēnā draudus. Viņa maigā un smaidīgā seja bija nomierinoša. Raugoties viņa zilajās acīs, mani pārņēma sajūta, ka pazīstu viņu jau sen un mēs būtu labākie draugi. Patiesi dīvaina sajūta, kādu izjutu pirmo reizi. Bet tādas sajūtas, kas bija pirmo reizi, man bija daudzas. Es joprojām par cilvēkiem nezināju visu, kaut arī pati biju daļa no viņiem.

“Tā nu gan gluži nav,” nepiekritu. “Šajā ziņā Džo un Braienu neviens nespēj pārspēt.”

Paraudzījos uz abiem nosauktajiem, kas nebija atmetuši domu nokļūt galā. Viņi bija tikuši diezgan tālu – vismaz pārējiem tā šķita. Viņi skandināja uzmundrinošus uzsaucienus abiem kāpējiem. Savukārt citi izskatījās garlaikoti. Šī izklaide nebija domāta visiem un lielākā daļa mēģināja atrast sev citu izklaides veidu. Zaks un Paula bija devušies pastaigā gar kalnu un viņiem pievienojās pļāpīgā un, manuprāt, pat nedaudz kaitinošā Keilija. Suzana, kā jau vienmēr, turējās savrup, bet šoreiz viņa nebija viena. Viņai blakus uz akmens sēdēja Treviss un Amanda.

“Man šķiet, ka arī mana fiziskā forma ir tīri tā neko,” Dāvids nebeidza smieties, neļaudams man izvairities no šī temata.

“Tas gan tiesa. Tu labi tiec galā ar bumbu,” es pazobojos.

“Nu, paldies, Nesij.” Viņš centās nesmietie, lai sakāmais izklausītos nopietnāk, bet nespēja valdīties.

“Bet tas ir tiesa… tev padodas basketbols,” es smējos.

Uz īsu mirkli pamanīju, ka uz mums raugās Feliša. Nespēju izprast viņas skatienu. Tajā jautās neticība un pat… aizkaitinājums. Man nebija ne jausmas, kāpēc lai viņa tā justos. Kādā veidā mana un Dāvida saruna būtu varējusi viņu aizskart, bet Felišai daudz kas nepatika un viņa to necentās slēpt.

Kad es no jauna uzlūkoju zēnu, viņš vairs nesmaidīja. Viņš tikai raudzījās man pretī atkal ar to pašu rāmo, mierpilno skatienu, kas lika justies iederīgai tur, kur es biju.

No viņa zilajām acīm man lika atrauties Braiena izmisuma un paralizējošu baiļu kliedziens, bet vēl pirms tā es dzirdēju kā Džo plauksta mēģina aizsniegt klints malu. Viņam tas izdevās tikai ar pašiem pirkstu galiem, taču satvēriens nebija tik stiprs, lai noturētu visu viņa svaru. Pirksti noslīdēja no akmens virsmas, saskrambājot ādu. Viņš pēdējā brīdī centās atgūt līdzsvaru ar otru roku mēģinot pieķerties kādai klints malai, bet neatrada neko un sāka slīdēt lejup. Kājas mēģināja rast atbalsta punktu, lai mazinātu kritiena ātrumu, jo noturēties vairs nebija iespējams, bet klintī nebija pietiekoši platu spraugu, lai tur varētu iebāzt kāju. Un kritiens turpinājās. Puiša ķermenis vairākas reizes sapīgi atsitās pret asajām klints malām, līdz viņu noturēja zemāk klintij piestiprinātā virve.

Mana sirds uz mirkli pārstāja sisties un tad atsāka to darīt daudz ātrāk kā iepriekšs.

Es noelsos.

“Džo!” Braiena kliedziens notrīsēja pār kalnu un atbalsojās lejā ka pērkona dārds. Tikai tagad parējie aptvēra notikušo, jo viss bija ildzis ne vairāk par divām sekundēm.

Slāpēts šausmu kiedziens, aprauti elpas vilcieni un elsošana, kas pārauga satrauktā, drudžainā un skaļā murdoņā, kad zem klints, staipīdami kaklus un vērdamies augšup, sāka rosīties klasesbiedri.

“Kas notika?!”

“Džo?! Vai tev nekas nekaišs?!”

“Kā tu jūties?! Vai esi ievaints?!”

Skanēja saucieni no daudzām drebošām balsīm.

“Nekusties, mēs kaut ko izdomāsim!” Greisa uzsauca, raudzīdamās augsup. “Mums jādabuj viņš lejā,” noraizējusies, bet saglabādama lietišķu toni, viņa lūkojas apkārt mēģinādama atrast kaut ko, kas varētu noderēt, bet nekā nebija.

Mēs ar Dāvidu bijām pielēkuši kājās un stāvējām līdzās pārējiem. Džo karājās virvē, nespēdams pat pakustēties no šoka. Braiens lēnām sāka rāpties lejup pie viņa.

“Džo, vai tu mani dzirdi?” viņš uzsauca.

Džo sakustējās un ievaidējās. “Jā, jau jā. Man nekas nekaišs,” viņš atmeta no pārbūļa drebošā balsī un mēģināja slēpt vājumu, ko bija atļāvies izrādīt un, kā man šķita, jutās vairāk apkaunots kā ievainots.

Braiens sasniedza vietu, kur Džo neverīgi karājas virvē un palīdzēja draugam atrast atbalsta punktu, lai viņš pats varētu noturēties pie klints. Braiens kāpa lejā pirmais un uzmanīja Džo, pateikdams priekšā, kur likt kāju un centās balstīt viņu vietās, kur kāpšana bija apgrūtinata. Džo par visām varītēm izvairījās no palīdzības, izlikdamies stiprs.

“Kādēļ tev jābūt tādam idiotam?” es sadzirdēju Braiena neapmierināto ņurdienu, kad Džo ietiepīgi nesatvēra viņa pasniegto roku. Nevienam citam no lejā stāvošajiem tas nebija saklausāms. Viņi vēl bija pārāk augstu. Braiens smagi nopūtās. “Tas tev par to, ka esi tāds muļķis.”

“Es tavu palīdzību neesmu ne prasījis, ne gaidījis, tā ka mierīgi vari tīties lejā.” Džonatana rūciens bija daudz skaļāks un droši vien no tā kaut ko dzirdēja arī pārējie.

“Ja tu līdz pašai lejai kritīsi, esmu ar mieru,” Braiens sarkastiski nošņāca, bet palika kur bijis.

“Domā, es tīšuprāt nokritu?” Džo bija dusmīgs.

“Diez vai. Šeit nav Amberas, kuras žēlsirdību tu varētu izpelnīties… ja nu vienīgi…” Braiens palūkojās lejup uz mani un pasmaidīja.

“Pie velna, aizveries un kāp!” uztvēris viņa skatienu Džo atcirta.

“Tev vajadzēja sev kaut ko salauzt, tad viņa noteikti būtu tava,” Braiens nerimās.

“Goda vārds, es tev iesperšu.”

Dzirdētā saruna man nebija nekāds jaunums. Kaut ko līdzīgu es biju dzirdējusi no zēniem nepārtraukti. Pēc tās es nojautu, ka Džo savainojumi nav dzīvībai bīstami un nomierinājos.

“Kas jums tur notiek?” kāds no apakšas uzsauca.

“Viss kārtībā,” Braiens atsaucās. “Mēs virzāmies lēnām. Viņam nekas nav lauzts.” Pēdējais teikums skanēja kā izsmiekls un Džo nošņācās.

Greisa bija sagatavojusies. Kad abi puiši bija nonākuši lejā drošībā, viņa ņēma Džo savā ziņā. “Apsēdies šeit.” Viņa norādīja uz nelielu akmeni, vilkdama viņu aiz rokas.

Džo nedaudz pretojās. “Man nekas nekaišs.”

“Tev asiņo kāja,” viņa norādīja tajā pašā lietišķajā tonī, kādā bija runājusi pirms tam.

Visi bija sastājušies aplī ap Džo un lūkojās uz viņa kāju. Arī es paskatījos uz to. Sākot no augšstilba vidus uz leju cauri džinsiem bija izsūcies paprāvs daudzums asiņu. Greisa vēlreiz pavilka viņu aiz rokas un šoreiz Džo nepretojās. Viņš apsēdās norādītajā vietā. Meitene zibenīgi nometās blakus, rokā turēdama atliecamo nazi un pacēla audumu, iegriezdama tajā virs traipa. Tad viņa ar nazi vilka uz leju, sagriezdama bikses, lai tiktu klāt ievainojumam. Visi piesardzīgi un nogaidoši vērās viņas darbībās.

Pabeigusi, Greisa nometa nazi zemē un abām rokām satvēra sagriezto bikšu staru un papleta to, lai atklātu brūci. Manam skatam pavērās apmēram trīsdesmit centimetrus gars šķēlums augšstilba ārpusē. No tā gar kāju tecēja asinis un pilēja zemē… Daži ievaidējās, citi aizelsās…

Bet manā pratā apkārtējo balsis pamazām pagaisa tālumā. Acu priekšā redzēju tikai asinojošo brūci, kas vilināja mani sev tuvāk. Asinis gaisā uzvēdīja kā patīkamākā ēdiena smarža, kādu jebkad biju baudījusi un mutē saskrēja siekalas. Es jutu, kā no apziņas pagaist realitāte un tas mani satrauca, taču es tur stavēju savu draugu ielenkumā un nespēju piespiest sevi saņemties. Es ļoti labi sapratu, kas tas ir un ka drīz tam visam vairs nebūs nekādas nozīmes. Biju sasprindzinājusi muskuļus un nostiepusies kā stīga, gatava izdarīt drausmīgāko kļūdu visā savā eksistencē. Un ļaunākais bija tas, ka es to visu skaidi apzinājos, bet nespēju neko līdzēt. Mans ķermenis darbojas ārpus mana prāta, nepakļaudamies tā vēlmēm.

Un kādas tad tās bija?

Vai bēgt?

Nē. Es negribēju bēgt. Nepavisam. Es vēlējos…

Pēkšņā, šausminšā doma nobaidīja mani pašu un es sažņaudzu dūres, piespiezdama tās sāniem, tik stipri, ka jutu kā nagi iecērtas ādā.

Greisa paņēma vienu no ūdens pudelēm, ko Feliša un Martins bija atnesuši, un uzlēja ūdeni uz brūces, lai to iztīrītu un noskalotu asinis. Uzvēdīja jauna, daudz spēcīgaka asiņu smarža, kas iesitās man degunā un apsvilināja rīkli. Ķermenī izplūda nevaldāms, mežonīgs spēks, kādu biju jutusi tikai medījot. Mani jau tā sastingušie muskuļi saspringa vēl vairāk un augums, pašai neapzinoties, paliecās uz priekšu. Caur ķermeni izšāvās plosoša un visu iznīcinoša uguns…

…manā acu priekšā parādījās aina, kurā es metos uz priekšu, noliecoties pār Džo kāju. Viņš sēdēja tikai četrus soļus no manis. Šāds attālums man vispār neko nenozīmēja. Tik pat labi viņš varēja atrasties manās rokās. Es redzēju savu kasesbiedru – savu draugu – pārbiedētās sejas, kad es izsūcu Džo sausu. Felišas… Dāvida… Martina… Braiena… Greisas…

Man nāksies nogalināt viņus visus.

Nevēlami liecinieki.

Nevainīgi upuri.

Es pat varēju sajust, kā mani zobi iecērtas Dāvida kaklā un siltās asinis izplūst manī…

Es pievilšu savu ģimeni. Es būšu ļaunā.

Mans tēvs būdams vampīrs spēja savaldīties un nenogalināt manu māti, kaut arī viņas asinis viņam bija daudz reiz spēcīgākas par to kārdinājumu, ko es izjutu pašbrīd, bet es vienā paņēmiena izpostīšu visu, ko viņi tik smagi bija pūlējušies saglabāt.

Vājais ķēdes posms.

Un tad manā acu priekšā uzplaiksnīja Džeikoba seja. Pilna riebuma, naida un dusmu.

Slepkava. Briesmone.

Viņa acīs es būšu kas vēl ļaunāka.

Izdzimtene.

Es sarāvos no šīs apjausmas un vīzija pazuda.

Bet ne jau tas lika man aizturēt elpu un piesardzīgi pavirzīties prom no pārējiem. Es sadusmojos uz sevi par to, ka esmu tik vāja un nesavaldīga. Es taču pa pusei tomēr biju cilvēks. Arī manī plūda cilvēka asinis. Bet te nu es stāvēju gandrīz zaudējusi jebkuras cilveciskās saprāta paliekas tikai tāpēc, ka kads bija savainojies.

Un man šķita, ka asinīm nav varas pār mani, lai kam tās piederētu.

Jau labu laiku nebiju medījusi un tīri labi spēju iztikt ar cilvēku ēdienu – nu manā tuvumā gan neviens vēl nebija asiņojis, un tomēr – man vajadzēja būt pietiekoši spēcīgai, lai nejustu kārdinājumu pec tām. Šodien pierādījās pretējais. Es uzvedos kā tāda jaundzimusī, kā vāja, nekam nederīga radība.

Šāda doma man lika sevi ienīst vēl vairāk.

Diez ko par to teiktu Kārlails? Lai gan es negrasījos par to stastīt ne viņam ne kādam citam, pat ja man izdosies Džo nenogalināt. Tas būs tikai mans noslēpums.

Koncentrēju visus atlikušos spēkus, lai domātu par ģimeni un to postu, ko nodarīšu viņiem, ja nespēšu sevi savaldīt, bet vēl lielāku ļaunumu sev, kad viss būs beidzies un es aptveršu, ko esmu izdarījusi. Atminējos Dāvidu, ar kuru nu pat biju sadraudzējusies un nokaunējos, iedomājoties, ka varētu viņam nodarīt pāri. Tas bija nepiedodami.

Bet es nebiju Kārlails, kurš spēja nereaģēt uz asinīm. Kamēr tās nebija redzamas, es neizjutu ne mazāko vēlēšanos pēc tām, bet tagad, kad visapkārt valdīja to saldā, kairinošā smarža, ko vieglais vējš nespēja izdzenāt, es nevarēju palikt vienaldzīga. Manī bija pamodies mazs, bet skaidri sajūtams briesmonis, kurš par visām varītēm centās izlausties, mesties pie Džo kājas un sūkt no tās asinis neskatoties uz to, ka tam būs liecieki.

Svētlaime mijās ar bojāeju.

Es vēl ciešāk savilku dūres un aizvēru acis. Lai gan man nevajadzēja gaisu, bija neērti neelpot. Es atpazinu soļus, kas lēnām tuvojās no mugurpuses un pie sevis lūdzos, kaut viņš nenāktu man klāt. Bet Dāvids neapstājās un turpināja soļot manā virzienā.

“Vai tu nejūties labi?” viņa balss skanēja raižpilni.

Kā viņš zināja? Vai tas bija tik pamanāms? Es biju piemirsusi, ka Dāvids prot vērot. Varbūt tas bija tikai minējums, es sevi mierināju.

“Jā. Man kļūst nelabi no asinīm,” meloju, nepagriezdamās pret viņu. Meli – dabiska manas dzīves sastavdaļa. Neliete.

“Ā. Skaidrs,” viņš izklausījās pārsteigts un apmulsis. “Vispār mums laikam jāiet.”

Tagad viņa teiktais pārsteidza mani. Es lēnām atvēru acis un palūkojos apkārt. Visi posās projām. Felišai rokās bija dažas mantas un Martins izpalīdzīgi mēģināja no viņas tās paņemt. Meitene neiebilstot tās atdeva. Braiens un Zaks balstīja Džo, palīdzēdami viņam pārvietoties. Par laimi man, viņa ievainojums bija apsaitēts ar kādu no apģērba gabaliem. Tas bija Greisas darbs.

Lēnām un uzmanīgi ievilku elpu, gatava tūlīt mesties prom, ja sajūta būs nepanesama, bet asins smarža bija pagaisusi un sajaukusies ar visu citu, kas bija apkārt – kokiem, sūnām, sausām lapām un akmeņiem – nomierinošām un man tik ļoti pazīstamām smaržām. Es ļāvu gaisam piepildīt plaušas un jutos apmierināta, ka atkal varu elpot.

“Tu izskaties savādi,” Dāvids, kurš joprojām stāvēja turpat un raudzījās manī, komentēja.

“Ar mani viss būs labi.”

Piepeši viņa roka pieskārās manam plecam un es nodrebēju, taču ne jau tāpēc, ka man tas nepatiktu. Tas vienkārši bija negaidīti. Pieskāriens bija patīkams un nomierinošs. Un tas jau atkal mani pārsteidza. Kāpēc viņa tuvumā es jutos tik mierīga un viņa klātbūtne man bija tika patīkama?

Viņš atrāva roku. “Piedod. Es negribēju…”

“Viss kārtībā…” Es nolaidu skatienu, lai nebūtu jāraugas viņa zilajās, pētošajās acīs. Arī viņš darīja tāpat. Šī laikam bija pirmā reize, kad mēs jutāmies neveikli.

“Es tikai gribēju pajautāt…” viņš aprāvās. Es jau sāku prātot par to, kā biju uzvedusies un vai neesmu pieļāvusi kādu kļūdu, kas varētu mani nodot. Pirms sāku apsvērt savas iespējas, ja tā tomēr būs, Dāvids mani pārsteidza ar savu jautājumu. “…vai tu varētu mani aizvest? Es ierados kopā ar Džo un Braienu, bet viņi tagad brauks uz slimnīcu. Es nevēlos braukt viņiem līdzi. Tur jau pietiek skatītāju.” Pie pēdējā teikuma viņš neveikli iesmējās.

Es noriju kaklā iestrēgušo kamolu un pamāju ar galvu.”Protams. Kāda runa. Es tevi aizvedīšu.”

Džo un pārējie jau bija pie automašīnām un mēs bijām palikuši vieni. Man no sirds novēlās liels smagums un es jūtami atdzīvojos.

Pa kalnaino un akmeņaino ceļu es sekoju savā pikapā pārējām piecām autmašīnām. Dāvids man blakus visu ceļu klusēja līdz nonacām uz šosejas, kur varēju braukt ātrāk.

“Neveikli sanāca, vai ne?” viņš ierunājās, ar to domājot Džo neveiksmīgo kritienu.

“Aha.” Šobrīd man nenāca prātā nekas labāks, ko atbildēt.

“Bet tas jau bija gaidāms,” Dāvids turpināja. “Džo patīk izrādīties. Nav jau nekas liels. Kādu laiku būs jāklibo, bet citādi – dzīvos.” Viņš smējās.

Man gan smiekli nenāca. Ja vien viņš zinātu, cik tuvu savai nāvei atradās, arī viņš nesmietos. Bet vispār man bija kauns par to domāt un es labprāt gribēju to aizmirst, taču Dāvida pieminētais negadījums no jauna lika manā prātā uzvirmot patīkami saldajai smaržai. Es nodrebinājos papurinādama galvu, lai aizdzītu nepatīkamās domas.

“Lūdzu, nerunāsim vairs par to, labi?”

“Ak, vai! Piedod. Es aizmirsu, ka tev nepatīk asinis.”

Man nepatīk asinis.

Es gandrīz vai iesmējos, apjaušot, kā tas izklausās.

Man blakus sēdēja īsts, dzīvs cilvēks ar miesu un asinīm. Viņš raudzījās man pretī ar patiesu, atklātu skatienu, kamēr manējā slēpās meli un noslēpumi, kurus nevarēju viņam atklāt pat tad, ja to vēlētos.

“Kas notika?” viņa smaids neizdzisa.

“Nekas,” attraucu, papurinādama galvu un nenovērsdamās no zēna, kuru pazinu jau divus gadus, bet nekad nebiju ar viņu runājusi tā kā tagad un bijusi viņam tik tuvu kā šobrīd. Man bija sajūta, ka viņš ir pilnīgi cits cilvēks. Ne tas, kuru biju pazinusi līdz šim.

Pašai neizprotamā veidā jutos labi, atrodoties viņa sabiedrībā un tā bija pirmā reize, kad tā notika cilvēka klātbūtnē. Parasti pilnīgu mieru un drošību es spēju just tikai starp savējiem. Šodien bija noticis brīnums.

“Šodienas pasākums diez ko neizdevās, vai ne? Mums vajadzētu atrast labāku brīva laika pavadīšanas veidu. Protams, brīvā dabā.” Dāvids runāja, par laimi novērsdams manas domas. “Ko tu darīsi rīt?” viņš piepeši steidzīgi noprasīja.

“Ēe… es īsti nezinu.”

Parasti es zināju kur būšu tad, kad nebiju skolā vai man nebija jastrādā kafejnīcā, bet kopš pēdējās tikšanās ar Džeikobu viss bija mainījies. Tikai tagad ar bažām iedomājos, ka rīt ir svētdiena un man būs jāpaliek Čārlija mājā. Nē es nejutīšos vientuļa, taču man tur nebūs ko darīt, lai novērstu domas.

“Kā tu parasti izklaidējies?” viņš turpināja jautāt.

Atbildot es vēros āra pa logu uz ceļu savā priekšā. “Kad nestrādaju kafejnīcā pie līča…” Dāvids piekrītosi māja ar galvu. Viņš par to zināja, “… es mēdzu pavadīt laiku kopā ar vectēvu.” Arī to viņš zināja.

“Man patīk makšķerēt. Zinu, tas ir visai garlaicīgi, bet tad es varu padomāt.”

Man ienāca prātā, ka Dāvids labi saprastos ar Čārliju. Vismaz viņiem būtu par ko parunāt.

“Vai tu to dari bieži?” vaicāju.

“Nevisai. Pēdējā laikā…”

Kad Dāvids apklusa, es paraudzījos uz viņu. Puisis izskatījās skumjšs. Man kļuva viņa žēl. Es jau pavēru muti, lai jautātu, kas par lietu, kad viņš ierunājās pirmais.

“Nu, tam vienkārši ir maz laika.”

Es neko nejautāju, lai gan nojautu, ka viss vēl nav pateikts.

Tālāk mūsu saruna nedadz iestrēga un mēs klusējām līdz nonācām Forksā. Es aptuveni zināju kur Dāvids dzīvo, bet kad nonācu pie četrām sarkanām vienāda izskata ēkām, apjuku.

Lai nekļūdītos, es pajautāju: “Kura?”

“Kas?!” blakus sēdētājs iztrūcies iesaucās.

Vai viņš bija aizmidzis? Man to būtu vajadzējis pamanīt, bet tieši tā viņš izklausījās. Vai viņš nemaz nesekoja līdzi kur mēs dodamies?

“Ā… ēe… pirmā,” puisis izstomīja un es pēdējā brīdī strauji iegriezu un apturēju auto ceļa malā.

Dāvids neveikli sarosījās savā sēdvietā, bet neizkāpa. Izskatījās, ka viņam man vēl ir kas sakāms, tāpēc es lūkojos viņa sejā un gaidīju. Tas bija kaitinoši, jo pat tās dažas sekundes man šķita pārāk ilgas. Viņš skatījās uz savām rokām, kas gulēja viņam klēpī un neizlēmīgi šaudīja acis, šķielēdams uz manu pusi un durvīm. Acīm redzot, pieņemt lemumu runāt, vai tomēr doties projām, viņam nebija viegli.

Visbeidzot nokaunējies, viņš tikai pa pusei pagrieza galvu manā virzienā.

“Man bija prieks, ka varēju ar tevi parunāt.” Taču tas nebūt nebija viss, ko viņš vēlējas teikt. Dāvids minstinājās, saņemdams drosmi, lai pateiktu sakāmo līdz galam. Man nebija ne jausmas, kas tas varētu būt, tāpēc vienkārši sēdēju un gaidīju. “Vispār es ne ar vienu neesmu tā runājis, kā šodien ar tevi. Es ceru, ka šī nebūs pēdējā reize un tu esi ļoti jauka,” viņš sakautrējies nobēra sakāmo vienā elpas vilcienā un izlēcis no automašīnas, skriešus iemetās mājā.

Tas bija reizē smieklīgi un aizkustinoši. Es blenzu nopakaļ skrejošajam puisim, cenšoties savā prātā attīt atpakaļ šīs dienas notikumus. Ne jau manas nevainojamās atmiņas, bet gan manu spēju dēļ, es redzēju katru notikušā niansi, meklēdama ko tādu, kas būtu licis Dāvidam tā reaģēt. Nekādu jēdzīgu izskaidrojumu es tam neatradu, tāpēc iedomājos, ka tas ir kas tāds, ko nevar redzēt pat manās vīzijās. Bet es nekādā gadījuma nebiju domājusi izlikties, ka šīs dienas un sarunas ar Dāvidu nav bijis. Man patiešām viņa sabiedrība bija patīkama.

Tikai palikdama viena apjautu, cik tuvu atrados pasaules lielākajam grēkam – slepkavībai – un kā biju par to aizmirsusi ko līdz paliku divatā ar Dāvidu. Vispār es lepojos ar sevi, ka spēju būt tik savaldīga, un tomēr šķiet lieli nopelni bija zēnam, kurš radīja manī neizskaidrojamu mieru.

Vai tad, ja tā nebūtu, es būtu nogalinājusi? Jautājums uzradās tik piepeši, ka tikai tagad iedomājos, no kā Dāvids bija paglābis savus klasesbiedrus un arī mani pašu. Lai kā man gribētos visus nopelnus piedēvēt savai paškontolei, bija vien jāatzīst, ka šim zēnam bija liela loma šodienas sastapšanā ar manu lielāko ienaidnieku un karstāko vēlmi – asinīm.

5 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)