Galerija
ezmes_sala-4 tumblr_mbtfodjyln1qlrqlwo3_1280 eclipse-movie-stills-eclipse-movie-13608405-720-479 1-1-kopia-kopia-kopia team-46 bc1oqgb2kkgrhqih-ciequoq0fvbk2nwrftow_3 abduction_3 twitats11 kris_1
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 3. nodaļa

1. nodaļa, 2. nodaļa

3. SIRDS ASIŅOJOT KLIEDZA

Grabēdams, mans pikaps iejoņoja Lapušā – rezervāta pilsētiņā pie līča, kas pēdējo gadu laikā patiešām bija pamatīgi mainījusies. Tūristu pieplūdums un pašu Lapušas iedzīvotāju daudzums, kas bija palielinājies, kad vilkači apprecēja savas likteņa iezīmētās un izveidoja ģimenes, bija licis tai kļūt lielākai. Tagad šeit slējās lielveikals, kas piederēja Ambrija, Kilam un Džaredam. Tieši tam pretī atradās uzpildes stacija, kurā strādāja Pols un Sems. Ceļš aizvijās garām skolai, kurā pēdējā vidusskolas klasē mācījās Klēra. Meitene nespēja vien sagaidīt, kad skolas diploms būs kabatā, lai varētu gatavoties savām kāzām ar Kilu. Viņa ar to bija tik pārņemta, ka šķita – viņi apprecēsies tajā pašā dienā. Agras laulības viņu, acīm redzot, nebaidīja.

Es nogriezos uz daudz šaurākas ielas, lai nokļūtu tuvāk līcim, kur atradās kafejnīca. Kad braucu garām Reičelas namiņam, kur darzā spēlējās viņas un Pola abi dēlēni, kas bija nosaukti pa godu saviem senčiem – Bilijam un Efraimam, Reičela tieši tobrīd iznāca no mājas ar krūzi limonādes un plati smaidot, pamāja man sveicienu.

Es pamāju pretī.

Viņai tūlīt sekoja Emīlijas bērni – Levi, kas tāpat kā Bilijs un Efraims, savu vārdu bija ieguvis par godu tēva vecākajam zināmajam sencim Levi Alijam, un mazo Leu, – kurus Reičela labprāt pieskatīja. Lea Klīvrotere strādāja bērnu dārzā. Mīlestība pret bērniem viņu joprojām nebija pametusi un zaudējuma sāpes, zinot, ka pati nekad nevarēs būt māte, lika sniegt mīlestību citu bērniem. Viņa to uzskatīja par savu aicinājumu.

Es jau gandrīz biju galā. Vēl tikai suvenīru veikaliņš, kur savas dienas vadīja Kima. Viņai un Džaredam bija divas burvīgas meitiņas. Un nerimstošā mīlestība, kas nebija ļāvusi pamest Lapušu, lai dotos mācīties, noturēja Kimu pie zemes. Viņa bija atradusi savu vietu šeit un nebija nekādu šaubu, ka viņa ir laimīga.

Kamēr pārējie dzīvoja tā kā bija dzīvojuši ilgi pirms kļuva par mītiskās pasaules daļu, Sets, Breidijs, Kolins un vēl daži Lapušas puiši, kas bija kļuvuši par vilkačiem, nenogurstoši un ar lielu dedzību pieskatīja Forksas apkārtni, lai tajā neieklīstu svešinieki, kas varētu mums vēlēt ļaunu. Tas, bez šaubām, bija maz ticams, toties visi jutās drošāk.

Kafejnīca no ārpuses izskatījās maza, piemīlīga būdiņa ar lieveni, kur pietika vietas pāris galdiņiem, ko iznesa ārā pavasarī, kad kļuva siltāks. Viesiem patika skaistā ainava, kas paverās uz līci. Pie lieveņa ieejas abās pusēs puķupodos auga vīteņaugi un katru galdiņu rotāja pa nelielam pļavas ziedu pušķītim.

Vēl pirms biju novietojusi automašīnu stavvietā aiz kafejnīcas, dzirdēju kņadu, kas valdīja iekštelpās. Kafejnīca bija pilna apmeklētāju un es steidzos ieņemt savu vietu, lai palīdzētu Emīlijai, kas bija ierakusies netīro trauku kaudzē, nesdama tos uz virtuvi. Līdzjūtīgu skatienu, es pastiepu viņai pretī rokas, lai tos paņemtu.

“Piedod, ka nokavēju…” Ap šo laiku nemēdza būt tik daudz apmeklētāju, tāpēc biju nedaudz pārsteigta. Vai kāds rīkoja kopēju pārgājienu?

“Tu neesi nokavējusi,” Emīlija neļāva man pabeigt. Mīļi pasmaidīdama, mani ieraugot, viņa atdeva man nesamo. “Ir vienkārši piekdiena.”

Kaut arī viņa centās izlikties moža, mani piemuļķot viņai neizdevās.

“Tu esi nogurusi. Atvelc kaut mirkli elpu un ļauj man pastrādāt tavā vietā,” es sacīju, dodamās uz virtuvi.

“Es nemaz nejūtos nogurusi, bet palīgs gan noderētu. Klēra ir aizņemta gatavojoties eksāmeniem,” Emīlija sacīja un pasmaidīdama piebilda, “… un kāzām.”

Arī Klēra strādāja kafejnīcā, lai gan šobrīd viņai prāts nesās pilnīgi citā virzienā un tieši tas uzjautrināja Emīliju. Viņa atcerējās, ka savulaik bija jutusies tāpat. Kāzu drudzis un tādā garā. Attiecības, kuru pamatā bija laulība, jau pasts par sevi bija svarīgs process, bet kopā būšana ar kādu, kurš ir nolemts uz mūžu; kāds, kurš tevis dēļ būtu gatavs uz visu… laikam tas bija kaut kas reibinošs. Nebija nekāds brīnums, ka Klēra lidinājās mākoņos.

Man ienāca prātā, vai arī es kādreiz tā jutīšos? Vai arī man un Džeikobam reiz būs lemts saistīties ne tikai maģiskām, bet arī reālām saitēm, kas norādītu, ka viņš pieder man un es piederu viņam? Pēc tā, kas bija noticis vakar, man radās sajūta, ka viņš beidzot mani ir sācis uztvert kā sievieti. Nevis mazu meiteni, kurai patika sēdēt mežonīgā vilka mugura un ieķerties biezajā kažokā, bet pieaugušu, atbildīgu un spējīgu pašai pieņemt lēmumus.

Es svetlaimīgi nopūtos, tikai tagad apjauzdama, ko tas nozīmē.

“Nesij?” mani atmodinaja klusa, brīdinoša balss. Emīlija stāvēja mazliet pavērtajās virtuves durvīs un raudzījās manī satrauktu skatienu. “Mēs neesam vienas.”

Viņas sacīto es sapratu tikai tad, kad palūkojos uz trauku kaudzi, kur tīros trauku bija krietni vairāk kā netīro. Ļaudama domām klejot, biju darbojusies pārcilvēciskā ātrumā un nomazgājusi teju vai visus netīros traukus. Tagad jutos nedaudz satraukta, baiļojoties, ka to kāds būtu varējis pamanīt.

“Neraizējies,” pamanījusi manu sejas izteiksmi, viņa mierināja. “Es paspēju aizvērt durvis, pirms tu parvērties par robotu.” Viņa pasmīnēja.

“Paldies, tev.” Es atsāku darbu normalā, cilvēciskā ātrumā, likdama skapīšos tīros traukus.

Viņa tikai pasmaidīja. Vispār Emīliju uzjautrināja manas izdarības, lai gan šoreiz tam nebija īstā vieta un laiks.

Visu pēcpusdienu cilvēki nāca un gāja. Es pienesu ēdienu un novācu netīros traukus, ne uz brīdi neaizmirsdama par Džeikobu. Parasti ap šo laiku man vajadzēja sevi piespiest, lai nemestos pie viņa. Vēlme viņu atkal redzēt bija gandrīz mokoša. Bet šoreiz bija citādi. Jo tuvāk šis brīdis nāca, jo nedrošāka es kļuvu, nezinādama, ko sagaidīt. Džeiku es biju pazinusi tikai tādu – nenopietnu, nebēdnīgu, rotaļīgu. Vai kaut kas būs mainījies? Savā ziņā es uz to cerēju. Biju gatava parādīt viņam, ka varu būt arī citāda. Bet cik ļoti citādu viņš bija gatavs mani pieņemt?

Tā vietā, lai trauktos pie Džeikoba maksimālajā ātrumā, ko nu no mana pikapa varēja izspiest, un tas nebija maz, es vilkos kā gliemezis, mēģinādama noskaidrot prātu, kurā šobrīd jaucās miljoniem domu un neviena no tām nesniedza mierinājumu. Centos iztēloties vairākus iespējamos variantus, kā Džeiks varētu mani sagaidīt. Pirmajam variantam nebija ne vainas. Jau iedomājoties vien, kā viņa tuvumā dauzīsies mana mazā muļķa sirds, kad puiša noslēpumaini tumšās acis mani uzlūkos, es pasmaidīdama nopūtos. Otrais šķita vilinošs, kad viņš zobgalīgi pasmaidītu, mani sveicinot, un tad ieskautu lāča skāvienā. Varbūt viņš pat satvers manu vidukli un pacels gaisa, kā allaž to darīja agrāk, kad vēl biju maza. Tagad man tas nepatiktu tieši šī iemesla dēļ, bet to es viņam neteiktu. Es būtu vienkārši priecīga, ja viņš tā izdarītu. Bet trešais varians iešāvās prātā pilnīgi neapzināti un lika vēderā iekņudēties savādai sajūtai – Džeikobs mani piekļauj sev cieši klāt un kaislīgi noskūpsta…

… un ja nu Džeiks būs atturīgs un vēss un nekas vairs nebūs tā kā bija? Kā ziepju burbulis, mans saldais sapnis pārplīsa.

Es tik stipri iekodu sev apakšlūpā, ka sarāvos no sāpēm, kad manam skatam pavērās sarkanā koka ēka, kas atšķirībā no pilsētiņas, nebija mainījusies, ja vien par tādu neuzskatīja svaigo mājas krāsojumu. Kāja no gāzes pedāļa noslīdēja pavisam. Pikaps tikko manāmi kustējās uz priekšu, bet pat tas man likās par ātru. Pārāk vēlu nospiedu bemzes. Biju piebraukusi tuvāk Džeikoba garāžai nekā gribēju, kas tagad līdzinājās darbnīcai, kur viņš caurām dienām laboja un būvēja automašīnas, kurām citkārt jau vajadzētu atrasties auto kapsētā. Viņam veicās apbrīnojami labi un daudzas no tām izdevās arī pārdot.

Viņa Dodge automašīna stāvēja pie pašas garāžas durvīm, tāpēc viņam noteikti vajadzēja būt šeit, lai gan durvis bija aizvērtas. Parasti, kad viņš strādāja, tās bija atvērtas.

Slikta zīme.

Mani nepameta nelāgā priekšnojauta, ka tagad starp mani un Džeiku būs siena, kas mūs kavēs.

Es piesardzīgi izslīdēju no automašīnas. Pirms pienākt pie durvīm, es vairākas reizes dziļi ieelpoju, nolemdama, ka esmu gatava uz visu, lai kādas arī būtu manas un Džekoba jaunās attiecības, klusībā tomēr cerot, ka sliktākajā gadījumā vēlētos, lai viss būtu kā iepriekšs.

Garāžā neviena nebija. Viņš zināja, ka es ieradīšos un arī auto liecināja, ka viņam būtu jābūt šeit. Bet viņa nebija.

Mani ceļgali saļodzījās un savādā sajūta vēderā, kura vēl pirms mirkļa likās tik patīkama un reibinoša, pārauga mokošā nelabumā.

Vai tas varēja nozīmēt, ka Džeiks mani nevēlas redzēt? Vai viņš nožēlo notikušo un mēs nevarēsim būt pat draugi?

Mani pārņēma šausmas. Es gribēju mesties skriet, atstājot auto tepat, jo tas nespētu aiznest mani pietiekami ātri un tālu prom no vietas, kas man bija likusies tik mīļa un silta, jo tajā vienmēr bija viņš. Bet nu tā bija tukša un auksta… un baisa.

“Nesij?” no mājas atskanēja sagurusi balss. Uz lieveņa savā ratiņkrēslā sēdēja Bilijs. Viņš nogaidoši lūkojās manī un viņa sejā es manīju raizes.

Sakniebu lūpas un savilku dūres, mēģinot noslēpt savas izjūtas un sasniegusi lieveni jau smaidīju, lai neliktu Džeika tēvam nojaust, kā patiesība jūtos.

“Sveiks, Bilij!” Es mīļi uzsmaidīju.

Bilijs izskatījās nokaunējies un nolaida skatienu. “Mjā… Džeiks ir izgājis…” viņš nomurmināja zem deguna.

Es sadzirdēju sacīto un tikai mazliet pamāju ar galvu, zīmīgi pašķielēdama uz garāžas pusi, kur stāvēja viņa automašīna. Vai tiešām Džeiks kaut kur būtu aizgājis kājām? Tā varēja būt.

Manu niecīgo cerību sagrāva Bilija vārdi. Džeiks nebija aizgājis kājām, ja tā varēja sacīt, un nemaz neatradās tuvumā.

“Viņš pārvērtās,” Bilijs atkal nomurmināja zem deguna vēl klusāk nekā iepriekšs, bet es vienalga dzirdēju. Un sastingu.

Pārvērtās.

Džeiks pārvērtās par vilku.

Viņš tāpat kā lielakā daļa rezervāta puišu jau ilgi nebija to darījis, jo neradās šāda vajadzība. Bet šodien Džeikobs atkal bija kļuvis par vilkaci. Ja būtu noticis kas ārkārtējs, es par to zinātu.

Tātad iemesls biju es.

Īsi pamāju un piespiedu sevi pasmaidīt, lai gan gribējās raudāt. Līdzīgi kā patīkami dedzinošā uguns, kas mani pārņēma, kad Džeikoba rokas man pieskārās, tagad tā dedzinaja no iekšpuses, tikai ļoti sāpīgi. Tas nemaz nebija patīkami. Man gribējās saritināties kamolā un raudāt.

Pagriezos, lai dotos prom. Es labprāt līdz pikapam būtu skrējusi, lai tikai ātrāk tiktu prom, bet Bilijs skatījās un es negribēju, ka viņš nojaustu manu noskaņojumu. Bet laikam jau viņš bija visu sapratis. Viņš paskatījās uz mani līdzjūtīgi un skumji.

Vai tiešām Džeikobs tā bija izrīkojies?

Manas dūres savilkās vēl ciešāk un es noskaitos. Vismaz es esmu gatava uzņemties atbildību par notikušo. Ja viņš no tās vēlas bēgt kā tāds gļēvulis, tad lai tā būtu. Satvērusi automašīnas durvju rokturi, atrāvu tās ar lielāku spēku nekā biju gribējusi un metāls manā rokā nošņirkstēja. Sekundi, ko Bilijs droši vien pat nepamanīja, apsvēru, vai man tās neizraut ārā pavisam.

“Atbrauc rīt,” Bilijs uzsauca. “Tad jau viņš būs mājās.”

Kā tad, ka būs, tikai šaubos, vai gribēs satikt mani, es sarkastiski nodomāju un iekāpdama kabīnē pamāju Džeikoba tēvam. Viņam patiešām rūpēja tas, kā es jūtos, atšķirībā no viņa dēla, kurš izvēlējās bēgt.

Bet ne jau uz Džeikobu es dusmojos. Es dusmojos pati uz sevi. Es gribēju kaut ko vairāk, un kad tas notika, tas vairs nebija tas pats. Ak, kāpēc tam bija jābūt tik sarežģīti? Vai tad tas nevarēja būt tāpat ka mūsu līdzšinējā draudzība tikai spēcīgāk? Bet nē. Protams, ka tam bija jābūt sarežģīti. Neveiklas situācijas, žigli un nokaunējušies acu skatieni. Pat tas šobrīd būtu labāk nekā nezināt kur viņš ir.

Atstādama Lapušu aiz muguras tik ātri, cik mans braucamais spēja mani nest, es no tās bēgu. Pirmo reizi savā mūžā es bēgu prom no tā, kas bija mani vilinājis un pievilcis, licis satraukumā trīsēt un ilgoties. Tagad tas bija zudis un es jutu pilnīgi pretējas vajadzības.

Manā prātā valdīja īsts haoss. Jutos nodota un atraidīta un tas ellīgi sāpēja. Tobrīd, kad Džeikobs bija man pieskāries un es aiz laimes tik tikko nenosmaku, jo biju aizturējusi elpu, viņš nebija jutis neko.

Kāds kauns!

Man gribējās sev iesist. Tik stipri, lai patiešam sāpētu.

Mana sirds asiņojot kiedza, muļķe, muļķe, muļķe! Es no tiesas biju iedomājusies, ka Džeikobs no manis varētu gribētu kaut ko vairāk par draudzību. Apsurds! Viņa acīs es biju bērns un mūžīgi tāda palikšu. Kādēļ lai kaut ko mainītu fakts, ka man ir astoņpadsmit? Viņš manī vienmēr ir redzējis tikai mazu meiteni, kurai viņa klātbūtne sagādā prieku. Teicienam, ka mīlestība un draudzība iet roku rokā ar sāpēm, bija arī cita nozīme. Ja tās sajauca, sirds lūza. Manējā šobrīd saplaisāja gluži kā stikls.

Man gribējās kliegt, man gibējās raudāt un man gribējās nomirt aiz kauna. Tomēr es neizdarīju nevienu no šīm lietām. Es saņēmu sevi rokās un vairākas rezes dziļi ieelpojusi, nolēmu, ka būšu savaldīga un uzvedīšos kā pieklājas pieaugušam cilvēkam. Histērija tik un tā nelīdzētu.

Lai padarītu visu man vēl grūtāku, Rozālija un Emets bija mājās un gaidīja mani. Vēl nepārkāpusi sliekni, manīju, kā viņu ziņkāres pilnās acis paveras manī. Viņi pielēca kājās no dīvāna, uz kura bija sēdējuši un jau atradās pie manis.

Un tad Roza uzsprāga.

“Ko viņš tev nodarīja?!” viņa iesaucās spalgā balsī.

Es nepaspēju sakopot domas, lai atbildētu, kad Emeta dūre ietriecās otras rokas plaukstā.

“Es to Ralfu gabalos sakapāšu!”

Ralfu?

Kādēļ tad Ralfu?

Es apstulbu līdz man pieleca, ka par Džeikobu viņi nemaz neiedomātos. Un labi ka tā.

“Neviens nav jākapā, jo nekas nav noticis.” Es piespiedu sevi runāt lēnām un mierīgi, lai noslēptu visu, ko nevēlējos, lai viņi zinātu.

Rozālija savilka neapmierinātu sejas izteiksmi un sakrustojusi rokas uz krūtim, cieši ielūkojās man acīs. “Tad kādēļ tu izskaties tik skumja?”

Pat ja viņi nojautīs, ka nesaku patiesību, man bija jāmelo. Redzot, kā Emets sadusmojās tikai iedomājoties, ka Ralfs mani aizvainojies vai kaut ko tamlīdzīgu, es nešaubījos, ka viņš dotos izrēķināties ar Džeiku, ja es atklātu kā jūtos, un Rozālija šo iespēju garām nelaitu ne tik. Bet man ar to bija jātiek galā pašai. Te neviens man nevarēja palīdzēt.

“Esmu tikai mazliet nogurusi.” Man nepatika melot. Vēl mazāk, savai ģimenei, bet ja tas palīdzēs nomierināt Rozāliju un Emetu, tad tos varētu uzskatīt par labajiem meliem.

Emeta dūre atslāba un Roza nolaida rokas gar sāniem, bet šaubu ēna no viņu sejām nepazuda.

“Nesaprotu, kādēļ tev vispār ir jastrādā? Mums ir vairāk naudas nekā spējam iztērēt un tu izvēlies strādāt,” Roza runāja, vienlaikus izlaizdama pirkstus caur maniem matiem un tad metās uz augšstāvu.

Es aizvilkos līdz dīvānam un smagnēji tajā iekritu. Daļēji tēlojot nogurumu un daļēji tādēļ, ka tā vēlējos. Esot kopā ar tiem, kas mani mīlēja tik ļoti kā tante un tēvocis, bija vieglāk aizmirst radītās sāpes un es gribēju izbaudīt viņu klātbūtni pēc iespējas ilgāk. Es tik un tā neaizmigtu un negribēju būt viena. Es nespētu nedomāt par viņu un tas mani iedzītu izmisumā.

“Man patīk darbs Emīlijas kafejnīcā un tas man liek justies atbildīgai,” es paskaidroju.

Roza jau stāvēja aiz dīvana ar matu suku rokā un maigi sāka ķemmēt manus izspūrušos matus. Droši vien izskatījos briesmīgi, ja jau viņa nespēja nociesties, kad to izdarīšu es pati. Emets iekartojās man blakus un turpināja šķirstīt vietējo laikrakstu, ko, acīm redzot, bija darījis arī pirms manas ierašanās, jo bija ticis gandrīz līdz beigām.

“Un tas ir Lapušā,” Emets pasmīnēja, pašķielēdams uz manu pusi.

Citkārt tas liktu man priekpilni iesmieties, bet šoreiz es iekšēji nodrebēju, atceroties tukšo garāžu.

“Tu, bez šaubam, tāda esi,” Rozālija uzslavēja.

Es izmocīju smaidu. “Paldies.”

“Kā Ralfs uzvedās savā pirmajā cilvēciskajā dzīves dienā?” Emets zobojās. Tas nebija pieklājīgi, īpaši ņemot vērā to, ka Ralfam tas viss bija jaunums. Emets nemaz nebija iejūtīgs.

Es viegli paraustīju plecus. Nevienam jau nav viegli un viņš tajā visā vēl bija tikai iesācējs. Ņemot to vērā, Ralfs bija uzvedies nevainojami.

“Viņam bija garlaicīgi,” pateicu to, kas patiešām bija nenovēršami un tas bija tikai sākums.

Emets un Rozālija rezē iesmējās. Tēvoča smiekli bija dobji, it kā tas būtu iepriekš paredzami, tantes – spalgi, uzvaroši.

“Mums katram ir jānes kāds upuris,” Emets nosacīja.

Rozālijas maigās, vienmerīgās un ritmiskās kustības uz īsu mirkli aprāvās un tad atkal atsākās no jauna, it kā kaut kas Emeta vārdos būtu viņu satraucis. Viņš pašķielēja uz parneri. Varbūt viņi domāja, ka es to nemanīšu. Es palūkojos pār plecu. Rozālija savilka vainīgu sejas izteiksmi un Emets iesmējās.

“Roza?” es aizdomīgi iejautājos, vērsdamās tieši pie viņas, jo kā izskatījās, viņa te bija galvenā.

Tante veltīja man nevainīgu smaidu. “Mums ir jādodas medībās un mēs gribētu, lai tu mums pievienojies.”

Es tik sen jau nebiju medījusi, pārtikdama no cilvēku pārtikas, ka tas būtu interesanti, bet tas arī nozīmēja, ka, varēšu paciemoties pie Čārlija.

“Mums būs jādodas daudz tālāk kā ierasts, jo tagad apkārtnē medī Ralfs. Viņš ir visai izšķērdīgs, tāpēc mums jābūt piesardzīgākiem ar dzīvnieku izmedīšanu,” Emets pasmējas, taču tā bija tiesa. Ralfam bija nepieciešams baroties daudz biežāk nekā mums, lai varētu ik dienu droši uzturēties cilvēku tuvumā. Tas nozīmēja, ka Rozālijai un Emetam būs jāatstāj Forksu uz daudz ilgāku laiku nekā parasti.

Varbūt man tomēr vajadzētu uz laiku nozust no Forksas. Apdomāt visu un pieņemt racionālu lēmumu. Bet vai tā nebūtu bēgšana? Gluži tāda pati bēgšana, kādu izmantoja Džeikobs?

Nē. Es nebēgšu. Es pierādīšu Džeikam un sev, ka esmu pieaugusi, nobriedusi sieviete, pat ja es par tādu nekad nekļūšu, kas stājas pretī grūtībām.

“Jums ies jautri arī bez manis.” Es centos ielikt balsī pietiekoši daudz dedzības, lai viņi nemēģinātu mani pierunāt.

“Tu nenojaut no kā atsakies,” Emets uzjautrinājās.

Roza smaidot parliecās pār dīvana atzveltni, lai varētu paskatīties uz mani. “Nu tagad tu izskaties daudz, daudz labāk,” viņa novērtēja padarīto.

Emets aizlidināja avīzi pāri istabai un arī paraudzījās uz mani ar ierasto smaidu, kas mūždien rotāja viņa seju. “Nevaru nepiekrist. Vai tagad esi gatava lauzties?”

Rozālijas blondie mati noplīvoja gar manu seju, kad viņas galva pacirtās runātāja virzienā. “Nemaz neuzdrošinies sabojāt viņas frizūru,” viņa nošņāca.

Emets izplūda smieklos. “Tev vajadzētu redzēt pašai savu seju. Tu izskaties atbaidoša, kad dusmojies, mīļā.”

Es pieļāvu domu, ka tagad Roza iztrieks Emetu cauri sienai.

Roza vēreiz uzšņāca Emetam un aizšāvās kapņu virzienā.

“Es taču tikai jokoju…” locīdamies smieklos viņš sauca nopakaļ, “… Roza!”

“Tev vajadzētu iet ar viņu aprunāties,” es ierosināju.

Emets smagi nopūtās pieceldamies un iedams kapņu virzienā. Viņam priekšā bija gaidāma smaga cīņa ar Rozālijas aizvainojumu.

Apstājies istabas vidū, viņš palūkojās uz mani. “Ja dzirdēsi kādu skaldām ledu, tad zini, tas būšu es, ko Roza kapās gabalos.” Par spīti visam, smīns no viņa lūpām nebija nozudis un tas man Emetā patika vislabāk, vieglprātīga un vēsa attieksme pret visu. Viņš neiespringa par lietām, ļaujot tām ritēt savu gaitu un laikam atrisināt to, ko nespēja pats.

Es nolēmu rīkoties tāpat un ļaut, lai laiks atrisina manu problēmu – attiecības ar Džeikobu. Agri vai vēlu viņam būs ar mani jātiekas un tad jau redzēs, pie kā tas viss novedīs. Es tik un tā šobrīd neko nevarēju darīt. Tomēr, lai kā arī gribēju, es nevarēju sev pavēlēt nedomāt par viņu. Ieritinājusies savā gultā, es sapņoju par Džeikobu. Šķiet, Rozālija un Emets bija izlīguši, jo no viņu istabas neatskanēja ne vismazākais troksnītis. Es jutu, ka ieslīgstu miegā, kamēr apziņā vēl peldēja Džeika seja.

Vai viņš vēl ir mans Džeikobs?

Kad pamodos bija jau rīts un bija sesdiena. Un tā solīja garlaicību. It īpaši tāpēc, ka biju pamesta viena. Emets un Rozālija jau bija prom, Helēna tēloja aukli Ralfam, bet Džeikobs… Aizslaucīju sāpīgās domas no sava prāta, aizstājotas tās ar kaut ko daudz patīkamāku. Iedomājos Čārlija pārsteigumu, mani ieraugot uz sava nama liekšņa. Viņš būs sajūsmā un es tāpat. Laika gaitā Čārlija paradumi nebija mainījušies un kā jau katru nedēļas nogali viņš kopā ar Biliju devās makšķerēt. Ja ieradīšos tik agri, viņi mēģinās pierunāt pievienoties arī mani, bet lai cik pacietīga es varētu būt, nebiju spējīga pavadīt visu dienu ar makšķerkātu rokās.

Visa lielā māja bija tukša un piederēja man vienai, taču vientuļa es nejutos. Šī bija mana iespēja netraucēti apdomāt notiekošo. Es pagāju garām virtuvei. Es nejutos izsalkusi. Kopš vakardienas man vēderā joprojām bija dīvaina satraukuma sajūta un es nedomāju, ka šobrīd varētu kaut ko ieēst.

Manu mierpilno rītu iztraucēja telefona zvans. Tā bija Helēna. Parasti es nemēdzu neko aizmirst un šī bija pirma reize, kad tā gadījās. Mans prāts bija aizņemts ar mokošiem paspārmetumiem un galīgi apjucis, tāpēc klasesbiedru paredzēto pasākumu ar rāpšanos klintīs, ko šodien bija ieplānojis Džo un Braiens, es biju pilnīgi piemirsusi. Džonatana Keninga tēvs bija nopircis agrāk Ņūtoniem piederošo sporta preču veikaliņu pie šosejas, kad viņu ģimene pārcēlas uz Kaliforniju, un viņa dēls bija kaislīgs ekstrēmo sporta veidu piekritējs. Gandrīz katru nedēļas nogali un brīvdienās viņi ar Braienu Milleru devās piedzīvojumu meklējumos un aicināja arī pārejos klasesbiedrus. Pa reizei katrs bija izmēģinājis kaut ko interesantu, piemēram braukšanu ar kalnu velosipēdu pa stāvām nogāzēm, braukšanu ar kanoe laivām pa krāčainām upēm un citas izklaides, ko piedāvāja šejienes daba, bet kāpšana klintīs bija tikai Džo un Braiena kaislīgākā aizraušanās, kurā pārējie palika vien vērotāju lomās.

Tas mani pamodināja no nostaļģiskajām atmiņām, kurās biju iekritusi un atsauca realitātē. Draugi, jautrība, atpūta. Tas viss bija vilinoši, ja vien mans prāts nebūtu aizņemts ar domām par Džeiku.

Helēna centās mani pierunāt pavadīt dienu ar cilvēkiem, kamēr viņa pati bija aizņemta izklaidējot Ralfu. Aizkaitinājums viņas balsī mani nedaudz skumdināja un arī sasmīdināja, kad Helena pavēstīja, ka Ambera bija aicinājusi arī Ralfu, kurš, pēc Helēnas stāstītā, par to bija pamatīgi uzjautrinājies. Viņš negrasījās piedalīties cilvēku smieklīgajos pasākumus, kur nu vēl kaut kādā klinšu kāpšanā. Bet, protams. Kādēļ kaut kur jārāpjas, ja viņš tajā varēja mierīgi uzlēkt?

Es tomēr mēģināju pierunāt pievienoties Helēnu, pat piedraudēdama, ka tādā gadījumā arī pati nebraukšu, bet viņai kaut kā izdevās mani apvārdot, līdz es beidzot biju padevusies. Man tik ļoti pietrūka sarunu ar viņu. Ralfs pilnībā bija monopolizējis manu draudzeni. Būs kaut kas jāizdomā, lai izrautu viņu no mājas, es nodomāju, iedama pārģērbties, lai izbēgtu no skumjām, kas draudoši tuvojās, ja palikšu visu dienu viena. Varbūt bija pat labi, ka man ir iemesls iziet cilvēkos. Dažkārt viņu sabiedrība kliedē pat visskumjākās domas.

Forksā es apstājos tikai vienu reizi, lai uzpildītu degvielu. Parasti Braiens un Džo izvēlējās kāpt tuvākajās apkārtnes klintīs, bet šoreiz viņi bija paredzējuši ko grandiozāku un nāksies braukt tālāk. Šādi pasākumi vienmēr beidzās ar jautru pasēdēšanu pie ugunskura draugu lokā. Tas cilvēkiem palīdzēja uzlādēt enerģiju nākamajai nedēļai skolā vai grūtībām personiskajā dzīvē. Man gan tā bija tikai iespēja būt viņu tuvumā un izbaudīt viņu klātbūtni, bet es ļoti daudz mācījos no viņiem. Es vēroju kā nostiprinās viņu draudzība, kas skola gaiteņos nebūtu iespējama, kā veidojas uzticība un līdzjūtība pret līdzcilvēkiem. Taču līdz ar labajām īpašībam parādījās arī sliktās. Radās greizsirdība un augstprātība, uzvirmoja atriebība un alkatība, bet specīgāka par to visu tomēr bija mīlestība.

Cilvēkos valdīja tik daudz dažādu un spēcīgu emociju, kas mani ar viņiem saistīja un es vēlējos tās izzināt. Cilvēku dēļ bija vērts riskēt ar mūsu noslēpumu, lai varētu kaut mirkli pabūt viņu tuvumā. Es nespēju iedomāties dzīvi bez viņiem. Būt mūžīgi ēnā un vērot no malas.

Aiz pilsētas robežas nogriezos no šosejas, lai turpinātu ceļu, kas veda uz kalnainu, bieza meža ieskautu apvidu. Kalni savijās kopā, veidojot tādu kā sienu, ko no visām pusem ieskāva mežs. Izraudzītā izklaides vieta bija pavisam nomaļa un diez gan tālu no jebkuras civilizācijas. Šīs klintis Džo un Braiens vēl nebija iepazinuši un tieši tas, acīm redzot, bija viņus šurp atvilinājis. Kaut kas vēl nebijis un neizbaudīts.

Klintis šeit no tiesas bija iespaidīgas, bet tikai tad, ja skatījās ar cilvēka acīm. To smailes slējās pāri koku galotnēm un tiecās pretīm debesīm. Tām bija asas šķautnes uz kurām droši vien varēja sagriezties un plaisas, kurās varēja iekrist. Man tās neko neizteica. Es viegli varētu lēkāt tām pāri bez vismazākajām grūtībām. Es varētu uzrāpties pašā kalna galā un justies kā mājās, turpretī cilvēkam tās būtu pavisam citas emocijas. Bija interasanti vērot kā vienas un tās pašas lietas atstāja dažādus iespaidus uz tādiem kā es un mana ģimene un uz cilvēkiem.

Es iedomājos, kā mani kasesbiedri reaģētu, ja es uzrāptos kādā no tām klintim bez virvēm un stiprinājumiem? Pie sevis pat klusi iesmējos. Tā būtu izklaide man.

Kādu mirkli braucu gar klintīm un tad iegriezos šaurā aizaugušā ceļā, kas jau bija pārvērties tikai par taciņu. Tā vijās cauri krumājiem, vedot vēl tuvāk klintīm, kur atradās mani draugi. Atstāju automašīnu blakus jau tur esošajiem pieciem, ne visai iespaidīga izskata, braucamajiem. Atpazinu Greisas Pārkeres dzestri sarkano Mitsubishi un Braiena džipu, kā arī pārējās automašīnas, bet nekur nemanīju Amberas vai Mišelas auto. Mani tas nepārsteidza. Viņas nebija šādu aktivitāšu piekritējas. Glīta āriene viņām bija daudz svarīgāka par laika pavadīšanu kopā ar draugiem, ja vien tās nebija ballītes, bet šoreiz viņas bija nolēmušas nākt. Iemesls bija acīm redzams. Ralfs. Taču tā kā viņš bija atteicies piedalīties, cita iemesla, lai šeit atrastos, skaistumkaralienēm nebija.

No meža, kurp veda aizaugusī taciņa, es dzirdēju aizrautīgas un satrauktas balsis. Kad nokļuvu pie parējiem Martins un Dāvids nesa nu pat salasītos žagarus un nelielajā klajumiņā kalna pakājē veidoja ugunskuru. Nospriedu, ka viņi nebūt nebija steigušies ar agro izbraukšanu kā bija solījuši. Uz zāles Braiens ritināja kāpšanai paredzētās virves, kamēr Džo šķiroja uzkabes āķīšus un savienojumus, samezdams tos katru savā kaudzītē. Feliša, Greisa un Keilija bija apsēdušās uz izklātas segas netālu no vietas, kur bija paredzēts ugunskurs. Mani pārsteidza tas, ka bija ieradusies arī Suzana Morisona. Viņa bija īsts grāmatu tārps un no mājas izgāja reti. Vai viņa būtu palaidusi garām ziņu, ka Ralfa nebūs? Tas bija vienīgais man pašreiz pieņemamais izskaidrojums viņas klātbūtnei.

Citi pulcējās bariņos nedaudz tālāk un izklaidējās kā nu mācēdami. Pavisam šeit bija septiņpadsmit manu klasesbiedru, kas bija ieradušies labi pavadīt laiku. Diena solījās būt gara, kaut gan rīts jau bija zaudēts. Kā jau šai apvidū ierasts, nebija saules un dūmakainā diena meža un kalnu ieskautajā paslēptuvē, kur atradāmies mēs, bija vēl tumšāka. Un vispār laikam bija diezgan vēsi. Es to nojautu pēc tā, ka visiem mugurā bija siltās drēbes.

Mani pamanījušas Feliša un Greisa uzsmaidīja, pamādamas, lai pievienojos. Es sāku nākt tuvāk, kad Braiens nometa zemē virves, ko turēja rokās, un piesteidzās klāt.

“Čau, Nes! Es jau domāju, ka nemaz neieradīsies.” Puisis laimīgi smaidīja.

“Patiesībā es piemirsu, ka šodien jūs ar Džo esat nolēmuši rādīt klasi klintīs kāpšanā,” pasmējos.

“Pagaidi, līdz es iesildīšos, tad tu redzēsi.” Puisis lielīgi paslēja zodu. “Pagājušo reizi es ļāvu tam tūļam uzvarēt,” Braiens ar galvas mājienu slepus norādīja uz Džo, “Bet šoreiz tā nebūs. Es būšu tajā kalnā pirmais, lai tur vai kas.”

Džonatans tupēja zemē un nebija pātraucis savu darāmo. Izdzirdis drauga teikto, viņš paglunēja uz viņu pār plecu.

“Tu ļāvi man uzvarēt?” telotā aizvainojumā viņš atsaucās. “Ka tik ne tā. Es biju pirmais, jo esmu labākais.”

Braiens izbolīja acis un pasmējās, darot man zināmu, cik zemu viņš vērtē Džo sacīto. Tad viņš atkal pieversās draugam un abi atsāka kašķēties par to, kurš tad pagājušajā reizē bijis pirmais. Es pievienojos meitenēm un sasveicinādamās, apsēdos uz segas. No meža biezokņa iznāca Dāvids un nometa zemē savu nesamo. Zālē nokrita pāris koka gabalu, ko viņi ar Martinu bija atraduši ugunskuram.

Puisis man pamāja un es atbildēju sveicienam. Viņam blakus nostājās Martins ar savu nešļavu un sāka veidot piramīdas formas celtni. Dāvids apsēdās zemē turpat līdzās un izņēma no kabatas mazu melnu kastīti, kas izrādījās šķiltavas. Vērodams, kā draugs darbojas, viņš sāka ar tām spēlēties te atverdams un tūlīt atkal aizvērdams. Maza, sārta liesmiņa uzšāvās un nodzisa viņa pirkstos, kad Dāvids ar īkšķis klikšķināja šķiltavu vāciņu. Blenzu uz to kā noburta, domām aizklīstot tālu prom no vietas, kur patiesībā atrados. Džeikoba karstie pieskārieni uz manas ādas… manas mežonīgās sirds dauzīšanās… elpas trūkums…

Ar skaļu klikšķi Dāvids aizvēra šķiltavu vāciņu un liesma pazuda. Es pārāk vēlu pamanīju, ka viņš mani vēro. Nokremšļojos un pievērsos Greisas un Felišas sarunai, cenšoties palikt realitātē – meža ieskautā kalna pakājē, draugu sabiedrībā.

“Kā tu mūs tik ātri atradi?” man pajautāja Feliša.

“Vai tu šeit esi bijusi jau agrāk?” Arī Greisa šķita ieinteresēta. Viņa pagrieza galvu, lai varētu skatīties uz mani.

“Nē. Es tikai sekoju Braiena norādījumiem.” Viņš bija pirmais, kas šo vietu atrada un pastastīja par to Džo un tā bija pavisam parasta atbilde no manas puses. Nekas tāds, kas liktu šaubīties par maniem vārdiem. Protams, ka es šeit biju bijusi jau agrāk. Šī bija viena no manas vampīru ģimenes iecienītākajām medību vietām, jo bija nomaļa un to neapmekēja tūristi. Tā atradās salīdzinoši tuvu mūsu dzīves vietai un šeit mita daudz zvēru. Pēdējā laikā gan tie bija krietni izmedīti un pat sastapt lāci, kas visvairāk priecēja Emetu, bija prakstiski neiespējami.

Atcerējos, ka reiz tūristi bija pasūdzējušies par saniknotu grizli lāci šajā apkārtnē un pirms vilki paspēja iejaukties, Emets bija izaicinājis pekaini uz lauzšanās sacensībām. Lācis zaudēja.

“Par laimi, mēs braucām tieši aiz viņa, citādi pašas šo vietu nekad nebūtu atradušas,” Greisa smaidīja par savu mazo piedzīvojumu. “Tu laikam esi orientēšanas speciāliste.”

Viņai pievienojā Feliša un man neatlika nekas cits, kā vien pasmaidīt līdz ar viņām, jo tā bija patiesība.

“Kādēļ neieradās Džoisi?” Keilijas jautājums bija tiešs un kā izskatījās, interesēja ne tikai viņu vien. Manā virzienā, kā viņiem pašiem šķita – nemanot, pazibēja vairāki acu pāri, gaidot atbildi.

“Viņiem šodien bija ieplānots tāds kā ģimenes pasākums,” es nevainojami meloju. Ar cilvēkiem tas bija viegli. Nezaudēt acu kontaktu, runāt brīvi un nepiesiesti un vismaz savā galvā iedomāties, ka tā ir patiesība. Man tas nebija grūti. Es taču spēju rādīt vīzijas kā citiem, tā arī pati sev. Bet vispār jau tas nebija melots. Helēna un Ralfs droši vien šobrīd bija kaut kur mežā, kas bija pietiekoši tālu no visām vietām, kur varētu atrasties cilvēki, un nodarbojās ar to, kam bija radīti. Viņi medīja. Varēju iztēloties kā viņi vajā kādu izbiedētu briežu vai stirnu baru. Varbūt pat uzgājuši pumu kut kur uz dienvidiem un Ralfs tēlo varoni, to notverot pirmais. Varbūt viņš izrādās īsts džentlmenis un ļauj Helēnai būt pie tās pirmajai. Pazīstot Helēnu, biju droša, ka viņa medījumu atdos Ralfam. Tikai tāpēc, ka viņam tas būtu vajadzīgs vairāk.

Vīzija izplēnēja. Sapnis izgaisa. Es atkal biju starp cilvēkiem un jutos apbrīnojami labi. Es gribēju būt tur, kur esmu.

Džo un Braiens jau bija sākuši kāpt. Klints bija lēzena un es tur nesaskatīju nekādas ekstrēmas izklaides, bet cilvēki tur sajuta adrenalīnu. Braiens bija nedaudz priekšā Džo un abi bija tikuši tikai nedaudz augstāk par metru. Viņus vērodama, Suzana nodrebinājās. Šīs bez šaubām nebija viņai domātas izklaides.

Feliša skaļi iesmējās. “Skaistumkaralienēm būs aiztaupīts gājiens pie manikīra.” Viņa sašķobīja seju un to redzot, Keilija izplūda vēl skaļākos smieklos.

“Tas gan tiesa.”

Mani nepārsteidza viņu abu attieksme pret Amberu un Mišelu, jo starp viņām četrām valdīja zināma sāncensība. No sliktajām īpašībām, kuras biju novērojusi cilvēku attiecībās, liekulība un savtība šeit bija viens no izdzīvošanas veidiem.

“O! Jā!” no augšas iesaucās Braiens, karādamies virvēs bez roku palīdzības. Viņš lūkojās lejup uz mums pārējiem. “Jūs nezināt, ko zaudējat.”

“Nu gan viņš izrādās,” kāds no tālākā bariņa norūca, raudzīdamies uz viņu.

“Nemaz tik tālu jau nav ticis,” piebilda kāds cits.

Keilija pielēca kājās un devas pie viņiem. Viņai noteikti vajadzēja kādam kaut ko pajautāt, kā vienmēr. Ugunskurs bija sakrauts un Martins deva zīmi Dāvidam, lai viņš to iekur. Puiša pirkstos atskanēja klikšķis un atkal uzdzirkstīja mazā liesmiņa, kas nelielajā vējiņā, pateicoties koku aizsegam, mazliet trīsuļoja. Viņš pastiepās un pielika šķiltavas pie sagatavotā iekura žagaru piramīdas vidū. Uguns uzšāvās augšup, tos ieskaudama, un tad sāka degt lēnām un mierīgi, izplatīdamās arvien tālāk. Dāvids izskatījās apmierināts, kad liesmas aprija sīkākos kociņus, pāriedamas daudz specīgākā un skaļākā sprakšķēšanā. Viņš lēnām atvilka roku, nemaz neatraudamies no karstuma, kā to darīja Martins, kad uguns kļuva lielāka.

“Es došos atpakaļ pie automašīnām sameklēt ko dzeramu. Vai kāds vēlas nākt līdzi?” pieceldamās kājās piedāvāja Feliša, paraudzīdamās uz mums ar Greisu un uzmezdama garāmejošu skatienu bariņam tālāk.

Man negribējās ne kur iet un siltums, kas nāca no ugunskura, bija tik patīkams. Arī Greisa neizskatījās ieinteresēta kaut kur iet un pārējie pat nepalūkojās uz runātājas pusi, iespējams, uzacinājumu nemaz nedzirdējuši. Martins saknosījās savā vietā, kur bija apsēdies līdzās uzgunskuram un pirms piecelties, it kā saņēmot drosmi, dziļi ieelpoja.

“Es iešu ar tevi,” viņš nevērīgi attrauca.

Šī bija viena no tām nedaudzajām iespējām, kas viņam radās, lai pabūtu divatā ar Felišu. Meitene viņa klātbūtni tik tikko ievēroja, lai gan viņš pamatīgi centās. Līdz šim visas viņa pūles bija veltas un man nešķita, ka šī reize būs izņēmums. Lai gan Feliša nebija tik pārņemta ar sevi kā Mišela vai Ambera, bet kad runa bija par zēniem, viņa lūkojās uz citu pusi.

Nabaga Martins. Viņš bija neglābjami iemīlējies.

Un es jau atkal iedomājos par Džeiku. Vai arī es nebiju gluži tādā pašā situācijā kā Martins? Nu labi, manas un Džeikoba attiecības tā īsti nevarētu pielīdzināt tam, ko piedzīvoja mani klasesbiedri, bet tā tik un tā bija mīlestība, lai kā to dēvē. Arī es biju iemīlējusies kādā, kurš nejuta to pašu pret mani.

Interesanti, ka būdami tik vareni un visādi citādi pārāki, vampīri un vilkači izjuta tās pašas emocijas, ko cilvēki. Šajā ziņā mēs no viņiem ne ar ko neatšķīrāmies un tas bija pats dīvainākais. Vai tad mums nevajadzēja būt gana stipriem arī šajā ziņā, lai spētu valdīt pār savām jūtām?

Feliša vienaldzīgi uzsmaidīja puisim un devās prom pa taciņu, kas iezīmēja ceļu atpakaļ. Martins viņai pieklājgā attālumā sekoja. Manuprāt, viņš gaidīja izdevīgu mirkli, lai aprunātos, taču pārāk vilcinājās un Feliša neizcēlās ar lielu pacietību. Varbūt tādēļ viņai patika vecāki zēni, ar pieredzi, kas rīkojās nevis domāja.

Man tik daudz ko vēl vajadzēja mācīties cilvēkos izzināt, bet vienu biju sapratusi jau pavisam drīz, kopš sāku uzturēties viņu tuvumā – cilvēkiem patika izaicinājumi, lai cik mazi vai lieli tie nebūtu. Braiena uzsauciens bija pamudinājis Zaku Greiamu un viņa draudzeni Paulu Džordanu izmēģināt šo pasākumu arī pašiem un tagad viņi turēja rokās kāpšanai nepieciešamo ekipējumu, bet kā izskatījās, viņiem nebija ne jausmas kā tas lietojams un kas darāms. Greisa man uzsmaidīja atvainošanās smaidu un aizsteidzās abiem palīgā. Viņa bija mūsu klases sportiskākā meitene un šīs lietas viņai nebija svešas, lai gan pati kāpt atteicās. Tas tomēr bija pārāk ekstrēmi pat priekš viņas.

Es paliku viena.

5 komentāri

  • Nikucis teica:

    Nesija ir īsta Bellas un Edvarda meita :)

  • sanita teica:

    Tas bij vienkarsi super.
    Es ar nepacietibu gaidu kas notiksies talak-kas notiks skola,kapec Dzeikobs beg u.c
    Tev tiesam daretu unzakstit gramatu
    P.S. tiesam liekas ka to rakstitu S.Meiere
    Tev ir TALANTS :)

  • LIVA teica:

    Aghhh :D Atkal domāju- nokomentēšu, bet nevaru nociesties :D
    Pilnībā piekrītu Nikucim un sanitai :)
    Gaidu turpinājumu :)

  • Gunita teica:

    Paldies, mīļās!:-) Prieks dzirdēt, ka Jums patīk. :-) Tad jau neesmu nošāvusi greizi. :-) Protams, doma, ka varētu uzrakstīt grāmatu ir forša, bet tas būtu plaģiāts, kā arī necieņa pret orģināldarba autori. Taču šeit ar Niives palīdzību un atbalstu varu Jums sniegt vēl mazliet prieka par Meieres kundzes fantastisko darbu, kas mūs visus tik ļoti sajūsmināja.:-)

  • Mazā teica:

    ļoti forša nodaļa gaidu turpinājumu :)
    cerams ka drīz arī būs Bella Un Edis :)

Komentēt

(Spamcheck Enabled)