Galerija
SASHA EISENMANTrunk Images SUBJECT: Kristen Stewart, Robert Pattinson, Kellan Lutz  EditorialORIGINAL PUBLICATION:	InStyle MagazineTERRITORY:	United StatesPUBLICATION / SHOOT DATE:	December 01, 2008RESTRICTIONSEMBARGO END DATE:	April 01, 2009 bqcdaaaaa robsten_03 dakota-fanning-twilight-saga-breaking-dawn-part-2-premiere-red-carpet-arrivals-2-580x435 robertpattinsononeclipseset09232-16 dossier_32 pattinsonlifecc2012-16 005 jr4
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 2. nodaļa

Tiem, kuri šim Gunitas darbiņam uzdūrušies tikai tagad, iesākumā izlasiet 1. nodaļu!

2. SKAISTAIS IR NĀVĒJOŠS

Atverot acis un palūkojoties ārā pa logu, valdīja pilnīga migla.

Kāds pārsteigums!

Ideāls laiks vampīru skolas dienai.

Uzvilkusi pavisam ikdienišķu apģērbu, lai neizceltos – tas bija vājš mēģinājums panākt iejukšanu pūlī – un sametusi somā nepieciešamās lietas, devos uz virtuvi salūkot ko brokastīm. Tik bieži uzturoties cilvēku tuvumā, pavisam biju atradinājusies no asinīm. Es lepojos ar to, ka spēju kontrolēt savas vajadzības un atteikties no lietām, kas nebija svarīgas. Šajā gadījumā tās izrādījās dzīvnieku asinis. Es itin labi spēju pārtikt no ēdiena, ko lietoja cilvēki un vēl ne reizi nebiju izjutusi vajadzību pēc sārtā šķidruma.

Ja vien es ļautu, Rozālija man labprāt arī gatavotu, bet es jau tā jutos mazāk nozīmīga šai ģimenē, lai ļautu, ka kāds par mani gādā arī šajā ziņā. Bez tam Rozālijai riebās pieskarties cilvēku ēdienam. Lai gan manis dēļ viņa bija gatava uz visu, es nevēlējos, ka viņa būtu spiesta to darīt.

“Labrīt, Roza!” šaudamās lejā pa kapnēm, es uzsaucu tantei, kas pilnīgi nekustīga stāvēja dzīvojamajā istabā un vērās manī.

Viņa atplauka mātišķā smaidā un apjautājusies par manu nakts mieru, kā jau paredzēju, tūlīt noprasīja, ko es vēlētos brokastīs.

“Paldies, es pati,” notrallināju, atsmaidīdama pretī un aizšaudamās uz virtuvi, kur sekundes simdaļā biju atradusi un novietojusi uz letes visu vajadzīgo. Tur bija cepumi, piens, tostermaize un nedaudz gaļas. Manām brokastīm ar to bija pat vairāk kā gana, jo šobrīd nemaz nejutos izsalkusi. Vakardienas dīvaino kopā būšanu ar Džeikobu šodien aizēnoja pavisam citi notikumi.

Ralfa pirmā skolas diena.

Kā tas viņam būs? Vai viņš jutīsies tāpat kā jutāmies mēs ar Helēnu, kad visi blenza, nespēdami novērsties? Vai Ralfs to visu uztvers mierīgi vai arī viņam tas šķitīs par daudz?

Nu drīz mēs to uzzināsim.

Kamēr rosījos virtuvē, Roza mani aizdomīgi vēroja. Viņa droši vien atkal uzstās, ka man nepieciešams kaut kas vairāk par tik vienkāršām brokastīm un gribēs gatavot, lai gan es zināju, ka viņa to nedarītu, ja runa nebūtu par mani.

Emets nevērīgi ienāca vituvē pa sētas durvīm un ar elkoņiem atspiedies pret leti, palūkojās uz mani. “Vai pēc skolas nevēlies patrenēties? Pēdējais laiks nopļaut mauriņu,” viņš smīkņāja.

Puiša mati bija izspūruši un kreklam trūka dažu pogu. Acīm redzot, viņš bija skrējis un ne jau tādēļ, ka no kāda būtu jābēg. Viņam vienkārši bija garlaicīgi un viņš izmantoja katru izdevību, lai atrastu tīkamu nodarbošanos.

Emets bija vienīgais, kurš piekrita mani mācīt cīnīties. Lielākoties gan tas bija tāpēc, ka tā bija viņa paša mīļākā nodarbe un arī tādēļ, ka neviens cits ar viņu necīnījās. Bet man tas bija pavisam kas cits. Es gribēju būt stipra. Spējīga sevi aizsargāt.

“Vai tev neienāca prātā, ka šoreiz es varētu uzvarēt?” Atturējos pasmaidīt par savu joku, jo pašai tas nemaz nelikās smieklīgi. Tā bija mana vājā vieta.

“Tas nav iespējams, bet tev par to nav jāpārdzīvo. Visi zina, ka esmu stiprākais,” viņš lielījās.

Rozālija jau sēdēja uz dīvāna ar portatīvo datoru klepī un klikšķināja tā taustiņus.

Pat nepaskatījusies uz mūsu pusi, viņa iespurdzās. “Ceri, ka tas tevi glābs, kad atgriezīsies Edvards? Manuprāt, tu būsi pa galam pirms viņš būs pārkāpis šīs mājas slieksni.”

Mans tētis.

Nu tā bija neliela problēma. Viņa talants domu lasīšanā dažreiz tiešām varēja traucēt. Edvards nemaz nepriecāsies uzzināt, ka Emets man mācījis cīnīties. Kur nu. Viņš būs dusmīgs un ne jau uz mani. Man bija nedaudz žēl Emeta, bet tur vairs nekas nebija līdzams. No tēva neko nebija iespējams noslēpt. To varēja tikai mana māte un man atlika vienīgi cerēt, ka vismaz viņa Emetu aizstāvēs.

“Es būšu tavā pusē.” Paiedama tēvocim garām, lai noliktu ledusskapī piena paku, es uzsitu viņam uz pleca. Viņa uzacis parāvās uz augšu un viņš man viltīgi piemiedza ar aci, atplaukstot smaidā.

“Kā tad būs?” viņš noprasīja.

“Šoreiz nesanāks. Man jābūt Lapušā. Varbūt pēc tam?” Man patika, ka pēc dienas, ko pavadīju starp cilvēkiem skolā, varēju doties uz rezervātu, lai būtu kopā ar vilkiem, bet vakarus pavadīt ar vampīriem. Pilnībā sadalīta diena un ne brīža garlaicības.

Rozālijai atkal paspruka kārtējais neapmierinātais ņurdiens. Viņa nekad to nesacīja, taču es pietiekami labi nojautu, ka viņai mana strādāšana nepatīk un vēl mazāk patīkamu to darīja apziņa, ka es tādējādi biju tuvāk vilkiem. Lai gan viņa vairs sen kā neizrādīja tādu nepatiku pret vilkačiem kā sākumā, mana biežā atrašanās viņiem līdzās, tanti neiepriecināja.

“Kāda runa!” Emets uzsauca un pacēla labo roku. Es iesitu viņam saujā kā zīmi, ka tas nu ir norunāts un to atsaukt nav iespējams. Mums abiem patika sacensības un vēl jo saldāka uzvara.

Emets pievienojās Rozai uz dīvana un atlaidies pret atzveltni, iekārtojās ērtāk. “Starp citu, Ralfs nemaz nav mainījies un var radīt sarežģījumus, tāpēc esi piesardzīga,” viņš uzsauca man pār plecu.

Es teju vai iesmējos, iedomājoties, ka viņš tā sacītu arī tad, ja Ralfs būtu nevainīgs kaķēns. Šī manis pārspīlētā sargāšana patiešām kļuva par māniju. Tas tikai tāpēc, ka viņam ar Rozāliju nebija nekā cita darāma.

“Varbūt man vispār neiet ārā no mājas. Tā būtu drošāk,” lai gan tas bija domāts kā joks, es to pateicu pavisam nopietnā balsī.

“Tas būtu forši! Mēs varētu iet ārā patrenēties.” Emets jau grasījās celties kājās pilns līksmības un satraukuma, un tikai pamanījis manu uzjautrināto skatienu, saprata, ka es jokoju.

Pasmaidīdama atvadījos no abiem, lai dotos uz skolu. Viņi man novēlēja veiksmi. Pārmetu pār plecu mugursomu un devos uz pikapu. Sasniegusi šoseju, ieslēdzu piekto pārnesumu, lai varētu traukties vēl ātrāk kaut arī jau lidoju pa līkumaino ceļu. Mans pikaps uz to reaģēja ar pamatīgu troksni, kas sadrebināja kabīni. Nu tas vairs nebija nekāds jaunais, bet es joprojām to mīlēju un nebiju ar mieru to nomainīt pret kaut ko daudz ātrāku un jaudīgāku, par ko tik ļoti priecātos Rozālija. Viņai apziņa, kas es pārvietojos ar šo lūzni, kā viņa to sauca, šķita smieklīga, ja varēju dabūt jebkuru auto, kāds vien pasaulē jeb kad būtu izgudrots. Varu saderēt, ka es dabūtu arī tādu, kāds vēl nemaz nav izgudrots. Tomēr šai mašīnai manās acīs bija sentimentāla vērtība. Tā bija Džeikoba dāvana man.

Nelikdamās ne zinis par radīto troksni, spiedu gāzes pedāli. Man riebās braukt lēni. Parasti es vedu uz skolu arī Helēnu, bet šoreiz viņa bija kopā ar Ralfu. Cilvēku acīs viņi tagad bija brālis un māsa. Ralfs bija pārgājis mācīties no kādas skolas Edmontonā Kanādā, lai būtu kopā ar savu ģimeni un Džoisi bija Kalenu attāli radinieki – tāds bija stāsts, kas tika pasniegts cilvēkiem, lai izskaidrotu puiša piepešo uzrašanos macību semestra beigās.

Tās tik būs pārmaiņas, es pie sevis pasmaidīju. Vismaz ikdiena būs mainījusies. Es cerēju, ka Džeikam neizrādīsies taisnība un Ralfs neradīs problēmas. Cik Ralfu pazinu, viņš bija ātras dabas. Es negribēju, ka tas liktu šķēršļus mūsu jaunajai dzīvei. Bet es negribēju arī pārsteigties ar secinājumiem, pirms nebiju viņu iepazinusi.

Novietoju savu pikapu blakus blāvi pelēkam fordam, kurš nebija neko daudz labākā stāvoklī par manējo. Šeit neviens pat nenojauta, cik bagāta patiesībā ir mana ģimene. Visi mani pazina kā vienkārši Nesiju Kalenu (savu pilno vārdu Renezme es lietoju reti, jo tas izsauca nevajadzīgus jautājumus) un zināja, ka esmu Čārlija Svona mazmeita. Manus vecākus neviens nebija redzējis un domāja, ka viņi šobrīd devušies ceļojumā uz Eiropu. Pat Čārlijs tā domāja un daļēji tā bija tiesa, ja neskaita, ka patiesībā viņi tur pildīja tādus kā miera uzturētāju pienākumus.

Vēl neizkāpjot no automašīnas izdzirdu jaunākās baumas, kas liecināja, ka Ralfs un Helēna jau ir ieradušies. Nepārprotami, Ralfs bija iemantojis visu uzmanību ne tikai ar savu skaitumu un grāciju, bet arī ar savu parādīšanos vietā, kur kaut kas mainījās visai reti.

“Tas tips man uzdzen šermuļus. Vai redzēji kā viņš paskatījās uz mani, kad gāju viņam garām?” Braiens Millers – visai izskatīgs, priekš cilvēka, un sportiskas miesas būves – jautāja Džonatanam Keningam – tik pat izskatīgam un tādēļ par sevi tik pašpārliecinātam puisim.

“To es nepamanīju, bet varu iedomāties. Arī man viņš diez ko nepatīk,” Džo viņam atbildēja. Vai es viņa balsi saklausīju bailes? Tas nesolīja neko labu. Vai tiešām Džeikobam un Emetam izrādīsies taisnība?

“Vai tu redzēji kā viņš uzvedas? It kā viņam šī skola piederētu. Ķēms.”

Džo pasmaidīja. “Nu, jā. Tev randiņs ar Mišelu laikam vairs nespīd.”

“Smejies vien smejies. Paskatīsimies ko tu teiksi, kad viņš sastaps Amberu. Tu domā, ka ieraudzījusi Džoisu, viņa paliks uzticīga tev? Nez vai,” Braiens pasmējās pretī un Džo sadrūma.

Bez šaubām te bija iejauktas arī meitenes. Kurš gan spētu pretotie tādam skaistumam? Ja vien Ralfs to pieļaus un droši vien ka tā būs.

Šodiena solījās būt trauksmaina.

Es soļoju pa gaiteni uz pirmo nodarbību. Aiz manis tikai pāris metrus atpakaļ nāca divas meitenes no jaunākās klases un ķiķināja.

“Jauniņais ir neticami glīts.

“Nežēlīgi glīts…”

“Cik žēl, ka viņš nemācās vienā klasē ar mums.”

“Ak! Dzīve ir netaisna…”

Viņas vai kusa aiz laimes.

Man nāca smiekli.

Jaunā skolas biedra apspriešana bija dzirdama ik uz stūra. Es jau biju iemācījusies ignorēt dzirdēto, ja tas man nepatika, bet šobrīd es ieklausījos, lai pārliecinātos, ka viss ir mierīgi. Un tā bija, ja neskaita, ka Ralfa paradīšanās bija izsaukusi īstu vētru meiteņu vidū. Man neviļus ienāca prātā, ka kaut kas līdzīgs bija noticis starp puišiem, kad šeit sākām mācīties mēs ar Helēnu, bet tā kā neviena no mums neizrādīja interesi, runas apsīka līdz izzuda pavisam.

Mani pamanījusi, Feliša Brauna, meitene ar gaiši brūniem matiem un ovālu seju, kas bija viena no manām klasesbiedrenēm, atplauka platā smaidā un metās man pretī.

“Nesij?” viņa uzsauca sveicienu un tūlīt pat sāka uzdot jautājumus, kas šķiet bija mocījuši viņu visu rītu. “Kādēļ tu man neteici, ka tavs radinieks ir tik izskatīgs? Nu ja. Nav jau nekāds brīnums. Jūs visi esat ārkārtīgi smuki, bet Ralfs…”

Es tik tikko paguvu atņemt sveicienu. Viņa nāca man blakus un nerimās dziedāt slavas dziesmas par zēna izskatu un šarmu, līdz pievērsās tam, kas viņu interesēja patiesībā.

“…saki, vai Ralfam ir draudzene?” kaunīgi smaidot, Feliša pajautāja un uzmeta man daudzsološu skatienu. Acīm redzot, viņa domāja, ka man to vajadzētu zināt, ja jau esam radinieki, bet patiesībā es to nemaz nezināju.

“Ā…” Es apmulsu, nezinādama ko atbildēt, jo man patiešām nebija ne jausmas vai Ralfs bija atradis partneri. “Es īsti nezinu,” godīgi atbildēju, vērodama meitenes reakciju.

Lai gan Feliša bija gaidījusi izsmeļošāku atbildi, viņa atsāka smaidīt. “Tev mūs jāiepazīstina,” viņa uzplijās.

Es iekodu lūpā un pacēlu skatienu, lai paraudzītos uz priekšu…

Tur nu viņš stāvēja, atspiedies pret sienu, un lūkojās uz garāmgājējiem. Kāds kaunīgi, citi piesardzīgi, bet visi kā viens ziņkārīgi, mēģināja uz viņu paskatīties, lai netiktu pieķerti. It kā tas būtu noziegums. Ralfā tomēr slēpās kaut kas biedējošs, kas neļāva apkārtējo skatieniem pārāk ilgi viņu uzlūkot.

Viņam blakus, pavisam ne savā ādā, stāvēja Helēna. Viņas satrauktais skatiens šaudījās starp Ralfa un pārējo sejām, gaidot, it kā kaut kam būtu jānotiek. Bet nekas nenotika. Arī viņa gluži tāpat kā Džeikobs, nebija pārliecināta, ka Ralfam izdosies iekļauties skolas vidē un būt vienam no viņiem.

Helēna man uzsmaidīja. Ralfs uztvēra viņas noskaņojuma maiņu un paraudzījās tajā pašā virzienā. Mūsu skatieniem sastopoties, puiša lūpas savilkās uzjautrinātā smaidā un viņš klusi nosvilpās. Helēna nāca man pretī un viņš tai sekoja ne soli neatpalikdams.

“Sveika, Nesij!” nebēdnīgi smaidot, iesaucās Ralfs.

“Sveiks, Ralf!” Es nolaidu skatienu, kad puiša acis uzlūkoja mani ar neslēptu interesi. Pēdējo reizi, kad viņš mani redzēja, es biju bērns. Toties Ralfs, kā jau vampīrs, nebija mainījies nemaz. Nevarēja noliegt, ka viņš bija sasodīti izskatīgs – slaids, muskuļots augums, tumši, piesātināti melni mati, šauras, pat nedaud sievišķīgas lūpas, perfekti veidots deguns un ideāli izliektas uzacis, kas ieskāva košas dzintarkrāsas acis.

Pirms iziet cilvēkos, viņš bija labi sagatavojies. Tas priecēja.

Man pie labā sāna nepacietīgi dīdījās Feliša, gaidot, kad tiks iepazīstināta. Viņai patika gados vecāki zēni un Ralfs visnotaļ tāds ne tikai izskatījās, bet arī bija. Pirms pārvēršanas viņam bija apritējuši pilni deviņpadsmit un priekš vienpadsmitās klases viņš izskatījās drusku vecāks nekā vajadzētu, tomēr nešķita, ka kāds to būtu pamanījis. Kā gan citādi. Cilvēku acis skaistuma priekšā vienmēr bija slēgtas patiesībai, kas slēpās aiz tā. Ja vien viņi zinātu, cik skaitais ir nāvējošs, viņi bēgtu neatskatoties.

Ralfa skaistums Felišu pievilka kā magnēts, bet es biju vairāk nekā droša, ka viņai tur nekas nespīd. Viņa jau atkal skatījās nepareizā virzienā, kā vienmēr, lai tā vietā pievērstu uzmanību savam klasesbiedram Martinam Voleram – pieticīgam puisim, kurš vai līda no ādas ārā, viņai izpatikdams – atstādama viņu tikai kā rezerves variantu, ja veiksme neuzsmaidīja citur. Man bija žēl šī puiša, bet ko gan es tur varēju līdzēt. Tāda veida attiecībās man nebija galīgi nekādas pieredzes.

Palūkojos uz meiteni sev blakus. “Šī ir Feliša,” es iepazīstināju, atkal paraudzīdamās uz Ralfu.

Puisis viegli palocīja galvu un iesmējās. Es dzirdēju kā meitenes sirds no saviļņojuma sāk sisties straujāk un Ralfa acis noslīdēja no viņas sejas, apstādamās pie krūtīm, kur satraukti pulsēja cilvēka svarīgākais orgāns, dzenājot cauri visam ķermenim siltu, tīkamu šķidrumu.

Mēs ar Helēnu sastingām. To juzdams, Ralfs norija mutē esošo indi, un uzsmaidīja mums, parādot, ka tas bijis tikai joks. Helēnas apsūdzošais skatiens, kad viņa pašķielēja uz brāli, bija nepārprotams – Ralfs izaicināja veiksmi.

No pretējā gaiteņa puses mūs vēroja četras meitenes, kas sastājušās bariņā un sabāzušas kopā galvas, ķiķinādamas sačukstējās, ar acīm burtiski vai aprīdamas jauno skolas biedru. Ralfs to pamanīja un nevērīgi pagriezis galvu viņu virzienā, uzsmaidīja žilbinošu smaidu. Tas lika skatītājām tūlīt kaunīgi novērsties, bet viņas jutās patiesi glaimotas. Pietvīkušiem vaigiem viņas ieķiķinājās vēl skaļāk, cenšoties piespiest sevi neskatīties uz mūsu pusi. Šai ziņā veicās tikai Greisai Pārkerei. Viņa bija gara auguma meitene, tumšiem matiem un, acīm redzot, izskatīgā klasesbiedra klātbūtne nebija atstājusi vienaldzīgu arī viņu, tikai viņa to neizrādīja tik atklāti.

“Ak! It kā uz viņām būtu paskatījies pats Dievs,” Helēna novaidēja tik klusu, ka to spējām dzirdēt tikai mēs ar Ralfu. “Mēs cenšamies iekļauties nevis izcelties,” viņa dusmīgi aizrādīja brālim.

Tieši tāpēc tik pašsaprotama pret to visu bija zēnu attieksme, jo bija gluži pretēja. Viņuprāt Ralfs būtu varējis arī izskatīties pēc vienkājaina pirāta, bet ja meiteņu apbrīna būtu tik pat liela kā tagad, zēnu naidu pret viņu tas nemazinātu. Skatieni, ar kādiem viņi apveltīja puisi, bija vairāk nekā naidīgi. Viņi slepus žņaudza dūres, iztēlojoties ka varētu sabojāt Ralfa tik perfekto seju. Protams, tas nemaz nebija iespējams, taču viņi to nezināja.

“Mums jāiet uz stundu,” es atgādināju, apzinādamās, ka ir pēdējais laiks to darīt.

Feliša samirkšķināja acis, atgūdamās no saviļņojuma, kas plūda no viņas sejas. “Ak, jā. Pareizi.”

Ja vien viņa nevēlējās nokavēt, viņai bija jāpasteidzas, lai nokļūtu līdz telpai, kur notika pirmās nodarbības. Tās mums nebija kopīgas un varēja manīt, cik ļoti viņu tas apbēdina.

Feliša negribīgi paspēra soli atpakaļ un vēl mirkli kavējās mūsu tuvumā, apsvērdama iespēju nokavēt. Viņa šķelmīgi uzsmaidīja Ralfam, “Tad jau tiksimies vēlāk,” un lēnām sāka virzīties prom atmuguriski, nespēdama nolaist skatienu no viņa.

Tas puisi uzjautrināja un es redzēju, ka viņš tikko valdās, lai neizplūst skaļos smieklos. Visa šī situācija viņam šķita amizanta. Un kā izskatījās, viņam patika vērot, kā cilvēki reaģē uz viņa rīcību.

Arī mēs sākām iet uz savu stundu. Drošības nolūkos Marianna bija parūpējusies, lai Ralfs varētu būt vienā klasē ar mums un tas nozīmēja, ka visas stundas mums būs kopīgas.

Helēnai tas solīja galvassāpes.

“Ja es būtu zinājis, ka jums šeit iet tik jautri, būtu pievienojies jau agrāk,” Ralfs paziņoja, iedams man vienā pusē, kamēr Helēna gāja otrā.

“Diez vai tu tā domāsi arī tad, kad būsi pavadījis stundu klausoties garlaicīgus stāstus par cilvēku pagātni,” Helēna nomurmināja. “Mums ir vēsture.”

“Man prieks, ka tu nolēmi mums pievienoties,” es sacīju Ralfam, jo tā patiešām bija. Es apbrīnoju viņu un Helēnu par vēlmi mainīties. Atšķirībā no manis, viņus ar cilvēkiem nekas nesaistīja, bet viņi vēlējās just cilvēciskas emocijas. Viņi vēlējās dzīvot nevis eksistēt, un par to bija pelnījuši visu iespējamo atbalstu, kādu vien es varēju sniegt.

“Man vēl jo lielāks par to, ka Marianna un Viljams mani vispār pieņēma. Tavam tēvam es sāku krist uz nerviem,” viņš pasmējās un spēji pagriezās pret mani it kā kaut ko atcerējies. “Nē, patiesībā uz nerviem man krita viņš, jo viņa talants ir galīgi šķērsām. Viņa klātbūtnē pat savā galvā neviens nevar justies privāti.” Ralfs papurināja galvu. “Kaut kāds stulbums. Atradies Austrumu gudrais,” viņš pie sevis murmināja, kamēr mēs ar Helēnu smīnējam, jo tas, kā Ralfs vaibstījās stāstot, bija smieklīgi. “Viņreiz manā pratā tikai uz īsu sekundes desmitdaļu iezagās doma par cilvēka asins garšu.” Ralfs noplātīja rokas. “Un šis jau sāk uz mani rūkt. It kā es jau būtu kādam meties pie rīkles. Daudz netrūka, ka viņš būtu mani no tiesas saplosījis, bet tava māte…” Puisis apbrīnā klusi iesvilpās un jau atkal neticīgi papurināja galvu. “…tā tik ir vampīre. Viņa sagrāba šā roku un pavilka viņu atpakaļ.”

Es pie sevis pasmaidīju, būdama lepna par savu māti. Viņa patiesi bija vienreizēja tāpat kā tētis. Es viņus abus ļoti, ļoti mīlēju. Lai gan šobrīd viņi bija tālu prom, man bija sajūta, it kā viņi būtu ar mani – mani sargājot. Mamma bija sacījusi, ka mēs būsim šķirti vēl vienu mēnesi. Un tad viņi būs atpakaļ. Tik ilgi jau es spēšu izturēt viņus neredzējusi.

Brīdī, kad atskanēja zvans uz stundu, mēs ienācām klasē. Divdesmit viens acu pāris, kā uz burvju mājiena, pavērās mūsu virzienā. Mēs ar Helēnu izlikāmies tos neredzam un devāmies uz savu vietu. Mums sekodams, Ralfs pamanījās apveltīt tuvāk sēdošās meitenes ar koķetu smaidu un piemiegt ar aci. Pavērtām mutēm viņas pavadīja puisi ar skatienu, kas lika viņam iespurgties.

Ambera Tomsona, kas uzskatīja sevi par glītāko meiteni visā Forksas vidusskolā pirms ieradāmies mēs ar Helēnu un sagrāvām šo pieņēmumu par ko viņa mūs ne īpaši ieredzēja – iesmējās, pa pusei pagriezdama galvu uz blakus sēdētājas pusi, tomēr neatraudama skatienu no skaistā vīrieša.

“Vai redzēji!? Viņš man piemiedza ar aci,” viņa līksmoja, čukstus dvesdama draudzenes virzienā.

Amberas blakus sēdētāja bija Mišela Skota. Tik pat glīta un tik pat ambicioza kā viņa pati un abas sacentās par popularitāti skolā, taču izlikās par labākajām draudzenēm. Mana un Helēnas parādīšanās viņām nepārprotami bija smags trieciens. Par atvieglojumu abām sāncensēm, mēs necentāmies pievērst sev uzmanību, tāpēc skaistumkaralienes varēja baudīt ierasto popularitāti, uzmetot mums ar Helēnu augstprātīgus un vēsus skatienus ikreizi, kad gadījāmies viņu tuvumā.

Sākumā jutos par to aizskarta. Tā taču nebija mana vaina, ka biju tāda kāda biju, bet ar laiku iedziļinoties cilvēku prātos, sapratu, ka viņas mani apskauž. Tādu īpašību es vēl nebiju iemācījusies saprast, jo nekad nebiju to jutusi.

“Es tavā vietā nebūtu tik pārliecināta,” Mišela iebilda, vērodama Ralfa kustības. “Viņa skatiens bija visai nenoteikts.”

Ambera vēroja mūs trīs. “Ir labi, ka viņi ir radinieki, citādi Ralfs uz mums pat nepaskatītos, ja kaut kur blakām būtu tāda kā Nesija vai Helēna.”

Ralfs tikko valdījās, lai nesāktu smieties pilnā rīklē. Arī mums ar Helēnu teju neizlauzās pa spurdzienam. Cilvēki dažkārt spēja būt uzjautrinoši.

Mēs ar Helēnu sēdējām vienā solā un tagad iekārtojāmies savās vietās. Aiz mums sēdēja pēc izskata visai parasts puisis, Dāvids Hotons un viņam blakus bija brīva vieta, kas atradās vistuvāk mūsējām. Ralfs tūlīt tajā iekārtojās, uzmezdams blakus sēdētajam biedējošu skatienu. Dāvids sarāvās un atvirzījās tālāk. Ralfs viņam uzsmaidīja vilinošu smaidu, atsedzot baltus, asus zobus. Puisis paravās sāņus gandrīz nokrizdams no krēsla un steidzīgi sāka vākt kopā savas mantas, lai pārvāktos uz rindas pēdējo solu blakus garam izstīdzējušam, klases klusākajam puisim Krisam Šelijam, kuram blakus bija vēl viena brīva vieta. Kriss par to visu izskatījās tik pat pārsteigts kā visi pārējie. Plati ieplestām acīm viņš nolūkojās, kā Dāvids apsēžas viņam blakus.

Ralfs pie sevis klusi smējās par šo gājienu.

“Ralf!” Helēna brīdinoši nošņācās.

Ralfs izbolīja acis. “Ko?!” Viņš paraustīja plecus. “Nav mana vaina, ka viņš ir tāds zaķapastala.”

“Uzvedies kā cilvēks,” Helēna klusi nobrīdināja brāli.

“Bet es neesmu cilvēks,” tik pat klusi Ralfs viņai atrūca.

“Pa-cen-ties,” viņa nikni izrunāja vārdu pa zilbēm. “Citādi nāksies atgriezties drūmajā vientulībā.”

Ralfs savilka uzacis. “Tu man draudi?” pārliecies pār galdu, viņš gandrīz čukstēja Helēnai ausī. Viņš izklausījās aizvainots.

Viņa pagrieza galvu, lai varētu skatīties uz Ralfu. “Es tev iesaku,” aizkaitinājums no viņas plūda pāri malām.

“Vai, kā nobijos. Paskaties kā trīcu,” viņš smīkņāja.

“Lūdzu, Ralf. Esi pieklājīgs,” es mīļi palūdzu, abus samierinādama. Helēna iztaisnojās un izlikās, ka Ralfa tur nemaz nav.

“Atņem man vienīgo prieciņu,” viņš pie sevi neapmierināti ņurdēja. “Te taču nav nekā jēdzīga ko darīt. Cilvēki ir tik stulbi – man vismaz no tā savs labums.”

Skolotājs ienāca klasē un turpināja pagājušajā nedēļā iesākto tēmu par krusta kariem Tuvajos Austrumos. Skolēni – lielākoties garlaikoti – centās sekot līdzi. Šodien gan tas bija vieglāk izdarāms, jo ik pa brīdim bija iespēja palūkoties uz jauno klasesbiedru.

“Neaizmirsti, ka reiz tu pats tāds biji,” Helēna iedzēla, nepagriezdamās pret Ralfu.

Viņš pat nodrebēja, šķiet iedomājoties, ka varētu būt cilvēks. “Un priecājos, ka vairs neesmu.” Palūkojies uz mani, puisis pasmaidīja. “Kā tas ir būt daļēji cilvēkam un tomēr vampīram?” Izklausījās, it kā viņš tikai tagad būtu atcerējies, ka es tomēr esmu arī cilvēks.

Es paraustīju plecus, īsti nezinādama ko atbildēt. To izprast bija sarežģīti pat man pašai. Vēl grūtāk izskaidrot kādam, kurš nenāca no manas ģimenes.

“Es tīri labi spēju saprasties ar abām sugām. Es tik pat lielā mērā piederu kā vienai tā otrai.”

“Hmm.” Viņam tas bija nesaprotami un līdz ar to zuda arī interese.

Mēs pārtraucām sarunas, lai pievērstos stundai. Jau pēc pāris sekundēm es dzirdēju kā Ralfs garlaikoti un neapmierināti dīdās savā vietā. Helēnu tas uzjautrināja. Viņa tīksminājās, ka Ralfa iedomatā pasaule, kurā mēs it kā dzīvojām, tomēr prasīja savu daļu pacietības un drosmes. Man tas šķita ļauni, zinot, cik sākums vienmēr ir grūts, un izraisīja pret vampīru žēlumu.

Drīz vien no telpas tālākā stūra mūsu dzirdīgās ausis sasniedza saruna, kas kliedēja Ralfa garlaicību.

“No kurienes viņš vispār tāds uzradās? Neesmu dzirdējis, ka Džoisiem būtu dēls,” Džo sacīja Braienam, kurš sēdēja viņam blakus.

“Es dzirdēju, ka viņš mācījies prestižā skolā Edmontonā, bet tad nolēmis pārcelties pie ģimenes,” pārliecies pār galdu, stāstīja Martins, kurš sēdēja abiem priekšā.

Džo un Braiens saskatījās un paliecās viņam tuvāk, lai varētu sarunāties čukstus. Mums trim tas nebija nekāds šķērslis, lai nedzirdētu viņu sacīto.

“Viņa dēļ meitenes ir galīgi aptrakušas,” Braiens žigli nobēra, ar zodu norādīdams mūsu virzienā, bet pamanījis, ka Ralfs skatās pretī, steidzīgi noversās. “Nu, labi, viņš ir izskatīgs, taču…” viņš nepabeidza.

“Kamēr viņš būs šeit, meitenes uz mums pat neskatīsies,” Džo žēlojās.

“Feliša uz mani neskatās arī tāpat.” Martins grūtsirdīgi nopūtās.

Nevienu no abiem pārējie puišiem viņa bēdas neinteresēja. Viņiem bija pašiem savējās. Sportiskās miesas būves dēļ viņiem bija daudz draudzeņu, bet šobrīd novārtā bija pamesti pat viņi.

“Rādās, ka skolas noslēguma ballē būsim vieni,” Braiens pasmējās par savu joku.

“Vai tad viņš ies uz balli ar visām meitenēm vienlaikus?” Džo dumji vaicāja un Braiens apveltīja viņu ar skatienu, kas norādīja, ka draugs ir muļķis.

Ralfa eloņi atradās uz galda. Paslēpis seju plaukstās, lai citi neredzētu, ka viņš smejas, Ralfa pleci savādi raustījās, mēģinot slāpēt skaņu. To redzot, arī man nāca smiekli, bet es tos prasmīgi apslēpu. Helēna izlikās neko nedzirdam.

Šo savādo situāciju pārtrauca skolotaja runa. “Balstīdami savu pārliecību uz neticīgo iznīcināšanu, krusta kari ieguva plašu atbalstu…” skolotājs bija sācis runāt daudz skaļakā balsī nekā līdz šim, manīdams, ka klases uzmanību ir novērsis kas cits.

“Mēs vienā tādā nesen uzvarējām,” viņa smiekliem rimstoties, Ralfs vienaldzīgi un klusi norūca.

Skolotājs pārtrauca savu runu un nepmierināti palūkojās uz traucētāju. “Vai vēlaties izteikties, Džoisa kungs?”

Ralfs strauji pacēla galvu, lai palūkotos uz skolotāju un pasmaidīja. “Nē, nē. Turpiniet vien. Bija ļoti interesanti. It īpaši tā daļa par ķeceru sadedzināšanu uz sārta,” tēlotā dedzībā, Ralfs iesaucās.

Klasē atskanēja slāpēti smiekli. Mēs ar Helēnu žigli saskatījāmies, atcerēdamās nežēlīgo cīņu ar Voltūriem, kas bija nākuši mūs iznīcināt. Ralfa teiktais nebija nemaz tik tālu no patiesības. Tāpat kā viduslaikos krustneši, viņuprāt, devās iznīcināt tos, kas atteicās pieņemt kristietību, Voltūri bija nākuši sodīt mūs par to, ka nepieņēmām vampīru dabisko dzīves veidu. Viņi gatavojās mūs sadedzināt sārtos tāpat kā ķecerus. Viņu acīs mēs tādi arī bijām. Aizritot gadsimtiem, nekas nebija mainījies. Tie, kas nepakļāvās vairuma iegribām, tika atstumti un pakļauti iznīcībai. Sākumā, kad valdīja Voltūri, tie bija Kaleni, kuri atšķīrās un nepakļāvās noteikumiem, tāpēc tika uzskatīti par dumpiniekiem. Kad mēs karu uzvarējām, par atstumtajiem kļuva paši Voltūri, ar vienīgo atšķirību – Kaleni nevērsās pret viņiem. Patiesībā kopš kara mēs par viņiem neko nezinajām. Alise viņus neredzēja. Laikam jau tā bija laba zīme.

“Ar viņu garlaicīgi nebūs,” dzirdēju kādu nosakām.

Skolotājs Ralfa māžošanos nesaprata un turpināja stāstīt ar vēl lielāku aizrautību. Klasē valdīja jautrs noskaņojums, ko skolotājs drīz vien pārtrauca, liekot pievērsties stundai.

Apkārtējo skatieni no Ralfa neatstājās visu dienu. Ik vienā vietā, kur mēs parādījāmies, viņš bija uzmanības centrā. Lielākā daļa meiteņu viņu apbrīnoja, bet puiši apskauda.

Tikai vēlāk es apjutu, ka Ralfs patiesībā ienīst cilvēkus. Viņu pat biedēja doma, ka pats kādreiz ir bijis viens no viņiem. Viņš nicināja cilvēcisko trauslumu, emociju jucekli, aprobežoto domāšanu un naivumu, kas izpaudās vērojot pusaudžu savstarpējās attiecības. Tās tik strauji mainījās, ka pat vērotājam no malas bija krietni jānopūlas, lai visu saprastu. Bez tam viņš ienīda lietas, kas bija nepieciešamas, lai izliktos par vienu no viņiem. Kaut vai tas, ka visur līdzi bija jāstaipa skolas soma, kas viņu kaitināja. Atrašanās starp cilvēkiem viņam bija smags pārbaudījums. Es to redzēju viņa sejā un uzvedībā, lai cik labi viņš izlikās. Savā ziņā es apbrīnoju Ralfu par viņa savaldību. Atminoties viņu kā jaundzimušo, bija jāatzīst progress. Un tāpēc man bija neizprotama Helēns rīcība, kad viņa darīja visu iespējamo, lai uzsvērtu un parādītu, cik labi viņa pati ir iejutusies starp cilvēkiem.

Dažkārt viņa mēdza būt ļauna.

Pie mūsu pusdienu galda sēdēja lielākā daļa klasesbiedru. Viss bija kā parasti ar vienīgo atšķirību, ka vistuvāk Ralfam sēdēja meitenes, kamēr zēni bija saspiedušies garā galda tālākajā galā. Lai gan Helēnas un Ralfa ārējais izskats joprojām atturēja apkārtējos no ciešāka kontakta, mana klātbūtne atmosfēru vienmēr darīja brīvāku un nepiespiestu. Es biju kā tilts starp cilvēkiem un vampīriem, ļaujot šīm abām pasaulēm savienoties, kaut arī tikai viena no tām apzinājās otras eksistenci. Mani nepārsteidza tas, ka drīz vien pēc manas un Helēnas ierašanās skolā, biju atradusi jaunus draugus, kuriem šķitu pilnīgi normāla. Taču esot kopā ar mani, viņiem bija jāsamierinās arī ar Helēnas klātbūtni. Likās, ka tas varētu radīt sarežģījumus, bet tā nebija. Arī viņa tika pieņemta draugu lokā un nekas neliecināja, ka no mums būtu jaizvairās. Man atlika vien cerēt, ka tas nostrādās arī ar Ralfu, jo atškirībā no Helēnas, kura mīlēja cilvēkus, viņš par tiem smējās.

Zvans vēl nebija atskanējis un matemātikas klase bija pustukša. Helēna izpalīdzīgi sniedza atbildi uz kādu no Keilijas Robinsas daudzajiem jautājumiem. Man šķiet, ka neviens no tiem nebija par matemātiku, bet es nebiju droša, jo manu uzmanību novērsa Ralfs, kurš nostājās man blakus.

Viņš viltīgi pasmaidīja. “Vai tev nav ienācis pratā, ka tā vietā, lai nīktu šeit, mēs varētu darīt tik daudzas aizraujošas lietas?”

Jautājums mani nepārsteidza. Tas bija Ralfs.

“Tavā izpratnē tas būtu?” Es uzsmaidīju viņam pretī. Nevarēju noliegt, ka nedaudz izklaides man nekaitētu, bet diez vai Ralfs šim nolūkam bija īstais.

“Vai tu gribi teikt, ka nekad neesi darījusi neko ekstrēmu?” Viņš izskatījās patiesi uzjautrināts.

Man nāca smiekli par šo dīvaino sarunu. “Vai uz kādu no jautājumiem ir arī atbilde?”

Ralfs iesmējās kopā ar mani. “Nākamreiz es paņemšu tevi līdzi medībās. Tad tu redzēsi, ko nozīmē uzdzīvot.”

Ar pašu acs kaktiņu manīju, kā aizkaitinātu skatienu uz Ralfu lūkojās Braiens.

“Vai vienkāršas nogalināšanas vietā, tu dzīvniekus nokaitini līdz nāvei?” Biju droša, ka Braiens pašreiz to izjūt. Ja vien viņš zinātu, cik šai ziņā Ralfs viņam ir nekaitīgs.

Ralfs bija ievērojis manu ašo skatienu un pats žigli palūrēja uz to pusi.

“Viņi mani necieš.”

Atzīstams fakts, bet ne pietiekošs, lai mainītu Ralfa izturēšanos.

“Gan jau tas pāries.” Tāpat kā bija pārgājis viss cits. Cilvēki nespēja turēt ļaunu prātu mūžīgi. Agri vai vēlu kaut kas atgadījās, mainot lietu kartību. “Viņi pieradīs pie tevis. Un tu varētu viņiem palīdzēt, neizaicinot viņus.”

Viņš viltīgi samiedza acis. “Nekā nebija. Man patīk spēlītes ar cilvēkiem. Tas ir jautri.”

“Skola nevienam nav jautra. Mums tā ir iespēja dzīvot normāli.”

“Kas tad tā par dzīvi, ja nevari tajā pasmelties savu labumu?”

Helēna bija beigusi runāt ar Keiliju un pagriezās pret mums.

“Iespēja eksistēt,” viņa atbildēja manā vietā.

Ralfs pat nepaskatījās uz meiteni, kavēdamies pie manas sejas. Viņš piemiedza man ar aci un devās uz savu vietu, kur šoreiz sols bija pilnīgi brīvs. Es palūkojos uz Helēnas neapierināto skatienu, kas bija pievērsts gramatām uz viņas galda, zinot, ka viņu patiesībā tās nemaz neinteresē. Prātoju, kāpēc viņa tā izturas pret Ralfu? Neliels atbalsts viņam nekaitētu, bet viņa darīja gluži pretējo.

Man prātā nāca tikai viens izskaidrojums. Helēna neuzticējās Ralfam un raizējās gluži tāpat kā vilki. Šeit viņai bija viss, par ko tādi kā mēs varētu sapņot un viena pārgalvja dēļ viņa nebija ar mieru to zaudēt. Teju neiespējamās attiecības ar Setu, kas par spīti visam tomēr pastāvēja, draugi starp cilvēkiem un ģimene, kas mīlēja… Nebija godīgi prasīt, lai viņa to visu liktu uz spēles dēļ kāda, kurš to pat nespēja novērtēt. Varbūt viņa izturējās pret Ralfu tik neciešami tieši tādēļ, lai dzīve šeit viņam šķistu nepatīkama un viņš būtu spiests doties prom?

Nē. Man nešķita, ka Helēna varētu būt tik nežēlīga.

Pēdējās minutes līdz stundas beigam šķita nepanesamas. It kā laiks tīšuprāt mani kaitinot, liktu pulksteņa rādītājiem kustēties lēnāk. Un es jau četri simti tūkstošpiecdesmit septīto reizi palūkojos tā virzienā, bet nelikās, ka garākais rādītjs būtu pakustējies kaut par milimetru.

Pēdējā stunda, pēdēja nedēļas diena. Tā darīja nemierīgus visus skolēnus, gaidot zvanu, kas tos atbrīvos no ierastās rutīnas, tomēr es šo brīvību gaidīju daudz dedzīgāk nekā visi pārējie un pavisam ne tā paša iemesla dēļ. Man tas nozīmēja laiku kopā ar Džeikobu un lai gan šodien, vēl pirms varēšu satikt viņu, man bija japalīdz Emīlijai, tas tik un tā bija tuvāk viņam nekā Forksas vidusskolas sols.

Mēs ar Helēnu un Ralfu reizē pametām ēku un šķērsojām stāvlaukumu. Es taisnā ceļā devos uz savu pikapu. Laika vēl bija pietiekoši, lai paspētu aizbraukt līdz kafejnīcai, pirms tur sāk drūzmēties pavasara tveices nomocītie ceļinieki, tāpēc piedāvājos abus aizvest uz mājām. Ieraudzījis manu transportlīdzekli, Ralfs izplūda skaļos smieklos.

“Tajā dzelzs kastē es iekšā nekāpšu. Es ātrāk uz mājām aizskriešu. Turklāt tā smird pēc suņa.”

Es stāvēju pavērtajās automašīnas durvīs un redzēju, kā puiša sacītais iedarbojas uz Helēnu. Tas viņu aizvainoja, jo galu galā viņš runāja par viņas draugiem. Es gaidīju, ka Helēna varētu man pievienoties, bet viņa palika ar Ralfu. Lai pieskatītu. Man kļuva žēl arī viņas. Tas bija upuris, kas viņai jānes, lai nosargātu mieru. Katram bija jādod sava artava kopējā labuma vārdā un es biju vairāk nekā droša, ka drīz pienāks arī mana kārta.

Smagi nopuzdamās iekāpu kabīnē.

“Lai tev jauka atlikusi diena, Nesij!” Helēna uz atvadām novēlēja un pasmaidīja. Viņa nebija skaudīga, taču šobrīd viņa neizsakāmi vēlējās būt mana vietā, lai varētu doties uz rezervātu satiks Setu, bet bija spiesta auklēties ar Ralfu, kurš viltīgi pasmaidīja.

“Tiksimies rīt, Nesij!” viņš cerīgi uzsauca.

Kamēr es iedarbināju mašīnu, viņi devās meža virzienā, lai nepamanīti nozustu. Skriet tiešām bija atrāk nekā braukt ar šo mašīnu, tāpēc es nevarēju Ralfu par to vainot. Bet viņam jau vispār cilvēku lietas nepatika, tādēļ neuztvēru to personiski.

Dziļi ieelpoju.

Kabīne smaržoja pēc koksnes, skujām… Džeikoba. Smarža bija burvīga un neatkārtojama. Es to nespētu sajaukt ne ar vienu citu. Tā bija iesūkusies sēdekļos, kad viņš brauca kopā ar mani, un šobrīd iedarbojās uz manām smadzenēm kā nomierinošs līdzeklis, kad prāts sāka apdomāt mūsu vakardienas savādās atvadas. Vai tas kaut kādā veidā mainīs mūsu atticības? Vai tagad starp mums būs neertības un mulsuma siena? Patiesībā es vēlējos viņu ieraudzīt vairāk kā jebkad agrāk un nebija nozīmes tam, kas sekos, kad būšu viņam blakus.

Pikapam nepatīkami ierēcoties, es vēl stiprāk piespiedu gāzes pedāli, ļaudama vējam, kas ieplūda pa atvērto logu, rotaļāties ar maniem izlaiztajiem matiem.

5 komentāri

  • Mazā teica:

    Vnk super gaidīšu turpinājumu :)
    tev vajadzētu sarakstīt veselu grāmatu :)

  • Gunita teica:

    Paldies! Nu, patiesībā tur jau vesela grāmata arī ir sanākusi.:-)

  • LIVA teica:

    Domāju- nekomentēšu, nekomentēšu, bet bums… es komentēju :D
    Tavs stāsts ir ļoti baudāms, izjusts un patiesībā, es pat domāju, ka līdzvērtīgs Stefānijas M. rakstītajam (ja pat ne labāks -.-, jo man tevis rakstītais liekas izjustāks un detalizistētāks (ceru, ka uzrakstīju pareizi) par orģinālu.
    Gaidīju, gaidīju un sagaidīju. :D tagad atkal gaidīšu, gaidīšu līdz sagaidīšu.
    AAaa es gribēju jautāt niivei vai Gunitai apmeram kādā veidā tiks ievietotas nodaļas(katru otro dienu, katru trešo, katru nedēļu)? Vienkārši jautāju, lai visu laiku nav tas satraukums, ka ik pa pāris min. skatos vai nav jauna nodaļa :D - kautgan man šķiet pat ja es zināšu, kad nodaļas tiks ievietotas es te visu laiku skraidītu iekšā ārā… :D
    Nu tā pirms rakstiju visu šo domāju- labi- tikai īsi.. Še tev bij īsi :D
    Gaidu :) :*

    • niive teica:

      LIVA, tagadējā doma ir publicēt pa nodaļai katru otro dienu, bet, protams, var gadīties izņēmumi, kad termiņš nobīdās – es esmu, piemēram, aizbraukusi, aizstrādājusies vai nespēju pamosties :)

  • Nikucis teica:

    Forši forši forši…. :)

Komentēt

(Spamcheck Enabled)