Galerija
dossier_40 001 ROBERT PATTINSON LETTERMAN newhqrobertpattinsoncosmopolispremiere1 03_rihanna_rosalie swanhousefeb2005copy people-img375 kristen7 img_3536-1
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Mēness gaisma. 1. nodaļa

Mīļie TT fani!

Atminieties, es kādreiz intensīvi publicēju Krēslas fanu garadarbus (kurus joprojām var izlasīt TT arhīvā)? Atcerieties autori Gunitu, kura jums un man kļuva ļoti tuva ar savu satriecošo darbu “Dienas vidus”? Tagad ir brīnišķīgi jaunumi – Gunita ir uzrakstījusi turpinājumu ar nosaukumu “Mēness gaisma”! 

Baudīsim priekšvārdu un pirmo nodaļu, un noteikti gaidīsim turpinājumu!

niive

Stefanijas Meieres četru “Krēslas” sāgas grāmatu turpinājums manā versijā, 2. daļa

 

RENEZME KĀRLIJA KALENA

NESIJA

PRIEKŠVĀRDS

Mana piedzimšana jau pati par sevi bija pretdabiska – upuris laida pasaulē slepkavas bērnu. Tādiem kā man un manai ģimenei nemaz nevajadzētu eksistēt. It īpaši man. Es nepiederēju ne pie vienas no sugām, kas mita uz šīs zemes. Zināju, ka neesmu vienīgā, taču tādi kā es bija uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi.

Kā tādi izmirstoši zvēri. Vai mūs nevajadzētu ierakstīt „Sarkanajā grāmatā”?

Smieklīgi.

Ja cilvēki par mums zinātu, viņi vēlētos kaut spētu mūs nogalināt.

Bet es nemaz tik viegli nevarēju nomirt. Un vispār man patika dzīvot. Mani sargāja abas manas lielās ģimenes un gādāja par visām manām vēlmēm pat tad, kad tas nebija nepieciešams, taču neviens no viņiem nespēja pasargāt mani no manas iekšējās pasaules, kas piepeši bija mainījusies līdz nepazīšanai. Lietas, kas līdz šim nebija piesaistījušas manu uzmanību, ieguva pavisam citu jēgu. Atrašanās starp trim pasaulēm un tā īsti nepiederot nevienai, kļuva apgrūtinoša.

1. VIENMĒR NOMODĀ PAR MANI

Tuvojās krēsla. Tas bija elpu aizraujošs skats, kad saule sasniedza apvārsni un gatavojās norietam. Pēdējie stari aizvien tiecās pretīm debesīm, it kā vēlēdamies pakavēties vēl mazu brītiņu, kaut debess otra puse jau slīga tumsas valgos. Kā izlauzušies no gūsta, tie uzmirdzēja vēl pēdējo reizi spožāk kā varētu šķist un tad izdzisa, padodamies krēslas uzvarai.

Tumšas ēnas ieskāva mežu un sāka slīdēt pāri līcim, kas pletās manā priekšā. Īstu tumsu manas acis nepazina. Tās spēja saskatīt visu tik dzidri un skaidri it kā tas būtu gaismā, taču tumšie toņi norādīja, ka gaisma ir zudusi un iestājusies nakts.

Sakrustotām kājām es sēdēju pusmēness pludmales smiltīs un lūkojos ūdenī, kā tajā virmo viļņu galotnes. Viņa rokas cieši apvijās maniem pleciem un paberzēja tos it kā man saltu. Bet man nemaz nesala. Viņš pievilka mani sev tuvāk. Pat bez tā es jutu kā karstums, ko izdalīja viņa ķermenis, ieskauj mani no visām pusēm.

Manas acis atrada viņa seju, kur kā divi melni oniksi, man pretī lūkojās viņējās. Tās vienmēr bija nomodā par mani. Dažkārt pārspīlētās rūpes kaitināja, bet viņš tikai vēlējās, lai es būtu laimīga. Un kā gan es spētu tam pretoties? Viņš bija viss, kas man vajadzīgs.

Manas dienas aizritēja nevainojami sadalot laiku starp nemitīgi mainīgo cilvēku pasauli, kas ik reizi pārsteidza no jauna, manu vampīru ģimeni, kuru mīlestība sniedzās līdz bezgalībai un vēl tālāk, un maniem draugiem vilkiem, kuru sabiedrībā es jutos iederīga.

Mana ideālā dzīve ideālajā pasaulē. Tā patiesi tāda bija. Tagad bija.

Mūsu senie ienaidnieki Voltūri bija zaudējuši varu un vampīri, kas bija pārdzīvojuši karu, pievērsušies veģetārismam. Kārlails un visa mana vampīru ģimene dedzīgi metās viņiem palīdzēt kļūt par labiem vampīriem.

Pasaule bija mainījusies. Protams, tikai vampīriem… un vilkiem. Cilvēkiem tā joprojām bija tāda pati, ja neskaita aizritējušos gadus. Bet mums piederēja viss pasaules laiks un es biju apņēmusies to pilnībā izmantot.

Es atkal palūkojos uz līci. “Skaisti, vai ne?”

Džeikobs plati pasmaidīja, paraudzīdamies manī. “Skaista esi tikai tu, mazā.”

Es sapīku un savilku tēloti dusmīgu sejas izteiksmi. “Nesauc mani tā. Tas man liek justies kā bērnam.”

Man jau sen kā bija astoņpadsmit. Tas, ka cilvēku acīs joprojām biju gadu jaunāka un vēl mācījos vienpadsmitajā klasē, neko nenozīmēja. Tā bija tikai maskēšanās, lai varētu palikt viņu tuvumā pēc iespējas ilgāku laiku, nepiesaistot uzmanību. Es biju gana pieaugusi un tas, kā Džeikobs izrunāja šo vārdu – tēvišķi, maigi, gādīgi – lika domāt, ka mani vēl būtu jāpieskata.

Džeikobs sāka smieties. “Bet man patīk tevi tā saukt. Agrāk tev nebija pret to iebildumu.”

“Bet tagad ir,” atrūcu. “Esmu pieaugusi.”

Viņš nerimās.

“Par ko tu tā smejies?” Es dusmojos. “Vai tu neuzskati mani par gana pieaugušu?”

Viņš pārstāja smieties, taču smīns no viņa lūpām nenozuda. “Vai tu ļoti dusmojies uz mani?”

“Tikai mazdrusciņ, jo tu neņem mani nopietni.”

Džeikobs atkal smējās. “Tad neuzvedies kā bēbis.”

Es ietriecu elkoni puiša sānā.

“Au!” Viņš dramatiski saravās un atbrīvoja mani no apskāviena.

Es iesmējos un pielēkusi kājās, metos prom pa pludmali. Skaļi smejoties, viņš man sekoja.

“Par šito tu man vēl dabūsi,” caur smiekiem skanēja viņa draudi.

“Ko tad tu darīsi? Ietīsi mani sedziņā un noliksi gulēt?” atsaucu pretī, joprojām skriedama gar krastu. Dzirdēju viņa soļus man cieši sekojam.

“Un vēl iedošu knupīti,” viņš nerimās mani ķircināt.

Es vairs nespēju valdīt smieklus un nevēlējos arī bēgt no viņa. Es iekritu smiltīs un apvēlos uz muguras, izstiepusi rokas. Ļāvu steidzīgajai un satrauktajai sirdij nomierināties, lai gan zināju, ka tas nav iespējas. Džeikoba klātbūtnē tā nekad nesita pareizajā ritmā.

Džeiks noslīga man līdzās un smējās kā kutināts. Pacēlis pirkstos manu matu šķipsnu, viņš to pavirpināja un tad ar to maigi noglāstīja manu vaigu.

“Tev ir spēcīgs sitiens,” viņš atzīmēja.

“Piedod, es tā negribēju.” Man laikam vajadzēja justies nedaudz vainīgai, bet es tā nejutos, jo zināju, ka viņam nesāpēja, turklāt viņš to bija pelnījis.

“Atzīsties. Emets tev šai ziņā ir palīdzējis.” Viņš draudoši lūkojās manī šaurām acīm un centās valdīt uzjautrinājumu.

Es spēji papurināju galvu un sakniebu lūpas, darot zināmu, ka no manas mutes viņš atbildi nedabūs. Džeikobs pieliecās, cenšoties mani satvert, lai kutinātu, līdz es atzītos, bet man izdevās pavelties sāņus un viņš sagrāba tikai smiltis. Tas izrisīja manī jaunu smieklu lēkmi, kas gandrīz neļāva ievilkt elpu.

“Tu esi ļauna, mazā.”

“Tu tīšuprāt mani kaitini, vai ne?” Viņš jau atkal bija lietojis to vārdu.

“Tu neatzinies,” viņš aizrādīja.

“Tu zaudēji,” es laiski attraucu.

Džeiks uz to neko neatbildēja un mēs abi klusējot lūkojāmies debesīs, kas piepildījās ar daudzām mazām, spožām zvaigznītēm. Viņš lēni aplika roku maniem pleciem un pievika sev klāt. Pilnībā ļaudamās viņa tuvumam, neapzināti izjutu spēju kārdinājumu būt viņam vēl tuvāk nekā biju – viņa rokās, pie viņa krūtīm. Piepeši it kā viņš vairs nebūtu tas Džeikobs – mans draugs – es vēlējos ko vairāk.

Jaunās izjūtas, kuras līdz šim nepazinu, mani izbiedēja, un es negribot nodrebēju.

“Vai tev ir auksti?” Viņš patiesi pārsteigts uzmeta man aizdomīgu skatienu.

Man nevarēja būt auksti. Es tikai daļēji biju cilvēks.

Es iespurdzos. “Protams, ka ne.”

Džeikobs pasmaidīja. “Par ko tu domā? Tev ir tāda savāda sejas izteiksme.”

“Kāda tad?”

“Pārāk koncentrējusies. Vai tu par kaut ko satraucies?”

“Ne gluži,” tūliņ atbildēju.

Es iedomājos par vilkaču likteņa iezīmētajiem pāriem, kas mita Lapušā. Līdz šim tie visi bija vilkači un cilvēki, bet mēs ar Džeikobu bijām pavisam cits gadījums un diez vai uz to attiecās kaut kādas īpašības, kas noteica, kā tas viss sākas. Kā atšķirt to mīlestību, kas mūs saistīja līdz šim, no tās, kuru es izjutu šobrīd?

Es biju vērojusi Sema un Emīlijas, Pola un Reičelas, Kila un Klēras kā arī Džareda un Kimas attiecības, bet nevienas no tām nelīdzinājās manai un Džeikoba kopā būšanai. Es neizjutu Džeiku kā savu otro pusīti. Viņš bija mans labākais draugs, bez kura es nespēju pavadīt nevienu dienu viņu neredzot.

Šobrīd bija citādi. Es biju apjukusi no jaunajām sajūtām, kas mani pārsteidza nesagatavotu.

Džeikoba ciešais skatiens mani samulsināja un mirklī, kad mūsu acis sastapās, mēs steidzīgi novērsāmies, palūkodamies katrs savā virzienā. Viņa tvēriens nemanot kļuva brīvāks un mēs it kā nevērīgi pavirzījāmies tālāk viens no otra.

Džeiks nokremšļojās. “Kad atgriezīsies Bella un Edvards? Viņi jau labu laiku ir prom.” Viņa tēloti nevērīgā balss skaidri norādīja uz neērto situāciju, kas bija radusies.

Man vecāki tāpat kā visi Kaleni, izņemot Emetu un Rozāliju, bija izklīduši uz visām pasaules malām, lai palīdzētu citiem vampīriem pielāgoties mūsu dzīves veidam – veģetārismam. Edvards un Bella bija kaut kur Eiropā, Alise un Džaspers atradās Dienvidamerikā, bet Keita un Gerets bija Austrumos. Tanjas un Malika atrašanās vieta mums joprojām nebija zināma. Kopš viņi pirms trim gadiem officiāli apprecējās, viņi nemitīgi ceļoja. Tikmēr Kārlails un Ezme baudīja pelnītu medusmēnesi Ezmes salā.

Pasaule patiesi bija mainījusies uz labu un lielākā daļa mūsējo tagad dzīvoja starp cilvēkiem, pavisam viegli iekļaujoties viņu sabiedrībā, par ko agrāk nebūtu pat iedomājušies. Mani pārsteidza, cik viss bija izrādījies vienkārši. Voltūriem zaudējot varu, zuda arī bailes no tiem un vampīri it kā no jauna ieraudzīja pasauli, kas viņiem bija liegta. Tumsa, ko viņi pazina, baidīdamies dienas gaismas, tagad bija pagātne. Bet tas nebija tikai Kalenu nopelns vien. Par mieru, kas šobrīd valdīja, mums bija jāpateicas saviem daudzajiem draugiem. Par tādiem bija kļuvuši arī Viljams – vampīrs, kurš bija ieradies no Eiropas, lai nostātos mūsu pusē un redzēdams Kalenu ģimeniskās saites, vēlējās savu klanu – un Marianna, kas bija ieradusies kopā ar vismazāk gaidītajiem sabiedrotajiem Elisteru, Čārlzu un Makennu. Viņi palika kopā ar mums un mitinājās astoņus kilometrus attālajā mājā pie kalniem, ko abi bija iegādājušies, kad oficiāli apprecējās pēc cilvēku likumiem. Viņi bija pieņēmuši Viljama cilvēcikso uzvārdu – Džoisi. Vēlāk viņiem pievienojās Helēna – jaundzimusī vampīre, kas bija ieradusies ar grupu vampīru no Denali. Viņa bija kļuvusi par veģetārieti vēl pirms sastapa Kalenus un bija cieši apņēmusies to turpināt. Tāpat kā vairums vampīru tagad, viņa jau tad bija pārliecināta, ka nevēlas būt briesmone un spēja sevi kontrolēt par spīti tam, ka bija jaundzimusī. Helēna vēlējās būt tik cilvēciska, cik vien tas bija iespējams. Marianna un Viljams viņu uzskatīja par savu meitu un ļoti mīlēja. Man tas atgādināja Ezmes un Kārlaila mīlestību pret mums. Džoisi bija uzskatāms piemērs tam, ka Kalenu idealizētā pasaule, kur vampīri un cilvēki mierīgi sadzīvoja līdzās, beidzot bija reāla.

“Es īst nezinu,” centos, lai arī mana balss izklausītos nevērīga un nepiespiesta. “Šķiet viņiem ir radušās zināmas problēmas ar dažiem vampīriem. Vismaz tā man sacīja Alise. Viņa gan nepaskaidroja neko tuvāk.” Droši vien, lai es neraizētos, es nospriedu. It kā tas maz būtu iespējams. Viņi taču bija mana ģimene; protams, ka es raizēšos, pat ja tam nebija iemesla.

Jāatzīst, ka tomēr ne visiem jaunā pasaules kārtība, ko vampīri bija pieņēmuši labprātīgi, šķita vienkārša. Bija arī tādi, kuri centās, bet ne vienmēr slāpes pēc cilvēku asinīm izdevās iegrožot. Kaleni darīja visu, kas viņu spēkos, lai palīdzētu, ja vien vampīri paši to vēlējās. Neviens netika piespiests ar varu. Protams, vēl joprojām eksistēja vampīri, kuri tomēr nespēja atteikties no sava dabiskā iztikas avota, bet tādu bija retums. Lielākā daļa pārtika no dzīvnieku asinīm un man par to bija prieks.

Ja runājām par maniem vecākiem, tad viņi dotos atpakaļ kaut vai tūlīt, ja vien es to vēlētos, bet es negribēju, ka viņi būtu spiesti atgriezties manis dēļ. Es biju spējīga parūpēties par sevi un nebiju jau arī gluži viena. Šeit taču bija vilki, nemaz nerunājot par Emetu un Rozāliju, kas nepieļautu, lai ar mani notiek kas slikts.

“Pasaki man vienu, Nesij,” palūkodamies manī nebēdnīgu skatienu, Džeikobs piepeši iejautajās un mulsums starp mums izgaisa nebūtībā. It kā tāda nemaz nebūtu bijis, viņš atkal bija mans draugs, ar kuru kopā bija jautri un mēs varējām runāt par pilnīgi visu. “Kāpēc Rozālija un Emets liek tev palikt pie Čārlija, kad paši dodas medībās? Tu taču sacīji, ka esi gana pieaugusi, bet tā neizskatās,” viņš smīnēja.

Ai! Tas iedzēla.

Rozālija un Emets patiešām bija pārspīlēti gādīgi par mani, taču šoreiz runa nebija tik daudz par manu drošību. Tam bija cits iemesls un man šķita, ka Džeiks jau būs to sapratis, bet acīm redzot nebija vis.

“Pietiks uzjautrināties par mani,” es aizādīju.

“Nu, pasaki,” viņs uzplijās.

Palūkojos viņā, nedaudz viltīgi pasmaidot un nodomāju: ko viņš sacīs par šito. “Vai tev nav ienācis prātā, ka tas ir tevis dēļ?”

Džeikoba acis pārsteigumā iepletās un saraucis uzacis, viņš turpināja lūkoties manī. “Manis dēļ?”

“Rozālijas domas par tevi laiks nav mainījis.” Tas, ka mana tante Džeiku uzskatīja par tādu kā piedevu Kalenu ģimenei, nebija nekāds noslēpums. Lai gan viņi vairs tik ļoti nekašķējās kā sākumā, arī par labākajiem draugiem nebija kļuvuši. Viņus vienoja mīletība un rūpes pret mani, lai gan es nojautu, ka Roza ir pārāk lepna, lai atzītu, ka vilkačiem nav ne vainas. Turklāt Džeikobs darīja visu, lai uzsvērtu, ka viņam vampīres klātbūtne ir tika pat nepatīkama kā viņai vilkača.

Patiesībā viņu ķīviņi bija smieklīgi un kamēr vien Emetam nenācās iejaukties, viss bija labi.

“Ko tu neteiksi. Blondā tevi iesloga pie Čārlija manis dēļ,” Džeikobs pukojās.

To nu gan nevarēja saukt par ieslodzīšanu, jo man patika dzīvot pie Čarlija un Sjū. Dažreiz es to darīju arī tāpat vien, kad man uznāca vēlme viņus satikt. Bet vispār Rozālija neuzticējās Džeikobam un nevēlējās, lai viņš nāktu pie manis ciemos uz Kalenu namu, kad viņas un Emeta tur nebija.

Privātīpašnieciski.

“Nav jau tik ļauni. Čārlijs un Sjū ir mana ģimene.”

Džeikobs sazvērnieciski iesmējās. “Vai viņa tiešam domā, ka Čārlijs mani atturēs no došanās pie tevis?” viņš jautāja vairāk pats sev, iedomādamies, kā naktīs ierāpjas manā guļamistabā, kas savulaik piederēja manai mātei, caur logu. Man nevajadzēja tik daudz miega kā cilvēkiem un tā mēs ar Džeikobu gandrīz pusi nakts pavadījām runājoties vai dodoties vienkārši skriet.

“Varētu domāt, ka esmu kāds asins kārs vampīrs, kurš grasās tevi nogalināt,” viņš nerimās.

“Roza to nemaz tā nedomā,” aizstāvēju tanti.

“Kā tad citādi man tas būtu jāsaprot?”

“Nu tu jau zini, ka viņa neatbalsta manu braukšanu ar motociklu un niršanu no klintīm. Viņai tas viss škiet par traku. Es jau saprotu, ka viņa tikai raizējas, bet tāda pārspīlēta gādība sāk kaitināt. Es neesmu nemaz tik trausla.”

Protams, salīdzinājumā ar cilvēkiem. Vampīru un vilkaču spēkam es nebiju nekāda lielā pretiniece un tomēr arī ne tik neaizsargāta. Tieši tas, ka no šīm divām mītiskajām būtnēm es biju vājākā, satrauca mani visvairāk. Es gribēju savu daļu spēka un ātruma, kas piemita vampīriem un to izturību, kas piederējās vilkačiem. Man no tā visa bija tikai puse. Liela puse. Un tomēr tikai puse.

“Rozālijas acīs es droši vien esmu briesmonis, ja ļauju tev to visu darīt, bet tu vienmēr pamanies mani pierunāt un es nedarītu neko tādu, kas tev kaitētu. Viņai tas būtu jāsaprot.”

“Ak! Tā taču ir Roza,” es atmetu. Nebija nekādas jēgas šo sarunu turpināt. Viņi visi allaž par mani uztrauksies. Tur nekas nebija līdzams. Tas laikam ir mīnuss, būt tādai vienīgajai radībai uz šīs pasaules.

Bija jau krietni vēls un es sāku slieties kājās, grasīdamās atgriezties mājās, kur kā zināju – nepacietīgi, drudžaini un satraukti – mani gaidīja Emets un Rozālija. It kā ar mani varētu notikt kas slikts, kad biju kopā ar vienu no drošākajiem un uzticamākajiem cilvēkiem uz zemes.

Sapratis, ka viņa laiks kopā ar mani ir beidzies, Džeikobs mirkli pasvārstījās it kā gaidīdams, ka es vēl kaut ko sacīšu un tad ievilka dziļu elpu.

“Tev jau ir jāiet.” Tas nebija jautājums. Viņš zināja, ka nepalikšu šeit visu nakti.

“Viņi nāks mani meklēt,” pasmējos par savu joku, iedomājoties, kā Roza iebrāžas Lapušā, mani meklēdama.

Džeikobam gan tas nešķita uzjautrinoši. Viņš skuma par gaidamo šķiršanos. Arī mani tas apbēdināja. Tā bija nepatīkama sajūta, kad manas lūpas izrunāja ardievas, lai viņu pamestu, un sadotās rokas atrāvās, kad mēs negribīgi palaidām viens otru vaļā.

Bet vēl jau viņš bija man līdzās un raudzījās pretī ar gaidpilnu skatienu, nespēdams sagaidīt rītdienu.

“Jāizdomā ko jaunu pasākt. Šitā nīkšana pludmalē kļūst garlaicīga.” Tagad viņš bija tas, kurš centās pajokot. Tas nedaud kliedēja skumjas.

Iedomājusies par rītdienu, atminējos, ka biju devusi solījumu palīdzēt Emīlijai. Viņa bija likusi lietā savu talantu pavārmākslā un atvērusi pati savu kafejnīcu. Tā bija iecienītākā sanākšanas vieta Lapušā un atradās skaistā vietā līča krastā. Man sagādāja lielu prieku viņai palīdzēt, kad sākās tūrisma sezona un bija daudz vairāk darba nekā ierasts. Bez tam tā bija arī lieliska iespēja būt tuvāk Džeikobam un pēc iespējas biežāk viņu apciemot, kad viņš laboja automašīnas savā pārbūvētajā garāžā. Pēc skolas es ik reizi devos uz rezevātu, lai atlikušo dienas daļu pavadītu pie vilkiem. Tas līdzsvaroja reālo un mītisko pasauli, kurām piederēju. Šāda dienas kārtība man patika, kamēr Edvards un Bella bija prom. Kad viņi atgriezīsies, es noteikti gribēšu būt kopā ar vecākiem, bet līdz tam izbaudīju draugu sabiedrību.

Paskaidroju Džeikam par solījumu. Viņš neapmierināti sarauca degunu.

“Pēcpusdienā es būšu brīva,” tūlīt piebildu. Doma, ka būs jāgaida tik ilgi, lai atkal viņu ieraudzītu man nepatika tik pat ļoti kā viņam.

“Vai Helēna nevar pastrādāt tavā vietā?” viņš bija uzstājīgs.

Pēc visiem notikumiem, kuriem kopā bijām izgājušas cauri, mēs ar Helēnu kļuvām par labākajām draudzenēm. Tieši viņa saprata mani labāk par jebkuru citu, pat neskatoties uz to, ka man bija ļoti ciešas attiecības ar saviem vecākiem un visu ģimeni, es viņai uzticējos. Mēs abas bijām vienādā situācijā, kur nedarbojās loģiskā spriest spēja.

Mēs abas mīlējām vilkus.

Helēnas žēlums pret savainoto vilkaci kaujas laukā bija pāraudzis patiesā mīlestībā. Viņa nebija Seta likteņa iezīmētā un tieši tāpēc viņu līdzās pastāvēšana savā ziņā bija dīvaina. Taču vēl dīvaināku to darīja tas, ka viņi katrs piederēja divām pavisam atšķirīgām sugām. Sugām, kas bija radītas būt mūžīgi ienaidnieki. Viņu attiecības nebija vienkāršas, taču līdz šim viņi bija tikuši galā tīri labi. Vismaz man tā šķita.

Šobrīd gan Helēnai bija citas rūpes, kas prasīja nedalītu uzmanību.

“Helēna… ir aizņemta,” nomurmināju zem deguna, zinādama, ka Džeikobam šis saunas temats nepatiks. Vai viņš jau bija aizmiris, kas bija noticis pagājušajā nedēļā? Visticamāk, ka viņš par to nemaz nevēlējās domāt.

“Ak! Nu, protams,” viņš apspieda rūcienu, kas draudēja izlauzties.

Šis tas Forksā bija mainījies un vilki par to nepriecājās. Ja Edvards nebūtu tik pārliecināts, ka tas nesagādās problēmas, Džeikobs nemūžam nebūtu piekritis, ka pilsētā ierodas vēl kāds vampīrs.

“Ralfs,” Džeikobs nošņāca, izmēdīdams vampīra vārdu. “Viņš tagad domā dzīvot pie Džoisiem?”

“Cik man zināms, tad jā.”

“Viņš sagādās mums nepatikšanas. Kā vienmēr. Viņš ir īsta sodība.” Džeiks viņu droši vien atcerējās kā jaundzimušo, kad viņš bija kūdījis pārējos pret vilkiem un izturējies visai bravūrīgi un pašpārliecināti.

Taču Ralfs vairs nebija nesavaldīgs jaundzimušais. Viņš krietnu laiku bija nodzīvojis mācoties sevi kontrolēt un savaldīt savus dzīvnieciskos instinktus. Kādu laiku Ralfs bija dzīvojis ar Īrijas klanu, bet tad pievienojās tiem vampīriem, kas bija lūguši Kalenu palīdzību. Pēdējos pāris mēnešus viņš bija uzturējies manu vecāku tuvumā, bet tagad nolēma izmēģināt patstāvīgu dzīvi. Kad Džoisi piedāvāja viņam vietu savā klanā, Ralfs ne brīdi nevilcinoties piekrita. Un ne Kārlails, ne mans tēvs nebija iebilduši, kas liecināja, ka viņi puisim uzticas. Mums nebija iemesla domāt citādi.

Vienīgi Džeikobu nekas nespēja pārliecināt, ka Ralfs varētu būt labs. Viņš joprojām vampīram neuzticējās. Bet viņš uzticējās Edvardam.

Rīt būs Ralfa pirmā skolas diena Forksas vidusskolā. Bet lai viņš droši varētu parādīties cilvēkos, nebaidoties, ka slāpes gūs virsroku, šodien viņi ar Helēnu bija devušies garā ceļojumā kalnos, lai medītu. Jaatzīst gan, ka nekādu prieku tas Helēnai nesagādāja – būt par aukli tādam kā Ralfs. Viņa puisi, ko nu vajadzēs uzskatīt par brāli, nevērtēja daudz augstāk kā Džeikobs un tas, ka tagad viņš bija ģimenes daļa, nelika viņai savas domas mainīt. Patiesībā mēs abas ar bažām gaidījām rītdienu un cerējām, ka vismaz cilvēku klātbūtnē Ralfs spēs savaldīt savu aso mēli. Viņš patiešām bija straujas dabas un bieži reaģēja ātrāk nekā apdomāja notikušo, bet tas nenozīmēja, ka viņš ir slikts.

“Dod viņam iespēju. Ralfs vēlas būt labs,” aizstāvēju viņu.

“Labs? Ralfs? Tu laikam joko,” Džeiks ironizēja. Viņš nekad nespēs noticēt, ka tāds kā Ralfs spēj mainīties.

Varbūt viņam bija taisnība, bet tas nenozīmēja, ka Ralfs ir sliktākais vampīrs pasaulē.

“Nu gluži pasaules gals jau viņš arī nav,” es aizrādīju.

“Tu tā domā?” Džeikobs paraudzījās uz mani ar divdomīgu skatienu.

Kaut kas viņa sacītajā man lika apzināties, ka Ralfs var izpostīt mūsu radīto mieru un saskaņu. Ne jau tikai viņa straujai raksturs vai nepatika pret daudzām lietām – varēja izjaukt līdzsvaru. Ja ideālā pasaule, par kādu es to šobrīd uzskatīju, izrādītos vājāka nekā mums šķiet, tad mēs varējām zaudēt vairāk nekā ieguvām.

Šāda doma biedēja.

Nu jau es kļuvu tik pat aizspriedumaina kā Džeiks. Nevajadzēja domāt par kādu sliktu, pirms viņš nebija iepazīts un Ralfu es vēl tā īsti nepazinu.

“Neraizējies.” Manas plaukstas pieskārās Džeikoba sejai. “Nekas slikts nenotiks. Mēs ar Helēnu to nepieļausim.”

“Vai tu pati maz apzinies, cik tu esi laba?” Viņš uzlika savas lielās plaukstas manējām, tās pilnībā nosedzot.

Pār mani kā lava, izvirda karsta, dedzinoša sajūta, kas lika patikā notrīsēt. Vienā acu mirklī karstums bija visur, bet man tik un tā uzmetās zosāda un kā mazas adatiņas, pār augumu skrēja tirpas.

Apmulsusi un nokaunējusies no negaidītā, es spēji sakustējos, lai dotos atpakaļ uz Bilija māju, kur stāvēja mana mašīna. Bija jau krietni vēls. Pēdējais laiks doties atpakaļ pie Rozālijas un Emeta, pirms viņi sākuši uztraukties.

“Kas ir!?” viņš iesmiedamies iesaucās. Izsliedamies man blakus pilnā augumā, Džeikobs izskatījās patiesi milzīgs. Viņš bija pieaudzis, nobriedis vīrietis, kaut arī viņa uzvedība bieži vien par to neliecināja, bet es, kaut arī nu jau krietnu laiku sasniegusi pilngadību, joprojām jutos kā bērns viņa tuvumā.

Kāpēc tā?

“Ir jau vēls,” attraucu.

“Ak, pareizi. Tev jau sen bija jābūt gultā,” viņš neveiksmīgi pajokoja.

“Tu atkal smejies par mani.” Aizkaitinājums kā dzirksteles uzvirmoja gaisā, kaut gan tam nebija pamata. Tas, ka jutos tik nožēlojama uz pārējās ģimenes fona vēl vairāk piešķīla uguni manām jau tā grūzdošajām dusmam pašai uz sevi.

“Nu, mazā…

“Pārstāj! Vai arī vienā jaukā dienā es tevi piežmiegšu,” piktojos un draudēju.

“To nu gan es gribētu redzēt,” viņš nespēja valdīt smieklus. “Mazā, mazā, mazā…”

Es metos skriet prom uz māju un viņš man sekoja, skaļi smiedamies. Savā ziņā biju pateicīga, ka šī jokošanās mainīja situāciju, kas man lika justies neērti.

Manas dusmas bija muļķīgas un bērnišķīgas. Es to zināju. Bet viņa klātbūtnē es nemitīgi jutos kā bērns, kuram vēl tik daudz kas jāmācās no dzīves, kamēr viņš jau bija gana nobriedis un gaidīja, kad arī es beidzot tāda būšu.

Man pār muguru pārskrēja auksti drebuļi iedomājoties, ka es nekad tāda nebūšu. Mūžīgi palikšu bērns viņa un ģimenes acīs, par kuru jarūpējas. Nekad nebūšu tā, kas gādā par citiem. Bet es gribēju tāda būt. Vēlējos, lai viņi var uz mani paļauties. Uzticēties, zinot, ka es tikšu galā jeb ar ko. Ja neņēma vērā cilvēkus, tad visi ap mani bija spēcīgāki, ātrāki, veiklāki. Es allaž tiku uzskatīta par vājāko no visiem, tāpēc tik ļoti pretojos visam, kas attiecās uz raizēm par mani. Pat šobrīd, kad Džeikobam vajadzēja tikai pāris soļu, lai mani viegli panāktu un skrietu man līdzās, es jutos bezspēcīga.

Bilija māja bija tumša. Tajā nedega gaisma nevienā logā. Spriedu, ka viņš droši vien jau bija devies pie miera, dēlu atgriežamies negaidīdams. Kad Reičela pārvācās uz dzīvi pie Pola, Džeikobs ar tēvu palika tajā vieni paši un Bilijs priecājās, ka meita ir tepat tuvumā, pat ja nedzīvoja viņa mājā.

Pieskrējusi pie sava pikapa un ar vienu roku atbalstījusies pret tā sānu, atrāvu vaļā durvis un grasījos ieslīdēt automašīnā, kad uz mana pleca uzgūla Džeika plauksta. Tik karsta, liela plauksta, kas maigi pavilka atpakaļ. Es lēnām pagriezos pret viņu.

Izskatījās, ka Džeikobs grasās ko sacīt, taču viņa puspavērtās lūpas klusēja un es gaidīju. Atspiedusies ar muguru pret automašīnas sānu, lūkojos viņa dziļajās, melnajās acīs. Puiša plauksta noslīdēja gar manu augšdelmu un viegli pieskārās manējai. Karstums, kas nāca no viņa rokas, lēnām sāka kāpt augšup pa manējo, līdz sasniedza plecu un tad sāka virzīties uz krūtīm. Es kā sastingusi statuja stāvēju un blenzu viņā. Džeikoba acis ne uz mirkli neatbrīvoja manu skatienu.

Viņš lūkojās manī tā, it kā redzētu pirmo reizi. Un pilnīgā kusumā mēs raudzījāmies viens otrā. Karstums kļuva aizvien lielāks. Manu, daudz vēsāko ādu, tas teju vai dedzināja. Tas bija sasniedzis manas krūtis un lika nerimstošajai sirdij dauzīties kā negudrai.

Viņš droši vien to dzirdēja, es pie sevis prātoju. Ko viņš tagad domā?

Mana brīvā roka pacelās un es ar pašiem pirkstu galiem pieskāros viņa pierei, vilkdama ar tiem pāri viņa vaigam un kaklam. Džeikoba āda zem tiem iesārtojās un šķita kļūstam vēl karstāka nekā viss viņa augums.

Mana sirds sarāvas un tad ietrīsējās ar lielu un spēcīgu pukstu.

Mēs abi vienlaicīgi samirkšķinājām acis.

It kā karstums būtu sācs izplenēt, es jutu kā tas atkāpjas no manām krūtīm un virzās lejup pa roku; pa to pašu ceļu, pa kuru bija nācis.

Viņš strauji atbrīvoja manu plaukstu no karstā pieskāriena – pat pārāk strauji – un dziļi ieelpojis, novērsās. Es atrāvu pirkstus no viņa kakla. Starp zvaigžņotajām debesīm uz mums savu gaismu viegli meta mēness sirpis, taču pat bez tā es skaidri varēju redzēt Džeika seju. Tā bija tumši piesarkusi kā nokaunējusies un acis satraukti vērās tālumā, it kā meklētu glābiņu. Ja vien nebūtu tik pārsteigta, es droši vien justos tāpat, bet kaut kur mana prāta dziļumos kāda iekšēja balss sacīja, vai tikai viņš nenožēlo notikušo. Un kāpēc lai tā būtu? Mēs bijām radīti viens otram. Tas bija nolemts jau pirms manas piedzimšanas un to nebija iespējams mainīt. Tad kādēļ jāvairās no neizbēgamā?

Un ja nu Džeikobs patiesībā mani nemaz negrib? Likteņa iezīmētais bija kā uzspiesta velte, kas vairumā gadījumu bija tīkama, bet varbūt Džeikobam nebija.

Viņš satvēra pavērtās automašīnas durvis un atvēra tās vēl platāk. Apstulbusi, es neveikli ierausos kabīnē, ļaudama skatienam vēl mirkli kavēties viņa sejā. Džeikobs piespiesti pasmaidīja un novēlējis ar labunakti, aizvēra durvis. Manas lūpas veidoja vārdus, kuri pat man pašai nebija sadzirdami. Es laikam viņam uzsmaidīju, bet īsti pārliecināta par to nebiju. Man škiet, es peldēju gaisā pāris centimetrus virs zemes, it kā būtu zudis zemes gravitācijas spēks un manas domas bija aizmiglojis plīvurs, kas traucēja atšķirt īstenību no sapņiem.

Atrazdamās viena savā pikapā un būdama ceļā uz mājām, es sāku prātot, vai tas, ko nu pat biju jutusi, vispār bija īstenība. Varbūt biju to tikai nosapņojusi. Varbūt manas vīzijas bija parādījušas man ainu, kuru vēlējos redzēt. Tomēr es biju ne tikai redzējusi, bet arī jutusi karstumu. Tik patīkamu karstumu kā vēl nekad. Kāpēc es agrāk neko tādu nebiju jutusi? Nu ja. Džeiks uz mani tā nekad nebija skatījies. Vismaz es nebiju to pamanījusi.

Spēdama domāt vairākas domas vienlaicīgi, es turpināju braukt uz Kalenu namu pa ierasto un pazīstamo ceļu un ļaudama sava prāta lielākajai daļai klejot jūtu un emociju pārpilnībā, kas bija radušās. Starp mani un Džeikobu bija modušās jaunas jūtas un man bija jācenšas tās saprast. Es biju aculieciniece daudzām un dažādām mīlestības izpausmēm, bet brīdī, kad tas notika ar mani pašu, šķita citādi.

Viss taču bija pareizi. Mēs bijām likteņa izredzētie. Radīti viens otram un galu galā es nespēju iedomāties savu dzīvi bez Džeika. Tomēr tajā pašā laikā tas bija mani pārsteidzis nesagatavotu, jo es viņu allaž biju uztvērusi kā draugu – rotaļu biedru – ar kuru kopā ir labi. Un te piepeši kaut kas tāds. Negaidīts un nezināms.

Attapusies Kalenu mājas priekšā, papurināju galvu, lai atgūtu skaidru prātu un spētu pievērsties tam, kas notika pašreiz. Dzirdēju kā Rozālija neapmierināti rūkdama, steidzīgi šķirsta žurnāla lapas, bet Emets, kā vienmēr vēsā mierā, mētāja beisbola bumbiņu un uzķēra to, kad tā atlēca pret sienu. Izdzirdējuši automašīnas troksni, viņi abi reizē atviegloti nopūtās. Arī es darīju tāpat, tikai cita iemesla vadīta un izraususies no automašīnas, devos iekšā.

Rozālija sēdēja uz dīvāna, Emets stāvēja kājās, bet abu zeltainie acu skatieni bija pievērsti man.

“Jau domājām, ka tevi būs ar varu jaizrauj no tā vilka ķetnām,” Emets smaidīja.

Rozālija pavērsa pret viņu niknu, pēc tam pārmetošu skatienu, bet man mīļi uzsmaidīja. “Man prieks, ka esi mājās.”

Es uzsmaidīju pretī skaistajai sejai un sāku virzīties uz kapnēm. “Ja jums nav nekas pretī es došos izpildīt mājas darbus un iešu pāris stundas nosnausties.” Šobrīd man vajadzēja laiku, lai padomātu. Es to būtu varējusi darīt arī Rozas un Emeta klātbūtnē, bet viņi droši vien pamanītu, ka neesmu sava ādā un uzdotu jautājumus, uz kuriem atbildes man vēl pašai bija jāatrod.

Viņi vienlaicīgi pamāja ar galvām un es atstāju viņus divatā.

“Tas man patiktu,” dzirdēju lejas stāvā norūcam Rozu.

“Kas tieši?” Emets pajautāja.

“Saraut to vilku gabals. Viņš laikam ir iedomājies, ka Nesija pieder tikai viņam.”

“Pieder jau arī.”

Nošalcot jaunam Rozas rūcienam, Emets atsāka mētāt bumbu.

Viņa vārdi lika man aizdomāties, ka tā patiešām ir. Es piederēju Džeikobam jau kopš savas piedzimšanas. Varbūt pat vēl agrāk. Es zinu, cik ļoti viņš bija mīlējis manu māti un cik ļoti mīlēja mani. Par to domāt bija savādi. Es biju kļuvusi par viņa likteņa iezīmēto un tas bija uz mūžu. Man jau nebija izvēles. Taču nešķita, ka tādējādi man būtu atņemta mana brīvā griba, jo Džeikobs bija viss, ko es vēlējos, tomēr Emeta sacītais par to, ka es kādam piederu, lika prātot, vai kāds kādam vispār var piederēt.

Pasaule ap mani patiesi bija savāda. Dažreiz es iedomājos, kāda būtu mana dzīve kā cilvēkam un tad es apjautu, cik ļoti man ir paveicies ar tādu ģimeni kā vilki un Kaleni. Nevienam cilvēkam nebija dots tik daudz. Neviens viņu dēļ tik ļoti nebija cīnījies un pretojies liktenim.

Es iemigu ar šo domu, cerēdama, ka rītdiena spēs nest atbildes uz jautājumiem, kas šobrīd nomocīja manu prātu.

9 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)