Galerija
show_pca_025 8-1 Robert Pattinson todotwilightsaga-mqs-ash-3 rshiyx kellenpeter17sep0904 x29 25624_384109189779_52639329779_3604521_2227714_n kstewartfans-nola0902108

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Dienas vidus. 24. nodaļa, Epilogs

Nedaudz ievadam. Šodien publicēju pēdējās divas Gunitas darba nodaļas – 24. nodaļu un Epilogu. No sirds pateicos Tev, Gunita, par iespēju mums visiem izlasīt Tavu lielisko darbu! Ja drīkst klusi cerēt, varbūt Tu rastu sevī iedvesmu radīt kādu citu garadarbu, iespējams, nemaz nesaistītu ar Krēslu? Tas būtu liels baudījums, lasīt vēl kādu tikpat skasiti uzrkastītu, dziļu, pārdomātu un emocijas savirmojošu stāstu!

Tā kā Tu tik zīmīgi esi uzrakstījusi darba nobeigumā, ka šīs ir tikai 1. daļas beigas, otrās daļas obligāta tapšana nemaz nav apspriežama, vai ne? :)

niive

24. BEIGAS

Spēcīgiem mutuļiem no sārtiem gaisā cēlās dūmi, ietīdami debesis. Es lūkojos, kā rūkdami tiem apkārt staigāja vilki un meta tajos atrastos saplosīto vampīru gabalus. Kauja bija beigusies. Tie, kas bija padevušies netika nogalināti, lai gan ne visi bija vienispratis ar Kārailu un Elesaru, ka viņu dzīvības jāsaudzē. Pašreiz par to notika sīva diskusija, kurā mūsu spēki bija sadalījušies divās nometnēs. Pārbiedētie zaudētāji mežonīgi šaudīja acis, gaidot, no kuras puses nāks nāve. Vilki viņiem uzdzina paniku un viņi centās turēties no tiem pa gabalu. Redzot, cik viņi ir nobijušies, man bija grūti tos uzskatīt ar ienaidniekiem. Bet laikam jau tur pie vainas bija Čelsijas, Eftona un varbūt vēl kāda spējas, kas bija atņēmušas viņu brīvo gribu un piespiedušas darīt to, ko tie nemaz nevēlējās.

Manas acis meklēja Edvardu, bet neatrada. Kāpēc viņš nebija kopā ar mums? Vai viņš bija mūs atstājis, lai medītu Demetri? Pie mums pienāca Maliks un Stefans.

- Tas bija satriecoši, Bella. Patiesi, – Maliks gavilēja. – Lai arī ko tu izdarīji, tas ļāva mums uzvarēt. Kā tu panāci, ka tavs vairogs kļūst tik stiprs?

Manī izbrīnīti pavērās Ezme, Bendžamins un Šivana, kas stāvēja blakām. Viņi, protams, nekādas pārmaiņas nebija pamanījuši, jo viņiem nebija tādu spēju, kuras mans vairogs varētu kavēt. Es palūkojos lejup, uz savu meitu. Viņa nebija atkāpusies no Seta, kurš jau bija atguvies, bet vēl palika guļam.

- Es to nepaveicu viena, – klusi nosacīju.

Klātesošo acis iepletās un pārsteigums viņu sejās bija lasāms vēl skaidrāk nekā iepriekš.

- To izdarīja Nesija? – Ezme jautāja.

- Mēs abas, – tik pat klusi atbildēju, nenolaizdama skatienu no meitas.

- Apbrīnojami, – iesaucās Safrina.

- Tas bija neticami, – Maliks aizgrābts stāstīja, lūkodamies uz pārējiem. – Ja jūs būtu to jutuši. Mēs bijām kā aiz stikla sienas, kurai neviens nespēja tikt klāt. Manas spējas pret to atdūrās un palika vairoga iekšpusē. Tad kaut kas notika un manas spējas atkal varēja paralizēt uzbrucējus, bet viņi nespēja man neko nodarīt.

- Oho! – izsaucās Bendžamins.

Es redzēju, kā pieci acu pāri izbrīnīti raugās manī un Nesijā, bet nepievērsu tam uzmanību. Mans prāts vienlaicīgi bija šeit un piedalījās sarunā, bet kāda cita tā daļa, kas bija daudz spēcīgāka, raizējās par Edvardu.

- Voltūriem mēs vairs neesam pa zobam.  – Stefans smējās. – Ha! Tas tik būtu lieliski. Pilnīga uzvara.

- Kurp dodas Tanja? – Maliks pārsteigti iejautajās, pievērsdams mūsu uzmanību viņai. Sieviete atstāja kaujas lauku, traukdamās virzienā, kurp bija aizbēguši Voltūri.

Man nebija ne mazāko šaubu par to, ko Tanja šobrīd domāja. Viņa bija redzējusi vareno Voltūru sakāvi un nedrīkstēja palaist garām tādu iespēju kā atriebties Kaijum par to, ko viņš nodarīja Irīnai.

- Izskatās, ka viņa nolēmusi sekot Voltūriem, – minēja Stefans.

- Viņa taču ir viena un kaut kur tur ir arī Aleks un Džeina, – Malika saspringtajā balsī neslēpti bija dzirdamas bailes par meitenes drošību.

- Tam nav nekādas jēgas. Ko gan Voltūri vairs var iespēt? Viņi ir sakauti, – iebilda Bendžamins. Viņš nesaprata Tanjas patiesos nolūkus.

- Sakauti vai ne, viņi vēl joprojām ir bīstami, – Maliks neatlaidās. – Es došos ar viņu, – viņš uzsauca, dodoties tajā pašā virzienā.

- Tur ir Āro. Tā ir nevainojama izdevība, – Stefans bilda un pasmaidīja, pievienojoties Malikam.

Es vēroju kā abi vampīri traucas pāri klajumam. Ja viņi sastapsies ar Džeinu un Aleksu, viņus nogalinās. Šeit manas spējas vairs nebija nepieciešamas, bet viņiem gan. Palūkojusies uz Ezmi un Šivanu, pievērsos meitai.

- Paliec tepat. Šeit tu būsi drošībā.

Ezme tūlīt nostājās Nesijai līdzās, bet satraukti pavērās manī. – Ko tu esi nolēmusi darīt?

- Man viņiem jāpalīdz, – ātri sacīju un atlaidu meitenes roku, kas neko nesakot, turpināja lūkoties uz vilku. Es redzēju, ka Ezme grasās iebilst un tāpēc, pirms tieku aizkavēta, metos pakaļ abiem vampīriem, kas jau bija krietnā gabalā.

Vēl nebiju viņus sasniegusi, kad izdzirdu četru milzīgu kāju dipoņu, kas sekoja. Pat neatskatīdamās zināju, kurš tas ir, bet to, ka viņš nav viens, es nebiju gaidījusi. Gandrīz vai biju gatava sūtīt viņu prom.

- Ko tu iedomājies?! – spēji apstādamās, uzkliedzu Džeikam, kad pamanīju viņam mugurā sēžam Renezmi. Kā viņš varēja pieļaut, ka Nesija tiek apdraudēta?

- Nedusmojies uz viņu, mammu. Tā biju es, – meita maigā samtainā balsī, kas man tik ļoti atgādināja par Edvardu, aizstāvēja vilku.

- Dodies atpakaļ pie pārējiem. Tur tu būsi drošībā, – es uzstāju.

Meitene sadrūma. – Alise teica, ka neredz tevi atgriežamies, – viņa sacīja un vilks klusi iesmilkstējās.

- Alise daudz ko neredz, – attraucu skarbāk nekā vajadzētu. Nesija baiļojās par mani, tāpēc devās man palīgā, bet mani nepameta sajūta, ka viņa pati ir visapdrudētākā no mums visiem. Un mani sadusmoja tas, ka Džeiks to neapzinās.

Es izniekoju tik dārgo laiku. Man jau vajadzēja būt panākušai Stefanu, Maliku un Tanju, ja gribēju viņus pasargāt. Džeiks gaudulīgi iesmilkstējās paraudzīdamies uz priekšu. Arī viņš domāja tāpat.

- Par to tu man vēl dabūsi, – ne visai dusmīgi es uzšņācu vilkam un metos uz priekšu. Džeikobs ar Renezmi viegli turējās man līdzās. Vēlreiz uzmetu abiem aizkaitinātu skatienu uz ko Džeiks pasmaidīja ar izkārtu mēli, bet Nesija paraustīja plecus. Lai kā gribētu, es nespēju uz viņiem dusmoties.

- Kāpēc jūs atgriezāties, ja biju lūgusi doties projām? – jautāju meitai.

- Mēs nevarējām pieļaut, ka jūs nogalina, – pavisam nopietnā balsī viņa man atbildēja.

Pārmetoši uzlūkoju Džeikobu. – Vai tu vismaz mēģināji viņu pārliecināt?

Vilks pārbolīja acis. Skaidrs, ka tā nebija viņa ideja.

- Es piedraudēju Džeikam, ka došos atpakaļ viena, ja viņš mani nevedīs pie jums. – Nesija izskatījās apmierināta par paveikto.

Es atkal paraudzījos uz vilku. – Un, tu, protams, viņai paklausīji.

Džeikobs pacēla uzacis un klusi norūca.

- Viņam nebija izvēles, – Renezme pavisam vesā tonī, it kā runa nebūtu par nāvi, iztulkoja vilka sacīto.

- Kā tad, ka nebija, – sarkasms manā balsī bija skaidri sadzirdams.

- Bez manis tu nebūtu tikusi galā. – Nesija viltīgi pasmaidīja. Es palūkojos uz astoņus gadus veco meiteni vilka mugurā. Viņa vēl bija bērns, taču viņas prāts bija daudz nobriedušāks nekā es varēju iedomāties.

Uzsmaidīju meitai. – Nebūtu gan. – Un satvēru viņas pastiepto plaukstiņu no jauna liekot iegaismoties manam vairogam. Neuzvaramas. Tieši tā. Kopā mēs bijam neuzveicamas.

Džeikobs norēja smieklus.

- Paldies… vēlreiz, – pateicos sarkanbrūnajam vilkam. Viņš pagrieza galvu, lai paskatītos uz mani.

Mēs paspējām īstajā brīdī. Stefans un Maliks pievienojās Tanjai, lai aizšķērsotu ceļu Voltūriem, kas savas svītas pavadībā, pārsteigti par tādu rīcību, ļauni nolūkojās viņos. Džeinas un Aleksa starp viņie nebija. Es nostājos līdzās savējiem, ne brīdi neatstādama novārtā vairogu. Renezme un Džeikobs palika aiz mums. Kaut arī kopā ar meitu biju spēcīgāka, Renāta bija vienīgā, kas varēja spēkoties ar manām spējām. Viņa nostājās starp mums un Āro, kamēr pārējie četri vampīri aizsedza Kaijusu un Markusu. Es ieņēmu vietu tieši pretī Renātai. Vairogs pret vairogu. Elesars bija izteicis domu, kas notiktu, ja mēs abas satiktos un cīnītos? Kura uzvarētu? Drīz mēs to uzzināsim.

Āro skaidri zināja, ka viņi jau ir zaudējuši. Nekas nevarēja mūs apturēt, lai viņus nogalinātu. Paslēpušās aiz savu Voltūru mugurām, bailīgi visapkārt lūkojās sievas. Varbūt cerēja, ka radīsies iespēja izglābties.

It kā kāds būtu devis zīmi, Voltūri reizē sāka atkāpties lēniem, bet apņēmīgiem soļiem. Stefans, Mailks un Tanja virzījās tuvāk. Lai gan negribēju to darīt, pievienojos viņiem, slīdēdama uz priekšu, tuvāk pretiniekiem. Džeikobs aiz mums nemierīgi rūca. Viņš laikam gribēja mesties cīņā.

- Jūs nogalinajāt mūsējos, mēs nogalinājām jūsējos. Tas bija karš. Tā tas notiek. Nav nekādas vajadzības kļūt vardarbīgiem, – Āro liekuļoja glaimojošā balsī, turpinot atkāpšanos.

- Tikai tāpēc, ka mēs izrādījāmies spēcīgāki, – Tanja iesaucās, lūkodamās acīs Kaijum. Viņas augums trīcēja no vēlmes mesties viņam pie rīkles.

- Mēs atzīstam jūsu uzvaru, – Āro trallināja ar tēlotu smaidu un mazliet palocīja galvu.

- Ja vien spētu, tu mūs nogalinātu ne mirkli nevilcinoties, – Stefans viņam uzšņāca.

- Un neko nenožēlotu! – Kaijus iesaucās. Tas lika mums visiem saspringt un sagatavoties iespējamajam uzbrukumam. 

Āro uzmeta brālim nosodošu skatienu. Acīm redzot, viņš bija domājis vest ar mums sarunas, līdz mēs ļautu viņiem aiziet, bet Kaijusa niknums bija guvis virsroku un miera izlīgums vairs nebija iespējams ne no vienas puses.

Renezme nolēca no vilka muguras un ieķērās man rokā. Es pavilku meitu aiz sevis drošībā. Džeiks gribēja piedalīties cīņā un nostājās vienā līnijā ar mums. Kad vilks ierūkdamies izslējās pār pretiniekiem, Kaijus sarāvās. Atminējos Edvarda sacīto par viņa cīņu ar vilkaci, kurā viņš gandrīz zaudējis un iedomājos, ko Kaijus tagad domā, lūkojoties acīs šim gigantiskajam dzīvniekam. Bija labi, ka viņi baidījās, bet vēl labāk būtu, ja viņi tagad mestos bēgt. Vēl vienu cīņu es negribeju redzēt, baiļojoties par savējiem.

Kaijus pieplaka zemi un tik skaļi ierēcās, ka satrūkās pat viņu pašu miesassargi. Džeikobs izgāza krūtis, atbildēdams vampīra draudiem. Āro spēji parāva Kaijusu atpakaļ un visi trīs kopā ar sievām un Renātu metās bēgt, kamēr pārējie čerti palika aizkavēt mūs. Divi no tiem tūlīt krita par Malika spēju upuriem, sastingstot. Trešo zobos sagrāba Džeiks un ar nagiem piespiedis pie zemes, nežēlīgi plosīja. Stefans dzinās pakaļ pēdējam, kurš sapratis, ka cīnīties ir bezjēdzīgi, bija izlēmis glābties. Zaudējums karā bija licis arī Voltūru svītai atteikties no augstsirdīgiem un godājamiem principiem, kā piemēram, mirt savu valdnieku labā. Es to izskaidroju ar Čelsijas zaudēšanu, kas pastiprināja Voltūru un viņu gvardes saites. Viņu kopā būšana jau no paša sākuma bija uzspiesta. To ne tuvu nevarēja salīdzināt ar mūsu uzupurēšanos vienam otra labā.

Tanja nepalika, lai cīnītos ar miesassargiem. Viņa metās pakaļ Voltūriem. Kaijus strauji apstājās un pagriezās pret vajātāju, lai cīnītos. Viņš nebija gļēvulis. Arī Markus palika uz vietas un palūkojās uz atpalikušo brāli.

- Markus, Kaijus! – Āro viņus sauca jau atrasdamies labu gabalu tiem priekšā.

Kaijus neatskatījās, koncentrēdams visu uzmanību cīņai ar Tanju. Markusa galva mežonīgā ātrumā šaudījās starp abiem brāļiem, nespējot izlemt – palikt vai bēgt.

Sasniegusi vietu, kur atradās Kaijus, Tanja ar skaļu rēcienā, metās viņam virsū. Viegli uzķerdams sievieti un nogrūzdams zemē, Kaijus trieca dūri viņas vēderā. Tanja ievaidējās un saļima. Ticis galā ar savu pretinieku, Stefans uzbruka neizlēmīgajam Markusam, kurš no trim senajiem vampīriem, izskatījās vismazāk spējīgs sevi aizstāvēt. Kaut kur star Markusu un Āro stāvēja Renāta. Viņa tik ļoti pūlējās, lai viņas spējas glābtu abus atpalikušos Voltūrus, ka nemanīja kā Āro lēnām atkāpjas. Viņš ilgāk negaidīja. Āro metās prom, vairs ne reizes neatskatoties, un lai gan sievas pakavējās ilgāk, šaubīdamās tāpat kā Markus, arī viņas pievienojās Āro.

Es  sajutu Renātas spējas. Viņas vairogs bija citāds. Tas kā vēja brāzma traucās ap manu izveidoto kupolu, bezjēdzīgi mēģinot tajā iekļūt. Mans un Nesijas kopējais spēks, kas manu vairogu iekrāsoja tumši violetu, salīdzinājumā ar Renatas pelēcīgo veidojumu, bija vājš.

Kaijus sagrāba Tanjas galvu. Pirms Maliks paspēja iejaukties, viņš to norāva un aizmeta tālu prom baltajā klajumā, taču pamanījis, ar kādu drosmi un apņēmību jaundzimušais vampīrs dodas pie viņa, Kaijus izvelējās bēgt. Brīdī, kad viņš traucās garām sniegā saļimušajam Markusam, aiz kura muguras stāvēja Stefans un abam rokām satvēris viņa galvu, apgrieza to uz otru pusi, Kaijus pat nemēģināja atriebt brāli. Viņš metās prom, glābjot pats savu dzīvību.

Džeiks pielēkšoja pie mums ar Nesiju un raudzījās uz šokēto Renātu, kas tikai tagad bija sapratusi, ka viņas spējas te nelīdz. Vilks izvērsa priekškājas, sagatavodamies lēcienam.

- Ļauj viņai iet, – es sacīju, apturēdama viņu. Džeikobs uzmeta man neizprotošu skatienu. – Mēs neesam slepkavas.

Aptvērusi necerēto veiksmi, kas ļāvusi saglabāt dzīvību, vampīre aizšāvās kā bulta, nozūdot mūsu skatienam.

- Mums jāpanāk Āro, – stāvēdams pie degošā Markusa līķa, Stefans lūkojās uz mums.

- Es gribu atgriezties pie pārējiem, turklāt viņš jau sen ir gabalā. Tu viņu nepanāksi, – iebildu. Man nemaz nekārojās medīt Votūrus. Viņi bija zaudējuši. Viņu armija bija iznīcinata. Viņi nebija mums kaitīgi un es nebiju soģe, lai izlemtu, kuram mirt un kuram dzīvot. Es nogalinaju tikai nepieciešamības vadīta, lai aizsargātu ģimeni, viss parējai man bija mazsvarīgs.

Stefans ar to nebija mierā. – Viņi ir izšķirti, bezpalīdzīgi un vāji. Šādas iespējas mums vairs nekad nebūs.

Es papurināju galvu un pagriezos pret Maliku. Viņš bija nometies uz viena ceļa līdzās Tanjas ķermenim un turēja rokās viņas galvu. Tiklīdz viņš to nolika vietā, viņas miesa saaudās un Tanja atvēra acis uzsmaidīdama savam glābējam.

- Ar atgriezšanos. – Viņš pasmaidīja pretī un noliecās viņu noskūpstīt.

Stefans centās pierunāt Maliku un Tanju doties Āro pa pēdam, bet arī viņi gribēja atgriezties pie ģimenes un neatbalstīja atriebību, par kādu sapņoja Stefans un Vladimirs. Pat Tanja, kura bija devusies atriebties Kaijum, tagad piekrita Malikam.

- Ja tevi tik ļoti kārdina vēlme redzēt Āro mirušu, tad ej viens pats, – Maliks pār plecu atcirta, kad mēs jau bijām devušies atpakaļ ceļā.

Un Stefans droši vien tā arī būtu darījis, ja vien nedraudētu iespēja sastapties ar Džeinu un Aleksu. Tā kā es nebiju izrādījusi ne mazāko vēlēšanos viņam pievienoties, viņš samierinājās, ka ticis klāt vismaz Markusam. Skaidri zinot, ka tas bija vājākais no trim pretiniekiem, Stefans nejutās gandarīts un pie sevis murminādams man nepazīstamā valodā, ko es pieņēmu kā rumāņu valodu, nāca mums nopakaļ.

Mēs vēl nebijām sasnieguši vietu, kur norisinājās cīņa, kad Džeiks piegrūda purnu tuvāk sniegam un iesmilkstējās.

- Tētis, – Nesija izdvesa, raudzīdamās uz vilku.

Mēs visi apstājāmies.

- Džeik? Kas lēcies? – es satraukti iesaucos. Edvarda pieminēšana man lika tūlīt pat atcerēties, ka neizsakāmi ilgojos viņu atkal ieraudzīt un patiesībā ļoti uztraucos par viņu.

Vilks paraudzījās manī un tad ziemeļu virzienā, kas atradās pa labi no mums un atkal ar purnu pieskārās sniegam. Viņš bija uztvēris smaržu. Edvarda smaržu. Džeiks metās uz to pusi, aizlēkdams vairākus metrus uz priekšu.

- Dodieties pie pārējiem. Mēs ar Džeikobu sekosim smaržai, – uzaucu Tanjai, Malikam un Stefanam. Ja Edvards bija devies vajāt Demetri, es vienalga gribēju būt ar viņu. Jau palūkojos uz Nesiju, grasīdamās sūtīt viņu prom, taču ielūkojusies meitenes acīs, sapratu, ka tas nebūs iespējams.

- Mēs iesim ar jums, – tikai īsu acu mirkli uzmetis skatienu Tanjai, Maliks piedāvājās. Viņa piekrītoši pamāja.

- Nav zināms, cik tālu Edvards ir devies. Tas var aizņemt laiku. Jums jāatgriežas, – es iebildu. Voltūri droši vien jau bija krietnā gabalā un esot kopā ar Džeikobu, man nebija jābaidās no Aleksa un Džeinas. Par abiem mēs viņus uzveiksim, ja gadīsies saskrieties, par ko es nebiju pārliecinta, jo abi bija visai izmisuši, kad atstāja kaujas lauku.

Maliks un Tanja piekrītoši pamāja un Stefans tāpat. Džeiks nepacietīgi ierējās un mēs ar Nesiju viņam pievienojāmies. Skrienot aizvien tālāk uz ziemeļiem vējš kļuva arvien spēcīgāks un drīz vien ap mums valdīja īsts sniegputenis. Līdzenumu nomainīja klinšaini  ledus krāvumi un es atcerējos Alises vārdus, turp vedīs kāda ceļš.

Edvarda un mūsējais.

Džeikobs mūs vadīja cauri ledus kalnu labirintam. Arī mēs ar Nesiju jutām Edvarda smaržu. Bet ne tikai. Tur bija arī Demetri. Mēs sākām skriet arvien ātrāk un šāvāmies starp sasalušajām ledus klintīm, laužot sev ceļu sniegputenī. Kad mēs viņus atradām, mūsu skatam pavērās neizprotama aina. Demetri stāvēja uz divus metrus augsta sniegota paugura un vairāk kā desmit metrus viņam priekšā uz tāda paša ledus bluķa atradās Edvards. Abi stāvēja gar sāniem nolaistām rokām un gaidošiem skatieniem lūkojās viens otrā pilnīgā klusumā. Vējš purināja viņu drānas un ap sastingušajiem augumiem riņķoja sniegs.

Sadevušās rokās, mēs ar Nesiju apstājāmies nelielā klajumiņa malā, kas šķīra abus vampīrus. Tas no visām pusēm bija lielāku un mazāku ledus kalnu ieskauts. Džeiks nostājās mums blakām un mēs visi trīs vērojām kā statujām līdzīgie augumi paliek nekustīgi stāvam.

- Neiejaucies, Džeikob, – pavisam mierīgā un nosvērta balsī, Edvards nobrīdināja draugu uz viņu pat nepaskatījies.

Vilks klusi ierūcās.

- Citādu uzvaru tu nemaz nepieņemtu. – Demetri nesmaidīja. Viņa seja bija pilnīgi nopietna. Tajā nebija ne vēsts no ļauna prieka.

Edvarda savaldība un miers, darīja mani aizdomīgu. Atminoties cik nikns un pārskaities viņš bija, kad devās Demetri pa pēdam, bija dīvaini viņu redzēt tik rāmi stāvam pretī savam niknākajam ienaidniekam. Es nespēju iedomāties, kas būtu varējis likt Edvardam apstāties.

Mīļotā acīs pavīdēja kaut kas noslēpumains. – Tieši tā, – viņš atbildēja, saglabādams to pašu mieru.

- Tikai žēl, ka tā nenotiks, – Demetri attrauca, viegli nolēkdams no sava paaugstinājuma un it kā būtu devies pastaigā, sāka lēnām virzīties pa laukuma labo pusi Edvarda virzienā. – Varbūt labāk sūti viņus prom. Tu nevēlēsies, lai tava meita redz tevi mirstam.

Mana roka nodrebēja. Nesija bija pārskaitusies. Bet Edvarda sejā nepakustējās ne vaibsts.

Arī viņš ar kaķa veiklību nolēca no sava klints bluķa un tādā pašā pastaigas solī sāka nākt Demetri pretī tikai no otras puses. – Vai tu nepieļauj ne mazāko domu, ka tā varētu nenotikt?

Tagad Demetri pasmaidīja ar vienu mutes kaktiņu. – Tāda iespēja gandrīz nemaz nepastāv.

Kas te notiek? Vai tā ir kaut kāda spēle? Es neko nesapratu. Džeikobs bija tik pat apjucis. Nesija bija aizņemta dusmojoties uz Demetri, lai pamanītu to, kas notika patiesībā. Un kas tad patiesībā notika?

Abi bija nogājuši ceturto daļu apļa un atradās krusteniski no tām vietam, kur iepriekš bija stāvējuši. Tagad Edvards mums bija pavisam tuvu. Viņš pagriezās. Sejā, skaidrāk nekā šobrīd būtu iedomājusies, es nolasīju viņa sāpes un skumjas, kas piepildīja mani, izšaudamās cauri ķermenim. Tā kā Edvards bija zem vairoga, visu, ko juta viņš, jutu arī es.

- Lai kas arī notiktu – neiejaucieties, – viņš sacīja, mūs uzlūkojis. – Es cīnīšos viens. – Edvarda galva smagi noslīga uz krūtīm. – Ja Demetri uzvarēs, ļaujiet viņam iet.

Par ko viņš runā? Plati ieplestām acīm es raudzījos Edvardā, nespēdama izdvest ne skaņu. Ko viņš domā darīt?

- Un es apsolu, ka uzvaras gadījumā neuzbrukšu tavai ģimenei, – Demetri sacīja un pašai neizprotamu iemeslu dēļ, es tam ticēju. Patiesībā es jau kopš mirkļa, kad iznācu klajumā un ieraudzīju viņus, zināju, kas notiks, tikai negribēju par to domāt.

Edvardam un Demetri bija vienošanās. Viņi cīnīsies uz dzīvību un nāvi.

- Nē! – es iekliedzos.

Nesija uzšņāca Demetri. Arī viņa visu bija sapratusi. Džeikobs vienā lēcienā bija blakus Edvardam un atņirdza zobus pret viņa sāncensi.

- Es zinu, ko daru. Uzticies man, – Edvards raudzījās manī ar tādu pārliecību, ka neradās ne mazākās šaubas. – Es nevaru ļaut Demetri aiziet, pēc visa tā, ko viņš ir izdarījis, bet negodīgu cīņu viņš nav pelnījis. Tagad, kad Čelsija viņus vairs nesaista un Eftons nevada, es viņa domās esmu izlasīju patiesību. Viņam nebija izvēles. Tādas pašas, kādas nebūtu mums, ja mēs pievienotots Voltūriem.

- Tāpēc mēs noslēdzām darījumu, – no laukuma otras puses atsaucās Demetri. Es viņu vairs nemaz nepazinu. Viņš bija pilnībā mainījies. Viņš vairs nebija tas vampīrs, kurš stājās Voltūru armijas priekšgalā, lai mūs atrastu. – Mēs cīnīsimies līdz uzvarai. Viens pret vienu.

Džeiks joprojām uz viņu rūca.

- Es neļaušu tevi sadedzināt, – iekliedzos, cieši lūkodamās Edvardam acīs. Man nospļauties par viņu vienošanos. Ja vajadzēs, es cīnīšos ar Demetri.

- Neviens no mums to negrasās darīt, – Demetri man atbildēja.

Tad kāda jēga vispār cīnīties? Vai viņi tik ļoti vēlējās mirt, lai redzētu, kurš ir stiprāks?

- Tā vienkārši būs godīgi. Uzvarētājs atstāj cīņas vietu, – Edvards paskaidroja.

Absurds.

Edvards paraudzījās uz mums ar Nesiju un tad uzmeta skatienu Džeikobam. – Lūdzu, paliec malā. – Viņš pagriezās pret Demetri un devās viņam pretī. Demetri darīja to pašu un klajuma vidū abi satikās.

Mēs ar Renezmi panācām uz priekšu un nostājamies vilkam blakus, lai vērotu. Tas bija viss, ko varējām darīt. Es jutu, cik Džeiks ar to ir neapmierināts un Nesija dusmojās, ka Edvards ir piekritis tādiem noteikumiem, ka mana neapmierinātība bija lieka.

Un tad sākās viņu duelis.

Es redzēju kā Demetri vada gadsimtiem ilga pieredze. Nemaz neņēmos spriest, cik cīņās viņš bija piedalījies. Taču Edvards lasīja domas un lai arī tikai teorētiski, zināja to pašu ko viņa pretinieks. Tā bija vienlīdzīga cīņa. Mirkli, ko cilvēka acis nemaz nebūtu spējīgas izsekot, Edvards izdarīja kustību pirms Demetri. Tikai milimetra attālumā viens no otra, viņi riņķoja un locījās, lēca un nemitīgi pārvietojās. Aizturētu elpu noraudzījos, kā Edvards gūst pārsvaru, taču tad Demetri izdevās iebelzt viņam pa roku un aizlauzt to aiz muguras. Tik ātri, ka nepaspēju pat bailēs iekliegties, Demetri ietrieca Edvarda ķermeni klintī. Tam atsitoties pret ledus kalnu, atskanēja lūstoša skaņa. Kaut arī Edvards saknieba lūpas, cenšoties slēpt sāpes, no krūtīm izlauzās aprauts elpas vilciens. Es gribēju mesties virsū Demetri.

Pieceldamies un iztaisnodamies, Edvards uzmeta mums brīdinošu skatienu un atsāka riņķot ap pretinieku. Mums par atvieglojumu, viņš neizskatījās cietis. Edvards devās uzbrukumā un izmantodams māņu manevru, ko Demetri nebija gaidījis, aižņaudza tā kaklu, vienlaikus cenšoties savaldīt viņa rokas, kas sīvi pretojās. Demetri ar muguru atspiedās pret Edvarda krūtīm, lai varētu vieglāk aizsniegt viņa galvu. Edvarda mute pavēras un asie zobi caurdūra Demetri plecu. Vampīrs ievaidējās. Nezaudējot koncentrēšanos uz aizsardzību un pamanījies atbrīvoties no tvēriena, Demetri kā katapultējoties uzlēca gaisā.

Abi pilnībā bija aizrāvusies ar cīņu, kas ieilga, ik pa laikam kādam gūstot pārsvaru. Mums trim tajā noskatīties bija grūtak, kā Edvardam cīnīties. Tas bija mokoši. Mēs satraukti gaidījām šīs savādās spēles iznākumu, nemanīdami, ka vairs neesam vieni. Brīdī, kad es, Nesija un Džeikobs izdzirdām sniegā čabam klusus soļus aiz sevis, starp vilka zobiem atskanēja nikns, draudošs rūciens, ko atbalsoja Nesijas smalkā balss. Es sastingu, ieskatoties Āro sarkani gailojošajās acīs. Viņam apstajoties vairakus metrus pirms mums, katrs sava pusē nostājās Aleks un Džeina. Kaijusa un sievu nebija. Prātoju, kāpēc tā? Vai Āro bija atradis dvīņus un nācis meklēt Demetri, vai arī viņi vienkārši šeit bija gadījušies nejauši? Vai Kaijus bija palicis sargāt sievas, vai arī bija kaut kur tepat netālu? Varbūt viņš gaidīja izdevīgu brīdi uzbrukt un tās bija labi veidotas lamatas? Visi šie jautājumi pēkšņi izšāvās caur manām smadzenēm, vienlaikus mēģinot rast atbildes.

Āro ar lielu interesi paraudzījās notiekošajā. Izskatījās, ka redzētais viņu pārteidz. Mūs uzlūkojuši, Džeina un Aleks viltīgi pasmaidīja. Čelsijas nāves, acīm redzot, nebija mainījusi viņu attiecības ar saviem kungiem. Paraudzījies uz sarkanbruno vilku, kurš ierūcās un palēcās uz priekšu, nostādamies starp mums ar Nesiju un Voltūriem, Āro domīgi sarauca uzacis. Viņš droši vien centās saprast, kāpēc vilks nepiedalījās cīņā, kas nebija rimusies. Pat pamanījuši Voltūru klātbūtni, Edvards un Demetri turpināja savu bīstamo spēli. 

- Kāda negaidīta sastapšanās vēlreiz, – Āro balss glaimoja un sejā atlauka smaids. Ne vēsts no dusmām vai naida. It kā nekā nebūtu bijis. – To es nebiju gaidījis.

Tas darīja mani piesardzīgu. Mēs ar Nesiju kopīgi pārbaudījam vairogu. Ne Džeina, ne Aleks neuzbruka. Kas viņiem padomā?

Vērodams vilku savā priekšā, Āro uzmeta skatienu Edvarda un Demetri cīņai. Viņš skaļi iesmējās. Tad uzjautrināti palūkojās uz abiem dvīņiem un sāka virzīties uz kreiso pusi mums apkārt. Aleks un Džeina palika uz vietas. Izskatījās, ka viņi gatavojas mūs ielenkt.

- Eftons man pastāstīja, ko tu un tava meita spējat. Man jāatzīst – tas ir iespaidīgi. – Jau atkal salicis rokas kā lūgšanā un lēni turpinot soļot ap mums, Āro sacīja. Tikai nedaudz pagriezis galvu mūsu triju virzienā, viņš glūnēja. – Kad Edvards ieradās Volterra, lai lūgtu nāvi… – Viņš novērsās un mazliet papurināja galvu. – Pat nolasījis viņa domas, nespēju ticēt, ka tas ir iespējams… Mīlēt kādu tik ļoti… cilvēku… mirstīgu būtni. – Vampīrs atkal raudzījās uz mums, taču šoreiz viņa acis urbās tieši manējās.

Lai gan balsī es nesaklausīju ne mazākos draudus, man nepatika viņa skatiens. Tas vienlaikus raudzījās manī kā balvā, kas tūlīt būs viņa, un tajā pašā laikā dusmās, ka bijis tik ilgi jāgaida.

- Vai zini kādēļ es atteicos Edvardam sniegt prasīto? – Āro man pajautāja, gaidīdams atbildi.

Mēs ar Edvardu par to nekad nebijām runājuši, jo tas mums abiem bija sāpīgs temats, tāpēc es tikai papurināju galvu.

Āro pasmējās. – Protams, ka ne. Edvards – ja vien spētu – viņš sargātu tevi no pašas atmiņām.

Man nepatika, kā Āro par viņu runā. Ar tādu kā nicinošu un izsmējīgu attieksmi.

Piepeši es pieķēru sevi pie domas, ka gribu zināt atbildi.

Āro joprojam nebija pārstājis soļot, virzoties prom no Džeinas un Aleksa, kas palika mums otrā pusē. Man ienāca prata, vai tikai šī saruna nebija domāta kā uzmanības novēršana? Džeikobs rūkdams pārvietojās līdz ar vampīru, lai visu laiku atrastos starp mums, ja Āro izdomātu uzbrukt, taču mani vairāk sāka uztraukt Džeina un Alekss. Viņi nemaz nepūlējās uzbrukt vairogam, labi zinot, ka tam nav jēgas, tādējādi pietaupot spekus. Kaut kam svarīgākam.

Es redzēju, ka Džeikam šī runāšana nepatīk tik pat ļoti kā man, bet arī viņš baidījās, ka iesaistoties cīņā ar Āro, mēs ar Nesiju paliksim neaizsargātas pret dvīņiem.

Atkal palūkojies manī, Āro smagi nopūtās. – Zinādams, kādu ietekmi tu esi atstājusi uz Edvardu, es gribēju redzēt, kā vampīrs, kuru tik dziļi ievainojis tik vājš radījums kā cilvēks, spēj just tādas emocijas kā sāpes.

Es tik tikko savaldīju rūcienu, kas draudēja izlauzties uz āru. Āro patika eksperimentēt ar citiem. Vērot viņus. Viņš gribēja redzēt Edvarda mokas, tāpēc bija ļāvis viņam dzīvot. Man laikam bija jābūt par to pateicīgai, jo tas deva man un Alisei iespēju ierasties un izglāt viņu, bet apziņa, ka Āro to izmantoja, lai spēlētos ar Edvardu, mani sadusmoja.

Viņam turpinot runāt, balss tonis bija pavisam cits. – Es nekad nebiju redzējis tādas spējas, kā tavējās, taču tava burvīgā meita ir kaut kas īpašs. – To sakot, Āro acis iemirdzējās. Jā. Viņš gribēji mani. Viņš gribēja mūs abas. Tik ļoti gribēja, ka vairs nespēja slēpties aiz lielulīgās maskas. Tāpat kā bija gribējis Edvardu un Alisi, tagad viņs gribēja mani un Renezmi. Paturēt savā tuvumā, kā vēl vienus eksperimenta objektus.

Tas nekad nenotiks. Nekad. Nekad. Nekad. Es to nepieļaušu.

Āro acis atrada vilku un tajās pavīdēja kaut kas ļauns, gaidpilns un intriģējošs. – Interesani… kā tas būtu… ?

 Acīm redzot, sadzirdējis Āro domās ko ļaunu, Edvards metās uz mūsu pusi. Demetri aizšķērsoja viņam ceļu. Edvards centās izlauzties, taču Demetri neļāva. Un viņu cīņa turpinājās.

Ja arī starp viņiem pastāvēja kaut kāda vienošanās, tad tādas nebija starp Āro, Džeinu, Aleksu un mums, tāpēc es pacēlu rokās meitu un piespiedu pie savām krūtīm. Vilks negadīti metās uzbrukumā Āro, kurš to jau bija gaidījis un papleta rokas. Džeina un Aleks mums ar Nesiju uzsmaidīja ļaunu, priekpilnu smaidu un sāka nākt tuvāk katrs no savas puses. Renezme viņiem uzrūca un arī es būtu darījusi tāpat, ja nebūtu tik nobijusies.

Es nespēju nosargāt mūs abas, bet biju apņēmusies cīnīties ar abiem reizē, ja citādi nevarēs:

… ja Nesiju nogalinās… es vēlos, kaut mani sadedzinātu, kaut es nekad vairs nepamostos. Es nespēšu dzīvot bez viņas.

… ja Edvards zaudēs, viņi sadedzinās arī viņu. Droši vien ta pat būs labāk. Arī viņš nespēs dzīvot bez mums.

Mēs mirsim visi kopā.

… bet Džeikobs? Tādu nāvi es viņam nevēlētu… Bet viņš bija saistīts ar Nesiju tāpat kā es ar Edvardu. Bez Nesijas arī Džeikobs nedzīvos.

Mēs mirsim kopā – tas bija viss, uz ko varējām cerēt.

Pims Džeina un Aleks, lēni tuvojoties, izbaudīdami triumfa mirkli, mūs sasniedza, mēs ar Nesiju paspējām pamanīt, kā Džeiks un Āro strauji virpuļo pa sniegu. Vampīrs bija satvēris vilka spalvu uz muguras uz pacēlis to augšup, grieza ap sevi. Vilks atlieca galvu, mēģinot satvert pretinieka rokas, bet nespēja. Mani pārsteidza Āro cīņas prasme. Es nebiju domājusi, ka viņš ir gluži neaizsargāts, par ko liecināja Voltūru miesassargi, bet nebiju arī gaidījusi, ka viņš būs tik spējīgs. Tas, ka viņš lasīja citu domas, šķiet padarīja viņu par vēra ņemamu pretinieku. Ar to es nebiju rēķinājusies. Tikai nedaudz tālāk aiz viņiem, savu nāves deju dejoja Edvards un Demetri. Abas cīņas bija iespaidīgas. Man trūka vārdu, lai tās raksturotu. Ne Džeikobs, ne Edvards vairs necīnījās par savām dzīvībam – viņi cīnījas par Nesijas un manējo.

Āro atlaida tvērienu un Džeikobs aizlidoja vairākus metrus uz priekšu. Es iekšēji kliedzu, kaut arī pār manām lūpam nenāca ne skaņa. Renezme teju spēja palikt manās rokās, lai nemestos cīņā. Vilks tūlīt pielēca kājās un metās jaunā uzbrukumā. Pacēlies pakaļkājās, viņš ar nagiem aizskāra vampīra krūtis, saplosīdams tā melnās drānas. Āro atvēzējās uz ietrieca dūri Džeika plecā, vilkam saliecoties uz pretējo pusi. Demetri roka sagrāba Edvarda pakausi un trieca viņa galvu pret ledus bluķi, tam saplaisājot. Edvards izrāvās un ielēca Demetri krūtīs. Saķērusies kopā, viņi aizripoja pa sniegu. Es manīju, ka Edvarda mierpilnā seja atkal bija pārvērtusies zvēriskā naidā. Viņš dusmās sagrāba Demetri pie rīkles un žņaudza viņu no visa spēka. Demetri darīja to pašu un es aizturētu elpu gaidīju, kurš uzvarēs. Ar acs kaktiņu sekoju līdzi arī otrai cīņai, kur Āro no jauna izdevās sagrābt vilku un viņš gatavojās to mest. Džeika zobi ieurbās vampīra augšdelmā un brīdī, kad Āro atvēzējies, ļāva vilkača ķermenim aizlidot, izdvesa stindzinoši baisu skaņu, rokai atraujoties no pleca un paliekot vilkam zobos. 

To visu man izdevās pamanīt tajā īsajā mirklī, ko Aleks un Džeina kavējās, lai mani nogalinatu, ļaujot sev izbaudīt uzvaru. Redzot, kā viņi gatavojas, manā mutē saplūda inde. Tik spējš naids pret šiem radījumiem, kas bija nākuši mūs nogalināt.

- Ņem viņu sev, Aleks, bet meiteni atstāj man, – Džeina iedziedajās savā smalkajā balstiņā un pieslīdēja vēl pēdējo soli, kas mūs šķīra.

Bez mums Edvards un Džeikobs būs neaizsargāti, viņi mirs, manā prātā virmoja pavisam muļķīga doma.

Aleks pieplaka tuvāk zemei, gatavojoties lēcienā man noraut galvu. Es aizvēru acis un aši noskūpstīju meitiņas pieri, kas vēlējās cīnīties tik pat ļoti kā es. Mēs abas reizē neganti ierūcāmies, uzlūkodamas savus pretiniekus. Nekad neko nebiju tik ļoti vēlējusies, kā to, lai mans vairogs būtu kas vairāk par sargājošu tīklu. Tas bija spēcīgs, tomēr ne visu varošs. Tas izšķirs mūsu likteni. Mēs ar Nesiju domājam vienas domas, vienlaicīgi pārdzīvodamas visas iespējamās emocijas. Tādas emocijas, kādas nekad nebiju spējusi just vienlaicīgi – pateicību, mīlestību, naidu un slepkavniecisku tieksmi nogalināt…

…mans vairogs mainījās… mūsu vairogs mainījās. Tas vairs nebija violets, arī ne sarkans – tas bija… pasakaini skaists.

Nekad nebiju redzējusi tādu krāsu salikumu, kāds pašreiz virmoja mūsu vairogā. Tas vairs nebija staipīgs un nelocījās. Tā bija kā siena. Tas vairs nebija daļa no mums. Mēs pašas bijām vairogs. Tas neizšāvās no mums kā pirmajā reizē, vairogs vienkārši iegaismojās, ieskaujot mūs ar Nesiju, Edvardu un Džeikobu. Visi pārējie palika aiz tā. Un ne jau aiz stikla sienas, par kādu to bija nosaucis Maliks, bet gan aiz betona sienas.

Tobrīd Aleks atspērās un lēca… un atsitās pret manu un meitas radīto spēka lauku ap mums, atlēkdams vairakus metrus atpakaļ. Mēs sajutām tikai vieglu triecienu pa to un tad jau Aleks atradās gaisā, atmuguriski iekrisdams sniegā. Džeina lielām izbrīnītām acīm pavērās brālī un tad mūsos. Neticībā viņas mute pavērās, izdvešot baiļpilnu kliedzienu. Mēs ar Renezmi bijām tik apjukušas, ka nespējām to izbaudīt. Redzēt Džeinu bailēs drebam.

Kad palūkojos uz savu mīļoto un draugu, Edvards bija paguvis saplosīt Demetri un Džeiks joprojam zobos turēja Āro roku. Viņi vērās mums pretī vēl pārsteigtāki nekā Džeina un Aleks.

Kas nu pat bija noticis? Vai bija kāds, kas spēja to izskaidrot?

Es nē.

Nesija uzsmaidīja Edvardam un Džeikobam, ik kā tas nebūtu nekas sevišķs. Viņi sāka lēnam nākt mums tuvāk. Es pamanīju viņu acīs bailes. Kādēļ? Vai mums vēl draudēja briesmas? Palūkojos uz to pusi, kur vajadzēja atrasties dvīņiem, bet tur neviena nebija. Pacēlu skatienu un paraudzījos uz klajumu. Vairākus simtus metru no mums, saceļot aiz sevis sniega vērpetes, bēga Āro, Džeina un Aleks. Kaut kāda iekšējā dziņa lika dzīties viņiem pakaļ un nogalināt, bet spēcīgāka par to bija atklāsme, ka esam dzīvi. Visi.

Mēs ar Renezmi saskatījāmies.

Meitene piešķieba galvu. – Vareni, vai ne? – Viņa smaidīja.

Es noriju indi, kas bija piepildijusi manu muti. – Satriecoši, – stīvām lūpām, es nosacīju, lai gan man nebija ne mazākās jausmas par notikušo.

- Kas tas bija? – Arī Edvards tik tikko spēja parunāt. Džeiks ieņurdējās, kas pat bez tulkojuma bija saprotams. Viņš gribēja zināt to pašu.

- Mēs uzveicām Voltūrus, – Nesija lepni paskaidroja tēvam. Edvards skatījās uz meitu. Tas viņam neko neizteica.

- Ko jūs izdarījāt? – viņs lūkojās manī.

- Ja vien es to zinātu. – Joprojām nespēju skaidri domāt. Man bija nepieciešams laiks, lai to saprastu.

- Kas notika ar tavu vairogu?

- Ar mūsu vairogu, – es izlaboju, palūkodamās meitā, kas atkal pasmaidīja.

- Ā. Skaidrs, – viņš atbildēja, taču skatiens vēstīja pretējo.

Edvards apstājās metra attāluma no mums. Džeikobs nostājās viņam blakus un paskatījies uz Edvardu, ieņurdējās, liekot saprast, ka nekas nav skaidrs.

- Mēs ar Nesiju bijām niknas uz Voltūriem un tad vairogs iegaismojās neticamās krāsās. Visās iespējamajās krāsās, kādas vien varētu būt un kļuva tik stiprs, ka Aleks netika mums klāt, – stāstīju vairāk pati sev, kamēr meita manā galvā rādīja notikušā atkārtojumu.

Renezmes roka pasniedzās pretī Edvardam. Viņš lēnām un piesardzīgi paspēra soli uz priekšu pasniegdamies viņai pretī. Es pārsteigta tajā noskatījos, nesaprazdama, no kā viņš baidās. Arī Džeiks izskatījās tramīgs.

-  Kas jums abiem lēcies? – jautāju, aizdomīgi viņus vērodama.

Edvards bija nostājies pavisam tuvu un pastiepās pēc meitenes. – Es nedzirdu domas, Bella. Arī iepriekš es nedzirdēju Nesijas domas, kad viņa tevi sasniedza, bet tagad es nedzirdu arī Džeikobu, – viņs sacīja un es apjautu, ka tas ir vairoga dēļ. Tas neļāva Edvardam lasīt domas.

Tiklīdz viņš satvēra Renezmi un grasījas pārcelt savās rokās, mūsu saikne sāka zust. Vairogs iegaismojās sarkans un mani piepeši pārņēma zaudējuma sajūta, it kā tiktu atrauta daļa manis un es ciešāk satvēru bērnu, pavildama atpakaļ. Edvards nepretojoties atlaida meiteni un paraudzījās manī vēl pārsteigtāks nekā iepriekš. 

Pati nesapratu, kas man lēcies. Kāpēc es tik neizprotami reaģēju?

- Vai ar tevi viss kārtībā, Bella? – vīrs man jautāja, raudzīdamies uz mums abām.

- Mamma ir satraukta. Viņa vēl nav atguvusies pēc notikušā, – Nesija tēvam paskaidroja. Es patiešam biju satraukta un nobijusies.

Džeikobs ieņurdējās nomezdams pie savam kājām Āro roku, kas joprojām atradās viņam zobos un raudzījās mūsos.

 Edvards mūs abas apskāva. – Viss ir beidzies. Mēs esam uzvarējuši, – viņš čukstēja.

Viss ir beidzies, manā galvā atbalsojās viņa vārdi. Beigas. Beigas bailēm un uztraukumam, šausmām un briesmām. Vai tā varēja būt? Es nespēju tam ticēt. Tik ilgi biju cīnījusies ar likteni un beidzot… brīva. Tas šķita neiespējami, bet paraudzījusies uz vīra laimīgo seju, meitas smaidu un sastapusies ar drauga – vilka bezrūpīgo skatienu, biju pārliecināta, ka nekļūdos.

Beidzot bijām uzvarējuši likteni. Visi kopā.

 LAIMĪGI UN BRĪVI MŪŽĪGI MŪŽOS

 Neizsakāms bija mūsu ģimenes un draugu prieks redzēt mūs atgriežamies. Tomēr uzvaru aizēnoja daudzu vampīru nāve. Nekas un nekad vairs nebūs tā kā bija. Cietuši bija ne tikai Voltūru spēki, bet arī mūsējie un Kārlaila sacītais par to, ka pēc šī kara vampīru paliks mazāk, bija patiess. Tie, kuri nebija sadedzināti, spēja atjaunoties, bet citi vairs nebija glābjami, kā piemēram, Saimons un Elistērs, kurus pazinu.

Mēs palikām klajumā līdz iestājās tumsa. Edvards nerimās stāstīt kā mēs ar Nesiju bijām izglābušas viņus no Āro, Demetri, Džeinas un Aleksa. Tā vismaz viņš stāstīja citiem. Es uz to nespēju pietiekami koncentrēties, lai saprastu. Manas domas virmoja ap notikušo, vēlreiz un vēlreiz atsaucot to atmiņā, bet nerodot skaidrojumu.

Vēroju kā Renezme, sedēdama Džeikoba mugurā, apskauj vilka kaklu un viņš nokrekšķina klusus smieklus. Džeiks bija iemetis Āro norauto roku vienā no sārtiem un vilki vēroja kā tā sadeg.

Atpakaļceļā pie pārējiem, manai un meitas saiknei pārtrūkstot, kad viņa bija pārlēkusi Džeikobam mugurā un mans vairogs ieguvis ierasto sarkano krāsu, es spēju pielāgoties un ļaut sev atgūt mieru. Biju tik ļoti saplūdusi ar Nesiju vienotā veselumā, ka viņas klātbūtnes trūkums šķita padarīs mani vāju un ievainojamu. Bet sapratu, ka tā nemaz nav. Es biju stipra, bet fiziskā cīņa prasīja gana daudz pūļu, lai mani novājinātu, un Nesijas spēku es biju tikai aizņēmusies. Tā es izskadroju to, kas bija norisinājies kaujas laukā, bet to, kas notika Aleksa un Džeinas uzbrukuma laikā, es vēl nespēju saprast. Toties Safrina spēja. Viņa piesaistīja manu un visu klātesošo uzmanību sākdama stāstīt par savu pieņēmumu.

- Es par to nebiju iedomājusies. Līdz šim, – viņa sacīja un palūkojās uz mani un Edvardu. – Tas, ka Nesija ir jūsu meita un līdz ar to viņai piemīt kaut kāda nezināma saikne ar jums, ir pašsaprotami, taču tas, ko viņa paveica šodien kopā ar māti… divas reizes… tur ir par ko padomāt.

Visi klausījās viņā. Es cerēju, ka Safrinai ir izskaidrojums tam visam un nepacietīgi to gaidīju.

- Redziet, – viņa pārlaida skatienu apkārt stāvošajiem. Visi it kā pavirzījās viņai tuvāk, lai dzirdētu. Es ar Edvardu stāvēju viņai tieši blakus un mūsu ģimene mums līdzās. – Nesija jau bija iedarbojusies uz Edvardu un bija pilnīgi pašsaprotami, ka viņa varēja atrast saikni arī ar Bellu. Bet līdz šim man nebija nojausmas, ka viņa ir spējīga vēl uz ko vairāk. Tagad es to saprotu. Nesija tikai pa pusei ir vampīrs. Viņa nav ne tik spēcīga kā mēs un ne tik izturīga kā vilki. Tādējādi viņa būtu viegls mērķis kadam no šīm sugām. Tāpēc viņai ir pašai savas aizsardzības spējas, kas ir satriecošas. Renezme spēj pieslēgties vampīriem ar īpašajām spējām.

Es tā īsti to vēl nespēju saprast. Arī daudzi citi izskatījās apmulsuši un domīgi.

- Ko tas nozīmē? – to skaļi pajautāja Bendžamins.

– Kad Edvards dzird domas, viņš nevar tās nodot citiem, bet meitene to spēj. Viņa padara tās reālas, citiem redzamas. Pirmajā reizē Nesija tikai pastiprināja Bellas spējas, bet otrajā – materalizēja mātes vairogu. Viņa padarīja to īstu.

- Vienalga neko nesaprotu.

Safrina viltīgi pašķielēja uz viņa pusi. – Ja Nesija savienotos ar tevi, protams, ja vien viņa to spēj – viņas spējas varētu būt ierobežotas un attiecās tikai uz vecākiem – jūs kopā spētu nopostīt zemeslodi, – viņa pasmējās.

Stefans nodrebēja. No visām pusēm atskanēja pārsteigti izsaucieni. Es pati biju mēma no šoka. Kaut ko tādu es nebiju gaidījusi dzirdēt, bet bija jāatzīst, ka tas ir loģiski. Vampīri bija stipri, nemaz nerunājot par tiem, kuriem bija īpašās spējas un vilki zirga lielumā, kas spēja ar zobiem pārkost tik cietu ādu kā vampīram. Renezmei no tā visa nekā nebija. Kaut kā taču viņai vajadzēja sevi pasargāt. Un te nu tas bija. Viņas aizsardzība bija pieslēgties citu vampīru īpašajām spējām. Diez, kas notiktu, ja viņa pieslēgtos Džeinai vai Aleksam? Vai viņa spētu viņus iznīcināt ar viņu pašu spējām? Par to iedomājoties, es nedaudz sarāvos. Tik tuvu viņiem, es savu meitu nekad vairs negribētu redzēt.

- Vampīru baterijas. Kas to būtu domājis, – Vladimirs zem deguna nomurminaja, lūkodamies pāri klajumam uz vilku un meiteni, kas stāvēja pie viena no sārtiem un raudzījās liesmās.

Alise palūkojās manī. – Tad tāpēc es neredzēju tevi atgriežamies pie mums. – Edvards un es vienlaicīgi paraudzījāmies viņā. – Tā kā es skaidri neredzu Nesiju, kad jūs apvienojāt savas spējas, es neredzēju arī tevi, Bella.

- Tas patiesi ir kaut kas neticams, bet Renezme jau ir pirmais pusvampīrs ar spējām, ko mēs pazīstam, – sacīja Šivana.

- Tad jau sanāk, ka mums jābūt pateicīgiem tam bērnam par to, ka esam dzīvi, – Viljams ierunājās, lūkodamies uz Nesiju. – Ja viņa nebūtu atgriezusies, Voltūri būtu uzvarējuši.

Daži izteica minējumus, ka Āro un Kaijus varētu nākt atriebties par nogalinātajiem un galvenokārt par Markusu.

- Kā gan viņi to varētu? Voltūru gvarde ir iznīcināta un viņu armija sakauta, – Rendals protestēja. – Tā būtu pašnāvība.

- Viņiem joprojām ir tie dvīņi, – Stefans nepiekrita.

- Viņi bija vēl vairāk nobijušies kā Āro, – Edvards atteica un palūkojies manī, uzsmaidīja. – Bella un Nesija viņiem parādīja, kurš te ir stiprākais, – viņš lielīgi piebilda. Es sakautrējos un nodūru skatienu.

Daži iesmējās.

- Tātad, pilnīga uzvara, – Stefans iesaucās un sarokojās ar brāli, viens otru apsveikdami.

- Tikai par kādu cenu. – Kārlaila nepriecajās. Viņš skuma par tiem vampīriem, kuri šajā karā bija krituši, neraugoties, kurā pusē viņi cīnījās.

Elesars uzlika roku viņa plecam. – Mēs visi bijām liecinieki tam, ka tu darīji ko spēji, lai to novērstu, bet tev neizdevās, un ne jau tavas vainas dēļ. Voltūri neklausījās tavos paskaidrojumus un dārgi par to samaksāja.

- Bet tie, kurus viņi piespieda cīnīties, ne pie kā nebija vainīgi.

- Nav tavos spēkos pasargāt visus pasaules vampīrus.

 Visi it kā sarosījās, kaut ko gaidot.

- Ja reiz par to runājam… – Gerets iesāka, bet nepabeidza. – Tagad, kad Voltūru vairs nav, kādam jāuzņemas viņu loma un es domāju… – Viņš cerīgi palūkojās uz Kārlailu.

Sapratis, ko Gerets ar to grib sacīt, Kārlails spēji papurināja galvu. – Ja tu domā, ka es to darīšu, tu kļūdies. Es neuzņemšos Voltūru lomu.

- Kāpēc ne?

Manīju kā pārējie sarosās un pievienojas Gereta priekšlikumam. Visdedzīgakie no tiem bija Īrijas, Denali un Amazones klans. Arī Rendals un Mērija kā arī Bendžamins un Tia bija par to un viņiem pievienojās citi. Tikai Amuns izskatījās sadrūmis un īdzīgs.

Šivana palūkojās uz Kaleniem. – Tev nav šis pienākums jāveic vienam. Tev ir ģimene un kā mēs visi tikko pārliecinājāmies, pietiekoši spēcīga, lai varētu aizsargāt mūsu pasauli no cilvēku acīm.

- Paldies, par mums izrādīto godu un uzticību – Kārlails maigi uzrunāja visus un paraudzījās uz savu ģimeni. – Es domāju, ka droši varu runāt visu ģimenes locekļu vārdā, ka šis pienākums ir nepatīkams un mēs negribētu to uzņemties.

Amuns nokremšļojās, pievērsdams sev uzmanību. – Atļaušos atgādināt, ka tieši Kalenu dēļ mēs nonācām līdz karam, – viņš ierunājās apsūdzošā tonī. Man iešāvās prātā, ka varbūt viņš pats vēlējās ieņemt Voltūru vietu.

- Tu joprojām nespēj pieņemt patiesību, – viņam pretī stājās Bendžamins.

Amuns vīzdegunīgi nošņaukājās un vairāk neko neteica.

- Ja visi vampīri kļūtu par veģetāriešiem, nekādi Voltūriem līdzīgi spēki nebūtu nepieciešami un mēs visi varētu dzīvot mierā, – sacīja Kārlails un viņam bija taisnība.

- Es tev pilnībā piekrītu, Kārlail, – Laiems atbildēja un paraudzījās uz sava klana loceklēm. – Mēs to izmēģināsim. Nu mums tam būs nopietns iemesls. – Šivana un Megija piekrītoši pasmaidīja.

- Mēs to jau izmēģinājām un tas bija aizraujoši, – ierunājās Safrina.

- Nu tas varētu ienest ko interesantu mūsu ikdienā, – Vladimirs sacīja un ķircinoši palūkojās uz Stefanu.

Arī citi vampīri izteica vēlmi tam pievērsties. Tas bija reizē aizkustinoši un neparasti. Nevienam no mums nebija pārliecības, ka visi patiešām veģetārismu atzīs par mūsu eksistēšanas veidu, taču jau tas vien, ka viņi uzdrīkstējās pamēģināt, deva cerību. Pasaule varēja mainīties. Un jau pavisam drīz.

Keita un Gerets piedāvājās palīdzēt jaundzimušajiem un tiem, kuri mūsu dzīves veidu bija iepazinuši tikai nesen. Viņi kopā ar desmit vampīriem nolēma doties uz dienvidiem un Amazones viņiem pievienojās, jo pēc iespējas ātrāk gribēja nonākt siltajos lietus mežos. Viņām nepatika aukstums.

- Es domāju, ka pēc tā, kas noticis, mūsu draudzība būs vēl ciešāka, – atvadoties Safrina sacīja un paspieda Kārlaila roku.

- Par to nav šaubu, – Kārlails atteica.

Maliks un Tanja pievienojās kādai citai vampīru grupai, kas vēlējās iemācīties dzīvot citādi.

- Nu es tevi vairs vaļā nelaidīšu, – apskaudams Tanju, Maliks smejoties sacīja. Tonis, kadā šie vārdi tika pateikti liecināja, ka tas ir uz mūžu.

Viņa pasmējās pretī. – Es to nemaz negribētu.

Elesars un Karmena nolēma doties uz mājām, bet Īrijas klans pieņema pie sevis Eiropas klejotājus, lai kopīgi apgūtu veģetārismu. Pīters un Šarlote pievienojās Rendalam un Mērijai. Amuns, kā vienmēr, ne ar ko nebija apmierināts un turējās nomaļus, bet kad viens pēc otra atvadījušies, mūsu draugi devās projām, palūkojās uz Bendžaminu un Tiu. Viņš vēlējās, lai tie paliek pie viņa klana.

- Ja vien tu piekrīti pieņemt mūsu jauno dzīves veidu, – Bendžamins pasmējās.

Amuns novaikstījās. – Tik izmisis es vēl neesmu.

- Tad tiksimies kādā citā gadsimtā, – Bendžamins iesmējās un atvadījies no mums, apskāva Tiu, lai dotos prom.

- Labi. Es apsolu, ka mēģināšu, bet tas arī viss, – mums visiem par pārsteigumu Amuns iesaucās nopakaļ aizejošajam pārim.

Bendžamins un Tia apstājās un palūkojās atpakaļ. Mēs visi gaidījām viņu atbildi. Man nepatika, ka nesaderība dzīves veidos izšķirtu viņu klanu. Lai arī starp viņiem nepastāvēja tik ciešas attiecības kā starp Kaleniem, viņi bija ģimene.

Bendžamins un Tia saskatījās.

– Lai notiek, – puisis atteica un Amuns pasmaidīja.

Man neizprotamu iemeslu dēļ Marija ar saviem sekotajiem bija palikusi pēdējā. Kad viņa devās prom, apveltījusi Džasperu ar maigu un gaidošu skatienu, viņa paraudzījās uz Kārlailu.

- Es nesaprotu, kas jūs tajā piesaista, bet ziņkāres pēc būtu interesanti paskatīties, kas no tā visa sanāktu, – viņa sacīja un tad uzsmaidīja Edvardam koķetu smaidu. Man nācās apvaldīt savu nepatiku pret šo mežonīgo vampīri, kuru nepazinu.

Mūsu prieks bija neizsakāms. Mēs bijām ne tikai uzvarējuši karā, bet arī devuši impulsu visiem pasaules vampīriem mainīties. Vai tiešam sapnis par civilizētiem vampīriem varētu būt reāls?

Bez Kaleniem un vilkiem klajumā bija palikuši tikai trīs vampīri – Viljams, Marianna un Helēna, kuri gribēja palikt ar mums. Pēdējam sārtam izdziestot un debesis izrotājot zvaigznēm, mēs devāmies mājup. Ceļš atpakaļ likās tik viegls un nepiespiests. Nebija vairs nekā, kas nospiestu mūsu sirdis un mocītu prātus. Nekādu baisu domu un nekāda nāves tuvuma. Sadevušies rokās un raudzīdamies viens otram acīs, mēs ar Edvardu skrējām klusējot. Es varēšu šajā sejā raudzīties mūžīgi, sev sacīju un nespēju pārstāt svetlaimīgi smaidīt. Renezme bija kopā ar Džeikobu, kurš ar baru skrēja mums līdzās. Arī viņš bija laimīgs. Tik laimīgs, ka nespēja slēpt savu sajūsmu un vilki sacentās skriešanā viens otru apdzenot. Tikai pāris soļus no mums skrēja mūsu ģimene. Jau sen nebiju bijusi tik laimīga un brīva. Tas nekad nebeigsies.

***

Atstājuši ģimeni mājā apspriežot jauno situāciju, kamēr vilki devās uz Lapušu izbaudīt uzvaru sev ierastā veidā, mēs ar Edvardu un Renezmi devāmies uz savu namiņu.

Mana ģimene. Mana laime. Ko vēl vairāk es drīkstēju vēlēties?

Sadzirdēja manas domas, Edvards iešķībi pasmaidīja, kad ienacām pa durvīm. – Varbūt tikai vienu, – viņš atbildēja uz manām domām.

Pacēlu skatienu, jautājoši uzlūkodama viņu. Edvarda rokās, ērti iekārtojusies, uz mums raudzījās mūsu meita. Tikai zinot, cik lielā drošībā viņa būs, Džeikobs bija atstājis meiteni un devies līdzi pārējiem vilkiem.

- Skūpstu, – Edvards bilda.

Mēs stāvējām viesistabas vidū un viņš pieliecās mani noskūpstīt. Vēl viena uzvaras nakts. Es nekad nevēlētos vēlreiz piedzīvot tās sajūtas un sāpes, kas bija novedušas pie tās, bet uzvara bija salda.

Nesija ieķiķinajās un izlēca no tēva rokām. Viņa nometās uz mīkstā paklāja pret kamīnu un gaidoši pavērās viņā. – Vai tagad ir vēlāk? – viņa jautāja.

Neko nesaprazdama palūkojos vīrā un tad meitā.

- Laikam jau ir, – Edvards atteica un pasmaidīdams paraudzījās man pretī. – Nesija grib zināt, kas notika ar Voltūriem. Es viņai apsolīju, ka izstāstīšu.

Arī es to gribēju zināt un apsēdos meitai blakus uz grīdas. Mēs abas gaidoši uzlūkojām Edvardu.

Viņš iesmējās, – Tādam lūgumam es nespēju atteikt, – un notupās mums pretī. Viņš paraudzījās tumšajā kamīnā.

Vai viņš gribēja to iekurt?

Edvards tiešām piecelās un žigli salicis tajā malku, iekūra uguni. Švirkstēdamas, augšup uzšāvās liesmas.

- Vai šodienai liesmu jau nav gana? – es jautāju, atmiņā uzpeldot astoņiem sārtiem sniegotajā klajumā.

- Šīs ir citādas. Siltas, – Edvards atteica un apskāva mūs ar meitu, noskūstīdams uz pieres un atkal iekārtodamies līdzās. Viņa zeltainajās acīs spīdēja liesmu mestās uguntiņas.

Nesija ierāpās tēvam klēpī un es piespiedos viņa sānam. Uz pasaules nebija tādas vietas, kur es velētos būt vairāk. Vai šī bija balva par ciešanām? Noteikti pelnīta.

Man ienāca prātā Kaijus, kurš tā arī nebija ieradies uz cīņu, bet tieši viņš no visiem trim Voltūriem bija viskareivīgak noskaņotais.

– Kāpēc Kaijus nebija kopā ar Āro? – es jautāju, kad Edvards nebija sācis runāt un raudzījās degošajā kamīnā.

- Kaijus pārvērtēja savu drosmi. Kad viņš redzēja mirstam Markusu, viņš izvēlējās glābt savu dzīvību, nevis palīdzēt brālim, par kādiem viņi sevi uzskatīja. Tomēr vairāk par to Kaijus zināja, ja paliks, viņam būs jācīnās ar Džeikobu un no tā viņš baidījās. Kad Āro sastapa Džeinu un Aleksu, viņi atkal bija aizsargāti. Āro nolēma uzmeklēt Demetri, bet Kaijus atteicās un palika ar sievām. Āro nezināja, ka Demetri bija nolēmis bēgt no viņiem. Es biju tas, kurš viņu aizkavēja.

Te nu bija ciešās saites. Tātād patiesībā viņus nekas nesaistīja. Tā bija tikai Čelsija. Tas mani pārsteidza. Es biju domājusi, ka vismaz savā starpā viņi ir kā ģimene.

- Bet kā tad Džeina un Aleks? Viņi palika ar Āro. – Es nesapratu. Ja jau saites starp viņiem bija zudušas, kāpēc viņi cīnījās Voltūru pusē?

Edvards ļauni pasmējās. – Viņus neinteresēja izradīt cieņu Voltūriem. Viņi gibēja kaitēt tev un Nesijai. Tikai tādēļ viņi gāja līdzi Āro.

Es smagi nopūtos. Džeinas sapnis – redzēt mani mirušu.

Edvards palūkojās manī apbrīnas pilnu skatienu. – Ja vien tu būtu varējusi redzēt Āro bailes un izmisumu, kāds viņu pārņēma, kad viņš vēroja jūs ar Renezmi kopā stājamies pretī Aleksam un Džeinai. – Viņš pasmējās.

- Vai bija tik traki? – Es patiešām nebiju redzējusi Āro nobijušos. Tam vajadzēja būt iespaidīgam skatam.

- Voltūri nebija vienīgie, kurus jūs nobiedējāt, – Edvards šķelmīgi un viltīgi pasmaidīja. Man atausa atmiņā viņa un Džeikoba piesardzīgie skatieni, kad viņi mums tuvojās.

- Tu biji nobijies? – pārsteigta jautāju.

Edvards atkal iesmējās. – Un kā vēl.

-  Kādēļ?

- Bella, – viņš iesāka un tad paraudzījās uz meitu, kas lūkojās uz mums abiem. – Diez vai tobrīd tu pati saprati vairāk par mums, kas notiek. – Nolaidu skatienu, atzīstot, ka tā patiešām bija. – Tavas domas es nekad neesmu dzirdējis, ja vien tu pati man tās neparādi, bet tad, kad tu ar Nesiju savienojies pirmo reizi, es nedzirdeju arī viņu. Es to izskaidroju ar vairogu, kas bija kļuvis tik stiprs, ka nosedza jūs abas pilnībā. Bet otrajā reizē… – Edvards pavērās sāņus. – Es nedzirdēju pat pats savas domas un tas bija baisi. Nekad nebiju juties tik neaizsargāts.

- Ak, piedod. Es nezināju, ka tā notiks.

Edvards pasmējās. – Tev nav man jāatvainojas. Jūs bijāt satriecošas.

Man piepeši ienāca prātā šaušalīga doma un es sastingu. – Ja tu nespēji dzirdēt domas, kā tev izdevās uzveikt Demetri?

Viņš iešķībi pasmaidīja, viltīgi mani uzlūkodams. – Izrādās, ka es spēju cīnīties un uzvarēt arī bez savām īpašajām spējām. Kā jebkurš cits.

- Bet tu neesi kā jebkurš.

- Vai Āro vēl atgriezīsies? – Renezme iejautājās. Tas bija labs jautājums.

Edvards iesmējās un palūkojās meitā. – Nu, ja Āro būtu cilvēks, redzot to, ko jūs ar mammu spējāt, viņu būtu ķērusi sirds trieka.

Renezme sāka smieties un mēs ar Edvardu viņai pievienojāmies. Kad meitene nožāvājās, sapratu, ka pienācis laiks viņai doties pie miera. Mani satrauca doma, ka notikušais varētu ietekmēt viņas prātu. Nesija bija redzējusi mirstam vampīrus, bet brīdī, kad mēs bijam saistītas, viņas prātā virmoja tikai viena doma – pasargāt savējos. Viņa nebija nobijusies, viņa bija gatava cīnīties. Vai varēja būt, ka viņas prāts jau ir tik nobriedis?

- Man nav skaidrs, kādēļ Gerets vēlējās, lai Kārlails ieņem Voltūru vietu? Kādēļ tas vispār būtu nepieciešams? – apsegdama meitiņu, ko Edvards nolika viņas gultiņā, es jautāju.

Edvards palūkojās manī domīgu skatienu it ka uz šo jautajumu viņš pats vēl nebūtu radis atbildi. – Vai atceries, kad sākumā stāstīju tev par Voltūriem, es nosaucu viņus par karalisko ģimeni un mūsu vidū tā tas arī bija, – viņš iesmējās. – Bija. Tas skan tik neierasti. Viņu klātbūtne mūsejiem iedzina šausmas un ne bez pamata. Viņi sargāja mūsu noslēpumu un dažreiz to darīja ar visai nežēlīgiem paņēmieniem. Tagad, kad viņu vairs nav, daži domā, ka mūsu eksistence varētu tikt apdraudēta un nebūs neviena, kas viņus pasargās. Kurš katrs jau to nevarēs. Redzot, cik stipri mēs  – Kaleni – esam, Gerets un daudzi citi iedomājās, ka tikai mums tas būtu pa spēkam. Paskaties uz sevi un Nesiju vien. – Viņš norādīja uz meitu un mani. – Jūs spējāt ne tikai pasargāt mūs no uzbrukuma, bet pat atvairīt to. Tādam spēkam neviens nespēs pretoties. Tieši tāpēc viņi iedomājās, ka mēs varētu ieņemt viņu vietu.

- Bet Kārlails to negrib, – sacīju, jo zināju ka tā ir. Kārlails nespēja uzņemties šādu pienākumu. Viņs nebija soģis.

Edvards pasmaidīja. – Es piekrītu Kārlailam. Mums nekādi Voltūri nav nepieciešami, lai dzīvotu mierā.

- Tātad doma pa vampīriem – veģetāriešiem nav nemaz tik nereāla?

- Dzirdot visas tās domas, kas izskanēja pēc kara, man šķiet, ka tas ir iespējams. – Viņš pasamidīja un mēs devāmies uz savu istabu.

Edvards no mugurpuses apskāva manu vidukli un piespieda lūpas manam kaklam. Man ienāca prāta vēl kāds jautājums, kas nedeva mieru un pirms mēs ķērāmies klāt tam, par ko bijām domājuši jau skrienot uz namiņu, pagriezu galvu uz viņa pusi, lai jautātu, bet Edvarda lūpas aizsedza manējās un jautājums palika kaut kur mana prāta nostūrī, taču nepazuda. Edvards mani pacēla un aiznesis, maigi noguldīja gultā. Viņa rokas lēni un tomēr alkaini sāka slīdēt pa manu augumu. Mēs aizmisām, ka eksistē vēl kaut kas, izņemot mūs abus un teju nenopostījām skaisto namiņu.

***

Atgriežoties pie ģimenes, man bija grūti iejusties ikdienā un apzināties, ka viss ir mainījies. Mūsu attiecības ar vilkiem bija kļuvušas tik ciešas, kādas es tās jebkad būtu iedomājusies. Viņi ieradās pie Kaleniem no paša rīta. Tā bija Džeikoba ideja. Viņš nespēja panest sajūtu, kad nebija blakām Nesijai.

Kaleni un kileuti sapulcējas Kalenu nama pagalmā, lai apspriestu turpmāko rīcību. Visiem vilkačiem ap kaklu bija ādas siksniņās iesieti maisiņi. Tos ieraugot, es atcerējos vecā Kila un Bilija stāstus pie ugunskura par leģendām un tādu pašu maisiņu, kas bija kaklā Bilijam. Tajā bija sabērti vampīru pelni.

Džeiks pacēla maisiņu un papurināja to pirkstos. – Ja Āro nāks pēc savas rokas, mēs to zināsim, -  viņš lepni un nedaudz lielīgi paziņoja.

- Notikušais pilnībā mainīs mūsu pasauli, – ierunājās Kārlails. – Tas nozīmē, ka jūs tiksiet atbrīvoti no sava pienākuma un varēsiet atgriezties pie dzīves, kas jums tika atņemta.

Sems ievilka dziļu elpu un pienāca pie Kārlaila. – Tas varētu notikt tikai nākamajās paaudzēs. Lai kādu ceļu vampīri izvēlētos, mēs pārāk ilgi esam bijuši vilku ādā un pildījuši savus pienākumus, lai tagad no tā atteiktos.

- Kamēr vien uz pasaules pastāvēs kaut viens vampīrs, mēs būsim šeit un sargāsim savus ļaudis, – Džeikobs viņam pievienojās, raudzīdamies mūsos.

Mēs visi sapratām, cik smags upuris vilkiem jānes par to, ka mēs – vampīri – eksistējam un jutāmies par to vainīgi.

– Netaisiet tik drūmas sejas. Arī jūs pie tiem piederat, – Džeiks iesmējās.

- Būt par vilku nav nemaz tik slikti, – Kils iesaucās. -  Es nespētu atteikties no spēka, ko var izjust esot dzīvnieka ķermenī un ātruma.

Visi pasmējās. Mēs bijām ģimene. Visdīvainākā ģimene, kāda jebkad bija redzēta.

Edvards pacela rokās Renezmi un apskāva mani. – Nesija apsolīja Renē, ka mēs viņus apciemosim. – Viņš iešķībi smaidīja. – Nevajadzētu viņai likt ilgāk gaidīt un Čārlijs drosi vien jūk prātā.

-  Oho! Brauciens uz Floridu! – Dzeiks iesaucās.

Edvards nikni paglūnēja uz viņu. – Es neatmins, ka būtu aicinājis tevi. – Un saka smīnēt.

- Labs joks, – Džeikobs atrūca un iedunkāja viņu.

Visi atkal smējās.

- Es pieņemu, ka mūsu nakotne būs visai droša, – Kārlails minēja.

- Ei! – Alise iesaucās. – Paredzēt nākotni ir mans darbs, – viņa pasmaidīja. – Un jā. Tā būs droša. Starp citu, tā ir laba doma, Kārlail.

- Kas tieši? – viņš nesaprata, tāpat kā mēs pārējie, izņemot Edvardu, kurš apmierināti smidīja.

- Tava agriešanās darbā slimnīcā.

Kārlails apmierināti pamāja ar galvu. Tas nozīmēja, ka mēs paliekam Forksā. Uz visiem laikiem. Es biju neizsakāmi laimīga un smaidīju.

- Esmu nolēmusi pārkārtot māju, – paraudzīdamās uz namu, piepeši ierunājās Ezme. – Mūsu ģimene ir kļuvusi daudz lielāka un vajadzēs arī daudz vairāk vietas.

Emets un Rozālija cieši apskāvās.

- Tad jau tev nebūs iebildumu, ja mēs uz kādu laiku nozudīsim, – Emets viņai sacīja. Sievietes starojošo seju pārņēma nepatīkams mulsums, apjaušot, ka viņi vēlas doties prom. Ezme caur un cauri bija māte pat ja tie nebija viņas bioloģiskie bērni. – Nomierinies, mammu. Tikai uz pāris mēnešiem, – viņš mierinaja viņu un pieliecās noskūpstīt partneri.

- Pietaupiet to medusmēnesim, – Edvards noburkšķēja un paraudzījs uz Ezmi. – Viņi dosies uz Ezmes salu, – viņš paskaidroja. Tas māti nomierināja.

- Un mēs dosimies uz Austrumkrastu, – iedziedājās Alise, ieķerdamās Džasperam elkonī.

Puisis uzmeta viņai jautājošu skatienu. – Vai tiešām?

- Tiešām, – viņa pilnā pārliecībā atbildēja. – Kādam taču Dārtmūta jāpabeidz, – meitene smējās.

- Es tur vairs neatgriezīšos, – Džeikobs ievaidējās un saviebās, mūs sasmīdinādams.

Visus vērojot, Edvarda acis samiedzās un piepeši debesīs uzplaiksnīja mūsu visu starojošās sejas. Vilkači un vampīri – dabiskie ienaidnieki – laimīgi kopā sadzīvojam jaunajā pasaulē. Mēs palūkojāmies uz Edvardu un Nesiju, kas smaidīja mums pretī. Es pieliecos viņiem tuvāk un satvērusi meitiņas un vīra roku iedomājos par mūsu visu skaisto nākotni, kas pavērās, ļaudama savām domām nonākt Edvarda galvā, kur Nesija tās parādīja mums visiem, iezīmējot spilgti krāsainas ainas debesīs. Aizgrābti aiz sajūsmas, mēs vērojām brīnišķīgo pasaku.

- Un viņi visi dzīvoja ilgi un laimīgi mūžīgi mūžos, – es sacīju un mēs priekpilni smējāmies.

 EPILOGS – PILNGADĪBAS

RENEZME

 Stāvēdama savā istabā pie lielā spoguļa, kur varēju redzēt sevi pilnā augumā, man pretī lūkojās slaida, tumšzilā kleitā tērpta, gariem, lokainiem matiem, kas tagad bija nevainojami sakārtoti interesantā frizūrā uz pakauša un smalkiem sejas vaibstiem veidotu seju; viennozīmīgi – skaista sieviete.

Sieviete.

Tieši tā. Es vairs nebiju bērns, es biju sieviete. Kopš šodienas. Astoņpadsmit gadu vietā, ko citiem maniem vienaudžiem nācās gaidīt, lai sasniegtu pilngadību, es pieaugu sešos ar pusi. Iespaidīgi. Jā, es zināju, ka esmu īpaša. Mana kuplā ģimene man to atgādinaja nepārtraukti. Viņi visi mani mīlēja un es mīlēju viņus.

Es pasmaidīju un to pašu darīja mans sievišķīgais atspulgs. Pagriezos pret to ar sānu, tīksminādamās par krāšņo kleitu, ko Alise man bija pasniegusi kā dzimšanas dienas dāvanu jau no paša rīta, gribēdama būt pirmā, kas to izdara. Pagājušo reizi, ko mēs pavadījam iepērkoties Sietlā, kādā veikalā viņa bija ievērojusi, ka es uz to raugos. Man tā patiešām bija iepatikusies, bet kleitai bija diezgan dziļš izgriezums mugurpusē un es neuzdrošinājos to uzlaikot. Tagad tu to drīksti, Alise bija sacījusi, kad pasnieda man dāvanu. Iesmējos, pieskardamās dārgajai un smagajai zelta kaklarotai, kas bija Rozālijas dāvana. Viņa bija dāsna. Tāda bija visa mana ģimene. Stiprāka par dāsnumu bija tikai viņu mīlestība. 

Iekodu apakšlupā, pasmaidīdama par savu veikmi.

Alise – kā jau Alise – bija sarīkojusi man dzimšanas dienas ballīti, uz kuru ielūdza arī vilkus un viņu ģimenes, par ko es biju ļoti pateicīga. Dārzā aiz Kalenu mājas tagad mudžēja no cilvēku pārpilnības un piepieldījās ar skaļiem smiekliem un sarunām. Tur bija uzslieta telts svinībām, ap kuru jau pulcējās visa man lielā ģimene un vilki, tikai Džeikobs vēl kavējas. Pēdējās nedēļas laikā viņš bieži bija prom un ik reizi, atgriežoties, viltīgi smīnēja, kad jautāju, kur viņš bijis un izvairījās no atbildes. Arī Čārlijs un Bilijs bija ieradušies un apsprieda pēdējo futbolspēli kopā ar Ambriju, Kilu un Emetu, kamēr Sjū, Lea, Emīlija un Ezme veica vēl pēdējos sagatavošanās darbus pēc Alises norādījumiem.

Nostājusies taisni es vēlreiz uzsmaidīju savam atspulgam. Renezme Kārlija Kalena, es domās sevi uzrunāju, tu esi satriecoša. Es nebiju tik spēcīga kā mana vampīru ģimene un arī ne tik izturīga kā vilki, tāpēc kompensēju to ar savu skaistumu, kaut arī tas nebija mans vienīgais trumpis.

Dzirdēju kā augšup pa kāpnēm dodas Bella. Viņa nāca pēc manis. Kopš kaujas, kurā mēs vinnējām, mana saikne ar viņu bija nostiprinājusies uz visiem laikiem. Mēs jutām viena otru. Tas bija dīvaini un reizē patīkami. Mēs bijām saistītas.

Atveroties durvīm un tajās parādoties manai skaistajai, stiprajai mātei, kurai es visādā ziņā vēlējos līdzināties, es iesmējos.

Mammas acis izbīnā iepletās. – Tu izskaties pasakaini, mīļā. Vai esi gatava? – Viņa smaidīja man pretī dievinošu smaidu.

Es pārlidoju pāri istabai un apķēros viņai ap kaklu. – Esmu.

- Alise bija solījusi, ka tā būs neliela ballīte, – Bella sūdzējas, kad sadevušās rokās mēs kāpām lejā pa kāpnēm.

- Tādu vārdu Alise nepazīst, – attraucu un mēs abas iesmējāmies.

Mammu un tēti es uzskatīju vairāk par draugiem nekā vecākiem, jo bijām vienā vecumā un tādas attiecības bija savādas. Savukārt, Alise un Rozālija man bija kā vecākās māsas nevis tantes un Emets ar Džasperu brāļi. Karlails un Ezme kā allaž mums visiem bija kā vecāki, kas rūpējās, lai bērni justos labi. Džeiks bija mans draugs. Mans labākais draugs. Viņš vienmēr pārspīlēti rūpējās par mani un bija blakām, kad man viņu vajadzēja. Tas bija mīļi un patīkami. Plecs uz kura varēja droši balstīties. Es jutu, ka vēlāk mūsu attiecības mainīsies, bet tam bija nepieciešams laiks. Šķiet viņa acīs es vēl joprojām biju bērns.

Kad iznācām ārā, jau krēsloja, bet dārzs bija rotāts ar mazām, bet spožām lampiņām, kas meta gaismu. Tālāk zem nojumes bija uzklāti galdi, kas lūza no dažādu eksotisko ēdienu un dzērienu pārpilnības. No skaļruņiem, kas bija izvietoti visos stūros un noslēpti aiz ziedu kārtojumiem, skanēja liega mūzika. Viņa bija sarīkojusi īstas dzīres. To visu ieraugot, es pie sevis pasmējos. Vilkaču un vampīru dzīres un kaut kur tam visam pa vidu cilvēki. Tas bija sireāli.

Pamanījusi mūs stāvam pavērtajās durvīs, Alise šāvās mūsu virzienā un nostājusies man pretī, satvēra manas rokas. – Nu, saki. Vai tev patīk? – viņa iedziedajās.

Es smaidīju. – Viss ir brīnišķīgi, Alis. Un vēlreiz, paldies, par kleitu. Tā ir burvīga, – pateikdamās, palūkojos uz to.

- Ak, nav par ko, – viņa attrauca, viegli iesmiedamās un saskatīdamās ar Bellu. Alise sāka vilkt mani prom un mamma mums sekoja. Nostādījusi mani dārza vidū, viņa smaidīja un nepacietīgi dīdīdamās palūkojās apkārt. – Lūdzu, uzmanību!

Klātesošie sarosījās. Palūkojušies uz mani, visi smaidīja.

- Ar skaļiem applausiem un ovācijām, sveiksim mūsu gaviļnieci, – Alise iesaucās un dārzu pāršalca applausi, uzsaucieni un svilpieni. Visskaļākie no tiem bija Emeta un kileutu puišu gaviles.

Es mazliet piesarku, kad visi tā lūkojās manī kā brīnumā, taču visumā jutos ērti. Biju jau pieradusi, ka esmu savas ģimenes uzmanības centrā. Manas acis noraudzījās lielajā viesu pulkā, kur atradās gan vampīri, gan vilki un arī cilvēki, taču vienu seju es nespēju tajā sameklēt un par spīti līksmajam noskaņojumam, kas valdīja apkārt, biju nedaudz noskumusi. Centos to neizrādīt, lai nevienu nesapinātu un tas nenācās grūti, kad no vieniem apskāvieniem nonācu nākamojos. Visi vēlēja man laimi un prieku un mīlestību, par kuru es nu nekādi nevarēju sūdzēties. Manas vampīru ģimenes apskāvieni bija daudz cietāki un vēsāki par vilku mīkstajām, karstajām rokām un maigo cilvēka ādu, bet tik pat patīkami kā visi pārējie.

Pēc tam Alise mani pieveda pie viena no galdiņiem, uz kura bija glīti sakārtoti šķīvji un karotītes, ziedi un gaismiņu rotājumi, bet tam visam pa vidu rozā kūka ar baltu glazūru mazu rozīšu formā.

Pasakaini. Un tas viss par godu man vienai.

Pateikdamās visiem par sagādato prieku un skaļi izkliegdama, cik ļoti viņus mīlu, es ķēros klāt kūkas sadalīsanai, ar ko tiku gala visai veikli. Atskanēja jauns gaviļu un smieklu vilnis, visiem iekarstot dedzīgās runās un iejūtoties svinību atmosfērā. Palūkojoties tajā no malas, neizskatījas, ka kāds justos neiederīgs. Viss bija tieši tā kā tam jābūt. Izņemot vienu. Džeikobs joprojām nebija ieradies.

- Laiks pasniegt dāvanas, – Alise iesaucās, nevienu brīdi neļaujot mums atslābt un liekot pasākumam turpināties arvien no jauna.

Vienā no nojumes stūriem uz galda bija sakrautas daudzas jo daudzas kastes dažādu krāsu iesaiņojumos un lentās. Patiesībā man viss jau bija un es neko nevēlējos vairak par tiem cilvekiem, kas atradās man apkārt, taču pašsaprotami, ka viņi vēlējās svinēt manu dzimšanas dienu tā, kā uzskatīja par pareizu un man atlika vien tajā piedalīties.

Pirmie man savas dāvanas pasniegt steidzās vilki un starp viņiem bija Čārlijs, Sjū un Bilijs. Alise un Rozālija man dāvanas jau bija pasniegušas, bet palūkojoties uz Emeta un Džaspera smieklu šalti, kas atskanēja, kad mana ģimene iznāca soli uz prieksu, es nosarku, nespēdama iedomājoties, kas viņiem padomā.

- Mūsu visu dāvana tev, – mans tēvs ierunājās un palūkojās uz manu māti, Ezmi, Kārlailu, Emetu un Džasperu, – nebija iesaiņojama, tāpēc nolēmām tev to pasniegt tā, kā tā tika pasniegta mums ar Bellu. – Viņš mīļi uzsmaidīja mammai, kas atbildēja smaidam un abi pienāca man klāt. Tēvs pasniedza man parastu misiņa atslēgu, kas bija apsieta ar milzīgu rozā lenti. – Daudz laimes dzimšanas dienā, mīļā! – Viņš noskūpstīja mani uz vaiga.

Es neko nesaprazdama paņēmu atslēgu un mirkli paraudzījusies uz to, uzsmaidīju abiem vecākiem un ģimenei.

Mamma maigi aplika rokas maniem pleciem un noskūpstija uz pieres. – Mēs tev dāvinām savu namiņu.

Pirms mans pārsteigums bija rimies, Emets pacēla mani rokās un kā spalviņu apgrieza gaisā, vēlēdams daudz laimes. Mierīgākā un saudzīgakā veidā mani apsveica Džaspers. Tikai tad es spēju atgūties no pārsteiguma, ko mana ģimene man bija sagādajusi.

- Paldies, – manas lūpas izdvesa apmulsušu un saviļņotu pateicību. – Tas ir ļoti mīļi.

Mani atrada Ezmes un Kārlaila rokas. Viņi tāpat kā visi pārējie smējās par manu mulsumu un laikam ne bez pamata. Droši vien izskatījos komiski, kad tā stāvēju, nespēdama skaidri domāt.

- Vai esmu ko palaidis garām? – šī balss lika manai straujajai sirdij sākt sisties vēl ātrāk un ķermenim piepildīties patīkamām, gaidpilnām sajūtām, ko es nespāju izskaidrot. Tā atgrieza mani realitātē.

Gandrīz visu, es savās domās atcirtu, bet ieraudzījusi viņa seju, atplauku satraucošā priekā. Bija sajūta, it kā es visu laiku būtu raudzījusies mirdzošās zvaigznēs, bet tikai šī uzmirdzēja tieši man. Mans smaids kļuva vēl platāks, kad manas rokas pieskārās viņējām. Beidzot viss bija savās vietās. Es biju tur, kur man bija jābūt – līdzās Džeikobam.

- Oho! Tu izskaties… – Viņš norādīja uz mani ar roku un izskatījās, ka viņam trūkst vārdu. – …satriecoši.

- Nu tad beidzot. – Pastiepu viņas pretī abas rokas un viņš pienāca tās satvert, apveltīdams mani ar neticami žilbinošu un mīļu smaidu.

- Piedod, ka nokavēju, bet man bija svarīgs iemesls, – viltīgi smaidot, viņš atteica un pašķielēja uz Edvardu, kurš tikko manāmi papurināja galvu.

Puiša seju rotāja apburošs un satriecošs smaids, kas tikai uz mirkli aprāvās, kad satvēris manas rokas, viņš sajuta tajās auksto metālu. Palūkojies uz atslēgu, ko turēju rokā, Džeiks mazliet aizkaitināts palūkojās uz manu tēvu.

- Pasteidzies gan, ko?

Edvards tikai paraustija plecus.

- Nu nekas. Tagad ir mana kārta. – Džeiks apveltīja mani ar vēl vienu viltīgu smaidu un paņēma aiz rokas, lai vestu prom.

- Kas te notiek? Kur tu mani ved? – iedama viņam līdzi jautāju un uzmetu skatienu pārējiem. Viņi mums sekoja.

- Pasniegt tev savu dāvanu. Tā stāv aiz mājas, – viņš nevērīgā tonī attrauca un nebēdnīgi smaidīja.

Dāvana. Vēl viena. No Džeikoba. Viņš pats man bija kā vislielākā dāvana. Ko gan vēl viņš varētu man dot? Es apstājos un paliku kā zemē iemieta, kad mājas priekšā ieraudzīju koši sarkanu milzīga paskata Chevrolet pikapu. Džeikobs apstājās līdz ar mani un uzmetis man uzjautrinātu skatienu, piegaja pie automašīnas.

- Neskaties tā Nesij. Es zinu, cik ātri tev patīk pārvietoties, tāpēc pilnībā esmu pārbūvējis tā motoru un uzlabojs dizainu, – runājot viņš uzmeta zobgalīgu skatienu manai mātei. Dzirdēju aiz muguras daudzus skaļus smieklus. Tas laikam bija joks, kurš nebija domāts man. – Vai zināji, ka Bellai arī tāds bija? Tas bija lēns, bet šitais var sasniegt pat divsits kilometrsus stundā. Vai nav vareni? – turpinot runāt, Džeikobs paņēma no motora pārsega mazu melnu kastīti ar zilu lentu un nostājies man pretī pasniedza, atvērdams to. – Daudz laimes astoņpadsmitajā dzimšanas dienā, mazā!

Protams, kastītē bija automašīnas atslēgas.

Es nespēju noticēt visam, kas ar mani notika. Ko es tādu biju izdarījusi, lai būtu to visu pelnījusi? Aiz saviļņojuma nespēju pat parunāt tikai blenzu uz atvērto kastīti un jutu kā pār vaigiem sāk ritēt laimes asaras. Un tad jau es atrados lielās siltās rokās, kas viegli uzgūla maniem pleciem. Es kā tāda muļķe šņuksteju pie Džeika krūtīm. Mans pēkšņais jūtu uzplūdums viņu samulsināja un viņš neveikli pamīņājās uz vienas kājas.

– Ja būtu zinājis, ka tu tā reaģēsi, būtu tev uzdāvinājis kucēnu, – Džeikobs neveikli iesmējās.

Tas lika pasmaidīt arī man un notraukusi apkaunojošās asaras, es palūkojos pār plecu, kur vajadzēja atrsties pārējiem, bet viņi devās prom, smalkjūtīgi atstādami mūs divatā. Pacēlu skatienu un ielūkojo puiša lielajās, tumšajās, dziļajās acīs. Viss bija tik pasakaini, ka bija grūti tam noticēt.

Mēģināju runāt, bet vārdi bija kā iestrēguši rīklē. Es nespēju izdvest ne skaņu. Redzēdams, ar kādu sejas izteiksmi, es raugos viņā, Džeikobs atkal iesmējās.

- Tu varētu mani vienkārši noskūpstīt, – viņš ierosināja, cenšoties nesmieties, taču viņam tas slikti padevās.

Es sāku smieties līdz ar viņu un satvērusi Džeika plecus, pastiepos pirkstgalos, lai viņu aizsniegtu. Viņš satvēra manu vidukli un pacēla mani. Tas nebija skūpsts uz lūpam, par ko sapņotu ikviena astoņpadsimt gadus veca meitene. Mēs vēl bijām tikai draugi. 

- Paldies, Džeikob, – klusi sacīju, nolaizdama skatienu, kad viņš nolika mani atpakaļ uz zemes.

- Nav par ko, mazā, – viņš smaidot atteica.

Es norādīju uz mašīnu, sākdama iet tai tuvāk un viņš nāca man līdzi. – Vai tas ir tas, kādēļ pēdējā laikā tu tik maz biji kopā ar mani?

Džeikobs samiedza acis un lūpas izveidoja smīnu. Viņš neskatījās man acīs. – Nu, jā, – viņš novilka. – Vispār jau es biju domājis, ka Edvards nespēs noturēties un pačukstēs tev par manu dāvanu, bet gods kam gods, viņš turējās tīri labi.

Ak, tad redz kā! Man pat neienāca prātā tēvam pajautāt par Džeikoba prombūtni un vispār es savas talantīgās ģimenes spējas nekad neizmantoju.

Nu manās rokās bija divas atslēgas un es pat nezināju, ko ar tām iesākt. Man jau viss bija un materialās lietas nešķita pašas svarīgakās, bet tas bija viens no veidiem kā mana ģimene izrādīja savu mīlestību, tāpēc es tam vienkārši ļāvos un pasmaidīju.

- Tā jau izskatās daudz labāk, – Džeiks sacīja un smaidīja kopā ar mani. – Vai pavizināsimies?

Mana sejas izteikme atkal ieguva pārsteigtu skatienu. – Tagad? Traks esi? Alise mani nositīs, ja aizlavīšos pati no savas ballītes. Viņa tā pūlējās, lai viss būtu nevainojami. – Es iesmējos un sagrābu viņa roku. – Pacieties līdz rītam, kad visi būs prom. Tad brauksim tik tālu, cik vien varēsim tikt. – Sāku vilkt viņu atpakaļ pie pārējiem. – Nāc ar mani padejot.

Džeiks savilka neapmerinātu sejas izteiksmi. – Es labāk brauktu, – viņš rūca.

- Zinu, bet šodien izvēlos es.

Mēs neveikli mīņājāmies deju laukuma vidū, vismaz tā tas bija no Džeikoba puses, kamēr ap mums lidoja Emets ar Rozāliju un Džaspers ar Alisi. Drīz vien viņiem pievienojās arī citi pāri. Es redzēju kā negribīgi tēvam uz deju laukumu seko mamma, kura vēl joprojām nebija pārvarējusi savu nepatiku pret dejošanu. Tas lika man smieties.

Apkārtni bija ieskāvusi tumsa un tikai ar gaismiņām izrotātais dārzs spoži mirdzēja kā pērle. Manām acīm tā neko nespāja apslēpt tāpēc mēs ar Džeikobu, sadevušies rokās atstājām murdošo pūli un devāmies pastaigāties meža virzienā.

- Vai tu esi laimīga? – viņš man jautāja, kad bijām sasnieguši mežmalu un paraudzījāmies uz svinību vietu, kur kustējās cilvēku stāvi, skanēja jautras čalas un mūzika.

Es palūkojos uz puisi un uzsmaidīju viņa gaidošajam skatienam. – Es nevarētu būt vēl laimīgāka. Jūs visi pret mani izturaties tik labi, it kā es būtu kas īpašs.

- Tu esi īpaša, – Džeiks tūlīt iesaucās.

- Jā, bet es taču neesmu izdarījusi neko tādu, lai būtu to visu pelnījusi.

- Nesij? – Džeikoba smaids nozuda un viņš paraudzījās manī nopietnu skatienu. – Tu esi izdarījusi daudz vairak nekā mēs visi no tevis gaidījām. Tu mūs izglābi.

- Vispār jau tur lieli nopelni ir mammai.

- Tik pat lieli kā tavējie, – viņš nerimās un atkal iesmējās.  Mēs lūkojāmies uz mirdzošo svinību vietu un tad Džeikobs pieliecās un noskūpstīja manu pieri. – Vēlreiz, daudz laimes dzimšanas dienā, Nesij… Pēdējā. – Viņš smīnēja.

- Mēs jau tik un tā varam svinēt, – iebildu.

- Nu jā, bet tu vairs nekad nekļūsi vecāka.

Tas gan bija tiesa. Es mūžam palikšu astoņadsmit gadus veca.

Es pasmējos. – Ja nebeigsi pārvērsties par vilku, tu savu astoņpadsmito dzimšanas dienu nepiedzīvosi nekad.

Viņš domīgi paraudzījās manī. – Ja tu esi mūžīgi jauna, arī es tāds vēlos būt. Diez vai es tev patiktu vecs un līks un sakrunkojies, – Džeikobs smējās.

Saviebos, mēģinot iztēloties, kāds viņš varētu izskatīties gados septiņdesmit un pielikusi savu roku viņā kaklam, parādīju Džeika domās savu iztēloto ainu.

Viņš savilka seju telotā riebumā un atgaiņāja manu roku. – Izbeidz, Nesij! Tas ir baisi!

Es nevaldāmi smējos.

Stefanijas Meieres četru „Krēslas” sāgas grāmatu turpinajuma manā versijā 1. daļas beigas

PATEICĪBAS

  Izsaku milzīgu pateicību Twilight Town mājas lapas veidotājai Niivei par uzticību. Paldies, ka pagodināji mani publicējot savā mājas lapā manu darbu.

 Milzīgu pateicību esmu parādā arī visām tām meitenēm, kas lasīja, atbalstīja un izteica komentārus, pamudinot censties, lai stāstiņš būtu vēl labāks.

 Sakot Jums visiem sirsnīgu PALDIES, ar cieņu, Gunita.

35 komentāri

  • Gunita teica:

    Pilnīgi piekrītu Niive – 2 daļas tapšana nav apspriežama, jo man jau galvā ir ideja kā viss varētu norisināties tālāk un ja runājam par to, ka es varētu uzrakstīt darbu, kas nav saistīts ar Krēslu, tad varu sacīt, ka arī tajā virzienā jau esmu padomājusi un šāds darbs varētu tapt.

  • Gi-Ja teica:

    Ex, kopumā bija lieliski :)
    Paldies, Tev, Gunit :)

  • kiziite teica:

    Burvīgs nobeigums…. :)
    Izskatās, ka turpinājums varētu būt tik pat labs…
    Nu ko..gaidīsim..
    Un tomēr visi Voltūri nemira? :(

  • TAņīītēēē^^ teica:

    Paldiesiņš Gunit! tas bija vnk satriecoši!!

  • Gunita teica:

    Neraizējies kiziite. Vēl jau nekas nav beidzies. 2 daļai arī jāpataupa kādi nieciņi, turklāt vienā paņēmienā iznīcināt tik varenu dzimtu būtu drusciņ par strauju.

  • Gunita teica:

    Paldies, ka komentējāt un uzmundrinājāt. Tagad strādāšu pie nākamās daļas un ceru, ka tā sanāks pat vēl labāka.

  • Dita teica:

    Paldies, Gunit! Šis stāsts bija ideāls! :)
    Ceru, ka tev drīz būs kāds jauns stāstiņš, kas aizrauj tā pat kā šis.:))

  • fox teica:

    nu cīņa kopumā sarežģīta, bet wow! Kāds prieks par Renezmi! un ņemot vērā prologu par Renezmi, sķiet tas būs vēl labāks! mani nepamet doma ka atlikušõs Voltūrus esi pataupījusi Renezmes pieagušajai versijai, kur viņa varētu pielietot visu savu spēku un godību :)
    un kopumā paldies Gunit tev par jauko fantāziju! :)

  • Euphoria teica:

    Gunita,

    Paldies par burvīgo stāstu…aizraujoši…:)

  • chirkainaa teica:

    super, paldies par aizraujosho staastu.. tiesaam patika, un tapat ka citi nepacietiigi gaidisu 2 dalu ;) ta tik tureet :) )

  • Nikucis teica:

    Super.Gan jau otrajā daļā atlikušie Voltūri bik nervus pabojās.Es tik priecāšos par Āro piebeigšanu :D Renezme viņiem vēl velnu parādīs :D
    Liels paldies Gunita :)

  • rinalds teica:

    Vai varat atsūtīt visu stāstu?

    Uz E-pastu lost3@inbox.lv

    Paldies!

  • Nikola teica:

    Milzīgs paldies Gunita par pasaikaino darbu.
    Tāpat kā pārējie gaidīšu 2. daļu.

  • caluks teica:

    Vienkārši fantastiski…:*

  • Gunita teica:

    Paldies arī jums visiem. Es centīšos, lai arī 2 daļa būtu laba.

  • vampiriņš :D teica:

    Noliecu galvu autores priekšā! ;)
    Varens darbs, tiešām fantastiski!
    Un liels paldies, ka liki mūsu sirdīm, vismaz pāris reizes nedēļā, sisties ātrāk un izbēgt no ikdienišķām raizēm un steigas uz dažām minūtēm… :)
    Un ar nepacietību gaidu 2. daļu. Izklausās ka tā būs pat vēl aizraujošāka par šo (lai gan nezinu vai tas ir iespējams) :D

  • Talassa teica:

    vakar līdz 1:00 naktī lasīju nodaļu pēc nodaļas. Epilogam gan nepietika spēka un to piebeidzu tiko. ja daudziem te nebija pacietības gaidīt nākošo nodaļu, tad man bija tā laime lasīt visu uzreiz.
    PALDIES!!! stāsts bija satriecošs. Laikā, kad grāmatas izlasītas un filma vēl tik ilgi jāgaida, bija patiesa laime gremdēties atkal Krēslas pasaulē!!! :)

  • GIGE teica:

    Sveiki! Paldies autorei ;) Vai ir iespējams atsūtīt uz @ visas nodaļas? Ja ir iespējams mans @ g.d@inbox.lv. Paldies ;)

  • evitucis teica:

    fantastisks stāsts!!! :)
    NEVARU sagaidīt 2.daļu.
    ceru ka tā būs vēl aizraujošāka par šo.
    tikai es nezinu vai tas vēl ir iespējams.

  • Gunita teica:

    Piedodiet, ka man jūs jāapbēdina, bet savu darbiņu uz e-pastiem es nesūtu, lai nesanāktu tā, ka pēc tam kāds to publicē kā savējo. Darbā ir ieguldīts diezgan daudz laika un enerģijas, nemaz nerunājot par nerviem, kas uzdod, kad kaut kas nesanāk kā ieplānots, tāpēc, lūdzu, piedodiet. Darbiņš pieejams tikai jau iesieta veidā.

  • Bello teica:

    Tiešām esmu ļoti izbrīnīta ka Tev Gunit tik labi sanāk!
    Es lasu un pec izlasisanas vien nevar sagaidit nakamo dalu!
    Un kad tad taps nākapā daļa?? Gaidu ar lielu nepacietību! :)

  • Gunita teica:

    Paldies, Bello. Nu tas diemžēl nebūs tik drīz. Lai kaut ko tādu uzrakstītu, vajag diezgan daudz laika un vasarā man tā ir ļoti maz, ko varu veltīt savai mīļākajai nodarbei – rakstīšanai. Varu droši apgalvot vienīgi to, ka 2. daļa tiks uzrakstīta, kad tas būs – nevaru apsolīt.

  • krokodilnja teica:

    noteikti vajkag turpinajumu tikai butu labak no bellas vai edvarda skata punkta:):):);):D:D:D:*:*:*:*:*

  • Gunita teica:

    Piedod, krokodilnja, bet 2. daļa būs no Renezmes skata punkta, jo darbā nepieciešams atklāt par galveno tēlu ko jaunu vēl nebijušu un manuprāt par Bella jau viss ir pateikts. Edvards ir diezgan sarežģīts tēls un viņā es tik ļoti neesmu iedziļināties, lai rakstītu no viņa skatījuma.

  • Signe teica:

    Paliigaa, Niive, kur palikusas 18. un 19.nodalas??!
    Vai man vistas aklums piemeties, un taas nodalas kaut kur ir, bet es neredzu??

  • Signe teica:

    Nu redz, tagad man ir viss Gunitas lieliskais staasts – izdrukaats un smuki ievaakots – par prieku man un manai lielajai meitai. Mazaa paaugsies, arii lasiis. Paldies par so iespeeju.

  • Bello teica:

    Kād būs nākamā daļa tik satriecoš staāsts ka nevar sagaidīt!! :)

  • Gunita teica:

    Vai! Uz to gan Bello, nevaru atbildēt. Otrā daļa vēl ir tikai sākta rakstīt.

  • Dita teica:

    Gunita, tad kad ir uzrakstītas kaut vai 5 nodaļas, ieliec lūdzu.

  • Gunita teica:

    Atbildot uz tavu komentāru Dita: pagājušajā reizē es ieliku savu stāstiņu, kad tas bija uzrakstīts līdz pusei un tā kā daudzi vēlējās lasīt turpinājumus bez lieliem pārtraukumiem, es steidzos un ne viss sanāca tik labi kā varētu, tāpēc šoreiz esmu nolēmusi darbu uzrakstīt un tikai tad piedāvāt Niivei publicēšanai, bet tad jau redzēs. Varbūt arī ātrāk :)

  • Kate... teica:

    Superīgs darbiņš ,Gunita.Tev patiešām ir ļoti,ļoti liels talants. :)

    Otrajā daļā vairāk gribētu Bellas un Edvarda attiecības. ;)

  • dAINA teica:

    Tā kā neesmu fanu klubā, biju izbrīnīta par publicējumu “Laimes asaras”. Sāku meklēt, vai tiešām Stefānijas kundze raksta vēl turpinājumu pēc “Rītausmas”?Atradu vēl citas daļas un ar lielu interesi izlasīju. Tiešām iespaidīgi! Un Stefānijas stilā, labā latviešu valodā.Paldies, Gunita, par to pirmo daļu.Bet par turpinājumu… Nu kāpēc vajag kā dzīvē- nekas nav mūžīgs, un jau S.Undsete savā “Kristīnē Lavransa meitā” raksta, “ka visas ugunis reiz izdeg…”.Gribējās pasaku ar laimīgām beigām.

  • LIVA teica:

    Caw. Zinat? es vairāk nevaru nociesties, tāpēc gribu pajautāt kad būs pieejama stāsta otrā daļa? :) Gaidu ar nepacietību… vēl aizvien :D

  • Maza teica:

    vnk superīgs stāsts *love
    nevareju beigt vien lasit un lasit :*
    paldies tev :*
    gaidīšu turpinājumu :*

  • Elza teica:

    Es varētu rakstīt daudz un gari, bet pateikšu īsi – paldies. Es nezinu, kā lai pasaka vairāk vārdos.
    Šodiena un vakardiena pagāja transā. Es sēdēju augšā līdz pusdiviem, lai tikai pabeigtu lasīt vienu daļu.
    Es pie vienas daļas jau to pateicu, bet atkārtošu vēlreiz – Tev ir apbrīnojams talants. Tu liki man aizmirst, ka nelasu Meieres darbu…
    Paldies.

    Elza.

Komentēt

(Spamcheck Enabled)