Galerija
carlijs_bjulijs1 155332304PB00001_Premiere_O normal_001 Robert Pattinson 37436822 kris_tay_sweden_16 5 people23 kristen-taylor-062110-4
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Dienas vidus. 23. nodaļa

23. IZMISUMS

 Tas nepateicīgais suns. Nodevējs. Kā viņš uzdrošinājās atgriezties un pakļaut nāvei manu meitu? Kā es varēju viņam uzticēties? Man vajadzēja lūgt Čārlijam un Renē ņemt Nesiju līdzi uz Floridu. Tur viņa būtu lielākā drošībā.

Ak, mana mazā, skaistā meitiņa. Mans labākais draugs. Nu arī viņi bija pakļauti nāvei tāpat kā mēs. Nevienam no mums nebūs lemts dzīvot tālāk. Kāpēc? Kāpēc visam tā vajadzēja beigties? Vai tad es nebiju jau gana cietusi? Diezgan asaru un asiņu lējusi… 

Tas bija viss, kas man palicis – divi svarīgākie cilvēki pasaulē, kuru dēļ es gatavojos mirt. Un tagad viņus no mums šķīra ienaidnieku rinda.

Tie palūkojās viņos, kad vilks strauji nobremzēja, saceļot sniega vērpetes ap sevi. Dusmām un izmisumam mijoties, es aizlidināju daļu sava vairoga, lai viņus apsegtu. Tas viegli pakļāvās manām vēlmēm, atdaloties no mums un pieņemot jaunu formu. Džeina pasmaidīja vēl negantāk kā iepriekš, apjaušot, ka šī ir viņas otrā iespēja atriebties. Kaijus paraudzījās uz Džeikobu un Nesiju un tad uz mani un Edvardu, novērtēdams radušos situāciju.

- Viņi uzbruks Džeikam un Nesijai! – Edvards iekliedzās un metās uz viņu pusi. Es viņam sekoju.

Fēlikss ierēcas, dodoties uzbrukumā manam draugam un meitai. Atskanēja krakšķis, zem viņa kājām sakustoties sniegam un paveroties plaisai ledū. Tas lika Fēliksam atlēkt atpakaļ. Džeiks ierūcās, plati iepletis priekškājas un noliecis galvu, gatavojoties aizsardzībai. Nesija bija ieķērusies vilka biezajā kažokā, lai noturētos. Kārlails, Emets, Džaspers, Elesars, Sems, Džareds, Lea un Ambrijs jau skrēja vienā rindā ar mani un Edvardu, lai izlauztu ceļu pie viņiem. Pārējie palika mums aizmugurē, jo Voltūru spēki bija visapkārt un tie reizē uzbruka no visam pusēm. Mums bija jāaizsargājas visos iespējamajos virzienos, tāpēc bijām izretojušies aplī, lai spētu pretoties. Es sacirtu zobus, kad mūsu spēki jau atkal sajaucās ar ienaidniekiem un noturēt vairogu kļuva grūtāk. Šoreiz man nebija iespējas palikt malā. Man bija jācīnās arī fiziski. Īsajā mirklī, kas bija nepieciešams, lai sasniegtu pretinieku, es apdomāju savu rīcību, labi zinot, ka cīnoties zaudēšu vairoga spēku un vairs nespēšu nosegt visus. Man nebija izvēles.

Un tad es vairs nebiju viena. Vampīrs ar slāpēs degoši melnām acīm uzlūkoja mani kā lielāko balvu. Atņirdzis zobus, viņš pat pasmīnēja. Izskatījās, ka viņš tā vien gaida, kad varēs mani sadalīt gabalos. Viņa rokas sažņaudzās dūrēs un no krūtīm izlauzās nevaldāms uzvaras sauciens, kad tas skrēja man pretī. Es jau sagatavojos palēkties, kad viņš šo kustību izdarīja pirmais. Slepkava notrieca mani zemē, uzkrizdams virsū un aizsitot elpu. Tas iespieda mani sniegā un neļāva piecelties. Ar vienu roku sagrābis manu stilbu, bet ar otru, plauktu, viņš pielēca kājās un pacēla mani līdzi horizontālā stāvokli. Vampīrs sāka mani gaisā griezt un tad atlaida. Mans augums aizlidoja vairākus metrus tālu, taču es paspēju sagatavoties un piezemējos uz kājām. Pretinieks jau atradās man līdzās. Viņam izdevās sagrābt manu roku, bet tvēriens nebija ciešs un es izrāvusies, satvēru viņējo un pārlidināju sev pāri. Viņš veikli piezemējās uz kājām un atspērās lēcienam. Es darīju tāpat un mēs gaisā saķērāmies. Krītot, ar vienu roku biju ieķērusies viņa gaišajos matos, bet ar otru sagrābusi kaklu, cenšoties noraut galvu. Tas bija labākais un ātrākais veids kā padarīt pretinieku nekaitīgu, taču viņš  atspiedās pret manām krūtīm, spēcīgi pagrūzdams mani prom no sevis.

Sapratusi, ka ar godīgiem paņēmieniem neizdosies viņu uzveikt, brīdī, kad mans sāncensis devās jaunā uzbrukumā, es izlikos, ka gatavojos bēgt. Vampīrs aizskāra manu plecu un parāva atpakaļ. Es izmantoju viņa spēku, noliekdamās zem viņa rokas un izslīdēdama no tvēriena. Nokļuvusi viņam aiz muguras, apviju savu labo roku viņam ap kaklu un iespiedu vampīra galvu sev padusē, liekot pretiniekam atliekties. Vienlaikus ar kreiso roku satvēru un parāvu pretējā virzienā viņa kreiso plecu.

Es nebiju slepkava, tā bija nepieciešamība. Gluži tāpat kā Kārlails bija atmetis žēlsirdību, lai pasargātu savējos, es atslēdzu prātu, ļaujot darboties instinktam.

Atskanēja krakšķis un vampīrs ievaidējās. Viņš centās aizsniegt manu galvu. Iespēru viņam pa kāju. Pretinieks sagrīļojās un nokrita uz ceļiem. No visa spēka parāvu viņa galvu uz augšu. Krakšķēdama, viņa seja un kakls sasprēgāja, līdz es sajutu, kā pie manas plaukstas veidojas plaisa. Un tad manās rokās palika tikai vampīra galva. Viņa ķermenis joprojām atradās tādā pašā stāvoklī un rokas mētājās uz visām pusēm, cenšoties mani aizsniegt. Es tam iespēru un ķermenis nogāzās zemē, bet turpināja kustēties. Atminoties kā Emets sadalīja vampīru gabalos, es sāku atraut tā locekļus un visbeidzot pārlauzu upura ķermeni uz pusēm. Tas nebija viegli un prasīja gana daudz pūļu, taču man izdevās to paveikt.

Man nevajadzēja būt pārsteigtai, ka tā noticis un es tāda arī nebiju, bet nespēju apslēpt šausmas, kad aptvēru, ka mans vairogs sedz vairs tikai tuvāk esošos. Tie, kuri bija pakļauti Džeinas un Aleksa uzbrukumam, sāpēs un nejūtībā ieslīguši, bija rīcībnespējīgi. Smagi un saraustīti elpodama, mēģināju atgūt zaudēto. Zināju, ka to spēšu, ja atgūšu kontroli pār sevi, bet tam nebija laika. Visapkārt norisa cīņa. Mūsējie zaudēja.

Eftona ietekmēti, mūsu jaundzimušie plēsās savā starpā, Safrina saļima sniegā un tika ielenkta. Es šausmās vēroju, kā sarkanā krāsa atkāpjas no Rendala un viņš satvēris abām rokām galvu, sāpēs iekliedzās. Megija bēga, no vajātāja, kas centās viņu sagrābt. Viņam izdevās satvert meiteni aiz matiem un paraut atpakaļ. Viņa iekliedzās un krita atpakaļ. Uzbrucējs, kurš turēja rokā viņas sprogainos matus, pacēla aiz tiem meiteni un sagrāba viņas kaklu.

Tajā visā ar lielu interesi un prieku noskatījās Voltūri. Āro tīksminājās par grandiozo karu, kas norisa viņa acu priekšā. Viņš droši vien nekad neko tādu nebija redzējis, jo nekad nebija sastapis kādu, kas spēja pretoties viņa gvardes spējām. Tādējādi nekāda cīņa ar pretiniekiem nevarēja notikt, jo viņi tos uzreiz padarīja rīcībnespējīgus. Bet šoreiz tā nebija. Mēs pretojāmies. Kaijus līksmoja ik reizi, kad kāds no mums tika sarauts gabalos vai sakropļots. Markus bija vienīgais, kurš par redzēto nepriecājās, bet arī neizskatījās apbēdināts, ka tiek nogalināti vampīri. Aiz viņiem kā ēnas, drudžaini un satraukti mīņājās sievas. Viņas sačukstējās un pārmija skatienus, vērodamas slepkavniecisko ainu.

Šausmās un bezspēcībā slīkdama, es pamanīju to visu īsajā mirklī, ko atļāvos uzmest Voltūriem.

- Mammu! – izmisušā balsī mani sauca mana meita.

Apmetos uz papēža, lai palūkotos uz viņu. Nesija joprojām atradās Džeika mugurā un skatījās manī lielām, baiļpilnām acīm. Redzēdams, ka mēs zaudējam, sarkanbrūnais vilks metās pie mums. Es iekliedzos, kad viņš pietuvojās ienaidnieku rindai, kas neļāva mūsu spēkiem izrauties, un lēca. Grasījos aizvērt acis, lai neredzētu kā viņi mirst, taču Džeikobs kā sacīkšu zirgs un Renezme kā žokejs viņa mugurā, uzlēca vairākus metrus augstu, pārlidodami tiem pāri. Tik pat veikli piezemējies, Džeiks skrēja pie manis un kad starp mums bija atlikuši aptuveni desmit metri, Renezme no vilka muguras lēca uz mani. Es papletu rokas, uzķerdama meitu.

Pašā elles vidū ar dārgāko, kas man pieder pie savām krūtīm. Nē. Tādu nāvi es nebiju iedomājusies.

Tai brīdī piepeši viss mainījās. Bālā sarkanā krāsa manā vairogā pārtapa koncentrēti violetā tonī un ieskāva mūsu visu spēkus. Zem tā katra man pazīstamā vampīra gaisma it kā iedegās spožāka un kļuva mirdzoša. Spēju tajā izšķirt katra apveidu un pielāgot to ikviena kustībām, lai pasargātu.

Tas bija kaut kas neticams, nepārspējams. Es jutos neuzvarama. Atceroties, kā uz kraujas biju sargājusi mūs ar Nesiju un Džeiku, kad vairogs bija pakļāvies katrai manai vēlmei, tagad tas it kā lasīja manas domas un darīja to ko vēlējos, pirms vēl pati biju to sapratusi.

Es pārsteigumā noelsos un paraudzījos uz Renezmi, piepešā apjausmā sapratusi, ka tā neesmu es. Tā ir viņa. Gluži tāpat kā pēc beisbola spēles Nesija bija iedarbojusies uz Edvarda domām, ļaujot arī mums tās ieraudzīt, viņa iedarbojās uz mani, padarot manu vairogu neiedomājami spēcīgu. Atceroties visas tās reizes, kad tas jau bija noticis, es apjautu, ka allaž biju pieskārusies Renezmei. Kad stāvējām blakām uz kraujas un noturēt vairogu ap vilku likās pavisam vienkārši, kad sadursmes brīdī, stāvot pretī jaundzimušajiem varēju to viegli sadalīt, nosedzot mūs visus un tad, kad Džaspera spējas nevarēja izlauzties tam cauri, lai nomierinātu Ralfa satrauktos piekritējus. Kāpēc es uzreiz to neiedomājos? Bailes par draudošo karu un vēlēšanās, lai vecāki pēc iespējas ātrāk dodas prom, nebija ļāvušas man saskatīt to, kas bija acīm redzams. Safrina bija sacījusi, ka Nesijā ir kaut kas no abiem vecākiem un te nu bija mana un meitas saikne. Mēs kopā spējām radīt kaut ko fantastisku. Tikai tā nebija saikne. Mēs fiziski bijām viens vesels. Es jutu kā vairogā pulsē viņas spēks līdzās manējam. Es spēju sajust viņas emocijas, kad mazā jautājoši paraudzījās manī jūtot to pašu. Viņas vīzijas tagad šķita nākam arī no manis. Tās nerādījās manu acu priekša, bet gan norisa manā galvā. Un tad es sapratu vēl kaut ko. Mēs abas domājām vienas domas. Man ienāca prātā, ka līdzīgi droši vien jūtas vilki, kad viņu prāts darbojas kā viens veselums.

Tas bija reizē dīvaini un patīkami.

Meita raudzījās man pretī un mēs sapratām, ka tas mums ir pa spēkam. Kaut arī bailes par Nesijas drošību joprojām plosīja manu sirdi, es biju neizsakāmi pateicīga, ka viņa bija ar mani tagad, kad viss izšķīrās. Kad manam vairogam bija tik liela nozīme un Renezme spēja dot to, ko nespēja neviens – aizsardzību, lai ļautu mūsējiem cīnīties.

Es biju lepna par viņu.

Mēs abas vērojām, kā atguvusi spēkus, Safrina padara aklus savus gūstītājus. Atkal spēdams kontrolēt savu ķermeni, Rendals ietriecās vēderā uzbrucējam, nogāžot to zemē. Mēs neredzējām kas notika ar visiem mūsu pusē esošajiem cīnītājiem, jo mūsu uzmanību piesaistīja Džeinas spiedzošais rūciens, kad viņa saprata, ka kārtējo reizi zaudējusi. Manam un viņas skatienam sastopoties, es pat spēju sajust uz vairoga viņas naidu, kad tas kā pātagas cirtieni atsitās neko neiespēdams. Man un Nesijai tie izlikās kā glāsti, kas maigi pieskaras vairoga sienai. Aleksa ložņājošā migla bija pilnīgi nekaitīga. Es jutu, ka tā Nesiju mazliet kutina. Meitene iesmējās. Edvarda satrauktais un pārsteigtais skatiens sastapās ar manējo, saprotot, ka es atkal spēju mūs pasargāt. Viņš nebija vienīgais, kurš kaujas karstumā uzmeta mums ar Renezmi jautājošus skatienus. Safrina mums uzsmaidīja. Bendžamins bija te pat netālu un rotaļājās ar kāda vampīra dusmām, nemitīgi radot jaunas un aizverot jau esošās plaisas ledū, tādējādi liekot pretiniekam nemitīgi pārvietoties. Tas pat liktos smieklīgi, ja vien visapkārt nenorisinātos karš.

Sajutu kā zem vairoga no jauna iedarbojas Safrinas, Malika un Džaspera spējas. Mans un Renezmes radītais spēks bija kļuvis tik liels, ka viss, kas atradās aiz vairoga, nevarēja tikt iekšā, bet tas, kas atradās zem tā, netika ārā. Lai mūsējo spējas sasniegtu ienaidnieka spēkus, man vajadzēja atbīdīt vairogu, taču tas nozīmētu mūsu bojāeju, tāpēc nolēmu pamēģināt ko citu. Paraudzījos uz Nesiju un viņa manā galvā izteica piekrišanu. Saglabājot vairogu tik pat spēcīgu kā līdz šim, mēs mēģinājām to padarīt cauri ejamu tikai no vienas puses. No iekšienes uz āru, dodot vampīriem ar īpašajām spējām piekļūšanu izraudzītajiem mērķiem. Mēs uz to tik ļoti koncentrējušās, ka elpa kļuva smaga un saraustīta. Bet tas nostrādāja.

Tagad mums ar Nesiju bija vairāk jānopūlas, lai to saglabātu, taču tas mūs nepadarīja vājākas.

Es mierinoši noglāstīju meitiņas roku un pateicībā uzsmaidīju viņai. Savās domās, kas tagad bija arī manējās, viņa mani mierināja, ka ar viņu viss ir kārtībā. Kopš brīža, kad sadzirdēju tuvojamies Džeikobu un Renezmi, bija pagājušas ne vairak kā dažas sekundes, kuru laikā jau bija noticis tik daudz kas.

- Viņa ir kļuvusi vēl spēcīgāka, – dzirdēju ieskanamies dobju balsi un palūkojos tās virzienā, lai redzētu, kam tā pieder. Eftons stāvēja tieši blakus Āro un lūkojās manī un Nesijā. Viņa kreisās rokas locītava atradās Āro labajā rokā. Viņš sniedza senajam vampīram pārskatu par nu pat notikušo.

Āro strauji atlaida viņa roku. – Vai redziet, mani mīļie? – viņš uzsauca saviem padotajiem. – Mūsu pretinieki ir kļuvuši stiprāki kā jebkad, – un pavērsis rādītājpirkstu pret Renezmi, iekliedzās: – Pat bērns! Tomēr arī mēs esam stipri un nepadosimies.

- Viņi ir drauds mūsu eksistencei, kas ir nekavējoties jāiznīcina, – Kaijus pievienojās.

Izvalbītām acīm un sakostiem zobiem, uz priekšu noliekusies, Džeina bija gatava mesties man pie rīkles. Es sarāvos, piespiezdama sev klāt meitiņu un sastapos ar četriem vampīriem, no kuriem trīs bija jaundzimušie. Tie tuvojās mums no visām pusēm. Pēdējais bija Eftons. Viņš tos vadīja uzbrukumā pret mums, pats palikdams nedaudz aizmugurē. Tajā pašā brīdī viņiem ceļu aizšķērsoja Džeiks. Edvards vienā acu mirklī pārlidoja, pārvarēdams attālumu, kas šķīra mūs un jau atradās blakus vilkam. Četriem vampīriem vēdekļa veidā tuvojoties no priekšpuses, Edvards paspēra dažus nelielus soļus atpakaļ, lai būtu mums tuvāk.

- Eftons šobrīd tevi uzskata par stratēģiski svarīgāko objektu, – nepagriezies pret mums, Edvards man sacīja.

Eftons uz to pasmaidīja un viņi vienlaicīgi uzbruka. Džeiks spēji trieca vienu no pretiniekiem pret sniegoto ledu, no tā ķermeņa atdaloties lielākajai daļai rumpja un metās pie rīkles otrajam, pārtverdams to pusceļā pie mums ar Nesiju. Edvards bija sagrābis trešo no jaundzimušajiem un noplēsa tam gabalu ķermeņa. No vampīra pavērtās mutes izlauzās agonijas kliedziens, bet Edvarda rokas nerimās ne uz mirkli. Viņš spējās dusmās plēsa pretinieku gabalos ar mehāniskām un gadsimtiem ilgi zināmām kustībām. Redzēdams mirstam jaundzimušos, Eftons pats metās virsū vilkam, kurš bija satvēris mutē slepkavas galvu un sakozdams zobus, sašķaidīja to.

Džeiks ierēcās, kad vampīrs viņam uzklupa, ietriekdams mugurā dūri. Mēs ar Nesiju reizē ievaidējāmies. Edvardam izdevās aizķert Eftonu aiz garā apmetņa. Viņš to parāva. Audums saplīsa, palikdams Edvardam rokā. Eftons apsviedās pret viņu un ierūcās. Nez no kurienes uzradās Džaspers un abām rokām sagrāba viņa kaklu, paceldams uz augšu. Eftons ar strauju kustību trieca dūri pret Džaspera galvu, kurš pamanījās laikā pieliekties un Eftona roka nošalca gaisā, neradot nekādus postījumus. Tomēr tas bija devis iespēju Eftonam atbrīvoties. Viņi abi sāka riņķot viens ap otru, izrādot agresivitāti, kas izpaudās zobu saciršanā un dūru vicināšana.

Kamēr Džeikobs un Edvards cīnījās katrs ar savu pretinieku, pēdējais no jaundzimušajiem, kuru Džeiks bija sakropļojis, redzēdams kā cīņā tiek ierauti viņa biedri, palūkojās uz mani un bērnu manās rokās, ļauni pasmaidīdams, ka vieglākais palicis viņam. Aiz tā muguras es tikai īsu acu mirkli paspēju saskatīt kā Edvards ielec sava pretinieka krūtīs abām plaukstām saspiezdams tā galvu kā māla trauku, kura lauskas sašķīda un pabira uz visām pusēm. Atspēries pret vēl kājās stāvošā un bez galvas palikušā upura ķermeni, Edvards lidoja uz vampīru, kurš tīksminājās mūsu priekšā un ietriecās tā mugurā, abiem nokrītot zemē. Saķērušies kopā, tie aizvēlās pa sniegu, caur kura radīto miglu es varēju saskatīt tikai rokas, kas gaisā svelpdamas, kapāja ienaidnieka ķermeni, bet man nebija ne jausmas, kura rokas tās bija, tāpēc pārbijusies un izmisusi noskatījos, kā uz dzīvību un nāvi cīnās mans vīrs un labākais draugs.

Aptuveni piecu metru attālumā no viņu cīņas vietas, saķērušies, Džaspers un Eftons locījās un raustījās, nevienam negūstot uzvaru. Viņu cīņa bija nežēlīga, lai gan no malas vairāk līdzinājās laušanās sacensībām, kur kļūdīties nozīmēja zaudēt daļu ķermeņa. Es manīju, ka Eftonam trūkst gabala no vaiga un kreisā kāja izskatījās pavisam jokaina. Par laimi Džaspers nebija cietis.

Sarkanbrūnais vilks bija pamanījies sagrābt zobos sava pretinieka roku un to purināja, mētādams pa gaisu. Sāpēs kliegdams, jaundzimušais raustījās, ar otru roku mēģinot vilkacim iesist pa plecu. Manas acis šaudījās, cenšoties izsekot visas trīs cīņas vienlaicīgi un pār lūpām nāca kārtējais šausmu kliedziens, redzot kā Edvards palecas pēdējā brīdī, neļaujot sevi satvert. Viņš uz brīdi bija zaudējis modrību, lai palūkotos uz mani un meitu. Tas viņam varēja dārgi maksāt. Džeikobam bija izdevies sakropļot savu jaundzimušo, un tagad viņš centās to piebeigt pavisam, bet vampīrs sīvi pretojās. Viņš lēca un virpuļoja starp vilka kājām, neļaujot sevi vēlreiz sagrābt zobos un kad Džeikam izdevās viņu pasist ar ķepu un nogāzt zemē, tas sāka spert vilkam ik reizi, kad viņš pietuvojās. Vilks apmeta ap viņu vairākus lokus, gaidot izdevīgu brīdi, kamēr jaundzimušais rūca un šņāca viņa virzienā. Turpat, tikai dažu soļu attālumā no viņiem, Edvards riņķoja ap savu pretinieku.

Tās ne tuvu nebija vienīgās cīņas, ko manas un Nesijas acis vienlaikus skatīja tajos mokošajos šausmu mirkļos, ko mēs pavadījām turot vairogu ap savējiem un cerot, ka paveiksies izdzīvot. Izmisumam mijoties ar bailēm, mēs jutām arī katra, zem vairoga esošā vampīra un vilka, personiskās emocijas, kad cīnoties par savu eksistenci, viņi cīnījās par taisnību.

Es nodrebēju līdz ar Nesiju, kad Fēlikss sagrāba Setu aiz skausta un atrāva no vampīra, kuru viņš tobrīd plosīja. Vilks aizlidoja labu gabalu atpakaļ, bet piezemējās uz kājām un tiklīdz tās skāra sniegu, sagatavojās lēcienam Fēliksa virzienā.

Vampīrs ļauni iesmējās. – Es to gaidīju jau sen, – viņš kliedza. – Man būs prieks tevi piebeigt.

Sets atgāza galvu un iegaudojās. Es nezināju, vai Nesija patiešām saprot vilku valodu, bet domās viņa man paskaidroja, ka arī Sets vēlas cīnīties ar Fēliksu.

Noriju indi, kas bija sakrājusies manā mutē, lai naids uz dusmas neaizmiglotu manu koncentrēšanos uz vairogu.

Sets metās lēcienā. Fēlikss sasvērās uz priekšu un kad vilks lidoja viņam virsū, ar visu spēku triecās pret vilka krūtīm. Sets sarāvās un pavisam klusi iesmilkstējās, nokrizdams sniegā uz muguras. Fēlikss jāteniski uzlēca viņam virsū un sagrāba vilka priekškājas. Sets ar pakaļkājām atspērās pret vampīra muguru, lai to nogrūstu nost, bet Fēlikss bija spēcīgs un iekrampējies vilka kažokā, pacēla uz augšu tā krūšu kurvi. No visa spēka viņš to trieca pret ledu. Atskanot dobjam krakšķim, no vilka rīkles izplūda gārdzoša skaņa. Seta augums nodrebēja un sastinga.

- Set! – Renezme iekliedzās un grasījās izlēkt no manām rokām. Es mēģināju meitu savaldīt, domās paskaidrojot, ka viņa nevar vilkam palīdzēt. Tāpat kā to nespēju es.

Ar sirdi plosošu kliedzienu Fēliksam mugurā uzlēca Helēna, kas pamanījusi, kas notiek, nespēja palikt malā. Šis pretinieks nebija Fēliksa pūļu vērts. Ar vienu vienīgu kustību viņš aizmeta meiteni pa gaisu un neveikli piezemējusies, viņa iekrita sniegā.

Ne es, ne Nesija, nespējām apvaldīt sāpju kliedzienu, kas drīzāk izklausījās pēc spiedziena, kad sapratām, ka Fēlikss ir norāvis Helēnai kāju. Tā joprojām atradās viņam rokā. Man aizcirtās elpa, kad zem vampīra melnā apmetņa baltais sniegs iekrāsojas koši sarkans.

Sets asiņoja.

Manā galvā nebija nevienas domas, nekādu sajūtu. Es pat nejutu sevi pašu, līdz mani atmodināja šaušalīgi baisas domas, kas nebija manējās. Saspringusi līdz pēdējam, Renemze lūkojās Fēliksā. Kaut arī viņa bija fiziski vāja, viņas prāts bija spējīgs iztēloties vampīru mirstam.

Kā vilciens, kas notriec uz sliedēm stāvošu cilvēku, Emets bez jebkādas skaņas, kas liecinātu par viņa klātbūtni, nogrūda Fēliksu no vilka ķermeņa. Es sadzirdēju klusu šņācienu, kas radās saplosītajās Seta krūtīs ieplūstot gaisam. Viņš bija dzīvs, tomēr smagi ievainots. Man nebija ne jausmas, cik ilgs laiks būs vajadzīgs, lai viņa ķermenis atjaunotos. Vilks bija neaizsargāts. Mēs ar Renezmi devāmies pie viņa. Mazā izlēca no manām rokām, paturēdama tikai manu plaukstu, un nometās viņam blakus. Viņa noglāstīja Seta galvu.

- Viss būs labi. Mēs nevienam neļausim tevi nogalināt, – viņa sacīja.

Es nespēju Setam palīdzēt nekā citādi, kā vien palikt viņa tuvumā un ja spēšu, aizsargāt viņu. Pretinieki šaudījās starp mūsu sabiedrotajiem un pagaidām nebija mūs ievērojuši. Paraudzījos virzienā, kur izšķirošajai cīņai gatavojās Emets un Fēlikss. Pēdējais aizmeta  vēl rokā esošo Helēnas kāju un pieplaka zemei, lai uzbruktu. Caur viņa sakostajiem zobiem izlauzās ņirdzīgi smiekli un acis dega līksmās gaidās. Fēliksam patika cīnīties ar sev līdzvērtīgiem pretiniekiem, par kādu nevarēja uzskatīt Helēnu, kas pierāpoja pie sakropļotā vilka un man par pārsteigumu, pieskārās viņa spalvai. Pieliekusies pie Seta auss, viņa čukstēja vilkam mierinošus vārdus.

Es to vēroju, vienlaikus pārdzīvodama visu zem vairoga esošo vampīru iespējamās emocijas, kas pulsēja manā prāta, virmoja caur manu ķermeni, radot īstu haosu un ne uz mirkli neatslābstot. Vairs nezināju kuras no tām ir manējā un kuras citu. Tās visas bija sajaukušās vienā veselumā. Es tās jutu tik pat spēcīgi kā viņi paši. Tikai tas, cik smagi cilājās manas krūti un nepatīkamā sajūta, kas neļāva plaušās brīvi ievilkt gaisu, liecināja, ka raudu.

Manu uzmanību abiem cīnītajiem pievērsa metāliski džinksti un šņācieni. Emets un Fēlikss raustīja un purināja viens otru, atrazdamies pavisam tuvu vienam no sārtiem. Viņu spēki bija diezgan līdzvērtīgi un abi tikai aizstāvējās. Neviens tieši neuzbruka, zinot, ka pretinieks to būs gaidījis. Viņi pārbaudīja viens otra spējas un veiklību. Man bija nojausma, ka viņi gaidīs, līdz kāds kļūdīsies, lai to izmantotu, taču Emets nebija tik pacietīgs un uzbruka. Fēlikss aizķēra viņu un notrieca zemē. Emets iespēra viņam pa kāju pirms uzbrucējs paspēja viņu sagrābt, taču tas neapturēja Fēliksu. Viņš noliecās pār Emetu. Pols tieši tobrīd lidoja viņiem pāri un norāva Fēliksam galvu. Pat bez tās vampīrs pielēca kājās un pagriezās pret vilku. Emets jau bija aiz viņa un ar spērienu ietrieca Fēliksa ķermeni degošajā sārtā. Liesmas aprija vampīra stāvu, bet tas pamanījās izlēkt no tā un degot traucās pāri laukumam uzskriedams virsū kādam no Voltūru armijas jaundzimušajiem, kurš tobrīd cīnījās ar kādu citu. Viņi abi nokrita zemē sadegdami dzīvi.

- Atpakaļ, Roza! – kaut kur man aiz muguras iekliedzās Alise. Es zibenīgi apsviedos skanas virzienā.

Džeina mēģināja izmantot manu vājuma mirkli, lai uzbruktu man fiziski. Tā kā viņas spējas pret mani un Renezmi bija bezspēcīgas, viņa bija nolēmusi mēģināt citādi. Rozālija to pamanījusi, šāvās viņai pretī, lai apturētu. Santjago, kas, acīm redzot, sargāja Džeinu, jo līdz šim bija atradies viņas tuvumā, ietriecās Rozālijas nevainojamajā augumā ar tik lielu spēku, ka abi aizslīdēja pa sniegoto klajumu, atstājot aiz sevis sniegā dziļu sliedi un tuvojās kādai no Bendžamina radītajām plaisām.

- Bendžamin! – Alise atkal iekliedzas, pievērsdamās vampīram, kurš stāvēja un lūkojās uz kādu citu pretinieku samiegtām acīm un gar sāniem nolaistām rokām, kas bija savilktas dūrēs.

Pat nepaskatījies uz notiekošo, viņš pacēla labo roku plaisas virzienā un tā ar troksni tūlīt aizvērās. 

Vēl slīdēdami, Rozālija un Santjago uzsāka cīņu. Plosīdamies un skrāpēdami viens otru, viņi sacēla ap sevi sniega mākoni, caur kuru neko nevarēja saredzēt līdz no tā iznira Roza, bet aiz viņas Santjago, žņaugdams viņu. Vistuvāk viņiem atradās Sems. Ticis galā ar savu upuri, viņš palūkojās uz abiem vampīriem un devās palīga Rozālijai. Slīdēdams un sastumdams sev priekšā veselu sniega kalnu, viņš no mugurpuses sagrāba Santjago, iekozdamies viņam sānos un atraudams no Rozas, kas sabruka uz ceļiem gārdzošiem elpas vilcieniem, cenšoties atgūties pēc smokošās sajūtas. Santjago lidojumā veikli piezemējās uz kājam un naidpilni paglūnējis uz vilku, pieplaka tik tuvu zemei, cik vien spēja. Sems izgāza krūtis, liekot piepildīt klajumu niknam rēcienam un izpurināja sniegu no melnā kažoka. Rozālija nekavējoties pielēca kājās un ieņēma vietu blakus vilkam. Abiem saskatoties, viņi viens otram uzsmaidīja. Katrs no savas puses, viņi tuvojās pretiniekam. Santjago ar skatienu centās izsekoja abu kustībām, kad tie mērķtiecīgi un apņēmīgi slīdēja viņam arvien tuvāk. Sadzirdēju viņa izmisušo nopūtu. Santjago pakāpās soli atpakaļ. Tad vēl vienu līdz piepeši viņš metās bēgt. Rozālija kā lode, svelpdama gaisā, aizšāvās viņam priekšā, nobloķējot ceļu. Tajā pašā mirklī, kas bija nepieciešams, lai Santjago apstātos, Sems uzlēca vampīram virsū, nogrūžot zemē un iekožoties tam skaustā. Santjago pamanījās satvert vilka priekškāju un paraut. Sems sašūpojās un krita uz sāniem. Rozālija pielidoja klāt un sagrābusi Santjago kāju, aizrāva viņu prom no vilka. Ar naidpilnu rūcienu viņa sakampa uzbrucēja plaukstu, kas sniedzās pēc viņas un meta pret ledu. Tas saplaisāja tāpat kā vampīra miesa. Tomēr Santjago ne tuvu nebija uzveikts. Viņš aizķēra Rozāliju, novelkot sev līdzās un no jauna sagrāba viņas kaklu. Sems jau bija pamanījies pielēkt kājās un steidzās pie viņiem. Ar nagiem iespiedis pretinieku sniegā, melnais vilks šņakstinādams zobus, mēģināja piekļūt viņa kaklam, taču vampīrs aizstāvējās ar dūrēm dauzīdams pa Sema sāniem. Rozālija aptvēra rokām upura galvu un apgrieza to uz otru pusi. Par abiem viņi pavisam viegli piebeidza Santjago, samezdami viņa ķermeņa daļas sārtā. No jauna uzvēdīja degoša vīraka smaka, kas nebija izplēnējusi visu šo laiku.

Edvarda straujā elpošana pievērsa manas acis viņam. Arī Nesija paraudzījās viņa un Džeika virzienā. Edvards aiz rokām turēja jaundzimušo. Garām skrienot, Džeikobs tam norāva galvu un abi pievērsās pēdējam. Sapratis, ka palicis viens, vampīrs metās bēgt, taču tālu netika. Zinādams katru viņa kustību, Edvards aizšķērsoja tam ceļu, un dzina atpakaļ pie Džeikoba, kurš viņu jau gaidīja. Nonācis tik labi sagatavotās lamatās, pretinieks padevās. Vilks negrasījās viņu žēlot, bet pirms mesties virsū, palūkojās Edvardā. Mana vīra dusmās sarauktā seja nekādi neliecināja, ka viņš velētos to saudzēt. Rūkdams, Džeiks saka mest lokus ap pārbiedēto vampīru, pienākdams arvien tuvāk.

- Tam nav laika, Džeik, – Edvards nepacietīgi nošņācās un ātri pieslīdējis pie jaundzimušā, norāva viņam galvu.

Džeiks pielēca viņam klāt un palīdzēja saplosīt upuri. To darot viņš domīgi nopētīja drauga seju. Varēju tikai iedomāties, ka šādu rīcību Džeikobs no Edvarda nebija gaidījis. Galu galā Edvards taču bija tas, kurš vienmēr izrādīja žēlsirdību un piedeva, bet laikam jau uzbrukums man bija iesējis viņā pārāk lielu naidu pret Voltūriem, lai šobrīd atļautos kādu žēlot.

Es palūkojos uz Nesiju. Visa viņas uzmanība atkal bija pievērsta smilškrāsas vilkam sev līdzās. Viņa klusi šņukstēja. Abas ar Helēnu, viņas glāstīja tā spalvu. Sniegs ap Setu bija iekrāsojies diezgan plašā lokā, taču nu jau es varēju saklausīt viņa sirdspukstus, kas kļuva aizvien spēcīgāki.

Palūkojos uz kaujas lauku, kurā mētājās vampīru miesas gabali un arī pa kādam asiņainam sniega pleķim. Starp tiem dega astoņi sārti, izplatīdami kodīgu smaku.

Džaspers vēl aizvien spēkojās ar Eftonu, tikai tagad tā bija kļuvusi par deju, kurā tie lēkāja viens ap otru un līdzīgi kā boksā, sita viens otram ar dūrēm, it kā meklējot pretinieka vājo vietu. Katrs dūres sitiens līdzinājās eksplozijai. Eftons guva pārsvaru un sita arvien vairāk, kad piepeši viņa kārtējam triecienam gaisā paceltā roka sastinga. Es pamanīju krietnā attālumā stāvam Maliku un tūlīt sapratu, kas noticis. Puisis bija pamatīgi koncentrējies, lai to paveiktu, tomēr viņa spēki bija par vājiem, lai paralizētu Eftonu ilgāk par sekundes desmitdaļu. Bet ar to pilnīgi pietika, lai Džaspers iztriektu savu roku cauri tā krūšu kurvim. Upuris saļima.

Palīdzēdams Džasperam, Maliks bija palicis neaizsargāts un nepamanīja, ka pašam draud briesmas. Viņu no aizmugures sagrāba četras spēcīgas rokas un rāva uz pretējām pusēm. Es šausmās iekliedzos, nespēdama darīt neko citu. Par vēlu. Maliks zaudēja vienu roku un tūlīt pat arī otru. Abi uzbrucēji metās viņu piebeigt. Viens no viņiem uz mirkli sastinga, taču nebija vairs Malika spēkos viņiem pretoties, līdz iesaistījās Tanja. Pamanījusi Maliku mirstam, viņa piesteidzās un sakampusi vienu no slepkavām, aizlidināja tālu projām. Otrs sagatavojās aizstāvēties. Viņa rokas saliecās un acīs liesmoja dusmas. Starp viņiem sniegā guļošais Maliks sakustējās. Tanja uzmeta viņam žēlu skatienu, ko izmantoja pretinieks, lai uzbruktu un saķērušies rokās, viņi sāka virpuļot pa laukumu. Maliks sāka celties kājas ar naidpilnu skatienu apveltīdams Tanjas pretinieku, kurš tajā brīdī sastinga. Vampīre uzlēca viņam virsū, triecienā pārlauzdama mugurkaulu. Tas nepatīkami nokrakšķēja un vampīrs iekliedzās ar šausmu izteiksmi sejā.

Redzēdama mirstam savu partneri, Čelsija metās prom. Viņai ceļu aizšķērsoja Pīters un Šarlote. Par abiem viņi vienā acu mirklī vampīri nogalināja. Kāds no Voltūru armijas vampīriem pamanīja Alisi un devās viņas virzienā, bet viņam jau sekoja vilks. Alise traucās abiem pretī un palēcās brīdī, kad slepkava papleta rokas, lai viņu sagrābtu, un pārlidoja pāri gan vampīram, gan vilkam, kurš uzklupa neaizsargātajai pretinieka mugurai. Alise graciozi piezemējās sniegā un palūkojusies atpakaļ, uzsmaidīja savam glābējam. Vilks atrēja klusus smieklus un turpināja plosīt savu upuri.

Man līdzās katrs savā pusē nostājās Edvards uz Džeikobs.

- Ar Setu viss būs labi. Viņš strauji atlabst, – Edvards mums visiem, kas atradās pie vilka guļošā ķermeņa, uzsauca. Ne Renezmi, ne Helēnu šie vārdi nenomierināja. Viņas turpināja maigi pieskarties vilka kažokam.

Paraudzījos uz savu vīru. Viņa acīs mijās bailes, satraukums un neziņa.

Viņš palūkojās uz mani un Džeiku. – Voltūri ir saniknoti. Viņiem vairs nav ko zaudēt.

- Tikai savas kailās dzīvības. – Mums pievienojās Safrina.

Pie mums steidzās Šivana, Bendžamins… un Ezme. Viņa bija dzīva un atkal ar mums. Sievietei piesteidzoties, es pastiepos viņai pretī, neatlaižot Nesijas roku. Esme mani apskāva un satvērusi manu brīvo plaukstu, palika līdzās.

Edvarda šņāciens piesaistīja manu skatienu Volturiem, kur lavīdamies aiz to mugurām, slapstījās Demetri. Viņš centās nemanīts aizbēgt no kaujas lauka. Acīm redzot, Čelsijas nāve bija daudz ko mainījusi.

- Nekā nebija. Šoreiz tev neizdosies, – draudošu skatienu uzlūkodams Demetri, Edvards izspļāva starp sakostajiem zobiem un metās pāri klajumam.

- Edvard, nē! – Es šausmās iekliedzos. Kaut arī zināju, ka Demetri nogalināšana ir nepieciešamība, lai mēs varētu dzīvot mierā, man bija bail.

Džeikobs nevilcinoties metās Edvardam pakaļ, bet kāds ietriecās viņa ķermenī, novirzot no ceļa. Edvards vairs nebija saskatāms. Es palūkojos uz Džeiku, kurš pielēca kājās un palūkojās uz vampīri, ar kuru bija sadūries. Tā bija Marija. Kāds no pretiniekiem bija viņu aizmetis un vampīre bija ietriekusies garām skrienošajā vilkā. Tagad plecu pie pleca viņi nostājās pretī uzbrucējam. Marija izskatījās deformēta, it kā saliekusies uz vienu pusi.

Dienvidnieciskā vampīre un mežonīgais vilks. Viņi nemaz nesaderēja, taču šobrīd tas viss tika aizmirsts, lai izdzīvotu.

No Marijas krūtīm izlauzās aizžņaugts šņāciens un Džeikobs ierūcās.

- Sagatavojies mirt! – viņa uzsauca savam pretiniekam un metās uz priekšu.

Džeiks tūlīt sekoja un abi vienlaicīgi sasniedza mērķi. Redzēdams pārspēku savā priekšā, vampīrs grasījās atkāpties, bet nebija kur. Aiz viņa cīnījās citi un izbēgt viņš nevarēja.

- Es padotos, – vampīrs iesaucās, paceldams rokas.

Pār Džeikoba lūpām izlauzās ņirdzīgi smiekli. Marija viņam pievienojās. Ralfs no mugurpuses uzklupa zaudētājam un norāva tam galvu, sākdams skaļi smieties par savu veikumu. Džeiks neapmierināti norūca, ka zaudējis iespēju pats piebeigt pretinieku, bet Marija tikai pavīpsnāja par tādu uzvaru, kas jau bija tik pat kā rokā. Viņas acīs tā nebija godīga cīņa. Ralfa prieku gan tas nemazināja. Viņš lepojās ar paveikto.

Tikai tagad pamanīju, ka mūsu ir vairāk kā ienaidnieku. Tas priecēja, bet vēl nekas nebija beidzies. Es jutu kā vairogā ne uz brīdi neatslābstot, triecas aizvien jauni un jauni uzbrukuma viļņi, bet tie neko neiespēja. Mēs ar Nesiju tos tik pat kā nejutām. Visspēcīgāk uzbruka Džeina un Aleks. Viņus nejust nebija iespējams, tomēr arī par viņu spējām es varēju nesatraukties. Kamēr vien biju kopā ar meitu, tās mums neko nekaitēja.

Voltūri saskatījās, drudžaini šaudīdami acis uz visām pusēm, novērtējot esošo situāciju. Caur mežonīgo troksni, kas valdīja apkārt, es nespēju skaidri saklausīt Āro sacīto, bet Kaijus izskatījās neapmierināts. Markus uz abiem pat neskatījās, visu uzmanību veltīdams notiekošajam. Tagad viņš pētīja vampīrus, kas šaudījās visdažādākajos virzienos, cenšoties palikt dzīviem. Voltūru pusē esošie jaundzimušie sāka plēsties savā starpā, jo nebija vairs, kas tos vada. Eftons bija miris. Starp sārtiem, kas izdalīja dūmu mutuļus un tie kā mākoņi cēlās un izzuda debesīs, locījās un virpuļoja vampīri un vilki. Sniegā vēl mētājās sārtos nesamestie vampīru ķermeņu gabali.

Man līdzās nostājās Lea un uzmetusi žēlu skatienu zemē guļošajam brālim un tad man un Nesijai, īsā lēcienā nostājās mums priekšā. Aiz viņas milzīgā auguma es neredzēju, kas notiek. Tikai tad, kad vilcene pavirzījās mazliet sāņus, pieliekdamās, manam skatam pavērās Džeinas ļauni glūnošais smīns. Viņa jau atkal bija mēģinājusi pielavīties mums ar Nesiju nemanīta, bet nu Lea bija izjaukusi viņas nodomu. Tomēr vampīrei jau pārāk ilgi bija nācies gaidīt iespēju man kaitēt, tāpēc pat draudošais vilcenes skatiens nelika viņai atkāpties.

 Lea palēcās uz viņas pusi, bet Džeina nepakustējās. Mazā vampīre ierūcās. Vilcene saliecās ceļos un metās virsū pretiniecei ar apņēmību to piebeigt. Šoreiz Džeina sakustējās, atlēkdama atpakaļ, taču paturēdama mani acīs. Tik ļoti viņa vēlējās, kaut varētu tikt man klāt. Lea apņēmīgi viņai tuvojās, dzīdama pie Ambrija un Džareda, kas cīnījās ar saviem pretiniekiem. Par vēlu Džeina aptvēra, kas vilcenei padomā, un kad palūkojās atpakaļ, bija iesprostota starp diviem trakojošiem vilkiem un Leu, kas plati ieplestām kājām nostājās viņai pretī, nedodot iespēju izbēgt. Manīju Džeinas acīs bailes, kad tās šaudījās starp trim vilkačiem. Nogaidījusi mirkli, kad attālums starp Džaredu un Ambriju palielinājās, viņa izslīdēja starp tiem un bēga. Lea devās viņai pakaļ un divos lēcienos sasniedza vampīri. Satvērusi zobos tās augumu, pameta Džeinu gaisā, viņu saskrambājot. Vampīre kā raķete šāvās uz augšu, lai izvairītos no atkārtotas nonākšanas starp vilcenes zobiem. Visa mana uzmanība bija koncentrēta uz viņu cīņu, tāpēc nepamanīju pa kuru laiku bija uzradies Aleks un ar plecu ietriecās Leas sānā, aizsviežot viņu prom. Sadursmē iesaistījās Ambrijs un abi vampīri atkāpās. Lea gribēja viņiem sekot, bet palika kopā ar Ambriju, iesaistoties cita cīņā. 

Līdz pēdējam Voltūri bija cerējuši, ka tomēr izdosies, bet redzot kā mirst viņu labākie un spēcīgākie kareivji un sarūk viņu armija, izlēma tomēr bēgt. Izmantojot radušos jucekli, neuzkrītoši atkāpdamies savu miesassargu un sievu pavadībā, Āro, Kaijus un Markus atstāja kaujas lauku. Par to visneapmierinātākais bija Kaijus un man izskatījās, ka viņš labprāt paliktu un dotos cīnīties pats, pat ja zaudētu. Toties Āro pazemīgi atkāpās ar skatienu, kas man vēstīja, gan jau pienāks cita reize. Es viņam neuzticējos. Visbīstamākais viņš bija tieši tad, kad izskatījās mierīgs.

11 komentāri

  • kiziite teica:

    Vai tiešām tie skrandaiņi izmuks…ceru, ka nē!!!!! Gaidu turpinājumu… :)

  • Nikucis teica:

    Neizmuks!Mirs visi kā viens :D vrb tik Markusu saudzēs… Tā viņiem arī vajag :D

  • hELĒNA teica:

    Voltūri ir to pelnījuši!Ceru, ka Markusu pasaudzēs varbūt arī sievas.Būtu jauki ja Džeina un Aleks arī mirtu.

  • fadiezs teica:

    Visu cieņu, Gunitai! Es pat domāju, ka šis Krēslas turpinājums varētu būt labs izaicinājums Stefanijai Meijerei – vai viņa maz spētu tik aizraujoši attēlot šīs cīņas ainas. Perfekti! Paldies Tev!

  • caluks teica:

    vnk super….:)
    gaidu turpinajumu..
    piekritu volturiem jamirst..:D

  • Gunita teica:

    Paldies, Tev fadiezs par tādu komplimentu. Cīņas ainu apraksti patiešām nebija viegls darbs un man pat nācās lūgt speciālista palīdzību šajos jautājumos.

  • Bella teica:

    Vnk ideals teksts…:) gaidu turpinajumu ae lielu nepacietibu! :)
    Un ja Volturiem JĀMIRST… :*

  • Aliala teica:

    Mans subjektīvais viedoklis. Gunita labi raksta, ļoti precīzi pieturoties pie sīkumiem no Meieres darba, izskatās, ka viņa pamatīgi studējusi orģinālu. Bet rakstīšanā grūtākais nav tēlaini aprakstīt notikumus, ainas vai situācijas, bet gan izdomāt tēlus un pasniegt tos tā, lai lasītājs spētu tajos iejusties un saistīt ar sevi. Nerunājot par jaunajiem tēliem, bet gan galvenajiem, tad tos ir radījusi Stefānija Meiere un mēs tos iemīlējām četrās Krēslas sāgas grāmatās, kuras ne retums no mums ir lasījis vairāk kā vienu reizi. Un lasot jebkuru no fanu darbiem, mums prātā zemapziņā vienmēr būs orģināldarbā radītie tēli. Un tālāk jau mēs tos varam ietērpt un ieliekt jebkādā situācijā vai notikumā.
    Atcerēsimies vienu, tas vienmēr paliks fanu darbs, to neviena izdeviecība nekad neizdos reālā grāmatā, autortiesības aizsargā Meieri, lai neviens, kam piemīt talants un apņēmība nespētu uz viņas smagā darba rēķina pelnīt. Protams, neviens jums netraucē izprinēt un pašiem iesiet šo stāstu un pārlasīt, kad vēlieties.

  • TAņīītēēē^^ teica:

    gaidu turpinājumi…
    vnk satriecošīīī!!;)

  • Gunita teica:

    Es tev pilnībā piekrītu Aliala. Nozagt kāda cita ideju, lai ar to pelnītu, tas ir zemiski. Man vienkārši tik ļoti iepatikās šīs grāmatas, ka tūlīt gribēju arī turpinājumu, bet tā kā tas nesekoja, ienāca prātā pamēģināt pašai. Izstudēju un vismaz desmit reizes pārlasīju grāmatas, lai saprastu dziļāk nekā tikai rakstīts, ko tieši Meiere ar katru tēlu domājusi panākt. Arī tajā, ka katrs, kurš lasot orģinālās grāmatas tēlus izprot un iedomājas citādāk, es varu piekrist Alialai. Neviens nespēj līdzināties Meierei. Jau ar to vien, ka viņa ir iedomājusies šo ideju par mūžīgo cīņu starp vampīriem un vilkačiem aprakstīt no šāda viedokļa.
    Paldies par komentāru Aliala.

  • Gi-Ja teica:

    Man kaut kā par daudz cīņu, par maz Edvarda – Bellas attiecību.

Komentēt

(Spamcheck Enabled)