Galerija
edposter 3593094011_c91983fc41 35 slightly-better-twilight-series-2593961-1201-1600 Scream Awards Arrivals tumblr_mbtfiaxa3z1qlrqlwo7_1280 kristena_bear_4 FP_IMAGE_5133989/FP_SET_5133348 dl2
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Dienas vidus. 21. nodaļa

21. CĪŅA

  Mēs ar Edvardu saskatījāmies. Džaspers un Emets ieņēma vietas mums blakus. Viņiem tūlīt pievienojās Elesars, Rozālija, Stefans, Vlaimirs, Tanja, Gerets, Keita, Pīters, Šarlote, Rendals, Mērija, Senna, Kaširi, Čārlzs, Makenna, Laiems un vēl daudzi citi, nostājoties vienā rindā. Pārējie ieņēma pozīcijas aiz mums, bet vilki izretojās abos flangos.

Džeiks iesmilkstējās un ar Renezmi mugurā atkāpās uz aizmuguri.

- Ej. – Edvards pavilka mani aiz sevis, liekot atkāpties.

Es kā sastingusi paliku uz vietas un turpināju lūkoties viņā. Safrina satvēra manu roku un izvilka caur kareivīgi noskaņoto sabiedroto rindu un nostādīja sev blakus, palikdama manā tuvumā.

- Saņemies, Bella, – viņa iesaucās spalgā un griezīgā balsī. – Tūlīt izšķirsies mūsu liktenis.

Man otrā pusē nostājās Bendžamins un uzsmaidīja. – Parādīsim viņiem, uz ko esam spējīgi.

- Tieši tā. Parādīsim viņiem velnu! – iesaucās Emets un pūli pāršalca varonīgi, uzmundrinoši kaujas saucieni.

- Visu vai neko! – iekliedzās Vladimirs.

- Tagad vai nekad! – atkliedza Stefans, pūlim iekarstot.

Kārlails smagi nopūtās un nostājās līdzās Edvardam. Viņi saskatījās.

Vampīri ar īpašajām spējām palika aizmugurē, kamēr pārējie sagatavojās atvairīt fizisko uzbrukumu. Man priekšā nostājās Maliks, kreisajā pusē Ezme un Alise, bet pa labi Megija un Šivana. Džeiks ar Nesiju bija tālu aiz mums un es gribēju, lai viņi dodas prom tūlīt. Vilks kavējās. Mans vairogs bija apsedzis visus. Arī viņus. Es to vēlreiz un vēlreiz pārbaudīju, sajuzdama katru tā šūnu. Tas bija daļa no manis. Stabils, drošs un neievainojams. Es tā domāju.

Bendžamins aizvēra acis un sakoda zobus. Viņa dūres sažņaudzās, uz bālās ādas izspiežoties dzīslojumam. Atskanēja krakšķis, ko pavadīja spēcīga dārdoņa, kad vairākus metrus mums priekšā ledū parādījās plaša plaisa.

Es palūkojos uz puisi sev blakus un noelsos. Satriecoši. Tā nenoturēs pretinieku, taču apgrūtinās piekļūšanu mums.

- Koncentrējies, Bella, – man uzsauca Elesars. – Starp viņiem ir vairāki ar īpašajām spējām.

Zibenīgi vēlreiz pārbaudīju vairogu. Nekā. Tas joprojām bija nevainojams.

- Paskaties uz jaundzimušajiem, – Pīters neticīgi čukstēja Džasperam. – Tas nav prātam aptverams.

- Eftons vada ne tikai viņus. Viņš ir izstrādājis uzbrukuma stratēģiju visai armijai, – skaidroja Edvards, kurš dzirdēja Eftona domas.

- Jā, bet tas kā viņi ir izkārtojušies, – Džaspers bilda, bet nepabeidza. Viņš bija tik pat izbrīnīts kā Pīters.

- Eftons katru jaundzimušo ir nolicis aiz pieredzējušāka vampīra, lai tie viens otru piesegtu, – turpināja stāstīt Edvards.

- Mums nav izredžu, – dzirdēju kādu sakām, bet nepalūkojos, lai noskaidrotu, kurš tas ir. Tam nebija nozīmes.

- Tie uzbruks saskaņoti un turēsies cieši blakus viens otram, – Edvards brīdināja.

Džaspers sarauca uzacis, pievērsdamies savām spējām. – Neļaujiet viņiem jūs ielenkt, – viņš skaļi uzsauca.

Viņu bija daudz. Daudz vairāk nekā bija mūsu. Kā vilnis, tas tuvojās garā, plašā rindā, saceļot ap sevi sniega miglu, kas pacēlās gaisā ap viņiem. Piepeši sajutu vibrējošu spiedienu uz sava vairoga, kas palika neskarts. Tie droši vien bija vampīri, par kuriem Elesars mani brīdināja. Pievēsusi visu uzmanību uzbrucējiem, koncentrējos tikai uz aizsardzību. Visi paļāvās uz manām spējām; ka es tos nosargāšu. Es nedrīkstēju atslābt.

Manī jautās dīvaina sajūta, lūkojoties, kā virsū traucas nāve vampīru armijas izskatā. Tā bija dīvaina un reizē fascinējoša.

… uzbrucēji bija pavisam tuvu… vēl tikai mirklis… es ievilku dziļu, saraustītu elpu… tie viegli pārlēca pāri plaisai. Tikai dažiem vajadzēja pielikt lielākas pūles… viņi kliedza… mežonīgas un biedējošas, sarkanās un melnās acis spīdēja spožajā dienas gaismā… vēl tikai mirklis… nevienu no uzbrucējiem es nepazinu… tie visi man bija svešinieki.

Kurš bija Eftons? Kā es viņu atpazīšu? Kā lai aizsargājos pret viņu, ja neredzu?

Cik ilgs laiks jau bija pagājis – sekunde, minūte? Šķita, ka stāvam te jau veselu mūžību.

… vēl tikai mirklis… nu jau viņi ir pavisam tuvu… pāris saraustīti elpas vilcieni… pāris izmisuši skatieni…

Manā vairogā kā nevainojami tēmēti akmeņi, ietriecās Džeinas radītās sāpes. Es noturējos.

Tātad Voltūri bija tepat netālu. Kā gan citādi? Viņi grib redzēt cīņu.

Alisei aizrāvās elpa.

Safrina iekliedzās.

Bendžamins nebija pat pakustējies.

Maliks sarāvās.

Es ievaidējos, kad ienaidnieka pirmā rinda sasniedza mūsējo un vampīri uzsāka cīņu pret vampīriem. Visapkārt mudžēja stāvi. Savijušies kopā, tie locījās un grozījās, rūca un kliedza, šņāca un rūca. Šīs skaņas vēl drausmīgākas darīja plēšana, skrāpēšana, raušana un košana. Gaisā lidoja balti ķermeņu gabali, kas nokrita zemē un aizripoja sniegā.

Es noelsos, bailēm paralizējot manu prātu, kad uz brīdi gandrīz zaudēju vairogu, ienaidnieka rindai ietriecoties mūsējos. Bija vajadzīgs viss mans spēks, lai noturētu to ap savējiem un neļautu pretiniekam to pārraut. Tas bija grūti. Mana elpa drīz vien kļuva smaga un sēcoša. Mēģināju atcerēties, ko biju darījusi citādi tajās reizēs, kad vairoga lietošana šķita vienkārša un dabiska. Nekas nenāca prātā. Kad pret vairogu sašķīda vairāk kā simts dažādos virzienos tēmētu šāvienu, tas uz mirkli ieplaiksnīja, bet atguva sākotnējo stāvokli.

Safrinai izdevās padarīt aklus tos, kas atradās vistuvāk. Zaudējuši acu gaismu, tie apstājās un ar rokām taustījās ap sevi, cenšoties kādu atrast, līdz tika saplosīti.

Bendžamins joprojām palika nekustīgi stāvam, bet ik pa brīdim, kur viņš paskatījās, ledū parādījās plaisa, kurā iekrita virs tās stāvošie vampīri. Pēc tam viņš to tūlīt aizvēra, iesprostojot nelaimīgos ledū. Man nebija ne jausmas ko viņi jūt vai kā rīkojas. Mani tas arī neinteresēja.

Maliks caur pieri lūkojās uz priekšu, paralizēdams dažus uzbrucējus, ko citi nogalināja. Vēroju, kā viņš cenšas paralizēt visus, ko redzēja, bet tas neizdevās. Viņš vēl nebija gana stiprs.

Keita virpuļoja un locījās starp pretinieku stāviem, nedodot tiem iespēju sevi sagrābt. Tiklīdz kāds viņai pieskārās, tā saļima un viņa to sadalīja sīkos gabalos.

Senna un Kaširi ar mežonīgu kliedzienu iemetās pretinieku rindā un aizmeta pa gaisu pāris vampīrus, kas bija nonākuši viņu nagos.

Rozālija. Skaistā, nevainojamā Rozālija kā lauvene, spējā niknumā plosīja uzbrucējus.

Emets kā lācis metās virsū vampīram, kurš cīnījās ar kādu citu, un sagrābis rokā tā galvu, norāva to no ķermeņa, kurš turpināja cīnīties. Tad viņš sagrāba tā rokas un atrāva arī tās. Rumpis un kājas joprojām kustējās, kaut arī bija zaudēta iespēja aizstāvēties. Emets pielika tam punktu, pārplēsdams to uz pusēm.

Ikviens ienaidnieks Džaspera klātbūtnē sarāvās, pirms tuvojās viņam. Džaspera talants un cīņas prasme, ļāva viņam piebeigt vienu pretinieku pēc otra. Viņš ņēma uz sevis jaundzimušos, ar kuriem bija grūtāk tikt galā citiem. Tomēr pat cīņas karstumā viņa acis pastāvīgi uzmanīja Alises drošību.

Izmantodams savu ātrumu un domu lasīšanu, Edvards šaudījās ap kādu vampīru, kurš nespēja viņam piekļūt. Dusmas, naids un izmisums, kas plosīja manu mīļoto, padarīja viņu nežēlīgu. Viņš pārcirta ienaidnieka galvas kausu ar vienu veiklu kustību.

Ar šausmām vēroju kā ģimenes drošība bija likusi atkāpties Kārlaila mieram un savaldībai. Lai gan sejā bija lasāms riebums un nepatika pret to, ko viņš šobrīd darīja, viņš cīnījās. Viņš nogalināja vienu, lai nosargātu citu.

Katrs cīnījās kā mācēja un spēja. Ikviens gribēja palikt dzīvs. Pašsaglabāšanās instinkts bija spēcīgāks par visu.

Man nebija ne jausmas kurš vinnē un kurš zaudē.

Atskanēja žēls vilka kauciens.

Bars metās cīņā.

Es palūkojos aimuguras. Manam un Džeika acu skatienam sastopoties, vilks man it kā žēli uzsmaidīja. Nesija pamāja. Viņas sejā es redzēju stindzinošas bailes un izmisumu, kas saplosīja manu sirdi. Es nosūtīju abiem gaisa skūpstu. Vilks paspēra atpakaļ tikai vienu nedrošu soli un tad metās prom tik lielā ātrumā, ka aiz viņa sacēlās sniega vērpetes, kas ieskāva viņu, neļaudamas saskatīt.

- Ardievu, Džeik – mans labākais draugs. Ardievu, Renezme – mana meitiņa. Es jūs mīlu! – uzsaucu un pagriezos, lai redzētu, kāpēc vilki tik dedzīgi metās cīņā.

Pāri klajumam mums pretī slīdēja ēnas garos, melnos apmetņos.

Voltūri.

Vai mēs zaudējām?

Vēl ne.

Kāds iekūra sārtu. Gaisā uzvēdīja degoša vīraka smaka. Safrina un Bendžamins palika manā tuvumā. Cīņa nebija apstājusies. Tā bija kļuvusi vēl nežēlīgāka. Dažiem trūka ķermeņa daļu, citiem nebija galvas. Iesaistoties vilkiem jau esošajām skaņām pievienojās jaunas, daudz briesmīgākas. Kaulu lūšana, apslāpēti vaidi… kāds kliedza… nē, lūdzās.

Noturēt vairogu ap savējiem, kad tie bija izretojušies starp ienaidniekiem, kļuva arvien grūtāk. Tas no manis prasīja lielu koncentrēšanos. Man joprojām nebija skaidrs, kurš vinnē un kurš zaudē. Es redzēju tikai to, kā mūsu draugi cīnās par savām dzīvībām.

Man bailēs aizcirtās elpa, kad ieraudzīju kā Ezmei tuvojas uzbrucējs. Viņa sagatavojās aizsardzībai. Mātišķā un mīļā vampīre pārvērtās par cīnītāju. Brīdī, kad pretinieks paspēra soli sāņus, viņa metās tā virzienā, liekot viņam palēkties atpakaļ.

Iebaidīšana, es sevī nodomāju. Labi darīts.

Ezme sāka riņķot ap svešo vampīru, varbūt cerot, ka to nogalinās kāds cits, bet neviena cita nebija. Es jau apsvēru domu doties viņai palīgā, kad nemanīts uzradās Saimons un sagrāba uzbrucēju, paraudams atpakaļ. Viņš uzsmaidīja sievietei. Ezme pasmaidīja pretī bijīgu un reizē pateicīgu smaidu.

- Paliec manā tuvumā, – viņš viņai uzsauca.

Vladimirs paskatījās uz to pusi, kur cīnījās Stefans. Vampīrs bija satvēris pretinieku un trieca viņa galvu pret ledu. Tas noskrapstēja un saplaisāja. Vladimirs nostājās brālim blakus un abi saskatījās.

- Neiebilsti, ja pievienošos? – viņš jautāja ar viltīgu smaidu sejā.

- Katrā laikā, – brālis attrauca un vēlreiz trieca pretinieka galvu pret ledu, tai sašķīstot.

Vladimirs pietupās. Cīņas karstumā vampīri skraidīja uz visām pusēm. Viņš aizķēra kādu garām skrienošo un parāva atpakaļ ar tik lielu spēku, ka izrāva viņam roku. Vampīrs ierēcās.

- Tā tev arī vajag, – Vladimirs ļauni tīksminājās un kad pretinieks ar veselo roku centās viņu sagrābt, rumānis satvēra un izrāva arī to.

Elistērs izskatījās izbiedēts un cīņā neiesaistījās. Arī Amuns nē. Viņš sargājoši stāvēja priekšā Kebi un lūkojās notiekošajā. Kad kāds no vampīriem pietuvojās viņam pārāk tuvu, Amuns ierūcās, mēģinot viņu aizbiedē, taču tas neizdevās un uzbrucējs turpināja nākt uz viņa pusi. Amuns atkāpās, stumdams Kebi atpakaļ. Vampīre tik izmisīgi vēroja savu partneri un tuvojošos ienaidnieku, ka aizmirsa, kur atrodas. Viņa nepamanīja, ka aiz viņiem norit cita cīņa, kurā Tia un Gerets cīnījās ar jaundzimušo. Tas parāvās atpakaļ, izvairoties no Gereta tvēriena un uztriecās virsū Kebi, nogāzdams viņu zemē. Tajā pašā mirklī Amuns metās viņam virsū, atstādams guļam zemē neaizsargāto partneri. Vampīrs, kurš bija viņiem tuvojies, tagad satvēra Kebi augumu un trieca pret ledu. Viņa pat nepretojās. Tas bija noticis tik ātri, ka Gerets un Tia nepaspēja iejaukties, kad vampīres ķermenis atsitās pret sniegoto ledus virsmu, tam saplaisājot. Tālāku viņa darbību apturēja Tia, kas uzlēca viņam mugurā. Gerets satvēra vampīra kāju, nogāzdams viņu zemē, un tad abi kopā sadalīja sīkos gabalos, ko sameta sārtā.

Nu jau tādu bija daudz un kļuva aizvien vairāk. Man nebija ne jausmas, kurš tos iekūra – ienaidnieki vai sabiedrotie – un es to arī negribēju zināt. Lai sadedzinātu saplosītos, neviens sārtus nešķiroja.

Pa to laiku Amuns cīnījās ar jaundzimušo, kas izrādījās daudz stiprāks kā viņš bija gaidījis. Ja Amuns būtu trenējies kopā ar pārējiem, varbūt viņam tas nesagādātu tik lielas problēmas, kādas tās radās, kad nevaldāmās dusmās pretinieks viņam uzbruka un ieķēries ar zobiem kaklā, gatavojās noraut galvu. Amuns mētādams rokas, centās aizsniegt slepkavu un noraut no sevis. Viņam tomēr izdevās sagrābt tā elkoni, taču ne pietiekami drošā tvērienā un ienaidnieks pamanījās atbrīvoties, triecot otru roku pret Amuna galvu un noraujot viņam daļu sejas. To ieraudzījusi, Kebi šausmās iekliedzās. Pārbijusies no tikko pārdzīvotā, bet redzēdama briesmās savu partneri, viņa saņēma drosmi un metās palīgā.

Es to visu vēroju, juzdama kā caur manu ķermeni strāvo sāpes, šausmas, izmisums un bailes. Vairoga noturēšana prasīja tik lielu spēku, ka es baidījos pakustēties, lai to nezaudētu. Es trīcēju, sakostiem zobiem darīdama, ko spēju, lai nesabruktu.

Mirkli kavējies un vērojis, kas notiek ar Amunu, Elistērs sāka atkāpties ar katru soli arvien ātrāk un ātrāk. Viņš bēga. Tiklīdz Elistērs pagrieza muguru cīņai, kāds vampīrs, kurš bija viņu pamanījis, metās viņam pakaļ un uzlēca virsū no aizmugures, notriekdams pie zemes un sāka viņu plosīt. Plēšana un skrāpēšana, ko pavadīja rūcieni un vaidi, tas bija viss, ko es dzirdēju, jo viņus pašus es vairs neredzēju. Man nebija ne jausmas, vai Elistēram bija izdevies pretinieku atvairīt.

Taču cīņa vēl ne tuvu nebija galā. Es redzēju kā Tanja un Karmena sadarbojas, cīnoties ar augumā daudz reiz lielākiem pretiniekiem par sevi. Viņas izmantoja Džaspera un Pītera rādītās viltības un paņēmienus, lai piemānītu un nogalinātu uzbrucēju. Es lūkojos kā Ralfs, kurš tik drosmīgi bija runājis, tagad sarāvās ik reizi, kad kāds no ienaidniekiem viņam pietuvojās. Mīņādamies un drudžaini šaudīdams acis, viņš it kā meklēja vietu kur paslēpties, bet mēs bijām klajumā un visapkārt norisinājās karš. Savā izmisumā, Ralfs nemanīja kā viņam pielavās pretinieks un gatavojas uzbrukt. Pirms jaundzimušais to aptvēra un novērtēja briesmas, Sets no mugurpuses satvēra ienaidnieku un rūkdams sāka purināt zobos. Ralfs satrūkās un palēca atpakaļ. Izbailēs plati ieplestām acīm viņš nolūkojās kā vilks saplosa viņa slepkavu.

Marianna – vampīre, kuru lāga nepazinu, cīnījās no visa spēka, lai izrautos no gūsta, kādā bija nonākusi. Uzbrucējs turēja viņu piespiestu zemei un viņa roka jau pacēlās, lai meiteni nogalinātu. Viljams lēcienā to satvēra un parāva vampīru nost no viņas. Tas aizslīdēja pa sniegu un uzķepurojies atpakaļ kājās, ierēcās un skrēja virsū Viljamam. Arī Marianna bija paguvusi piecelties un devās pretinieka virzienā.

- Atstāj viņu man, – Viljams viņai uzsauca.

Marianna apstājās. – Uzmanies! Viņš ir stiprs, – viņa brīdināja un saspringa, kad abi vampīri satikās un uzsāka cīņu.

Viljams bija veikls, bet kā jau Marianna bija sacījusi, svešinieks izrādījās stiprs. Sapratis, ka nespēs mēroties spēkiem ar tādu cīnītāju, Viljams centās izvairīties no notveršanas. Redzēdama, cik grūti viņam klājas, Marianna iejaucās.

- Es tikšu galā, – viņš uzsauca meitenei.

- Jā, es to redzu, – viņa ironizējot atsaucās un sagrāba ienaidnieka plecu, lai piesaistītu viņa uzmanību.

Tas izdevās. Vampīrs pagriezās pret viņu papletis rokas. Marianna paspēra soli atpakaļ. Viljams izmantoja radušos situāciju un atspērās, vēlreiz pārlēkdams viņam pāri un to darot, norāva pretiniekam galvu.

Turpat netālu cīnījās Saimons. Starp daudzajiem stāviem, kas locījās un nemitīgi pārvietojās, es centos saskatīt Ezmi, kas bija palikusi ar viņu, bet neatradu. Kur viņa bija?

Saimons nebija karotājs. Viņš neiesaistījās atklātā cīņā, taču viņš bija drosmīgs. Pat redzēdams, kā visapkārt tiek plosīti un nogalināti vampīri, viņš nebēga, bet gan stājās pretī uzbrucējam, kurš tikko bija sarāvis gabalos vienu no Marijas sekotājiem. Saimons sagatavojās aizsargāties, kad uzbrucējs atspērās un lēca viņam virsū. Uz priekšu pastiepis rokas, Saimons uzķēra pretinieka lidojošo augumu un nogrūda zemē. Piespiedis to pie zemes, viņš mēģināja to savaldīt, kad no mugurpuses viņam virsū uztriecās kāds cits. Saimons nepaspēja noreaģēt un brīdī, kad viņš atslābināja tvērienu no sava sāncenša, tas uzlēca kājās un ar vienu roku sagrābis Saimonu pie rīkles, bet ar otru, viņa roku, pārlidināja pāri savai galvai, triekdams ar muguru pret ledus virsmu. Atskanēja šņācieni un kampieni, kad abi uzbrucēji rūkdami un savā starpā grūstīdamies plēsa Saimonu gabalos.

Manu uzmanību no šīs mežonīgās ainas novērsa spējš kliedziens. Palūkojusies skaņas virzienā, redzēju kā uzlēkusi kādam vampīram mugurā, viņu pa gabaliņam plosīja Marija.

Piepeši Alisei strauji aizcirtās elpa. Mana galva pašāvās māsas virzienā un lielām izbiedētām acīm es nolūkojos viņas šausmu grimasē. Tas brīdis ir klāt, manām smadzenēm cauri izšāvās spēja apjausma. Tūlīt mēs visi mirsim.

Negaidīti Alise metās virsū kādam vampīram, kurš gatavojās pārsteigt Helēnu. Viņa uzlēca tam mugurā un centās iekost kaklā. Uzbrucējs satvēra Alises roku un norāva nost no sevis. Alise izlocījās. Vampīrs apmetās apkārt. Alise to jau paredzēja un palēcās. Pretinieks sagrāba tukšu gaisu. Uzradās jaundzimušais un abi centās noķert Alisi, kas virpuļoja un slīdēja ap tiem, saceļot sniega vērpetes, kas aizmigloja man skatu. Helēna bija aizņemta citā cīņā un nevarēja viņai palīdzēt. Sastingusi šausmās, es gaidīju, kad sniegs nosēdīsies, lai varētu redzēt, kas noticis ar māsu.

Zināju skaidri, ja pakustēšos, zaudēšu vairogu. Bet vai pašreiz tam vispār bija nozīme?

Es nezinu, kurā brīdī Alise kļūdījās, bet viņu atkal ieraugot, manam skatam pavērās meitenes sīkais, trauslais augums, kas bija satverts spīlēs. Vecākais vampīrs turēja Alises rokas viņai aiz muguras, bet jaundzimušais viņas galvu, grasoties to noraut.

Ne jau mūsu nāvi Alise bija redzējusi savā šausmu vīzijā – pār mani nāca spēja apjausma. Viņa redzēja pati savējo, taču vienalga devās glābt Helēnu.

To aptverot, manas kājas atspērās pret cieto ledu un es kā tarāns ietriecos jaundzimušajam sānos, nogrūžot viņu zemē un kopā ar to aizslīdot pa sniegu. Es dzirdēju kā Alise cīnās ar palikušo uzbrucēju, bet man nebija laika, lai paskatītos, kā viņai veicas. Mans pretinieks palēcās, piezemējoties uz kājām, lai aizstāvētos. Pilns dusmu par zaudēto iespēju, viņš atņirdza zobus un papleta rokas. Arī es darīju tāpat un ieņēmu pēc iespējas ērtāku pozīciju, būdama gatava uz visu.

- To tu vel nožēlosi, – viņš man draudēja, sēcošā balsī.

Ak, kaut Edvards man būtu paklausījis un apmācījis cīnīties. Tagad man nevajadzētu šeit stāvēt un cerēt uz veiksmi, es pie sevis dusmojos. Mēģināju atsaukt atmiņā ainas, kurās redzēju viņu cīnāmies ar Džasperu.

Jaundzimušais ieliecās ceļos, gatavojoties lēkt. Es palēcos sekundes desmitdaļu vēlāk, tikai citā virzienā. Es bēgu no viņa. Svešinieks apcirtās pret mani un mēģināja vēlreiz. Es atkārtoju to pašu kustību, katru reizi izvēloties citu virzienu. Joprojām dzirdēju Alises cīņu. Arī viņa izvairījās no notveršanas, taču neviena no mums nevarēja bēguļot mūžīgi. Kad mans pretinieks izdarīja kārtējo lēcienu, es paliku uz vietas. Viņš to nebija gaidījis un lidodams man virsū, pastiepās mani sagrābt. Es notupos, ļaudama viņam pārlēkt man pāri un apcirtos, lai sagrābtu viņu. Man izdevās aizsniegt viņa augšdelmu, bet viņš pamanījās izslīdēt. Viņa rokas bija ātrākas un satvēra manu kaklu un plecu. Man trūka elpas un aizžņaugtā rīkle sāka smelgt no spēcīgā tvēriena. Viņš centās noraut man galvu. No visa spēka iespēru viņam pa celi. Uzbrucējs mazliet sagrīļojās un viņa tvēriens atslāba. Es izmantoju radušos izdevību un mēģināju izrauties no viņa skavām.  Viņa dūre ķēra manu galvu un trieciena spēks lika saliekties ķermeņa augšdaļai. Viņš sagrāba mani no mugurpuses un parāva atpakaļ manas rokas. Es sāpēs iekliedzos, sajūtot kā reizē ar skaņu, kas līdzinājās ledus saplaisāšanai, mana roka sāka atdalīties no pleca. Un tad piepeši tvēriens atslāba. Man blakus sniegā iekrita gabals viņa ķermeņa. Palūkojos atpakaļ un redzēju kā Kils cīnās ar manu slepkavu. Šņakstinādams zobus pie pašas vampīra rīkles, vilks centās aizsniegt viņa kaklu. Pretinieka rokas bija atspiestas pret Kila platajām krūtīm, lai neļautu vilkacim pietuvoties, tomēr ar trešo kampienu Kilam izdevās aizsniegt vampīra miesu un izplēst viņam daļu pleca.

Palūkojos uz Alisi. Viņa tikai dažu centimetru attālumā vijās un locījās ap pretinieku, izvairoties no notveršanas. Es gatavojos iejaukties. Ieraudzījusi to savā vīzijā, Alise uzmeta man izbiedētu skatienu un strauji papurināja galvu, taču es negrasījos ļaut viņai cīnīties vienai, ja varēju palīdzēt.

Izdzirdu kliedzienu un apmetos uz papēža, lai paskatītos. Pār desmit soļus tālāk stāvēja vampīrs, kurš mani uzlūkodams, atgāza galvu un mežonīgi ierēcies, metās virsū. Uzbrucējs netika pat pusceļā, kad Ambrijs to lēcienā sagrāba un pasvieda gaisā, kur to pārtvēra Džareds un saplosīja.

Tas viss bija noticis tik ātri. Man bija grūti uz kaut ko koncentrēties.

- Bella!

Pat caur simtiem skaņu es dzirdēju viņa izmisušo balsi, tajā pašā brīdī šausmās apjaušot, ka cīņas laikā esmu zaudējusi daļu sava vairoga spēka. Tas bija kļuvis daudz vājāks. Es centos to atgūt, grūžot uz priekšu, lai apsegtu savējos, kas atradās vistālāk kreisajā malā, bet tas bija grūti. Sarkanā krāsa sāka izbalēt.

Alise nostājās man blakus ar neko neredzošu skatienu. Viņa pati bija tikusi galā ar savu pretinieku.

 – Tev nevajadzēja to darīt. Fiziskā cīņa novājināja tavu vairogu, – viņa nedaudz pārmetoši, bet reizē arī pateicīgi, man sacīja.

Sakodu zobus, izmisīgi mēģinot atgūt zaudēto spēku. Jutu kā vairogs saraujas ap mani. Aiz piepūles mana elpa gārdza un augums drebēja.

- Bella! – Edvards vēlreiz iekliedzās jau atrazdamies man līdzās.

Man nepietika spēka viņam atbildēt, tik ļoti es biju koncentrējusies.

7 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)