Galerija
xxxneclipse015 060310-bella-ring-400 07001kk tc16 37436446 dakota6 kellan-lutz-taylor-lautner-gq-party-10 ksolo2 009
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Dienas vidus. 20. nodaļa

20. SABIEDROTIE

 Mūsu bija pārāk daudz, lai ceļotu kopā, tāpēc bijām sadalījušies. Kaleni un vilki devās visiem pa priekšu, jo Alise vienīgā spēja atpazīt vietu, ko bija redzējusi savā vīzijā. Tai bija jābūt sniegiem klātai ar ledus kalniem. Mēs devāmies uz ziemeļaustrumiem. Uz Grenlandi.

Izvairoties no apdzīvotām vietām, pilnīgā klusumā, mūsu stāvi slīdēja cauri mežiem, pāri kalniem, garām pilsētām, atstājot aiz muguras tādu pašu klusumu.

Mēs nerunājām.

Ko gan vēl varētu pateikt tādu, ko nezinātu? Ikviens vārds būtu kā pātagas cirtiens sirdī, atgādinot, ko zaudēsim.

Es nespēju pat paskatīties uz Edvardu, nemaz nerunājot par savu meitiņu. It kā no manis būtu palikusi tikai čaula. Es biju tukša. Visas manas emocijas bija izsmeltas. Lūkodamās tikai taisni uz priekšu, tikko spēju sajust sev līdzas Edvardu un Džekobu ar Renezmi.

Vai tās bija beigas­­­­­? Vai mēs ar katru soli tuvojāmies savam galam? Es daudzas reizes biju tuvu nāvei. Cik tālu būs jāiet šoreiz? Vai man izdosies nosargāt savu lielāko dārgumu? Cik stipri būs Voltūri? Droši vien tik pat vareni kā vienmēr ir bijuši. Mans prāts klejoja jautājumu un pieņēmumu jūrā, nerodot atbildes.

Biju izmisusi un nobijusies. Zināt, ka drīz mirsi, bija baisākā no visām sajutām, kādas līdz šim biju jutusi. Es gribēju vienlaikus skaļi kliegt un raudāt, cīnīties un bēgt.

Un tad es pieņēmu lēmumu. Biju bēgusi no sava likteņa neskaitāmas reizes, bet tas vienmēr atgriezās. Es vairs nebēgšu. Es stāšos tam pretī un pielikšu punktu uz visiem laikiem.

Alise sastinga un līdz ar viņu arī mēs. Ka zemē iemieta, viņa palika stāvam un lūkojamies tālumā. Es nekavējoties sagatavoju vairogu katram gadījumam. Visi raudzījās meitenē, gaidot paskaidrojumu.

Mēs vēl nebijām sasnieguši Grenlandi. Vai Voltūri būtu pasteigušies?

- Ko tu redzi, Alis? – Džaspers, kurš stāvēja viņai cieši blakus, noprasīja. Viņa saspringtā stāja un balss tonis skaidri noradīja, cik noraizējies un izmisis viņš ir.

Ne jau par sevi Džaspers raizējās. Viņu šausmināja doma, ka būs jāmirst Alisei – tik maigai un trauslai būtnei.

Es manīju, kā nodreb Ezmes pleci. Viņas nogalināšana būtu noziegums. Ko gan viņa bija nodarījusi, lai būtu pelnījusi nāvi? Un Kārlails? Visnesavtīgākais un labestīgākais cilvēks un vampīrs kādu pazinu. Vai ātra nāve bija viss, uz ko viņi varēja cerēt?

Emets draudoši ierūcās un nostājās blakus Džasperam. Rozālija viņam pievienojās un mēs ar Edvardu tāpat. Mums abās pusēs izretinājās vilki, sagatavodamies tam, kas tūlīt sekos.

Tikai ar acs kaktiņu atļāvos uzmest skatu Nesijai un Džeikobam, kuri palika mums aiz muguras. Ja tās bija beigas, es gribēju vēl reizi viņus redzēt.

- Tu zini, kas tev jādara, Džeik, – es nosacīju.

Vilks iekunkstējās un paspēra soli atpakaļ. Renezme bija uzrāpusies viņam mugurā un viņas sejiņā es redzēju mokošas sāpes.

Es steidzīgi novērsos, baidoties salūzt. Šobrīd es to nevarēju atļauties.

- Tie nav Voltūri, – murmināja Alise. – Tā ir Marija ar savu armiju.

Atvieglojums, kas mūs pārņēma pēc viņas pirmajiem vārdiem, izgaisa nebūtībā un mēs no jauna saspringām.

Viss, ko es zināju par Mariju bija tas, ka viņa bija tā, kas pārvērta Džasperu, iesaistot savā jaundzimušo armijas radīšanā. Džaspers neloloja siltas jūtas pret šo varas kāro būtni, kas bija mainījusi viņa dzīvi, bet arī neienīda. Man nebija ne jausmas ar kādiem nolūkiem viņa nāca pie mums, bet tas būs vai uz labu vai ļaunu.

- Marija? – Džaspers neticīgi noprasīja.

Alise pamāja. – Viņa izlēma pēdējā brīdī. Viņa ir nodomājusi pievienoties mums.

Es izdzirdu kā no labās puses mums strauji un apņēmīgi tuvojās vairāk kā trīsdesmit vampīri. Katra viņu kustība liecināja par gatavību cīņai. Es pārbaudīju vairogu, pārliecinādamās, ka tas nosedz mūs visus. Nevēlējos, ka nācējiem rastos iespēja mūs pārsteigt. Cik zināju, Marijai nebija īpašo spēju, taču tādas varēja būt kādam citam.

Viņi parādījās it kā ne no kurienes un ātri tuvojās. Drudžaini un satraukti tie apstājās pār desmit soļus no mums. Viņu vadone – slaida tumšmate, tērpusies garās drānās – melnām acīm uzlūkoja mūs ar viltīgu skatienu. Kad tas atrada Džaspera seju, viņa iesmējās pavisam skaļi un to darot atlieca galvu, izskatīdamās ļauna.

Uzlūkodama Džasperu, viņa piešķieba galvu. – Esi sveicināts, mīļais.

- Marija? – Džaspers pieklājīgi palocīja galvu.

- Esi atradis kādu, kam piederēt. – Viltīgais smaids nenozuda.

- Esmu atradis ģimeni, kurā vēlos būt. – Džaspers lepni paslēja zodu, tādējādi norādot senajai draudzenei, ka ir apmierināts būt tur, kur ir.

- Kā rādās tā ģimene ir iespaidīga. – Viņa lūkojās tikai uz Džasperu, it kā neviena cita nebūtu. – Tik daudz nepatikšanu tāda nieka dēļ. – Viņa atkal skaļi smējās, atliekdama galvu.

- Kādēļ tu vēlies mums pievienoties? – viņš skarbi noprasīja.

Vampīres smiekli spēji aprāvās un viņa nikni paraudzījās runātāja. – Man nav dota diez ko liela izvēle, vai tev tā nešķiet? Vienādi vai otrādi man būs kādam jāpievienojas.

Vampīri aiz viņas nemitīgi dīdījās, žņaudzīdami dūres un lūkodamies apkārt it kā gaidīdami, kad beidzot varēs cīnīties. Ik pa brīdim kādam izlauzās šņāciens un acis tramīgi šaudījās visos virzienos. Viņiem tās bija gandrīz melnas, liecinot par slāpēm. Viņi vairs nebija jaundzimušie, tomēr savaldības ziņā vēl nebija nobrieduši.

Es nespēju saprast, kāpēc Džaspers izturas tik izaicinoši, ņemot vērā, ka svešinieki neizskatās noskaņoti draudzīgi. Man ienāca prātā, ka tas, kas notiek ar viņiem, varētu būt Džaspera roku darbs un prātoju, ko viņš cenšas panākt.

- Un kāpēc tad tu vēlies būt ar mums nevis mūsu ienaidniekiem? – Džaspers izskatījās pilnīgi mierīgs atšķirībā no savas sarunu biedrenes, kuras piepešais niknums pārtapa jaunā smieklu lēkmē.

- Savulaik Voltūri bija pret mani, iznīcinot manus radītos vampīrus. Kādēļ lai es tagad viņiem izdarītu pakalpojumu? – Viņa joprojām skatījās tikai uz Džasperu, ignorēdama mūs pārējos.

- Patiesībā viņa lielākas cerības liek uz mums nekā Voltūriem, – ierunājās Edvards, pievēršot sev Marijas uzmanību. – Viņa tic taviem spēkiem, – viņš sacīja Džasperam.

Vampīre nedaudz ieliecās ceļos un piešķiebusi galvu, pētīja Edvardu. Šajā kustībā bija kaut kas biedējošs un izaicinošs.

- Āa… – viņa noelsās.

- Es lasu tavas domas, – Edvards viņai sacīja.

- Interesanti, – Marija gari novilka un nevērīgi pārlaida skatienu mums pārējiem. Viņu nepārsteidza vilku klātbūtne, kas man likās savādi. Vai viņa tādus būtu redzējusi jau iepriekš?

Viņas šaurās acis atkal uzlūkoja Edvardu un ilgi kavējās pie viņa sejas.

Edvards iespurdzās. – Tu fantazē.

Vampīre gandrīz ierējās. – Meitene taču drīkst cerēt.

Es satvēru Edvarda elkoni, paglūnēdama uz svešinieci. Ja viņa cerēja uz to, ko domāju, viņai nāksies smagi vilties.

- Kā tad būs, Marij? – Džaspers viņu uzrunāja, pārtraukdams viņas lūkošanos uz Edvardu. – Tu būsi ar mums vai pret mums?

Marija negribīgi paskatījās uz jautātāju un viltīgi pasmaidīja. – Protams, ka ar jums, mīļais, – viņa koķeti izrunāja pēdējo vārdu.

Tas, kā šī vampīre lūkojās uz mūsu partneriem, nepatika ne man, ne Alisei. Es labprāt būtu gribējusi, lai viņa dodas prom, bet neatrados tādā situācijā, lai būtu izvēlīga.

Vilki nepatikā rūca un purināja galvas. Neapmierinātība no viņu puses bija skaidri manāma. Daži mīņājās uz vietas, it kā gribētu mesties pienācējus saplosīt. Sems draudoši ierūcās un bars pieklusa.

Mēs kopīgi turpinājām ceļu, paturēdami redzeslokā šaubīgos svešiniekus. Nekas, ko bija sacījusi Marija, man nešķita pārliecinoši, tāpēc es nenolaidu vairogu.

Džeikobs ar Renezmi mums sekoja bara ielenkumā un draudoši rūca ik reizi, kad kāds no jaundzimušajiem uz viņu palūkojās.

- Tev ir dīvaini draugi, – iedama Džasperam blakām, Marija smaidot bilda.

- Un tu esi paņēmusi līdzi draugus, no kuriem būs kāds labums kaujas laukā. – Viņš atsmaidīja pretī.

Iedama partnerim blakus otrā pusē, Alise izskatījās pilnīgi mierīga.

- Es atmetu ar roku jaundzimušo armijai. Viņus ir pārāk gūti savaldīt. Esmu pievērsusies kaut kam praktiskākam.

Džaspers palūkojās pār plecu uz viņas sekotājiem. – Viltīgi.

- Ak, – viņa jau atkal iesmējās. – Tikai apdoms un gudrība.

- Un stratēģija, – viņš pievienojās.

Vampīre pamāja ar zodu Alises virzienā. – Vai tā ir viņa, kas tevi šeit tur?

Džaspers palūkojās uz Alisi un pievilka viņu sev ciešāk klāt. – Sākumā tā bija. Nu tā ir arī mana izvēle.

Marija atkal iesmējās, atliekdama galvu. – Tavas spējas man būtu noderīgākas.

Džaspers nesmaidīja. Viņš raudzījās Alisē dziļu skatienu, nepievērsdams Marijai uzmanību.

- Vai tāpēc tu pie manis neatgriezies? Lai būtu – nekas?                           

Puisis paraudzījās viņā. – Tu mani nekad nesapratīsi.

- Tas gan tiesa. – Viņa bija kļuvusi nopietna un uzmeta skatienu klātesošajiem. – Ja tā ir visa tava armija, tad mēs dodamies karā, kas jau ir zaudēts.

- Mēs neesam vieni. Mums ir draugi. Un ar vārdu draugi es domāju īstu draudzību.

- Vai mani tu neuzskati par draugu?

- Es šaubos, vai tu zini, ko šis vārds nozīmē.

- Tu aizbēgi no manis nevis es no tevis. – Viņa bija sašutusi.

- Tu mani izmantoji, Marij. Vai to tu sauc par draudzību?

- Es tevi mīlēju, – viņa protestēja, cieši lūkodamās Džaspera sejā.

Alise novaikstījās.

- Labi, ka tu pati tam tici, – viņš ironizēja.

Marija strauji izelpoja un neteica ne vārda. Džaspers pievērsās Alisei un mīļi uzsmaidīja. Meitene atbildēja ar žilbinošu smaidu un noglāstīja viņa vaigu.

Dodoties arvien tālāk mūs ieskāva sniegs. Tā kļuva aizvien vairāk un vairāk. Mums ik pa laikam pievienojās pārējie klani, jo bijām pietiekoši tālu no apdzīvotām vietām un mūsu pūlim augot, nedraudēja iespēja tikt pamanītiem. Visbeidzot, kad bija ieradušies visi, mēs bijām vairāk kā simts vampīru un trīsdesmit vilki, kuri gatavojās cīnīties par brīvību un taisnību nevis varu un godu.

Mūsu ceļš beidzās sniegotā klajumā, kur visapkārt pletās balts līdzenums, cik vien tālu varēja saskatīt. Mēs bijām uz ledus lauka, ko klāja bieza sniega kārta.

Bija dienas vidus.

- Vai esi droša, ka šī ir īstā vieta? – Kārlails jautāja Alisei. – Tu teici, ka redzēji ledus kalnus, bet šeit ir tikai līdzenums.

- Tie ir tālāk mums priekšā. Turp vedīs kāda ceļš, bet es vēl nezinu, kura, – Alise runāja plati atvērtām acīm, lūkodamās tālumā. Viņa redzēja daudz vairāk kā tikai balto klajumu. – Es redzu viņus nākam. Daudz. – Viņa sarāvās un noelsās.

Piespiedusi abas rokas deniņiem, meitene sabruka uz ceļiem. Edvardam izcirtās elpa un viņš ievilka mani savās skavās. Nesija nolēca no vilka muguras un piesteidzās pie mums. Edvards pacēla meiteni rokās un apskāva mūs abas. Es dzirdēju kā klusi piesoļo un iesmilkstās Džeikobs. Tajā pašā brīdī Alisei līdzās bija Džaspers. Apskāvis partneri, viņš bezpalīdzīgi nolūkojās, kā viņa izdzīvoja mūsu visu nāvi. Mēs sastinguši stāvējām ap viņiem un gaidījām.

Likās, ka pagāja mūžība, kad atbalstījusies pret Džasperu, Alise piecēlās kājās. Šausmu pilnu skatienu viņa uzlūkoja mūsu sejas.

- Saki vien, – Kārlails mudināja. It kā klusējot varētu aiztaupīt sāpes.

- Viņi neapstāsies, – viņa murmināja. – Viņi trauksies mums taisni virsū.

- Nu tad lai notiek, – dzirdēju iesaucamies Geretu un viņam pievienojās arī citas uzbudinātas balsis.

Sākās draudu un apvainojumu izteikšana gaidāmajiem uzbrucējiem. Tas uzkurināja un pacilāja pūli. Nolemtības sajūtu pārmāca vēlme cīnīties.

Kārlails nejūsmoja. Viņš palūkojās uz mums un nedaudz pasmaidīja, piespiezdams savam sānam Ezmi.

- Tās nu laikam ir atvadas, – viņš sacīja.

Ezme raudāja bez asarām.

Sadevušies rokās, Rozālija un Emets lūkojās mūsos. Viņi saskūpstījās. Alise palūkojās Džasperā un viņi uzsmaidīja viens otram.

Es vēroju kā līdzīgas atvadas norisinājās arī citos klanos un starp pāriem.

- Man prieks, ka iepazinos ar tevi, Malik. – Tanja uzsmaidīja puisim, kurš piemiedza viņai ar aci.

- Tu esi jauka dāma. Žēl, ka mums tā arī nebūs iespējas iepazīties tuvāk.

- Varbūt citā dzīvē.

Amazones vampīres bija apķērušās un sabāzušas kopā galvas, čukstēja viena otrai atvadīšanās vārdus. Bendžamins noskūpstīja Tiu un uzsmaidīja mums. Apskāvušies, turpat līdzās stāvēja Amuns un Kebi. Laiems viegli pavilka Šivanas roku un mazā Megija abus apskāva.

- Brāl? – Stefans uzrunāja Vladimiru, stāvēdams viņam blakus, bet nepieskaroties.

- Brāl? – Vladimirs atbildēja. Viņi lūkojās viens otram acīs un smaidīja.

- Tas brīdis ir pienācis.

- Dzīvi vai miruši, bet mēs to paveiksim.

Es redzēju Čārlza un Makennas, Rendala un Mērijas, Keitas un Gereta, Elistēra un Karmenas un vēl daudzu citu atvadas, bet palūkojusies uz Edvardu un Renezmi, nespēju izdvest ne sakņu.

Džeikobs stāvēja līdzās un smilkstēja zemu noliektu galvu. Es tikai mirkli uzmetu viņam skatienu.

Nē. Es to nespēju. Negribēju, nevarēju – nespēju pateikt ardievu.

Vienā rokā turēdams Renezmi, kas bija piespiedusies pie viņa krūtīm, bet otrā manu plaukstu, Edvards lūkojās manī tādu pašu skatienu. Arī viņš nespēja.

- Vairs nav ilgi, – Alise skaļi paziņoja.

Tas mani izrāva no domām un es piepeši pamanīju, ka baltajā klajumā bija iestājies klusums.

Gaidoši, visi lūkojās mūsos.

Nebija tādu sāpju, kuras es nebūtu jutusi. Nebija tāda prieka, ko es nebūtu piedzīvojusi. Raudzīdamās Edvarda, Renezmes un Džeikoba sejā, es vēlreiz izdzīvoju savu dzīvi.

Es septiņas reizes piemānīju nāvi. Pat ja šī bija liktenīgā, es vienalga biju uzvarējusi, iegūdama to, ko kāroju – mīlošāko, skaistāko un cēlāko vīrieti pasaulē, burvīgāko un jaukāko bērnu, kāds jebkad ir redzēts un labāko draugu, kāda nav nevienam.

Palūkojos uz brūno vilku un pasmaidīju. – Es neatvados. Es pateicos. – Pastiepos pretī meitai un viņa ielēca man klēpī.

Nesija piespiedās manām krūtīm, apķerdama rociņām manu kaklu un raudāja.

- Es mīlu tevi vairāk par visu, mana mīļā, un pat mirusi mīlēšu tevi mūžam. – Noskūpstīju meiteni un pasniedzu Edvardam. Nesija negribīgi atlaida manu kaklu.

Edvards no meitas atvadījās bez vārdiem un noskūpstījis, uzcēla Džeikam mugurā.

- Ardievu, bāl, – viņš sacīja vilkam, kurš spalgi iekaucās.

Manam un Edvarda skatienam sastopoties, es nodrebēju.

- Kamēr vien mēs dzīvosim, – satvēris mani ciešā tvērienā, viņš iečukstēja man ausī.

- Kamēr vien mēs dzīvosim, – es atkārtoju.

Kārlails visus uzlūkoja. – Tik lielu augstsirdību un ziedošanos, kādu jūs mums esat dāvājuši, mēs nekad nespēsim jums atmaksāt, bet nekad arī neaizmirsīsim. Lai kas arī notiktu, mēs būsim vienoti uz mūžu.

- Viņi nāk, – pār Alises lūpām nāca liktenīgie vārdi.

Kilometriem tālu uz baltā fona parādījās plaša vampīru rinda vairāku metru platumā un neapturami traucās uz priekšu. Tieši mums virsū, kā jau Alise paredzēja.

7 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)