Galerija
backstage-twilight-series-8150051-300-450 2 009f43pp people-img391 wfe27thjuly22 002fvd robertpattinsononthewaytoparaty10 rob27 008
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Dienas vidus. 17. nodaļa

17. SADURSME

 - Atkal sērga klāt, – vilkacis norūca, kad no meža iznāca Kaleni un aiz viņiem mūsu draugi.

Manīju, ka viņu pulciņš kļuvis plašāks un tajā parādījušās jaunas sejas.

- Mums ir pievienojušies vēl daži, kuri nostājušies pret Voltūriem, – sapratis manu jautājošo skatienu, Edvards paskaidroja.

- Tikai problēma tāda, ka starp viņiem ir daudz jaundzimušo un viņi ne visai labi spēj ievērot noteikumus attiecībā uz draudzību ar vilkiem. – Kārlails bija nostājies mums pretī un lūkojās uz visiem.

Džeikobs gandrīz nedzirdami ierūcās un savādi paraudzījās uz Edvardu.

- Mēs būsim uzmanīgi, – viņš draugam atbildēja un pastiepās paņemt Nesiju, ko noskūpstījis uz atvadām, Džeiks viņam pasniedza.

Lai gan zināju, kas bija izraisījis mana drauga un vīra nevainojamo saprašanos , tas vienalga nedaudz pārsteidza. Edvardu vairs nekaitināja Džeikoba izlēcieni un draugs nepatikā neburkšķēja ik reizi, kad Edvards pasteidzās atbildēt uz viņa domās izteikto pieņēmumu. Viņi burtiski sapratās no pusvārda.

Renezme ērti iekārtojās tēvam klēpī un tāpat kā es, jautājoši uzlūkoja abus.

- Iešu paskatīties, kas notiek, – Džeikobs mums abām atbildēja un pamājis ar galvu Kaleniem, devās prom.

Edvardam otrā pusē nostājās Alise un uzsmaidīja Nesijai. – Vai atļausi man viņu aizņemties? – viņa pajautāja brālim, pastiepdama rokas pretī bērnam.

Māsas seja bija kļuvusi priecīgāka, taču noguruma pazīmes joprojām bija jūtamas. Kas attiecās uz Džaspera tuvošanos viņai, tur nekas nebija mainījies.

Edvards ļāva Renezmei pārlēkt Alises rokās. Tas līdzēja. Nesija viņai bija kā zāles, jo Alise tūlīt skaļi iesmējās, izskatīdamās pavisam mierīga.

- Kamēr bijām prom, es redzēju daudz vampīru, taču nezinu vai viņi būs ar mums vai pret mums. – Viņa tikai uz mirkli atrāvās no bērna sejas, lai paraudzītos uz mani un Edvardu.

Lai arī nekas konkrēts, tas vismaz bija kaut kas. Viena no iespējamajām nākotnes versijām. Mums atlika vien gaidīt un cerēt, ka nācēji būs mūsu pusē.

Radās dīvaina sajūta. Nebija īsti skaidrs, kā man tagad vajadzētu justies. Vai man būtu jājūt bailes, sāpes, līdzjūtība, varbūt nožēla? Es jau vairāk kārt biju šīs un vēl daudzas citas emocijas izdzīvojusi, domādama, ka daru to pēdējo reizi, taču manam liktenim patika mest līkločus, liekot visu izciest atkal un atkal. Man bija apnicis skumt un raizēties, baiļoties, gaidot nolemto mirkli. Bija pienācis laiks izdzīvot to brīdi, kas man vēl dots, kopā ar mīļajiem un cerēt uz labāko. Beigas pienāks tad, kad pienāks, bet līdz tam es dzīvošu.

Bendžamins domāja citādi. Viņš bija apņēmies rīkoties un Gerets viņam piebiedrojās. Abi nolēma, ka vajadzētu trenēties un varbūt pat izstrādāt stratēģiju gaidāmajam karam. Pīters un Džaspers par to jau bija runājuši. Viņiem karā bija liela pieredze vadot jaundzimušo armijas un viņi pievienojās Bendžamina ierosinājumam. Arī rumāņi nestāvēja malā. Karš taču bija tieši tas, ko viņi gaidīja. Izdevību izrēķināties ar Voltūriem.

Mēs devāmies uz izcirtumu – vietu, kur viss sākās un viss beigsies. Lai arī kā katrs no mums uztvēra karu, visiem bija viens mērķis – izdzīvot. Mūsu paziņas bija nākuši cīnīties mūsu pusē. Viņi mums ticēja. Viņi zināja, ka mēs neuzbruksim Voltūriem, bet arī negaidīsim, kad mūs nogalinās. Bijām nonākuši sarežģītā situācijā. Draugi, kas bija nostājušies mūsu pusē pirmajā reizē, jau atkal gatavojās pierādīt savu uzticību. Es sāku ticēt domai, ka pasaule varētu mainīties. Ja vien mēs izdzīvosim.

Izklīduši pa vienam vai bariņos piecdesmit septiņi vampīri sarunājās.

- Mēs ar Pīteru mēģināsim jums parādīt pēc iespējas vairāk paņēmienu un viltību, ko varētu izmantot cīņas laikā, – nostājies lauka vidū, Džaspers lūkojās apkārt, uzrunādams sanākušos. Viņam blakus stāvēja Pīters un vēroja viņu reakciju.

  Tas man atkal atgādināja cilvēciskās dzīves fragmentus, kad šeit bija sapulcējušies Kaleni un vilki, lai trenētos cīņai ar jaundzimušajiem.

Es nespēju noslēpt ironisku smaidu, kas parādījās manā sejā. Liktenim tiešām piemita humora izjūta.

Ne visiem klātesošajiem Džaspera paziņojums šķita pieņemams. Daži īgnā balsī pie sevis rūca, kamēr citi izlikās neko nedzirdam, it kā notiekošais neattiektos uz viņiem. Visnevērīgāk pret treniņiem attiecās jaundzimušie. Viņi negribēja pieņemt domu, ka kāds varētu viņiem ko mācīt. Džaspers nelikās traucēts un turpināja runāt, mudinādams tos, kuriem šī ideja patika. Vispirms viņš ar Pīteru, it kā jokojoties parādīja dažas kustības. Plati ieplestām acīm es to uzmanīgi vēroju, apbrīnodama viņu trauksmaino deju uz laukuma. Centos iegaumēt vissīkākās nianses viņu darbībā. Man tas varētu noderēt kā alternatīvais variants manām spējam, lai gan šaubījos vai bez trenēšanās būšu rīcībspējīga, kad pienāks īstais laiks.

Viņi pabeidza cīniņu ar Džaspera uzvaru. Uzsmaidījuši viens otram, draugi palūkojās uz pārējiem, aicinādami pievienoties. Bendžamins sakustējās, pasperdams soli uz priekšu, bet Edvards bija ātrāks un jau atradās pusceļā uz laukuma vidu.

Mani darīja nemierīgu Edvarda saspringtā izturēšanās un tas, ar kādu apņēmību viņš tuvojās Džasperam, nozīmēja to, ka Edvarda doma par atriebību ir tikai pieaugusi. Viņš bija gatavs uz visu. Viņš gribēja būt labākais.

Nolūkojos kā Edvards nostājas brālim pretī, sapratusi, kas sekos. Man tas nemaz nepatika. Tas nozīmēja to, ka viņš darīs visu, lai viņa nodoms izdotos. Un mani nepārtraukti vajās baiļu sajūta, ka viņš tādēļ varētu kļūt neuzmanīgs un ciest. Edvarda vēlme atriebties par notikušo uz kraujas sāka mani biedēt.

- Pagājušo reizi mums bija neizšķirts, – Džaspers viltīgi pasmaidīja, kad brālis nostājās viņam pretī.

- Šoreiz pa īstam, – dzirdēju Edvardu nosakām, bet neredzēju viņa seju, jo viņš stāvēja ar muguru pret mani.

Pat skeptiski noskaņotie vampīri, kurus notiekošais līdz šim nebija aizrāvis, pacēla skatienus un ieinteresēti paraudzījās uz viņiem. Visi nedaudz atkāpās tuvāk mežmalai atkal izveidojot kaut ko līdzīgu aplim un sastinga. Dzirdēju Emetu gaidpilni sasitam plaukstas un iesmejamies. Viņš droši vien gribēja piedalīties. Sānos atskanēja raižpilna Kārlaila nopūta un Ezmes nevienmērīgā elpošana. Kāds drudžaini mīdījās uz vietas, nespēdams sagaidīt, kad sāksies cīņa, vel citi sačukstējās, apspriezdami notiekošo.

- Domu lasītājam ir priekšrocības, – kāda nepazīstama balss sacīja.

- Jā, bet rētainais puisis ir piedalījies ne vienā vien karā un kā redzi izdzīvojis, savukārt viņa pretinieks izskatās maigas dabas. Diez vai viņš ir cīnītājs, – otrs viņam atbildēja.

Es sakodu zobus, lai savaldītos un neatbildētu uz viņu komentāriem. Viņiem nebija ne jausmas, cik vampīrus Edvards bija nogalinājis manis dēļ un ja manas priekšnojautas piepildīsies, tad viņu būs vēl vairāk.

Mūsu acu priekšā sākas cīņa. Toreiz ar cilvēka acīm es nespēju novērtēt tās kustības un veiklību, ar kādu abi cīnītāji vijās un locījās, lēca un sagrāba pretinieku. Šoreiz manām acīm nekas netika apslēpts un es satraukti, bet koncentrēti vēroju un iegaumēju paņēmienus, ar kādiem Džaspers centās notvert Edvardu, kad tas izlasījis domas brāļa galvā un tikai mirkli pirms viņa, jau bija mainījis pozīciju, ļaujot pretiniekam paslīdēt garām, lai satvertu no mugurpuses.

Es skatījos, kā Džaspers veikli izlokās no brāļa tvēriena un brīdī, kad grasās viņu notriekt zemē, Edvards maina atrašanās vietu un pretinieks ir spiests visu sākt no jauna.

Džaspers bija gudrs un veikls, taču Edvards zināja viņa paņēmienus vēl pirms tie tika pielietoti un tā viņi dejoja vairākas stundas nevienam neuzvarot.

- Varbūt ļausiet pamēģināt arī pārējiem? – nespēdams sagaidīt savu kārtu, iejaucās Emets.

 Abi cīkstoņi pārtrauca uzbrukumus viens otram un paraudzījās uz viņu. Cīņa bija kļuvusi garlaicīga ne tikai Emetam. Arī citi bija pagājuši tālāk un iegrimuši savos prātojumos, taču to es pamanīju tikai tagad, jo visu laiku biju vērojusi cīņu.

Tanja un Maliks saskatījās. Izaicinoši viens otram uzsmaidījuši, viņi devās izmēģināt spēkus. Biju ievērojusi viņu saskatīšanās arī iepriekš, bet nebiju pievērsusi tām uzmanību. Viņiem pievienojās Gerets un Bendžamins, Emets un Amazones, Rendals un Mērija, rumāņi un citi.

Pa laukumu lidoja stāvi, cenšoties kādu notvert un netikt notverti. No malas tas izskatījās kā rotaļa ar mežonīgiem rūcieniem un šņācieniem, zobu klabināšanu un dobjiem šņirkstiem, ķermeņiem saduroties. Man gribējās cerēt, ka tā arī paliks tikai rotaļa, bet ja nu nē?

- Edvard? – Uzmetu viņam gaidošu skatienu. Viņš bija nostājies man līdzās un vēroja pārējos. – Es gribu cīnīties, – manā balsī nebija ne mazākās pieskaņas no lūguma.

- Bella… – Viņš saviebās un piešķieba galvu.

- Es gribu cīnīties, Edvard.

Viņa cieši sakniebtās lūpas nebilda ne vārda un skatiens dūrās zemē. Es lūkojos viņā, gaidīdama atbildi, lai gan to jau zināju. Viņš nepiekritīs.

Un tad es iedegos dusmās. Ievilkusi plaušās gaisu un pietupusies, gatavojos lēcienam viņa virzienā. Pamanījis manu kustību, Edvards palūkojās manī jautājošu un pat mazliet izbiedētu skatienu, bet es negrasījos paskaidrot. Es vēlējos uzbrukt. Reizē ar skaļu rūcienu, kas atbalsojās mežā, es metos viņam virsū un ietriecos viņa neaizsargātajās krūtīs. Edvards atmuguriski nokrita zemē, abām rokām satverdams manu vidukli, lai es nepārveltos viņam pāri, un turēja mani paceltu virs sevis. Saniknota par šādu iznākumu, es ar nagiem saplosīju viņa kreklu, gaidot atbildes uzbrukumu, bet tāds nesekoja. Tā vietā Edvards sāka skaļi smieties un es pamanīju, ka visi uz mums skatās. Nokaunējusies, centos izķepuroties no viņa rokām, bet viņš neļāva. Man nācās pielietot spēku, lai tiktu nost no viņa. Mēģinot saglabāt vēl atlikušo pašcieņu, es cerīgi palūkojos uz Rozāliju, gaidīdama, ka vismaz viņa piekritīs ar mani cīnīties.

- Piedod, Bella. Edvards man noraus galvu, ja es to darīšu. – Paraustīdama plecus, viņa uzmeta man žēlu skatienu.

Noskaitos un nikni paglūnējusi uz Edvardu. Biju gatava cīnīties pat ar jaundzimušo, ja tāds gadītos tuvumā, tikai tāpēc, lai ieriebtu viņam. Edvards satvēra manu roku un pievilka sev klāt. Kaut arī nedaudz pretojos, ļāvu sevi apskaut.

- Kāpēc? Kāpēc tu man neļauj cīnīties? – es čukstēju pie viņa krūtīm. Šī nebija saruna, kas būtu jādzird svešām ausīm, bet es nespēju nociesties to nepajautājot.

- Tāpēc, ka iedomājoties tevi cīnāmies, es jūku prātā, – skanēja viņa atbilde.

Es pacēlu galvu, lai varētu ieskatīties mīļotajam acīs. – Ko tad tu iesāksi, kad nonāksim līdz karam?

- Darīšu jebko, lai tu paliktu dzīva. – Pat raugoties viņa uzjautrinātajā sejā, šie vārdi izklausījās biedējoši.

- Edvard…

- Tev neizdosies mani pārliecināt par pretējo, tāpēc nemaz nesāc, – viņš pārtrauca mani.

Es atkal piespiedu galvu viņa krūtīm un nopūtos.

Šai karā es biju zaudējusi.

Visi atsāka trenēties. Es stāvēju malā un noraudzījos kā Džaspers, Emets un Pīters vadīja apmācības, kurās piedalījās pat skeptiski noskaņotie. Laikam jau redzētais pārliecināja arī viņus, ka tas ir vienīgais risinājums. Tagad, kad karš bija neizbēgams, ikviens gribēja darīt ko spēj, lai palielinātu iespēju izdzīvot.

Nebiju pievērsusi uzmanību Renezmes atrašanās vietai, jo viņa vienmēr bija ar kādu kopā. Meitenes pievilcība sajūsmināja ikvienu, kurš ļāva viņai sev tuvoties un tādu bija daudz. Viņa nemitīgi kādu apbūra, tajā skaitā arī jaunpienācējus.

Paraudzījos apkārt viņu meklēdama, mēģinot pamanīt starp cīkstoņiem, kas bija izretinājušies pa visu laukumu. Viņas nekur nebija. Mans skatiens sastapās ar Alises izbailēs ieplestajām acīm un viņa izmisušu skatienu raudzījās tālumā.

- Nesija! – es klusi iekliedzās un metos pie viņas.

- Viņa vēl bija te… – Alise nesakarīgi runāja, vērdamās tālumā, – … vilki… – Viņa sagrāba manu roku un šāvās dienvidrietumu virzienā.

Aiz muguras dzirdēju skrienam Edvardu, Ezmi un Rozāliju. Mēs sajutām Renezmes smaržu, kas iezīmēja ceļu uz vilku teritoriju, bet tur bija arī vampīru smarža.

Es uzticējos vilkiem, bet esošā situācija bija sarežģīta, jo starp mūsu sabiedrotajiem bija jaundzimušie, kas par spīti savām spējām savaldīties, tomēr bija savu instinktu vergi. Un Nesija bija kaut kur starp viņiem. Viņa varēja ciest.

Es izstūmu vairogu, mūs paslēpjot tajā, gadījumā, ja kādam būtu īpašās spējas. Mēs jau bijām pavisam tuvu. Es dzirdēju vilku rūcienus un vampīru šņācienus un manas bailes pārmāca veselo saprātu.

Mēs vienlaikus izskrējām no biezokņa, kur meža vidū, uz sūnām apaugušiem akmeņiem stāvēja desmit saniknoti vilki, kuru priekšgalā atradās Džeikobs un viņam blakus apjukusī Nesija. Viņiem pretī atradās septiņi nervozi vampīri, no kuriem visi bija jaundzimušie. Acīm redzot, treniņi viņus garlaikoja un tie bija devušies meklēt ekstrēmākas nodarbes. Tā kā bijām vilku teritorijā, bija skaidrs, kurš pārkāpis noteikumus.

Iebrucēji izskatījās kareivīgi noskaņoti un negatavojās atkāpties. Arī vilki nebija ar mieru griezt ceļu. Tas draudēja ar sadursmi, no kuras bijām centušies izvairīties, pierādot, cik maz vajadzēja, lai miers beigtu eksistēt.

Nedomājot metos uz priekšu un izšāvusies cauri uguns līnijai starp abām naidīgajām pusēm, nostājos blakus Nesijai, satverdama viņas roku. Roza man sekoja un nu mēs abas atradāmies līdzās milzīgajiem vilkiem. Otrā pusē meitenei bija stāvējusi Lea un mūsu ierašanās lika viņai negribīgi atbrīvot vietu man un Rozālijai. Es novērtēju vilcenes vēlmi aizsargāt manu bērnu, bet šajā brīdī negatavojos atkāpties.

Edvards nostājās starp naidīgajām pusēm, kamēr Ezme un Alise palika stāvam malā. Es biju ieskāvusi vairogā arī baru un tagad sadalīju to trīs daļās, lai visa mana ģimene būtu drošība vismaz no neredzamā uzbrukuma. Jau atkal vairoga lietošana šķita viegla, bez vismazākās piepūles. Zināju, ka varētu to sadalīt vēl vairākās daļās un biju pārliecināta, ka tas izturētu jebkuru uzbrukumu prātam.

Runājot, Edvards lūkojās tikai uz jaundzimušajiem. Viņš centās apelēt pie viņu vesela saprāta, lūdzot palikt Kalenu teritorijā un šeit nenākt.

Vampīru acīs pavīdēja neizpratne. Pārsteigti un uzbudināti, tie raudzījās uz runātāju un vilkiem, kas vairs nerūca un neizrādīja agresivitātes pazīmes, kas nebija pazudušas no viņu pretinieku sejām.

- Kas tās par muļķīgām runām? Neesmu neko dzirdējis par teritorijām, kas kādam varētu piederēt, – kāds no jaundzimušajiem skaļi protestēja. Viņš nebija vecāks par mani.

- Tādi ir mūsu noteikumi un ja vēlies palikt, Ralf, tev nāksies tos ievērot, – Edvards viņam sacīja, uzsvērdams viņa vārdā, lai pastiprinātu teiktā nozīmīgumu.

- Ha! Lai tie monstri paši ievēro savus noteikumus. – Puisis ar galvas mājienu norādīja uz vilkiem.

Tie ierūcās.

Ralfs paskatījās uz pārējiem, kas stāvēja aiz viņa. – Mēs iesim, kur gribēsim, vai ne?

Vampīri piekrītoši ieņurdējās.

- Tā mēs neko neatrisināsim. Jums jāsaprot, ka mēs dzīvojam citādi un jums jāmācās pielāgoties, ja vēlaties palikt, – Edvards skaidroja, taču jaundzimušie neklausījās. Viņi gribēja rīkoties.

- Kas jūs tādi esat, lai norādītu mums, kur mēs drīkstam iet un kur ne? – Ralfs iesaucās.

- Šī ir vilku teritorija un viņi to aizsargā. Jums jārespektē šeit dzīvojošo vajadzības tāpat kā to darām mēs.

- Vai tu būtu viņu advokāts?

- Liecies mierā, Ralf, – viņam uzsauca meitene ar dzintarkrāsas acīm, ko biju jau ievērojusi.

Ralfs strauji pagriezās pret viņu neapmierinātu skatienu. – Ja vēlies, tu vari iet prom, Helēna, bet es negrasos ļaut uzvarēt šiem dzīvniekiem. – Viņš jau atkal ar galvas mājienu norādīja uz vilkiem.

- Kāpēc tu tik ļoti ienīsti vilkačus, Ralf? – Edvards pajautāja, raudzīdamies viņā aizdomīgu skatienu.

Ralfs novērsās no meitenes un uzlūkoja runātāju. – Kas tev par daļu? Tu neesi labāks par viņiem, ja spēj būt draugos ar tādiem.

Dzirdēju kā Edvards apspiež rūcienu. Aizskarot vilkus, jaundzimušais bija aizskāris arī viņu.

- Nu, ko tu tagad teiksi savādniek? – vampīrs lielīgi pacirta uz augšu zodu. Viņš musināja pārējos un gatavojās uzbrukt, ja vilki neatkāptos. Jaundzimušie nebija tik nobrieduši, lai uzklausītu loģiskus spriedumus. Viņi visu risināja ar spēku.

- Patiesībā tu baidies no vilkiem, vai ne tā, Ralf? – Edvards izaicinoši pasmaidīja.

Aiz Ralfa stāvošie saspringti pamīņājās uz vietas, neizlēmībā šaudīdami acis mūsu visu virzienā. Edvarda izteikums, ka viņu līderis baidās no ienaidnieka, bija licis viņiem uz notiekošo paskatīties citādi.

- Kā tad! Lai es baidītos no suņiem. – Vampīrs savicināja dūres, taču neizskatījās, ka viņš būtu gatavs mesties cīņa. Viņa bravūra un pašpārliecinātība bija tikai izrādīšanās pārējo priekšā.

Helēna nicinoši palūkojās uz Ralfu un paspēra soli mūsu virzienā. Puisis sagrāba viņas roku un parāva atpakaļ. Mums par lielu pārsteigumu ierūcās Sets un lēca uz priekšu. Edvards grasījās viņu apturēt, bet vilks jau atradās viņiem līdzas. Sets atņirdza zobus. Viņš stāvēja tik tuvu Ralfam, ka vampīrs atliecās tālāk no vilkača un tūlīt atlaida meitenes roku. Tiklīdz viņš to izdarīja, Helēna nostājās blakus Alisei un Ezmei.

Paši savām acīm redzēdami Ralfa izbiedēto seju, vēl mirkli paraudzījušies mūsos pilni neziņas, viņa sekotāji viens pēc otra sāka atkāpties.

- Gļēvuļi, – Ralfs uzsauca viņiem nopakaļ, bet tūlīt arī pats metās prom.

Vilki pašpārliecināti ierūcās un Edvards pasmaidīja.

- Prieks pakalpot.

Viņi pievērsa jautājošus skatienus Setam. Viņš nošņaukājās un aizgriezās.

Tāpat kā visus, mani bija pārsteigusi Seta rīcība, bet tas kārtējo reizi pierādīja, ka vilkači un vampīri varētus sadzīvot, ja vien paši to gribētu.

Džeiks palūkojās uz mani un tad uz Edvardu, kurš pamāja ar galvu. Vilks nozuda mežā.

- Džeikobs dosies atpakaļ kopā ar mums, – viņš paskaidroja. Sems kaut ko noņurdēja, kas izklausījās pēc jautājuma un Edvards jau atkal pamāja ar galvu.

Bars devās prom. Pirms nozust, Sets uzmeta tēloti nevērīgu skatienu Helēnai.

Man blakus nostājās Alise un atvieglojumā nopūtās. Es apskāvu meitiņu, priecādamās, ka viss beidzies laimīgi, taču tad viņai aizrādīju, ka aizlavīties bez mūsu ziņas nebija pareizi. Viņa manās domās parādīja, ka to nožēlo un lūdza nedusmoties. Es vēlreiz cieši apskāvu bērnu un noskūpstīju viņas pieri. Džeiks atgriezās cilvēka izskatā ar platu smaidu sejā. Nesija pārlēca viņa rokās. Atšķirībā no manis, viņam Nesijas apciemojums likās pašsaprotams.

- Arī viņai ir apnikuši tie smirdīgie asins sūcēji, ko jūs saucat par saviem draugiem, – Džeikobs aizstāvēja meiteni, kad mēs gājām atpakaļ uz izcirtumu.

Ezme, Alise un Helēna sarunādamās soļoja mums pa priekšu.

- Ja vēlreiz apdraudēsi Nesijas drošību, es tev noraušu galvu, – Rozālija indīgi nosacīja, paiedama vilkacim garām un pievienodamās viņām.

- Sasodīts, ne jau es pārkāpu robežu, – viņš protestēja. – Pie tam ideja par robežas šķērsošanas aizliegumu pieder Edvardam. Vainojiet viņu.

- Viņam ir taisnība, – Edvards piekrita.

- Protams, ka man ir taisnība. Es nekad nepakļautu Nesiju briesmām. Viņa nevienu mirkli nebija apdraudēta, – vilks murmināja, iedams mums nopakaļ un spēlējās ar Renezmes matu šķipsnu.

- Tu nevari zināt, kā būtu noticis, ja sāktos cīņa. Esošā situācija jau tā nav viegla nevienai no iesaistītajām pusēm. Nevajadzētu to padarīt vēl smagāku, – es bildu.

- Viņi paši uzprasījās, – Džeiks metās aizstāvēties. – Jaundzimušie nekontrolē sevi un mēs viņiem neuzticamies. Kad uzradās Nesija, mēs viņu tikai aizsargājām, bet dēles to uztvēra kā uzbrukumu un notika saķeršanās. Mūsu vainas tur nav nekādas.

Tātad visu bija sarežģījusi Renezmes klātbūtne, kas sajūtot Džeika smaržu, neviena nemanīta bija atstājusi izcirtumu, lai uzmeklētu draugu. Viņa bija uzradusies brīdī, kad abas puses satikās, izraisot ķēdes reakciju.

Pagājušo reizi starp mums nebija jaundzimušo un viss bija noritējis bez problēmām. Šoreiz bija citādi. Miers bija trausls.

Džeiks paātrināja soli un sāka iet Edvardam otrā pusē. – Tātad tam jaundzimušajam ir bail no mums, ko? – viņš ļaunā priekā noprasīja Edvardam.

Edvards pašķielēja uz viņa pusi un pasmaidīja. – Ārkārtīgi.

- Nu, vareni. – Džeiks smējās. – Tas ir labi, ka tu lasi domas. Tā viņi neko nevar no mums noslēpt.

Arī Edvards smējās. – Nevar gan. Bet zini, šī ir pirmā reize, kad tu atzīsti manas spējas par noderīgām.

– Laikam jau savs labums tur ir, – Džeikobs nošņaukājās. – Tikai nekļūsti pašpārliecināts, domu lasītāj. Man joprojām nepatīk, ka tu urķējies pa manu galvu, – viņš steidzās piebilst.

Viņi abi pasmējās. Es redzēju, cik lielu prieku tas sagādā Ezmei.

- Viņi nebūtu uzbrukuši, – ierunājās Nesija.

- Es ceru, ka būtu. Man labpatiktu saplosīt to iedomīgo dēli, – vilkacis ņurdēja.

- Tā iedomīgā dēle ir mūsu draugs, – Edvards iebilda.

- Nav godīgi, ka tu vienīgais ar šiem drīksti cīnīties, – Džeiks pārmeta, norādīdams uz viņa saplēsto kreklu.

Edvards saknieba lūpas, cenšoties nesmieties. – Tā bija tikai Bella. – Viņš uzmeta man žiglu skatienu, no kura es izvairījos. Man bija kauns par savu rīcību.

Ieplestām acīm un pavērtu muti, Džeikobs palūkojās manī un tad nevērīgi pievērsās Nesijai. – Kašķīgs pāris, – viņš norūca.

7 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)