Galerija
feb2011-calendar-revise shoot_13_003 havjers_braisa_elizabete_mtv_2011_1 robert_pattinson_cuts-hair eclipseposterstwilightseries117082949401546 026 anna1 dzei5 kristena_mtv_2011_2
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Dienas vidus. 16. nodaļa

16. ATGĀDINĀJUMS

 Mūsu viesi bija izklīduši, apcerēdami savas iespējas gaidāmajā karā. Alise maz ko varēja pateikt par mūsu nākotni, tāpēc pašsaprotami, ka katrs uzdeva sev jautājumu, vai izdzīvos.

Pēc Kārlaila ierosinājuma mums pazīstamie vampīri bija devušie kopā ar tiem, kuriem mūsu dzīves veids nebija zināms, lai medītu tālāk no pilsētas. Tam bija arī cits svarīgs iemesls. Jo lielāku teritoriju tie pieskatīs, jo mazāka iespēja Voltūriem būs mūs pārsteigt un negaidīti uzbrukt.

Edvards un Džeikobs vienojās, ka vilki paliks savā teritorijā un pagaidām Kalenu pusē bez vajadzības nenāks. Mēs gribējām izvairīties no sadursmes iekšienē. Lai gan nelabprāt, Džeiks piekrita šim nosacījumam un tā kā pārsvarā uzturējās Nesija tuvumā būdams cilvēka izskatā, uz viņu tas neattiecās.

Edvards joprojām nebija spējis sev piedot, ka mani nenosargāja, bet laikam jau no manas puses bija muļķīgi iedomāties, ka tas varētu notikt. Vismaz viņš vairs neizskatījās tā, it kā ciestu nepanesamas sāpes. Šķita, ka saruna ar Džeikobu bija atvieglojusi viņa sirdsapziņu, vai arī viņš tikai izlikās.

Mājās bijām palikušas tikai mēs ar Renezmi. Savā kabinetā smago lēmumu – cīnīties, pārdzīvoja Kārlails, staigādams no viena telpas stūra līdz otram. Savukārt Alise uzturējās savā istabā, jo saraustītās vīzijas viņu nomocīja. Kaut arī tuvumā bija Nesija, viņa nespēja rast mieru. Ezme uztraucās par meitu un nekāds mierinājums nespēja remdēt mātes raizes. Džeikobs un Edvards bija devušies nelielā pastaigā, lai apspriestu stratēģiju, un Džaspers bija kopā ar Pīteru un Šarloti. Droši vien viņi darīja to pašu.

Man nenācās viegli noskatīties visu nolemtībā grimstošajās sejās, bet bija jāatzīst, ka manis pašas seja nebija diez ko priecīgāka. Es centos meitiņas dēļ. Negribēju likt viņai izjust to, ko pārdzīvojām mēs, taču Nesija skaidri saprata kas notiek. Ne jau pirmo reizi bijām šādā situācijā. Mēs par to nerunājām. Man bija bail viņai ko sacīt un Renezme negribēja mani sāpināt kaut ko jautājot, tāpēc mēs abas no šī temata izvairījāmies.

Tas nekad nebeigsies, manā prātā pulsēja apjausma. Visu liku biju peldējusi pa straumi, krastu nekad tā arī nesasniedzot. Mana cilvēciskā dzīve bija līdz nāvei garlaicīga, bet kad satiku Edvardu, un viss mainījās. Nāvējoša kļuva pati dzīve. Krasts, kurā līdz tam pat nebiju mēģinājusi nokļūt, piepeši šķita tik svarīgs.

Vai tas bija manas ģimenes, manu vecāku un draugu dēļ?

Viņu visu.

Es cīnījos par katru iespēju, bet velti. Kad jau šķita, ka teju, teju būšu klāt, krasts izrādījās vēl tālāks un nesasniedzamāks kā sākumā. Bet es nenogrimu, vienmēr pamanīdamās palikt virs ūdens ik reizi, kad straume centās mani aprīt.

Man bija daudz iemeslu lai dzīvotu un es negrasījos nogrimt arī šoreiz.

Lēniem, nogurušiem soļiem lejā pa kāpnēm nāca Alise. Viņai bija izmocīta seja, zem acīm tumši loki un augums izskatījās stīvs un nevarīgs. Meitene piemetās uz pēdējā pakāpiena un palūkojās mūsos.

- Ieradīsies Renē, bet es nezinu kad tas būs, – viņa vainīgi sacīja un nolaida skatienu.

Redzēdama, kādas mokas viņa izcieš, mans pārsteigums par māsas sacīto noplaka, tā īsti nemaz neparādījies.

- Alis? Vai ar tevi viss kārtībā? – Es nācu viņai tuvāk, bet meitene pret mani pavērsa paceltu plaukstu kā zīmi, lai nenāku. Viņa pat neskatījās uz mani.

Es pusceļā sastingu un paliku tur stāvam līdz ienāca Edvards un Džeikobs. Alise pielēca kājās un nostājās vilkacim blakus. Tikai tad viņa paskatījās apkārt.

- Manas vīzijas ir izgājušas ārpus rāmjiem, – viņa man sacīja un palūkojās uz Džeikobu. – Pašreiz labākais ir neredzēt neko.

- Būs jau labi, Alis. Mēs tiksim galā, – es viņu mierināju un saskatījos ar Edvardu.

- Viņa jau ir ceļā, – viņš sacīja un pienācis, apskāva mani.

Mums pievienojās Kārlails un Ezme. Īsi apspriedušies, viņi kopā ar Alisi devās prom, lai paturētu noslēpumā Kalenu klātbūtni.

- Es varu iet kopā ar Alisi, – uzmetis skatienu Edvardam un tad man, Džeikobs piedāvājās.

Edvards noraidoši papurināja galvu. – Tu vari palikt.

Džeiks uzmeta jautājošu skatienu Alisei. – Vai izturēsi bez mani, pareģe?

Meitene atļāvās zobgalīgi pasmaidīt. – Nekļūsti iedomīgs, vilks. – Un aizšāvās līdzi pārējiem.

Džeikobs iespurdzās un piegājis pie Renezmes, kas gaidpilni vērās ārā pa logu, apskāva un pacēla viņu.

Es paskatījos uz Edvardu. – Renē droši vien grib redzēt Nesiju.

- Viņa nespēja sagaidīt, kad jūs atbrauksiet, tāpēc ierodas pati, – viņš paskaidroja.

Pēdējo notikumu iespaidā biju zaudējusi laika izjūta un tagad mēģināju atcerēties, kad pēdējo reizi tikos ar māti. Likās, ka tas bija sen, lai gan patiesībā tikai vakar.

Renē acīs Nesija joprojām būs tāda pati, tomēr es ievēroju, kā mana meita mainās vai katru dienu, kļūstot arvien vecāka. Par to domāt bija biedējoši un reizē patīkami, jo pieauga ne tikai viņa pati, bet arī viņas skaistums. Pat ar savu plašo prātu nespēju iedomāties, kāda viņa varētu izskatīties astoņpadsmit gados. Un tomēr šāda apziņa bija brīnišķīga, ja vien tā vietā, lai domātu par Renezmes laimi un nākotni man nebūtu jāprāto, kā viņu nosargāt.

Es palūkojos uz Nesiju drauga rokās.

Viņai bija jādzīvo. Viņa bija daļa manas cilvēciskās dzīves turpinājuma.

Renē ieradās īrētā automašīnā un apturēja to pie paša lieveņa. Edvards atvēra durvis vēl pirms māte paspēja pieklauvēt, un ar namatēva smaidu sejā, kas aizslaucīja visas iepriekš pārdzīvotās emocijas, aicināja Renē ienākt. Tiklīdz mamma pārkāpa slieksni, viņa sajūsmā iesaucās, mani ieraudzījusi un atplestām rokām gatavojās apskaut. Viņai priekšā izšāvās Renezme, novirzot skatienu no manis, un Renē priekā gavilēdama apskāva mazmeitu, noskūpstīdama uz abiem vaigiem.

Edvards nostājās man blakus un mēs aplikām roku viens otra vidukli, vērodami aizkustinošo ainu. Džeikobs gulšņāja dīvānā ar tālvadības pulti rokā un bezmērķīgi pārslēdza kanālus ne pie viena nepakavēdamies ilgāk par dažām sekundēm. Viņš izskatījās nervozs.

Es palūkojos vīra sejā, cerot tajā rast atbildi, taču tā klusēja. Prātoju, vai draugu būtu satraucis Renē apciemojums? Tas nešķita ticami.

Kamēr mazmeita un vecmāmiņa apsprieda gaidāmā ceļojuma nianses, es izmantoju izdevību un ieminējos mātei par ātrāku došanos prom.

Renē paraudzījās manī nedaudz apjukušu skatienu. – Ja tu nebūtu mana meita, kaut arī tagad tu izskaties visai jokaini, un es nezinātu, cik ļoti tu mani mīli, es sāktu domāt, ka vēlies tikt no manis vaļā. – Viņa pasmējās.

Iespurdzos un pasmējos kopā ar viņu. – Es tikai iedomājos, ka Čārlijam ap šo laiku ir vismazāk darba, – meloju, nebūdama droša vai tā ir tiesa, un cerēdama, ka arī Renē to nezina.

- Ak, Bella. Tu taču zini, ka Čārlijam nepatīk ceļot un doma par došanos prom no Forksas viņu bez maz vai biedē.

- Varbūt Sjū tomēr izdoties viņu pierunāt, – es ieminējos un redzēju kā mamma viltīgi pasmaida.

Mēs kādu laiku apspriedām Čārlija un Sjū attiecības, priecādamās, ka viņi ir atraduši viens otru. Cik man bija zināms, viņu kopā būšana bija saskanīga un brīva. Varētu pat teikt, ka tā bija parasta draudzība, taču viņus tā apmierināja un tas bija galvenais. Savukārt mammas un Fila attiecības bija daudz dinamiskākas. Varbūt tāpēc Renē un Čārlijam nesaskanēja. Viņi vēlējās dažādas lietas un tikai atrodot īsto cilvēku, patiešām spēja būt laimīgi. Es zināju, ka ar viņiem viss būs labi, ja vien Čārlijs piekritīs doties ceļojumā un šai sakarā es lielas cerības liku uz Sjū. Ja nu tas tomēr neizdotos, es biju gatava atklāt tēvam pietiekoši daudz patiesības, lai viņu pārliecinātu.

Sarunas laikā es manīju kā māte met zīmīgus skatienus Edvarda un Džeikoba virzienā un nojautu, ka viņa vēlas aprunāties ar mani zem četrām acīm. Tik pat labi es zināju par ko būs saruna, bet negribēdama viņu atraidīt, piedāvājos iziet pastaigāties. Renē tūlīt piekrita.

Mēs lēnā gaitā gājām pāri zālienam. Edvards ar Nesiju un Džeikobu bija iznākuši uz lieveņa un noraudzījās mūsos. Es turējos soļa attālumā no mātes, lai viņa nevarētu mani apskaut, ko viņa ik pareizi gatavojās darīt, taču man vienmēr radās attaisnojošs iemesls to atlikt.

Kad sasniedzām upi, Renē joprojām nebija bildusi ne vārda. Tas viņai nebija raksturīgi. Parasti mammu nebija iespējams apklusināt, bet šobrīd viņa gāja man blakus nolaistu skatienu un izskatījās, kaut ko dziļi pārdomājam. Laikam jau sakāmais bija pietiekoši svarīgs, lai to nesasteigtu.

Piepeši viņa palūkojās manī un viegli uzsmaidīja, taču tas nebija man pazīstamais mātes smaids. Nedaudz neveikls un samocīts, tas parādījās tikai acu mirkli. Es lūkojos viņai pretī, mēģinādama saprast, kas notiek Renē prātā.

- Mīļā? – Viņa mani uzrunāja, atkal kautrīgi nolaizdama acis. Mana māte tā nemēdza rīkoties, tāpēc tas lika domāt, ka viņa vēlas zināt ko tādu, ko es nevarēšu izskaidrot. – Viss, kas ir noticis kopš tavām kāzām… nē, pat vēl agrāk. – Viņa pārlaida skatienu upei un mežam.

Mēs gājām gar krastu un zem kājām šņirkstēja akmeņi. Vismaz tad, kad tiem pāri gāja Renē. Kad to darīju es, oļi tikai klusi nočirkstēja, lai gan es pieliku spēku katrā savā solī.

- Tu esi mainījusies vairāk nekā es jebkad būtu iedomājusies, – māte turpināja runāt, uz mani neskatoties. – Es to pamanīju jau tad, kad tu satikies ar Edvardu… bet nu… – Viņa apklusa un uzmeta man vērtējošu skatienu.

Šoreiz uz viņu neskatījos es.

- Nav taču tā, ka tu man nepatiktu, – mamma pasmējās, domādama, ka esmu apvainojusies, un pacēla roku, grasīdamās man pieskarties, bet redzot mani saraujamies, to nolaida un iespurdzās. – Tu esi kļuvusi ļoti dīvaina, bet nav prātam aptverams mans prieks, kādu esi man dāvājusi, padarot par vecmāmiņu tik burvīgam bērnam.

Es tikai mazliet pasmaidīju.

- Kopš brīža, kad ieraudzīju Renezmi, es viņā iemīlējos, taču man nedod mieru kāda lieta, ko nespēju saprast, – Renē saminstinājās.

Nojautu par ko viņa runā un sapratu, ka laikam jau nav iespējams noslēpt visu. Viņa bija mana māte un pazina mani, kad vēl biju cilvēks. Dažas lietas nemainās par kļūstot par vampīru.

- Kā tas notika? Ar tevi un Renezmi? – viņa jautāja un skatījās tieši man acīs.

Smagi nopūtos. – Tev to būs grūti saprast… – Es raudzījos uz priekšu.

- Par to es nešaubos, – viņa iespurdzās, mani pārtraukdama.

Uzmetu Renē domīgu skatienu un pirms turpināju runāt, dziļi ieelpoju. – Dažkārt pat man pašai liekas, ka esmu to tikai nosapņojusi un tad es paraugos uz savu meitu un redzu, ka esmu tomēr to paveikusi. – Es pasmaidīju. – Tas nebija viegli, bet bija vērts cīnīties. – Cīnīties ar tumsu un sāpēm par katru elpas vilcienu, pie sevis nodomāju. – Un tagad es esmu laimīga.

Es, protams, noklusēju, ka tā dēļ esmu cīnījusies un gandrīz nomirusi. Mammai bija jāzina tikai tas, ka viss ir labi un viņa var būt mierīga par mani.

- Es priecājos, ka tu tā jūties, mīļā. Tu esi to pelnījusi. – Viņa pacēla roku, atkal grasīdamās mani apskaut, bet tad attapās un atrāvās.

Vainīgi viņai uzsmaidīju un māte man veltīja aizkustinošu smaidu. Bija vajadzīgs viss mans gribasspēks, lai atturētos pastiepties viņai pretī un apskaut. Mani pārsteidza arī tas, cik ātri viņa bija pieņēmusi manu paskaidrojumu, nejautādama tālāk. Man ienāca prātā, ka varbūt Čārlijs bija viņai ko sacījis un māte samierinājās ar neziņu nekā iespēju zaudēt mani un mazmeitu pavisam.

Renē bija grūti atvadīties no Nesija.

- Mēs drīz jūs apciemosim, – Renezme ierunājās, pārsteigdama mūs, kad es neatbildēju uz mātes ierosinājumu pievienoties viņiem Floridā.

Es raižpilni palūkojos uz Edvardu. Mēs ne par ko nevarējām būt droši un dot Renē veltus solījumus būtu muļķīgi. Nesija izskatījās pārliecināta par saviem vārdiem, tāpēc es nolēmu ļaut mammai ticēt, ka tā būs.

Māte sajūsmināti palūkojās manī. – Vai tiešām? Tas ir lieliski, – viņa gavilēja.

Piespiedu sevi pasmaidīt.

Es turēju klēpī Nesiju, kamēr Edvards un Džeikobs stāvēja man katrs savā pusē uz lieveņa, un mēs nolūkojāmies kā Renē aizbrauc. Kad auto pazuda ceļa līkumā, noskūpstīju meitiņas pieri un pagriezusies pret vīru, atdevu viņam mūsu bērnu. Viņš paņēma Nesiju rokās un neko nesaprazdams, vērās manī gaidošu skatienu.

- Man jāaprunājas ar Džeiku, – es viņam paskaidroju.

Mīļotā sejā parādījās apskaidrība, nojaušot, par ko būs šī saruna un viņš piekrītoši pamāja. Turpretī Džeikobs lielām acīm lūkojās manī, neko nesaprazdams. Paraudzījos uz viņu un pamāju pļavas virzienā.

- Vai pastaigāsimies?

Joprojām nespēdams rast izskaidrojumu notiekošajam, viņš sāka soļot uz upes pusi un es viņam pievienojos. Edvards un Renezme palika mūs gaidīt uz lieveņa.

Mēs nebijām nogājuši ne pār desmit soļu, kad Džeikobs apstājās un cieši palūkojies manī, noprasīja, kas par lietu. Lai gan Edvards un Nesija tik un tā dzirdētu katru mūsu izteikto vārdu, man negribējās runāt viņu klātbūtnē, tāpēc es neveikli paspēru vēl pāris soļus prom no mājas. Nedaudz atpalikdams, Džeiks negribīgi sekoja.

- Vai tu man paskaidrosi, kas, pie velna, te notiek? – viņa balss tonis lika noprast, ka draugs dusmojas, lai gan atklāti viņš to nepauda.

Džeiks nemēdza slēpt neapmierinātību un tas man lika domāt par to, kas viņam šoreiz bija licis to darīt.

- Nu, tiešām, Bella. Tas kļūst kaitinoši, – viņš gaudās, kad es turpināju iet ne vārda nesacījusi. Džeikobs joprojām sekoja.

Apstājos, sasniegusi upi un tikai tad uzdrošinājos paskatīties viņam acīs. – Ir tik daudz lietu, par kurām vēlos ar tevi runāt, bet pašreiz tās visas šķiet mazsvarīgas, taču ir kāda lieta, kas nevar gaidīt, – bildu, balsij nodevīgi notrīsot.

Tas nepalika nepamanīts un drauga seja apmācās, tajā parādoties pirmajām satraukuma pazīmēm. – Kas par lietu, Bella?

Palūkojusies pār viņa plecu, redzēju uz lieveņa sēžam vīru un meitu un sarunājamies. Kad atkal manas acis atrada drauga seju, tajā parādījās sāpes, saprotot, ko vēlos sacīt. Džeiks saknieba lūpas un noliedzoši papurināja galvu.

- Nē, Bella. Nelūdz man to vēlreiz. Edvards ar mani par to jau runāja un es nepiekrītu.

Tas mani samulsināja. Pašsaprotami, ka Edvards raizējās tāpat kā es un tāpēc bija centies Džeiku pārliecināt bēgt kopā ar Renezmi. Tas izskaidroja drauga nervozo uzvedību Renē apciemojuma laikā.

- Tu taču dzirdēji, ko sacīja Pīters. Mēs neesam gluži bezpalīdzīgi Voltūru priekšā, – mēģināju viņu pārliecināt.

- Ja tu tā domātu, tad nelūgtu man doties prom ar Nesiju, – viņš pārmetoši sacīja.

- Es tikai vēlos būt piesardzīga.

- Lai cik liela piesardzība būtu nepieciešama, tu gribētu paturēt Nesiju tuvumā, – Džeiks protestēja.

- Kad bijām uz kraujas, tu vēlējies, lai bēgu, glābjot Renezmi. Tagad es vēlos, lai viņu pasargājot, bēdz tu.

Džeikobs atkal noraidoši papurināja galvu.

- Zini, es būtu nolēkusi no kraujas un atstājusi tevi cīnāmies, – mirkli klusējusi, es bildu pārliecinātā balsī.

Vilkacis iesmējās. – Tā tu tikai saki, lai mani pārliecinātu. – Viņš redzēja man cauri. Skaidrs, ka es nebūtu to darījusi pat ja mana meita piekristu lēkt.

- Vai tad tu nevēlies pasargāt Nesiju? – Bija ļauni tā sacīt, bet man nācās spēlēt uz viņa jūtām. Šai ziņā es nedrīkstēju piekāpties.

- Tu labi zini, ka vairāk par visu.

- Tad paklausi.

Džeiks smagi nopūtās un vairs nestrīdējās pretī.

Mēs atgriezāmies pie Edvarda un Nesijas. Nesasniedzot lieveni, mazā metās Džeikobam pretī un ielēca viņa atplestajās rokās.

- Es arī vēlos cīnīties, – mazā piepeši uzstāja.

 Edvards jau atradās man līdzās un uzrunāja meitu: – Tu nevari cīnīties, Nesij. Tas būtu pārāk bīstami. – Viņš nepatikā sarāvās.

- Es tik un tā gribu palikt ar jums, – viņa neatlaidās.

Es palūkojos uz Džeikobu. Arī viņš gribētu palikt un cīnīties ar mums, bet viņš nepakļaus briesmām Renezmi.

- Tu mums palīdzēsi, ja dosies prom ar Džeiku, – Edvards centās pārliecināt meitu.

 – Es jums būšu vajadzīga.

Es noriju siekalas, pēkšņi iedomājoties ainu, kurā Nesija stājas pretī Voltūriem, un nodrebēju.

- Tu nevari cīnīties, – cieši lūkodamies meitenes brūnajās acīs, Džeikobs sacīja. Doma par viņa likteņa iezīmētās atrašanos kaujas laukā viņam bija tik pat biedējoša kā mums ar Edvardu. – Atšķirībā no vampīriem, tu esi ievainojama.

Nesija mums uzmeta žēlu skatienu. – Kāpēc es esmu tik vāja? Es gribu būt stipra.

Edvards un Džeikobs reizē ironiski iesmējās, kamēr es skumji vēroju savu meitu, kura vainoja sevi savā nespēcībā.

- Jā. Viņa ir tieši tāda pati, – Edvards ierunājās, acīm redzot, atbildēdams uz drauga domām.

Palūkojos uz abiem smējējiem un sapratu, kas viņus uzjautrinājis. Renezme izturējās tieši tāpat kā šādā situācijā būtu rīkojusies es. Mēs patiešām bijām līdzīgas – cenšoties pasargāt savus mīļos, nedomājām, kas notiks ar mums pašām. Vai tad būdama cilvēks, arī es nebiju darījusi vairāk kā no manis gaidīja? Vai tad nebiju devusies uz spoguļu zāli tikties ar Džeimsu, pat zinādama, ka nespēšu viņam pretoties? Vai tad nebiju braukusi uz Itāliju glābt mīļoto, apzinādamās, ka varu neatgriezties? Vai tad nebiju ietriekusi sevī akmens šķembu, cerēdama, ka tas dos Edvardam iespēju uzvarēt? Un visbeidzot biju riskējusi ar visu, skaidri zinot, ka miršu kā cilvēks.

Mana meita rīkojās tāpat. Būdama vampīrs tikai pa pusei, viņa bija gatava ziedot sevi, lai būtu kopā ar mums un darītu ko spēj, pat ja tas nozīmēja vienīgi vērot kā mēs mirstam.

Es pieskāros meitiņas sejai un uzsmaidīju. – Tu esi stipra. Stiprākā radība, ko pazīstu, jo esi radusies lielākajā mīlestībā kāda jebkad ir bijusi.

- Protams, izņemot manu mīlestību pret Nesiju, – Džeiks iesmējās un uzlūkoja meiteni, kas atbildēja viņa smaidam.

Mēs visi nedaudz pasmējāmies par šiem vārdiem, kas bija patiesi. Es laikam nekad nespēšu saprast viņu saikni, bet abus vērojot, atpazinu savu un Edvarda nesavtīgo mīlestību, ko nespēja kliedēt ne laiks, ne attālums. Tā bija mīlestība, kas nepazina robežas. Tik cēla, tik tīra un patiesa, ka tajā lūkoties bija grēks, bet to ignorēt – vēl lielāk.

6 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)