Galerija
003 FP_IMAGE_6017432/FP_SET_6015578 02 cal4 eclipse_companion_1 bqcdaaaaa the-twilight-saga-eclipse-los-angeles-premiere-hq-robert-pattinson-13301134-2036-2560 kristena3 team-45
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Dienas vidus. 15. nodaļa

15. VIENOTĪBA

 Manā ķermenī virmoja un pulsēja varens spēks, kādu būdama cilvēks, nemūžam nespētu iedomāties. Kaut arī fiziski biju cieta un auksta kā akmens, jutos viegla kā pūciņa, it kā lidotu pāris centimetrus virs zemes. Droši vien tā arī izskatījās, kad sadevušies rokās, mēs ar Edvardu skrējām atpakaļ uz Kalenu namu.

Edvards joprojām kavējās paša uzspiestā grēku nožēlā un raudzījās tikai uz priekšu. Es apdomāju Pītera un Šarlotes brīdinājumu. Ja tā izrādīsies tiesa un tas ir ļoti ticams, jo, kā jau Edvards teica, Voltūriem ir iemesls atriebties, mums nebūs izvēles. Mans prieks par to, ka daudzi vampīri bija izteikuši vēlmi kļūt par veģetāriešiem, kļuva smieklīgs. Tas bija viens no iemesliem, kāpēc Voltūri gatavojās mūs iznīcināt.

Kāpēc viss, kas sākumā šķita labs, vēlāk izrādījās slikts?

Mēģinādama rast atbildi uz šo jautājumu, es vienlaikus apsvēru savas iespējas. Tā kā man nebija izdevies pārliecināt Edvardu apmācīt mani cīnīties un vienīgie treniņi, kas man bija vēl pirms sastapšanās ar Voltūriem nozīmēja, ka fiziskam uzbrukumam būšu viegls mērķis, sapratu, ka nāksies paļauties tikai uz savām spējām. No citiem vampīriem, kuriem tādas bija, zināju, ka viņi tās pilnveidojuši un pastiprinājuši trenējoties. Atminējos notikumus pie klints, kad mans vairogs bija kļuvis spēcīgāks kā jebkad to biju jutusi, kaut arī iepriekš nebiju trenējusies to lietot. Varbūt tas izskaidrojams ar nāves briesmām, kas draudēja manam bērnam, draugam un man pašai. Varbūt ar to, ka vairs nebiju jaundzimusī. Tas man nebija skaidrs, taču sāku apsvērt savu rīcību, ja nonāksim līdz cīņai. Pagājušajā reizē ar manām spējām pietika, lai pretinieka spēcīgākos kareivjus padarītu nekaitīgus. Kā būs šoreiz?

Edvards jautājoši palūkojās manī, taču viņa uzmanību novērsa kas cits. Viņš paraudzījās uz priekšu un apstājās. Es to izdarīju sekundes desmitdaļu vēlāk.

- Mums ir viesi, – viņš paziņoja. – Viņi ir pie mājas.

To domas Edvards bija izdzirdējis ātrāk nekā es viņu balsis, taču vēl nenonākot līdz upei, arī manas ausis sasniedza neapmierināta un satraukta murdoņa. Mēs paātrinājām gaitu un vienlaikus šķērsojām upi. Pārskrējuši pāri pļavai, sastapāmies aci pret aci ar vairāk kā četrdesmit vampīriem, kas bija sapulcējušies mājas priekšā. Viņi bija iegrimuši tik dziļā sarunā, ka tikai daži tās pārtrauca, mūs pamanījuši.

Pirmais pie mums pienāca Kārlails un viņam tūlīt sekoja Amazones vampīres.

- Edvard? Bella? – Viņš mums stīvi uzsmaidīja ar vienu mutes kaktiņu.

Senna, Kaširi un Safrina sasveicinoties, gandrīz vienlaikus pamāja ar galvām. Mēs ar Edvardu atkārtojām tādu pašu kustību.

- Viņi nāk mums pievienoties, – runājot Kārlails lūkojās tikai uz mani, jo Edvards jau visu zināja.

Es pārlaidu skatienu sanākušajiem vampīriem. Bez Denali klana un viņiem līdzi atnākušajiem trīspadsmit svešiniekiem tur bija arī rumāņi, no kuriem Stefans paceltā balsī sarunājās ar Amerikas klejotājiem Rendalu un Mēriju. Sadevušies rokās, abi stāvēja pretī vecajam vampīram un centās pārliecināt par savām domām. Izskatījās, ka viņi ir kļuvuši par pāri. Es nejutos pārsteigta. Notikumi izcirtumā bija mainījuši ne tikai uzskatus par vampīru eksistenci.

Īrijas klans sarunājās ar Elesaru un Pīteru, bet turpat netālu, šaudīdami acis un ar pārsteigumu sejās, stāvēja pieci man nepazīstami vampīri. Neviens no viņiem neizskatījās pēc jaundzimušā, bet viņu acis bija tumši sarkanas.

Paraudzījos uz Kārlailu un ar galvu pamāju viņu virzienā. – No kurienes uzradās viņi?

- Viņi ieradās kopā ar Īrijas klanu. Arī viņi ir nolēmuši pievienoties mums.

Kārlailam joprojām nepatika doma par cīņu. Tas bija dzirdams gan viņa balsī, gan izturēšanās ziņā, ka viņš nav ar mieru to darīt. Varbūt Kārlails cerēja uz brīnumu. Laikam jau mēs visi uz to cerējām, jo kurš tad grib mirt?

Mēs devāmies pie pārējiem. Edvards bija kluss un noslēdzies sevī. Man nebija ne jausmas, par ko viņš šobrīd domā. Atšķirībā no citiem, viņš dzirdēja visu klātesošo domas un zināja to, ko nezinājām mēs. Iespējams tādēļ, ka tajās Edvards lasīja mūsu gaidāmo neveiksmi, viņš izskatījās kā zaudējis jebkādu cerību. Raudzīdamās uz visiem, es atcerējos pagājušo reizi, kad Kalenu namā sapulcējās viņu draugi, lai būtu liecinieki manas meitas augšanai un tam, ka viņa neapdraud mūsu eksistences noslēpumu. Nu tas atkārtojās un šķita, ka liktenis spēlējas ar mums, lai redzētu, kā izvairīsimies no nāves šoreiz.

Es spēji pagriezos pret Kārlailu. – Kur ir Nesija un Džeikobs? – Viņus es šeit neredzēju. Nebija arī vilku.

- Viņi devās pastaigāties, – lēni, it kā nogurušā balsī, man atbildēja Edvards.

- Alise gribēja redzēt, kas notiek, – Kārlails piebilda. Mēs jau bijām nonākuši pie mājas. Mūs pamanījusi, Šivana uzsmaidīja un nāca tuvāk.

Tikai tagad palūkojos uz māsu. Meitene sakņupusi sēdēja uz lieveņa pakāpieniem un abām rokām apķērusi ceļus un starp tiem noliekusi galvu, šūpojās uz priekšu un atpakaļ, tempam kļūstot te ātrākam, te lēnākam. Izskatījās, it kā viņa būtu zaudējusi prātu. Ezme sēdēja viņai blakus un aplikusi ap pleciem rokas, mierināja meitu. Pamanīju, ka Džaspers joprojām partnerei netuvojas.

Dusmīgi palūkojos uz Edvardu. – Vai jūs abi varētu pārstāt sevi šaustīt? Pie tā, kas notika uz kraujas, nav vainojams neviens no jums, – runājot, es uzmetu tādu pašu skatienu arī Alisei, lai gan viņa uz mani pat nepaskatījās.

Šķita, ka Edvarda seja atdzīvojas. Sapratis, par ko es runāju, viņš vispirms palūkojās uz māsu un tad uz mani.

- Alisei ir problēmas ar vīzijām. Tās kļuvušas par īstu haosu viņas galvā. Nesija un Džeikobs visu laiku bija ar viņu, jo tad Alise neko neredz un tas ir labāk nekā redzēt daudz, bet neko nesaprast. Tagad, kad abi ir prom, viņa nespēj rast sevī līdzsvaru, – Edvards paskaidroja.

Manas dusmas nomainīja žēlums un es gribēju iet pie Alises, lai mierinātu, bet Edvards pavilka mani atpakaļ, papurinādams galvu.

- Nevajag. Tu viņai nespēj palīdzēt.

Kurš tad to spēj? Pareizi, Džeikobs un Renezme. Kaut nu viņi atgrieztos drīz. Es nespēju noskatīties kā Alise mokās.

- Mēs zinām, ka Voltūri šaudās pa visu pasauli, vācot armiju, – sacīja Šivana, kas bija nostājusies mums līdzās, – un uzbrukuma iespēju maina tas, cik daudzi uzrunātie nostāsies viņu pusē. Manuprāt, tieši tāpēc Alises vīzijas ir nenoteiktas, – viņa izteica savu viedokli.

Viņas vārdos bija klausījušies arī citi un tagad palūkojās uz mums, vēlēdamies  izteikt arī savas domas.

- Tas būs karš, – ierunājās Džaspers. – Visnežēlīgākais karš, kāds jebkad ir bijis. Tiks iesaistīti visi pasaules vampīri. – Viņš pēc kārtas uzlūkoja katra klātesošā seju.

- Vēl nekad visi vampīri nav cīnījušies savā starpā vienlaikus. Sacelšanās līdz šim notika tikai noteiktā teritorijā un starp iesaistītajām pusēm. – Ne uz vienu neskatīdamies, Pīters stāstīja. – Cilvēku pasaules karos vampīri neiesaistījās, jo ēdiena bija pietiekoši it visur. Nevienam nebija vajadzības par kaut ko cīnīties.

- Tādā gadījumā šis būs vampīru pasaules karš, – noteica Gerets.

- Nekad vēl nekas tāds nav noticis, – Elesars bilda.

- Gribam to vai nē, tas notiks. Mums jāgatavojas ļaunākajam. Šoreiz Voltūri nāks uzvarēt vai mirt, – Pīters paziņoja un paraudzījās uz Džasperu. Draugs piekrītoši pamāja ar galvu un uzmeta izmisušu skatienu Alisei.

Maliks saskatījās ar Tanju. Viņi stāvēja viens otram blakus un kad mēs ar Edvardu ieradāmies, sarunājās ar no Denali nākušajiem vampīriem. Septiņpadsmit gadus veca meitene, ko biju ievērojusi viņas dzintarkrāsas acu dēļ, jautājoši uzlūkoja runātājus. Viņa droši vien nespēdama noticēt viņu teiktajam, domājot, ka tie pārspīlē. Šaubos, vai viņa bija redzējusi Voltūrus un vēl mazāk, apjauta viņu varenību.

Man palika žēl šīs svešās vampīres, apzinoties, ka visi neizdzīvos. Viņa centās būt laba, pretojoties savām dabiskajām tieksmēm un nu viņai par to būs jāmaksā.

Tas nebija pareizi.

Manīju, ka arī citu acīs nav ticības runātāju vārdiem. Laikam jau aina, kurā pretinieki atstāja neesošo cīņas lauku ar pazemojumu un negodu, bija iesēdusies viņu atmiņā tik dziļi, ka doma par karu šķita teikts mazliet par skaļu.

Man gan tā nelikās. Atceroties Āro seju, aiz kura smaida slēpās ļauns prieks un uzvaras kāre, karš bija tieši tas, ko no viņa varēja gaidīt. Nešaubījos, ka Kaijus bijis tā iniciators, jo atšķirībā no brāļa, viņš savu naidu necentās slēpt.

Palūkojusies uz Edvardu, redzēju to pašu pārliecību, kas urdza manī. Karš ir neizbēgams un mums atliek vien piekrist spēles noteikumiem, ja gribam palikt dzīvi, lai gan uz to nebija nekādu cerību.

- Tas tiesa, – Elesars piekrita. – Viņi vairs neslēpsies aiz melīgiem apvainojumiem kā pagājušo reizi. Nekāda miera izlīguma nebūs, jo nav par ko vienoties. Viņu acīs mēs esam noziedznieki, kas pārkāpuši likumu un tādēļ jāsoda.

- Ja kļūt cilvēciskākam ir noziegums, tad man jāsaka, ka nevaru vien sagaidīt šo cīņu, – iesaucās Gerets.

- Nebūs nekādu kompromisu, – dobjā balsī viņam pievienojās Stefans.

- Mēs gribam cīņu, – piebilda Vladimirs.

- Karš nav atrisinājums, – Kārlails protestēja. – Tas novedīs tikai pie vēl lielāka naida.

- No tā nav iespējams izvairīties, Kārlail. Mums jāpieņem tas, ko varam dabūt, – viņam skaidroja Gerets. – Ja būsim vienoti, Voltūriem nāksies mūs novērtēt, – to sakot, viņš palūkojās apkārt. Arī Kārlails darīja tāpat, tikai atšķirībā no dedzības Gereta skatienā, viņa seja pauda bezcerību.

Kārlails papurināja galvu, taču neko neteica.

Safrina paspēra pāris soļus uz priekšu un paraudzījās uz viņu ar gaidošu skatienu. – Pagājušo reizi tu mūs lūdzi liecināt un mēs piekritām cīnīties. Tagad mēs nākam paši un lūdzam tevi cīnīties par taisnību un brīvību.

Sarunas laikā manas bailes ar katru izteikto vārdu kļuva aizvien lielākas. Atceroties mums pretī stāvošos Voltūrus, man bija jādomā, kā viss būtu norisinājies, ja neuzrastos Alise un neizglābtu mūs. Vai visi no mums būtu izdzīvojuši? Mana vienīgā saskarsme ar karu bija savulaik redzētās filmas, kurās tas tika attēlots kā trakojošs, nesakarīgs juceklis, un kur nebija paredzams, kurš dzīvos un kurš mirs. Tas nozīmēja, ka mūsu izredzes bija atkarīgas no veiksmes… un tā, cik daudz vampīru nostāsies mūsu pusē.

Man bija jāparūpējas par vecākiem. Viņiem bija jāpamet Forksa, pirms šī vieta kļūst par kaujas lauku. Es labprāt aizgādu no pilsētas arī visus tās iedzīvotājus, pat ja vajadzētu sarīkot masveida evakuāciju, taču tas piesaistītu pārāk lielu uzmanību un to mēs nedrīkstējām pieļaut.

Man bija žēl Kalenu un visu mūsu draugu. Man bija žēl Edvarda un pašai sevis, bet vairāk par to, man bija žēl savas meitas.

Man nebija lemts būt laimīgai.

Kārlaila drūmais skatiens raudzījās zemē. – Protams, es būšu ar jums.

- Bendžamins, – Alise tik tikko izmocīja klusu čukstu, nepārtraukdama šūpoties. Visu skatieni tagad bija pievērsti viņai un gaidpilnām acīm klātesošie uzlūkoja viens otru.

Ik reizi paraugoties uz Alisi, Džaspers sarāvās. Acīm redzot, meitenē valdīja tik spēcīgas emocijas, ka viņam tās bija nepanesamas. Interesanti, kā viņu ietekmēja visu pārējo radītā nedrošība un neziņa?

- Bendžamins un Tia ir ceļa pie mums. Viņi jau ir pavisam tuvu, – Edvards jau dzirdēja viņu domas un paskaidroja māsas sacīto.

Tas mani nedaudz pārsteidza. Alises vīzijas patiešām bija kļuvušas neuzticamas, jo parasti viņa redzēja nākotnes notikumus ar krietnu laika rezervi. Šoreiz tā nebija.

Visi paraudzījās virzienā, kuru Edvards norādīja un gaidīja. Pagāja kāds brīdis pirms es sadzirdēju viņu soļus. Jutu klātesošo saspringumu, kad pieminētie vampīri parādījās starp kokiem. Pirms Bendžamins un Tia iznāca klajumā, viņi apstājās un paraudzījās uz sanākušajiem. Nākot tuvāk, viņu sejās parādījās žēls smaids. Viņiem vairs nebija tumši sarkanas acis. Tās bija kļuvušas daudz gaišākas, taču zeltainais tonis vēl nebija jaušams.

Edvards smagi nopūtās. Bendžamins man veltīja šķelmīgu smaidu, kas it kā atjaunoja mūsu iepriekšējo sadarbību, kad viņš un Safrina gatavojās mani aizsargāt. Tias smaids bija tikko jaušams, ko es izskaidroju ar viņas kluso raksturu.

Nostājies mūsu vidū, Bendžamis nogaidoši palūkojās apkārt, pārliecinoties, ka viņa klātbūtne ir pamanīta. – Mēs nākam no brīvas gribas un ar pārliecību, ka Voltūri ir nelieši, kas nav pelnījuši cieņu, kādu viņiem esam izrādījuši, – viņš sacīja. – Padzirdējuši par viņu nodomiem, – puisis palūkojās uz partneri, – mēs ne mirkli nešaubījāmies, kura pusē nostāties. Amuns izvēlējās pretējo pusi. Viņš ar Kebi devās uzmeklēt Voltūrus, ticēdams viņu godīgumam un taisnīgumam.

No dažādām pusēm atskanēja spurdzieni un izsaucieni. Kārlaila seja apmācās. Pienācis runātājam klāt, viņš uzlika tam uz pleca roku un papurināja galvu.

- Tu nevari cīnīties ar mums. Tas tevi nostādītu neērtā situācijā. Tev nāktos cīnīties pašam pret savu ģimeni.

Bendžamins viņam uzsmaidīja un papliķēja pa muguru. – Par to neraizējies, Kārlail. Kopš mēs ar Tiu pievērsāmies veģetārismam, mūsu attiecības ar Amunu ir kļuvušas pavisam vēsas. Varētu pat teikt, ka mēs vairs neesam viens klans. Bez tam mani māc šaubas, vai viņš patiešām dosies pie Voltūriem.

Es gan par to nešaubījos. Amuns bija draudējis Kārlailam, ka varētu pāriet Voltūru pusē un no izcirtuma aizbēga, tiklīdz radās tāda izdevība. Arī Elistērs nebija ieradies, bet to varēja saprast. Viņš bija devies prom vēl pirms Amuna.

Pirmais, kas piesaistīja manu uzmanību bija Alises atvieglotais elpas vilciens, viņai pārstājot šūpoties. Edvarda, līdz šim saspringusī seja, atslāba un viņš paraudzījās rietumu virzienā. Tūlīt arī es sadzirdēju Nesijas straujos sirds pukstus un Džeikoba soļus, viņiem tuvojoties. Sadevušies rokās, viņi iznāca no meža un Renezme šāvās pie mums ar Edvardu. Es notupos, un satvērusi bērnu, piespiedu sev cieši klāt. Edvards noglāstīja meitiņas galvu un viņa mums uzsmaidīja. Džeikobs pienāca klāt un nostājās blakus, pamādams sveicienu.

Nu es varēju justies daudz mierīgāk, zinot, ka viņi ir pie manis.

Palūkojos uz draugu. – Kā tu jūties?

Viņš viegli pasmaidīja. – Man nekas nekaiš.

Protams, es nodomāju. Viņš jau neatzīsies.

Visi izklīda pagalmā, apcerēdami kā būtu vislabāk rīkoties. No visām sarunām visskaļākā bija Gereta, Pītera un rumāņu apspriestais spēku samērs. Vladimirs priecājās pa Bendžamina ierašanos.

Es manīju, ka Alise bija atguvusi paškontroli un uzsmaidīja vilkacim, kad tas palūkojās viņas virzienā.

- Man tik un tā būtu vajadzējis nojaust, – dzirdēju Edvardu klusi sakām Džeikobam.

Es palūkojos uz viņu, un tas, kā Edvards skatījās uz Džeiku, lika notrīsēt manai sirdij. Nezinu, ko Džeiks viņam atbildēja, jo viņš nerunāja, taču domās teiktais lika Edvardam sarauties un viņš uzmeta draugam izmisušu skatienu.

- Esmu tevi ienīdis un nicinājis, jutis greizsirdību un gandrīz slepkavnieciskas dusmas, taču nekad neesmu spējis tev pienācīgi pateikties par to, ka tu esi.

Džeikobs grasījās ko bilst, bet Edvards viņu apklusināja paceldams roku.

– Ļauj man runāt. – Pirms turpināt, viņš mirkli vilcinājās. – Es pat nespēju iztēloties, cik daudz tu esi ziedojis mūsu dēļ. Savu ģimeni, savus draugus… sevi pašu, – viņš runāja, it kā balansēdams uz pēdējās spēku robežas. – Nevajag, Džeikob. Nesaki man, ka nekas nav noticis, – viņš iesaucās. Edvarda balsī skaidrāk par visu bija dzirdams izmisums un sāpes.

- Es taču tev apsolīju, ka nosargāšu viņas, – tagad Džeikobs runāja skaļi.

- Tu apsolīji… bet tas nebija tavs pienākums. Tas bija manējais un es to neizpildīju… un tagad viņu vairs nebūtu, ja nebūtu tevis…

– Bet es tur biju.

- Tur bija jābūt man. Tā ir mana ģimene.

- Un arī manējā. Pat ja es nebūtu devis tev solījumu viņas aizsargāt, vai tad tu domā, ka es to nebūtu darījis?

Edvards smagi nopūtās. – Protams, ka būtu, bet nebija godīgi, ka šis pienākums bija jāpilda tev vienam.

Džeiks iespurdzās. – Nekļūsti smieklīgs, Edvards.

- Es runāju pilnīgi nopietni, – Edvards izdvesa.

- Es arī. Vai tev labāk patiktu, ja es sacītu, ka priecājos par tavu vainas sajūtu? Ja tu gribi pataisīt sevi par idiotu, man nav iebildumu, bet neliec man ķēmoties tev līdzi. – Viņš iedunkāja Edvardu. – Au!- Džeiks novaidēja, kad viņa roka atsitās pret vampīra cieto ķermeni.

Tas lika pasmaidīt arī Edvardam un viņš pasniedza Džeikobam roku.

   – Ja tu to salauzīsi… – viņš nepabeidza draudus un satvēra to. Viņi apskāvās.

Es pasmaidīju.

15 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)