Galerija
kristentaylorhov0621106 LOS ANGELES, CA - NOVEMBER 14:  A general view of atmosphere at the after party for the Los Angeles premiere of "The Twilight Saga: Breaking Dawn Part 1" held at Nokia Theatre L.A. Live on November 14, 2011 in Los Angeles, California.  (Photo by Lester Cohen/WireImage) gallery_enlarged-new-moon-new-york-city l1060373 mens_health5 31054160-31054161-large tsbd2dg010153r rob_08 1691865462f25692067m549x500
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Dienas vidus. 14. nodaļa

14. BRĪDINĀJUMS

 Pie Kalenu mājas mūs gaidīja vesels pulks vampīru, kas bija ieradušies no Denali. Pamanījuši mūs nākam, viņi neviltotā pārsteigumā, izbrīnītām acīm noraudzījās dīvainajā kompānijā, kuras pavadībā ieradāmies. Viņi nekad nebija redzējuši vilkačus, taču bija par tiem dzirdējuši. Gigantisko dzīvnieku augumi, slīdēdami garām vampīriem, izraisīja svešiniekos zināmu cieņu.

Pirms bijām sasnieguši māju, Džeikobs pārvērtās par cilvēku, lai Kārlailam būtu vieglāk viņu ārstēt. Arī Sets un Sems to bija izdarījuši, lai palīdzētu draugam pārvietoties. Ezme atvēra un pieturēja durvis, kamēr balstīdamies uz Semu un Setu, Džeiks iekliboja mājā. Kārlails un Nesija viņiem tūlīt sekoja. Mēs pārējie palikām stāvam pagalmā.

Mani pamanījis, Maliks pamāja, zemu palocīdams galvu. Viņš bija palicis ar svešajiem vampīriem, lai aizvestu tos uz Kalenu namu, kamēr viņi paši un Denali steidzās pie mums.

Edvards mani apskāva. Turēdamās pie viņa, es vēroju savu ģimeni un viesus. Visi bija satraukti un apmulsuši. Sejās bija lasāma neziņa un nedrošība. Es saskaitīju trīspadsmit vampīrus, kas bija ieradušies no ziemeļiem. Tie ik pa laikam pārmija skatienus savā starpā un pētīja vilkus. Starp viņiem pamanīju divus – puisi un meiteni, kuriem jau veidojās dzintara krāsas acis. Pārējiem astoņiem puišiem un trim meitenēm tās joprojām bija dzestri sarkanas. Daži no viņiem izskatījās pamatīgi noskranduši, kas liecināja, ka viņi ir klejotāji.

Visbeidzot es uzlūkoju savu ģimeni. Rozālija un Emets, sadevušies rokās, izskatījās noraizējušies. Nesijas atrašanās briesmās, viņiem tāpat kā mums ar Edvardu, bija liels pārdzīvojums. Ezme soļoja uz lieveņa, uztraukdamās par Džeikoba veselību. Alise un Džaspers stāvēja labu gabalu viens no otra un tas man šķita savādi. Tikai tad, kad palūkojos uz draudzeni, apjautu, kādas mokas viņa pārdzīvo, šaustīdama sevi.

Mūsu skatieni sastapās un viņa lēni sāka nākt man tuvāk. – Bella… – Viņa papurināja galvu. – … Es neredzēju… mēs jau bijām atpakaļ ceļā kad pamanīju Pīteru un Šarloti, bet bija par vēlu… – Viņas lielās acis lūkojās manī ar dziļu vainas apziņu.

- Tu to nemaz nevarēji redzēt, – es viņai sacīju, tomēr neizskatījās, ka tas māsu nomierinātu.

Viņa turpināja nākt man tuvāk skumju, gaidošu skatienu.

– Nevaino sevi. Tā nebija tava vaina.

- Tā bija manējā, – man pie auss nomurmināja Edvarda samtainā, sāpju pilnā balss. Viņš tāpat kā Alise gremdējās pašpārmetumos un nekas, ko es sacītu, nespētu to mainīt.

Es dusmīgi palūkojos uz abiem. – Neviens no jums nevarēja zināt, ka tā notiks. Jūs neesat visu vareni.

Viņi manī neklausījās. Edvards tikai ciešāk apskāva manu vidukli, bet Alise sastinga un palika stāvam. Džaspers nenāca viņai klāt. Acīm redzot, viņas vainas sajūta bija tik liela, ka tā nepatīkami ietekmēja partneri.

Vienīgi svešie vampīri šai sarunā noraudzījās ar jautājošiem skatieniem. Visiem pārējiem tas bija pašsaprotami, ka mēs rūpējamies viens par otru. Dažkārt pat pārlieku.

Ezme nokāpa no lieveņa un mierinoši apskāva Alisi. Atvērās mājas durvis un ārā iznāca Sems un Sets. Viņu sejās nebija ne mazākās izteiksmes. Abi pievienojās baram, kas nervozi mīņājās meža tuvumā, palikdami cilvēku izskatā.

Līdz šim no mājas bija atskanējusi tikai Kārlaila murmināšana, kas aprobežojās ar medicīniskiem terminiem, Nesijas satrauktie sirds puksti un Džeikoba smagnējā elpošana. Viņi atradās bibliotēkā, kur Džeiks gulēja uz dīvāna, kamēr ap viņu darbojās Kārlails, bet Nesija tupēja draugam līdzās un glāstīja viņa galvu. Džeiks vairākas reizes lūdza Renezmi iet prom, lai viņai nenāktos tajā noskatīties, taču meitene uzstāja, ka paliks. Kārlails tur neko nevarēja iebilst un Nesija turpināja mierināt Džeiku.

Vispirms mēs izdzirdām krakšķi, kad tika pārlauzts kauls, un tad apslāpētu kliedzienu un Renezmes vaidu. Pārlauzis nepareizi saaugušās ribas, doktors tās salika pareizi un apsaitēja, ļaujot vilkača neticami ātrajai dzīšanai darīt brīnumus.

Man nepatika, ka Nesijai tas jāredz un jācieš līdz ar Džeiku, bet nekāds spēks pasaulē šobrīd nespētu viņus šķirt.

- Esmu beidzis, – dzirdēju Kārlailu nosakām.

Ar klusu vaidu Džeikobs tūlīt piecēlās kājās un jau pēc pavisam īsa brīža visi trīs iznāca uz lieveņa.

Draugs visiem uzsmaidīja, kā vienmēr, nenopietni uztverdams savu stāvokli. Es atslābu, atbalstīdama galvu pret Edvarda plecu. Mīļotais pat nesakustējās.

Bars atzinīgi ieņurdējās.

 Ausa gaisma. Bija sākusies jauna diena.

Pīters sakustējās un Šarlote līdz ar viņu. Abi panāca tuvāk Džasperam.

- Mūsu ierašanās nav nejauša, – Pīters sacīja un palūkojās uz Kārlailu, kurš nokāpa no lieveņa un nostājās viņam pretī.

Edvards paraudzījās viņu virzienā. Es pacēlu galvu, lai redzētu, kas notiek. Piepeši visi izskatījās ieinteresēti un pavirzījās uz priekšu, izveidojot ap Kaleniem kaut ko līdzīgu aplim.

- Ko tu ar to gribi sacīt, Pīter? – vērodams draugu, jautāja Džaspers.

Man nezināmu iemeslu dēļ, Edvards saspringa un sāka smagi elpot.

Pīters nogaidoši uzlūkoja visus klātesošos. – Mēs ieradāmies jūs brīdināt. Paklīdušas valodas, ka Voltūri vervē armiju Kalenu iznīcināšanai.

Paziņojums kā elektriskā strāva izšāvās cauri mūsu smadzenēm un pagalmu mājas priekšā piepildīja skaļi rūcieni, izmisuši vaidi un satraukta murdoņa.

- Viņi ir nolēmuši iznīcināt vampīrus, kas nostājušies pret to dabisko dzīves veidu, – Pīters turpināja, ļaujot skatienam kavēties pie Kārlaila sejas. – Un tieši tevi viņi vaino šajā, viņuprāt, noziegumā.

Dažiem aizcirtās elpa, kamēr pār citu lūpām izlauzās saniknoti šņācieni.

- Vampīri, kas bija izcirtumā, redzēja Kalenu vienotību un spēku, ko deva jūsu pievēršanās veģetārismam, – ierunājās Šarlote.

Tikai tagad pamanīju, ka arī viņas un Pītera acis ir maigi zeltainā tonī.

- Tas nav iemesls, lai gatavotu armiju mūsu iznīcināšanai, – Džaspers iebilda. – Vai esi par to drošs? – viņš jautāja draugam.

Pīters uzsita viņam uz pleca. – Tādas valodas mēs dzirdējām Eiropā. Daži vampīri sākuši bēguļot, lai netiktu atrasti, bet šaubos, vai viņiem tas izdosies.

- Tā tas varētu būt, – domīgi grozīdams galvu, ieteicās Elesars. -  Veģetārisma izplatīšanos Voltūri varētu uztvert kā apdraudējumu savai pastāvēšanai. – Viņš smagi nopūtās. – Tādā gadījumā viņi nodrošināsies pamatīgi. Vampīri, kas atteiksies pievienoties Voltūriem, tiks nogalināti, lai nepieļautu iespēju, ka tie varētu pievienoties mums.

Tas bija viltīgi, ļauni un zemiski. Bet ko gan citu varēja gaidīt no tādiem, kas valdījuši pār pasauli jau mūžību? es pie sevis domāju. Droši vien Džeina un pārējie, kas mūs bija pārsteiguši, tieši tobrīd ar to nodarbojās. Cita izskaidrojuma, kādēļ lai viņi atrastos šai pusē, man nebija. 

Iestājās klusums.

Manas izbailēs ieplestās acis uzlūkoja ģimenes locekļu un draugu sejas. Tajās mijās tik daudz dažādu emociju – no sāpēm un raizēm līdz neizpratnei un dusmām.

Es novērsos.

Protams, ka Voltūri jutās apdraudēti. Tikai ar notikumiem izcirtumā, Kaleni spēja mainīt vampīru gadsimtiem ilgos uzskatus par savu eksistenci un nu viņu klans kļuva arvien lielāks un spēcīgāks.

Gerets iznāca soli uz priekšu un Keita viņam sekoja.

- Voltūri jūt, ka zaudē varu, – viņš ierunājās, paraudzīdamies mūsos. – Tam punktu pielika apkaunojums pirms diviem gadiem. Savukārt Kalenu ietekme strauji pieaug. Padomājiet, kas notiktu, ja Kaleni mestu izaicinājumu Voltūriem, par ko bija domājuši rumāņi? – Gerets uz mirkli pieklusa. – Viņi negrasās gaidīt, lai to uzzinātu. Viņi nolēmuši rīkoties pirmie.

Atskanēja saniknots, daudzbalsīgs vilku rūciens.

Džaspers un Pīters saskatījās.

- Ja tas izrādīsies tiesa, mums būs jāgatavojas karam, – Džaspers nomurmināja.

- Kādēļ gaidīt? Darīsim to tūlīt, – iesaucās Emets.

- Mēs nezinām droši, vai tā ir, un pat ja tā – mums nav iespējas uzvarēt, – Kārlails ierunājās.

- Patiesībā ir gan, – Pīters paziņoja, pievērsdams sev nedalītu uzmanību. – Pēc tā, kas notika pagājušo reizi, mēs neesam gluži neaizsargāti. Jums ir draugi, kas var palīdzēt. Mums jāvāc sava armija.

- Es nedomāju nevienu pakļaut nāvei, – Kārlails protestēja. Es pirmo reizi redzēju, kā pagaist viņa nesatricināmais miers.

Džaspers lēnām pacēla skatienu pret tēvu. – Viņi jau ir iesaistīti. Agri vai vēlu Voltūri viņus uzmeklēs un piedāvās divas iesējas – pievienoties vai mirt.

Kārlaila galva smagi noslīga uz krūtīm, apjaušot skarbo patiesību.

- Ar baru jūs varat rēķināties, – piepeši skaļi iesaucās Džeikobs un ar Nesiju pie rokas nostājās mums līdzās.

Apliecinot viņa sacīto, iegaudojās vilki.

Kārlails pacēla galvu un ielūkojās viņam acīs. – Nedari to, Džeik. Nepakļauj savu cilti briesmām jau otrreiz.

No drauga sejas bija pazudis viss bezrūpīgums. Viņš bija sava bara un kileutu cilts vadonis.

- Vai tad mums ir izvēle? – Džeikoba balss skanēja pavisam savādi.

Vēl mirkli raudzījies viņā, Kārlails padevās, apzinoties, ka tuvojas neizbēgamais.

Maliks paspēra soli un priekšu, pievienodamies mūsu grupai apļa vidū. – Arī es būšu ar Kaleniem. Lai cik liela būtu šo Voltūru armija, es izvēlos jūs. Manas spējas jums lieti noderēs.

Līdz pat šim brīdim es nebiju spējusi Maliku izprast, taču šobrīd mans priekšstats par viņu pilnībā mainījās. Nu viņš bija daļa no ģimenes.

Arī no pārējo puses atskanēja piekrītoši mājieni un izsaucieni. Denali sevi uzskatīja par daļu no mums, tāpēc bija pašsaprotami, ka viņi bija ar Kaleniem. Kārlails bezspēcīgi nopūtās un pienāca pie Ezmes. Apskāvis sievu, viņš uzlūkoja klātesošos.

- Man trūkst vārdu, lai pateiktu jums, paldies, par mums izrādīto uzticību. Es jums nekad to nelūgtu. Ja vien es ticētu… ja vien varētu… – viņš nepabeidza. Domāt par cīņu, kurā kādam būs jāmirst, viņam bija pārāk smagi.

Kārlails neticēja, ka mums pastāv iespēja uzvarēt Voltūrus. Un kāpēc lai tāda būtu? Pagājušajā reizē cīņa nenotika un tāpēc neviens nevarēja apgalvot, kā viss būtu norisinājies, ja tā notiktu. Es spēju mūs pasargāt no īpašajām spējām, bet pārējais bija atkarīgs no katra izdzīvošanas mākslas. Iedomājoties Fēliksu, man pār muguru pārskrēja drebuļi. Tikai viņa cīņa ar Emetu būtu līdzvērtīga. Neviens cits viņa spēkam nespētu pretoties. Un Voltūru armijā bija vampīri ar gadsimtiem ilgu pieredzi. Vai tādam spēkam mēs maz bijām pretinieki?

Vilki devās patrulēt, sadalīdamies pa trim un izklīzdami uz visām pusēm. Maliks, Tanja, Gerets, Keita, Džaspers un Emets uzņēmās pieskatīt svešos vampīrus un iepazīstināt ar mūsu dzīves veidu. Mēs ar Edvardu devāmies uz namiņu. Mums bija nepieciešams laiks divatā, bet te, kur uz mums raudzījās tik daudz tramīgu acu pāru, mēs izlikāmies nesatricināmi.

Džeikoba ievainojumi dzija labi, bet Kārlails gribēja, lai viņš paliek tuvumā, lai varētu par viņu gādāt. Nesija uzstāja, ka paliks ar Džeiku un nebija pierunājama doties mums līdzi. Mani uztrauca svešie vampīri, taču pēc visa notikušā, pat vesela vampīru armija netiktu Renezmei klāt. Par to pilnīgi droši liecināja Džeikoba skatiens.

Lai gan mazliet bažījos, ļāvu meitai palikt. Varbūt tāpat bija labāk. Man vajadzēja aprunāties ar Edvardu divatā.

Visu ceļu līdz mājai mēs klusējām. Edvards grima pašpārmetumos un es zināju, ka nav jēgas neko bilst. Viņš neklausīsies. Tikai pie durvīm viņš satvēra manas plaukstas un raudzīdamies uz tām, klusi nopūtās.

- Edvard, lūdzu, nedari tā. Tu pat nenojaut, cik smagi ir tajā nolūkoties, – sacīju.

- Es biju muļķis, Bella, ka atstāju jūs ar Nesiju vienas. Kā gan es varēju būt tik akls un to neredzēt? Nesaprast, ka Voltūri to var izmantot. Džeikam bija taisnība – Alises vīzijas nav drošas. – Viņa sāpēs savilktā seja kļuva man nepanesami smags pārbaudījums. Nespēt viņu mierināt.

Es pieskāros mīļotā zodam, mēģinot to pacelt. Viņš atlaida manas rokas un iemetās mājā, atstādams vaļā durvis. Kad iegāju es, Edvards stāvēja abām rokām atspiedies pret kamīna dzegu un starp tām nodurtu galvu. Mans prāts bija tukšs kā izslaucīts. Jebkāds veids viņu mierināt, darītu Edvardu tikai skumjāku, tāpēc es aizvēru durvis un paliku tā stāvam. Arī viņš nekustējās.

Pagāja stunda, aizritēja diena, bet neviens no mums nebija pat sakustējies.

Visbeidzot es pienācu viņam klāt un apliku ap pleciem rokas. Edvards nereaģēja.

- Vai vēlies, lai sajūku prātā? – es jautāju, bet atbildes nebija.

Devos uz savu istabu. Tikai tāpēc, lai neredzētu, kā viņš sevi šausta. Dzirdēju kā Edvarda roka piepeši sagrābj uz kamīna stāvošo vāzi un triec pret grīdu. Māla trauks atsitās pret cieto virsmu un sašķīda lauskās, kas grabēdamas aizslīdēja pa to uz visām pusēm.

Niknums, sāpes, bezspēcība. Edvards šobrīd to visu izjuta kā vēl nekad. Un es nespēju darīt neko, lai tā nebūtu. Vampīram šādas emocijas nenāca par labu. Viņš tās izjuta divkārt spēcīgāk kā cilvēks. Līdz pat nervu galiem.

Es sēdēju uz gultas, abām rokām apķērusi ceļus, un raudzījos ārā pa logu uz dārzu, kurā vēl ziedēja dažas rozes. Edvards klusi un viegli, lēnām pavēra durvju spraugu un palika tajā stāvam. Tik pat lēnām es palūkojos uz viņa pusi, bet nepakustējos. Mīļotā ciešanu pilnā seja un saspringušais augums man uzdzina šausmas. Viņš izskatījās tā, it kā kāds būtu nomiris. Es un Nesija taču bijām dzīvas un arī Džeikobs strauji atlaba. Nebija nekādas jēgas sevi tā mocīt.

Es apsēdos taisni. – Lūdzu, pārstāj. Manis dēļ.

Edvards neatbildēja. Pienācis pie gultas, viņš noslīga ceļos manā priekšā un ielika man klēpī savu galvu. Pacēlu roku un izlaidu pirkstus caur viņa matiem. Mīļotā augums bija sastindzis un acis cieši aizvērtas. Viņš izskatījās kā nedzīvs. Maigām un vieglām kustībām es turpināju glāstīt viņa galvu. Pagāja krietns laiks, līdz Edvards sāka reaģēt uz maniem pieskārieniem.

- Piedod, Bella, piedod… – tikko dzirdamā čukstā viņš lūdzās pavisam savādā un nepazīstamā balsī.

- Man nav tev ko piedot, – es klusi atteicu.

Viņš smagi nopūtās.

- Nožēla neko nemainīs, – es iebildu.

Edvards strauji pacēla galvu, vairīdamies mana skatiena. – Vienu es zinu droši – viņi par to samaksās. – Tas vairs nebija Edvards, ko pazinu. Viņā kūsāja atriebība.

Es satvēru viņa galvu, liekot paskatīties uz mani. – Edvard, apsoli, ka nedarīsi neko pārsteidzīgu, – izdvesu, satraukti viņu vērodama. Viņš bija medījis Viktoriju, kad mani pameta, un kas zina, kā viss būtu beidzies, ja viņš būtu vampīri atradis.

Edvards klusēja.

- Apsoli man, – uzstāju jau skaļākā balsī.

- Es varu apsolīt tev tikai vienu, Bella… viņi mirs, – viņš izspļāva pēdējos vārdus.

- Edvard, pārstāj, – uzsaucu viņam, bet viņš neklausījās. Mīļotā acīs es redzēju apņemšanos, kas bija stiprāka par maniem vārdiem.

Viņš satvēra manu roku locītavas un atraisījās no manis, lēnām pieceldamies kājās un nostādamies pie loga. Edvards paraudzījās ārā. Es lūkojos viņā, gaidīdama, ka viņš pasmaidīs un atkal būs mans Edvards, bet viņa drūmajā un naidpilnajā sejā nepakustējās ne vaibsts.

- Džeinai nav taisnība, – tikko dzirdami viņš noteica.

Atminējusies mazās vampīres vārdus uz klints, nodomāju, ka Edvards tos droši vien būs dzirdējis Džeikoba vai Nesijas domās.

Es neatbildēju, negribēdama viņu vēl vairāk sāpināt, jo mūsu domas šai jautājumā nesakrita. Patiesībā Džeinai bija taisnība. Ja nebūtu manis, Kaleniem un vilkiem tagad nevajadzētu prātot, kā sevi aizsargāt. Viņi turpinātu netraucēti dzīvot un varbūt pat Kaleni ar Voltūriem būtu labi draugi. Galu galā Kārlails pie viņiem nodzīvoja krietnu laiku, lai viņus varētu uzskatīt par draugiem, bet manis dēļ viņi bija ienaidnieki.

Apbrīnojami, cik daudz posta spēj radīt viens cilvēks; mani no iekšienes kā tārps grauza vainas apziņa.

- Agri vai vēlu tas tik un tā notiktu, – tik pat klusi, Edvards turpināja.

- Kā tu to domā?

Mīļotais uzreiz neatbildēja, raudzīdamies ārā pa logu. – Savā ziņā Āro jau kopš paša sākuma ir apskaudis Kārlailu. Kad mums pievienojās Džaspers un Alise, viņš redzēja, ka mūsu klans ir kļuvis visai spēcīgs, tomēr neuztvēra mūs kā draudu, jo mēs atšķīrāmies. Āro tāpat kā citi neticēja, ka mūsu dzīves veidam būs piekritēji, taču tad uzradās Denali klans un tas Āro nepatika. Tava draudzība ar mums Voltūru acīs norādīja, cik vāji mēs esam, ja spējam sadzīvot ar cilvēku. Piedāvādams mums ar Alisei viņiem pievienoties, Āro gribēja mūs izšķirt. Viņi mums neuzbruka tikai tāpēc, lai neradītu sliktu iespaidu par sevi. Tam viņiem bija nepieciešams iegansts un viņi to atrada.

- Ja nebūtu manis, viņiem šāda iespēja nerastos, – es iebildu.

Edvards lēni palūkojās manī. – Viņi būtu tādu atraduši.

Es klusēju.

- Nu viņiem ir svarīgs iemesls to darīt. Atriebties.

Piecēlos, un pienākusi viņam klāt, uzliku savas rokas mīļotā pleciem.

11 komentāri

  • līga teica:

    Ļoti gaidu turpinājumu!

  • Aluks teica:

    izcili nav vairāk ko teikt gaidu ar nepacietību turpinajumu

  • fox teica:

    diezgan skumja nodaļa! mani samulsināja, ka Edvards nostāvēja veselu dienu pie kamīna. vai tad neviens nebūtu sācis uztraukties? ja jau tāda lieta perinās ar tiem Voltūriem. Un Renezme apciemot negāja?
    nodaļa šķita nedaudz sasteigta, cerams tas nav mūsu lasītāju vaina! Jo tik ļoti gaidījām turpinājumu…
    man radās dažas neskaidrības par Edvardu ko viņš darīs vai nedaŗis, bet tas tā… ar laiku redzēsim :)
    apsolu būšu pacietīga ! lai turpinājums izdodas raženāķs
    P.S ietektu citiem arī!( par pacietību ) :)

  • evux teica:

    izcili!… nav vardu kuros izteikt cik loti man patik sis stasts…

  • Marta Volosova teica:

    Bišķi skumja daļa,bet man ļoti patika,uzreiz sirds sitās straujāk pieminot Fēliksu un Emetu,visu cieņu autorei! :)

  • Nikucis teica:

    Gaidu turpinājumu!!! :)

  • marta teica:

    Ar nepacietību gaidu turpinājumu! Ļoti patīk!

  • krokodilnja teica:

    turpinajumu!!!
    varetu buut kaut kaads edvarda un bellas iis striids un izliigima sex!

  • mimi teica:

    Vakar pēc ilgiem laikiem iegriezos šajā lapā un mani sagaidīja patīkams pārsteigums – šis stāsts. Jāsaka, ka šodien visu dienu pavadīju lasot gan stāstu, gan komentārus.
    Ja autore vēlas kontruktīvu kritiku, tad iesaku piestrādat pie pareizrakstības, jo tas ir vienīgais, kas man vietām traucēja līdz galam iedziļināties stāstā ( jau pieminētā “maita nevis meita”, “Čārlija nevis Čārlijs” utt. ), jo tas rada sasteigtības sajūtu. Un vēl iesaku, lai neklausies Tavu jauno fanu lūgumos par to, ko iekļaut sižetā – būs kā Meierei. Vairs nesapratīsi, kas ir Tava iecere un domas! Tas tieši ir foršākais, kad raksti nevis to, ko visi gaida, bet raksti savu ieceri, fantāziju – tas neprognozējamais, manuprāt, ir pats interesantākais!
    Un vēl viena lieta, kas iekrita acīs stila ziņā – man prietrūkst Tava iejušanās pārējos tēlos. Saproti pareizi – pagaidām viss ir diezgan aprakstoši no Bellas redzespunkta, bet viņa taču novēro, ka Edvards kaut ko nodomā, ka viņš dzirdējis citu domas.. – pietrūkst tā intriga, ka patiesībā notiek kas vairāk, kā apraksti, piemēram, kad Bella tikās ar Renē, Edvards jau bija klāt – prasījās, ka pēc tikšanās Edvards vismaz pastāstītu, kas notika Renē un Čārlija domās utt. Citādi nav tāda pārredzamības sajūta, ka pati zini, kas ar katru personāžu notiek un notiks konkrētā brīdī. Ceru, ka saprati manu domu!
    Bet stāsts ir super! Gaidu turpinājumu! Un visām atslābušajām Krēslas fanēm ieteikšu Tavu stāstu izlasīt!
    Paldies!:):):)

  • Gunita teica:

    Paldies, mimi. Es sapratu visu, ko tu sacīji un pilnībā pieņemu.

Komentēt

(Spamcheck Enabled)