Šis žurnāls iznāca jau gandrīz mēnesi atpakaļ, fotosesija jau bija skatāma te. Ar interviju esmu smuki novilcinājusi… bet kas lēni nāk, labi nāk Bildes no jaunās filmas “Water For Elephants” un no preses konferences par godu filmai, jo saruna par to sastāda lielu intervijas daļu. Un arī tāpēc, ka tās ir krietni labākas par intervijas fototsesijas bildēm…

Bēgšana no Krēslas zonas

Robertam Patinsonam vairs nepatīk lidot, jo lidošana nozīmē lidostas, bet lidostas nozīmē neskaitāmus spiedzošus, kliedzošus un raudošus cilvēkus, kuri alkst viņam pieskarties vai lūdz iekosties kaklā. Aktierim netipiski kautrīgais Patinsons, kuram nākam mēness apritēs 25, saka, ka histērija, kas viņu pavada jau kopš pirmās parādīšanās galantā tīņu vampīra Edvarda Kalena lomā filmā Krēsla 2008. gadā, viņam joprojām nav izprotama.

Kādu dienu Batonrūžā, kurš viņš filmējas ceturtajā un piektajā Krēslas Sāgas daļās Krēslas Sāga: Rītausma 1. daļa un Krēslas Sāga: Rītausma 2. daļa, viņš atklāj: „Tas, ka visi tevi pazīst, ir dīvaini, jo tās patiesībā ir vienvirziena attiecības, kad cilvēki skatās tavā fotogrāfijā un domā, ka pazīst tevi labāk kā jebkuru citu, ko viņi tiešām pazīst.” Un Patinsons piebilst: „Es pats sevi tik labi nepazīstu.”

Un tā, ņemot vērā savu riebumu pret lidošanu un iekšēju nepieciešamību iepazīt labāk pats sevi, Patinsons izlēma, ka novembrī, kad vajadzēs doties no Losandželosas uz Ņūorleānu, lai pievienotos Rītausmas filmēšanas grupai, viņš brauks ar automašīnu. „Tas bija satriecoši,” viņš stāsta par ceļojumu, kuru veica kopā ar diviem jaunības dienu draugiem no Londonas laikiem.”Es visu laiku pārvietojos pa nomaļiem ceļiem. Sameklēju tos ar iPhone.” Šis uzlabotais Keruaka fanu cienīgais piedzīvojums veda viņus cauri Arizonai un Ņūmeksikai, kur viņi atklāja mazu Amerikas iedzimto pilsētiņu Zuni. „Tajā nebija nekā no Amerikas,” Patinsons nostalģiski atminas.”Mēs ar draugiem tur bijām vienīgie baltie cilvēki.”

Viņi piestāja Teksasas štata Labokas pilsētas bārā, kur pirmo reizi kopš neatminamiem laikiem Patinsons varēji apsēsties un mierīgi iedzert alu, fanu un paparaci uzbrukumu netraucēts. „Neviens mani nepazina,” viņš stāsta. „Un es atklāju, cik tas ir forši, sēdēt te, iekost cāļu spārniņus un uzdzert alu.” Viņš bija meklējis tādu vietu, kurā viņš varētu sajust, kā tas ir, vienkārši būt pašam, un šķita, ka beidzot tādu izdevies atrast.

Bet tad tas notika. Paklīda baumas. „Viņi vienmēr kaut kā izokšķerē,” viņš piebilst ar skumju nolemtību balsī. Piepeši uz ielas bija tūkstotis cilvēku, vajadzēja izsaukt policiju, lai nomierinātu pūli. Bāra apsargs pavaicāja viņam: „Vai vēlies, lai izejam un sadodam viņiem?” Un Patinsons turpina: „ Es apstulbu – par ko tu runā? Tev neviens nav jāsit!” Tagad viņš ar draugiem bija ieslēgti kā slazdā vietā, kur pirms mirkļa šķita anonimitātes oāze. Policijas eskortam nācās viņus pavadīt atpakaļ uz viesnīcu.

Dažus mēnešus vēlāk Batonrūžā, Patinsons stāsta, ka vēlme kaut kur iziet bija pazudusi pilnībā, jo nekad nevarēja zināt, vai vienkāršs gājiens uz restorānu neuzliesmos par sensāciju raisošu ārdīšanos un trakošanu. „Un man atliks tikai darīt tā,” viņš rāda, noliecot galvu uz galda un noslēpjot to roku gredzenā. Viņš atkal paceļ galvu un – ak, dievs! Viņš nespēj aizbēgt no sava izskata tāpat kā nespēj noslēpties no saviem faniem. Viņa sejai piemīt maza bērna nevainojamais skaistums – perfekti bāla āda, sārtas lūpas, lielas acis. Ir neiespējami teikt citādi kā vien: viņš ir brīnišķīgs.

Bet šādi vispārinājumi noteikti ir no tām lietām, kas liktu viņam novērsties un nosvīst vēl izteiktāk, nekā tas redzams šobrīd caur viņa gaišzilo kokvilnas kreklu. Viņš izskatās nervozs; viņš atzīst, ka ir nervozs. Tā interviju padarīšana nav viņam domāta. „Es taču esmu tik garlaicīgs,” viņš saka, ar pirkstiem velkot cauri biezajiem, brūnajiem matiem tik bieži, kamēr tie paliek stāvam gaisā. „Es esmu pilnībā izpumpējies.” Viņš kūpina kā skurstenis savas American Spirits cigaretes, dzer kafiju un ūdeni, un Snapple ledus tēju, knibinoties ap ar šokolādi pārklātajām uzkodām viņa asistenta atnestajā trauciņā.

Mēs varam dzirdēt no ārpuses nākošas suņu rejas. „Es ceru, ka viņi negalē nost nabaga Martinu,” Patinsons raizējas, pieceļoties no virtuves galda un lūkojoties laukā pa logu. Martins ir paklīdenis, vājākā nelaimes čupiņa Patinsona un viņa kolēģes Kristenas Stjuartes asistentiem piederošo suņu barā. Viņi abi ar asistentiem dala šo omulīgo īres namu klusā Batonrūžas pievārtē. Asistenti iekūruši sprakšķošu kamīna uguni un iedeguši smaržīgas sveces, lai atvieglotu Patinsonam intervijas laiku.

„Es nezinu, kas man kaiš,” Patinsons turpina, atgriežoties pie galda. Jau kopš atgriešanās Krēslas Sāgas uzņemšanas laukumā, viņš stāsta, viņš nejūtoties… kā lai saka? … nejūtoties īsti savā ādā. „Manas smadzenes vairs nedarbojas. Man nav atmiņas. Es nespēju rakstīt. Viss, ko varu, ir uzlikt savu parakstu. Dienu iepriekš es mēģināju parakstīt – izskatījās, ka rakstu Braila rakstā.” Es palūdzu viņu ierakstīt kaut ko manā piezīmju blokā; viņš ierakstīja un tas ir nesalasāmi. „Redzi?” viņš izsaucas.”Izskatās, ka to būtu rakstījuši zirnekļi.”

Protams, viņa drūmajos sava prāta stāvokļa aprakstos manāms joku elements, bet viņš ir arī nopietni noraizējies. Šķiet, ka ierobežojošā dzīve visaptverošās slavas noslēgtajā burbulī sāk viņu pārņemt. „Esmu pārtraucis nodarboties ar visu, pilnīgi visu, esmu apstājies.” viņš saka. „Es nekad nemainu kanālus savā trailerī. Vienkārši skatos House of Payne un Two and a Half Men pa apli. Man patīk Cops – tas ir mans mīļākais TV šovs.”

„Labi,” viņš smejoties piebilst. „Es izklausos pēc īsta lūzera.”

Pamodiniet mani, kad tas būs beidzies

„Kristena ir ļoti koncentrējusies, lai būtu laba aktrise,” Patinsons vēlāk saka par Stjuarti. „Es domāju, tieši tā viņa savā būtībā ir – īsta aktrise. Kamēr es – es vienkārši nezinu.”

Starp visiem neskaitāmajiem jautājumiem, kuri vajā Patinsonu, kurp vien viņš dotos, ir kāds, par kuru interese nekad neatslābst – par viņa attiecībām ar 21 gadu veco Stjuarti. Tiek plaši baumots par abu kaislīgo romānu, ko viņi atsakās atzīt (pat Oprai neizdevās to no viņiem izvilkt). Citas baumas uzstāj, ka romāns ir tikai veikls Krēslas filmu publicitātes gājiens.

„Tu prasi man, vai es tiešām esmu vampīrs?”Patinsons smejoties atvaicā, kad es pievienojos daudzbalsīgajam korim un pajautāju, vai ekrāna mīlestība atspoguļojas arī viņa reālajās attiecībās. Tā kā es tiešām gaidu atbildi, Patinsons sāk izlocīties, tiešā vārda nozīmē. „Jā. Mmmm… Nē, ne gluži.” Viņš saka: „Tas ir diezgan sarežģīti… Tas vienkārši ir traumatiski,” viņš noslēpumaini piebilst.

„Es domāju, vai jums vienam pret otru ir īpašas jūtas?” es jautāju.

„Ā.., es nezinu,” viņš beidzot izspiež. „Viņa ir forša. Vēl pirms viņu pazinu, domāju, ka viņa ir tiešām laba aktrise. Es noskatījos Into the Wild un nodomāju, ka viņa tajā bija ļoti laba. Joprojām domāju, ka viņas vecumā ir tikai dažas meitenes, kuras ir tikpat labas kā viņa. Ir jocīgi, ka tieši viņa piedalās šajā milzīgajā projektā.” Tas ir, Krēslā.

„Kad tas būs beidzies,” Patinsons prāto, ar to domādams šķietami neapturamo Krēslas mārketinga mašīnu, „mediji zaudēs interesi” par viņu izsludinātajām attiecībām. Viņš tā cer. „Tur nebūs nekā interesanta. Tas nebūs virsrakstu temats. Tas neierakstīsies svaigajā popkultūras bildē.”

Bet Patinsona lielais jautājums un, šķiet, viens, no kura viņš sāpīgi baidās, ir, vai Krēslas trakums vispār jebkad beigsies, vai viņam jebkad izdosies būt atkal vienkārši Robam, lai kas tas arī būtu. Ceturtā un piektā Sāgas daļas neiznāks ātrāk par 2011. un 2012. gada novembri un ar tik atdevīgu fanu bāzi, kāda ir Krēslai, nemaz neminot Summit Entertainment efektīvo mārketinga mašinēriju,  šis fenomens var būt dzīvotspējīgs tik ilgi, kamēr vien dzīvos tīņu meitenes ar alkām pēc šausmām sirdī, neatradušas nekā labāka, ko darīt.

Tik ikoniska loma kā Edvards Kalens var izrādīties jaunā aktiera karjerai tikpat letāla kā vampīra kodiens, par spīti filmas nemirstībai, slavai un ieguvumiem, ko tā nes. ( Šajā gadā Patinsons bija 15. ietā  Vanity Fair „Holivudas TOP 40”, kas nozīmē 27, 5 miljonu dolāru ieņēmumus 2010. gadā vien).

„Ieguvumi ir milzīgi,” Patinsons piekāpjas, bet „tā kā ar šo lomu esmu iekļuvis specifiskā klasifikācijā, viss izvēršas dīvaini. Tas, ka cilvēki mani atpazīst, nozīmē būt labi atalgotam, bet, no otras puses, tas ir tas, ko neviens aktieris pasaulē patiesībā negribētu. Jo neviens man kā aktierim nenoticētu, ja es gribētu nospēlēt kaut ko ultra reālistisku, piemēram, gangsteri vai ko līdzīgu.”

Es piedāvāju, varbūt viņš varētu izlauzties no šīs vides un darīt ko pilnīgi atšķirīgu – kā Šekspīrs. „Ja es ko tādu izdarītu šobrīd, mani nogalinātu,” viņš saka, iesmejoties skumju pilniem smiekliem. „Visiem tas liktos kā: what the f***k?! (negribēju tulkot, angliski saprotamāk  niive)”

Viņš atrodas neapskaužamā situācijā, nezinot, vai viņš vispār vēlas būt aktieris visu savu atlikušo dzīvi, turklāt aci pret aci satiekoties ar iespēju, ka viņam nekad netiks ļauts pārkāpt šīs lomas robežas. Viņš izklausās domīgs, runājot par dažu savu vienaudžu, kurus viņš apbrīno, karjeru, piemēram, Džese Aisenbergs („Viņš vienkārši ir satriecošs”) un Džeimss Franko („Viņš ar savu karjeru ir izdarījis ko ļoti interesantu”).

„Vienmēr esmu teicis saviem aģentiem un komandai, ka tas vilksies apmēram 10 gadus,” pirms cilvēki aizmirsīs par Krēslu, viņš klāsta. „Un tas ir pilnībā saprotams. Normāli cilvēks strādā un strādā, kamēr sasniedz savu lielo izrāvienu. Vienkārši ir jāturpina pieņemt labāko no iespējamiem lēmumiem. Man jāmēģina domāt tāpat kā pirms visām Krēslas filmām, jāatgriežas nulles punktā.”

Un tāpēc viņš izlēma uzņemties filmā par ziloni. 

 Turpinājums sekos…

4 komentāri