Galerija
team-7 kaki25 FP_IMAGE_5133811/FP_SET_5133348 attends the after party for the premiere of "The Twilight Saga: Eclipse" during the 2010 Los Angeles Film Festival at the L.A. Live Event Deck on June 24, 2010 in Los Angeles, California. normal_mq09 00150 ks_tay_rome_25 rob_tf1 3rdannualromeinternationalfilmfestivalk590ohwzbwzl

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Alesandro Bariko “Šis stāsts”

Šodien iedomājos, ka tas ir neizskaidrojams, mulsuma pilns brīnums, ka joprojām neko neesmu bildusi par sev vistuvāko tēmu – grāmatām. Vienīgais izskaidojums ir tas, ka grāmatas man ir pārāk intīms, pārāk personisks pasākums, es nespēju izstāstīt savu  sirdi, ko tur ielieku, vārdu trūkst, tie ir nepilnīgi un sīki attiecībā pret manu lielo mīlestību. Es vienmēr izklausos pārāk banāla vai pārāk patētiska, kad stāstu par grāmatām, laikam vaina ir jutīgajā nervu sistēmā :)

Bet es mēģināšu. Ļoti gribās atstāt ka’das pēdas kaut vai savās atmiņās…

Alesandro Bariko ir mans Dievs rakstniecībā.  Es pielūdzu viņa “Zīdu” un “Okeāns Jūra”, mīlu viņa “Stikla pilis” un “Šis stāsts”. Bet citāti no pēdējā darba ir kļuvuši par manu dzīves moto, jo tik patiesi atbilst visam, ko esmu par dzīvi domājusi, bet neesmu iedrošinājusies bilst skaļi, lai neizpelnītos smieklu šaltis…

“(…) Tas ir citādi, viņš man teica. Viņš man teica, ka viņaprāt cilvēki dzīvo ilgus gadus, bet patiesībā tikai nelielu daļu no šiem daudzajiem gadiem viņi dzīvo pa īstam.  Īstā dzīvošana notiek tajos gados, kad cilvēkam izdodas darīt to, priekš kā viņš ir piedzimis. Tad cilvēks ir laimīgs. Pārējais ir laiks, kas paiet gaidot vai atceroties. Un tad, kad tu gaidi vai atceries, tu neesi ne bēdīgs, ne laimīgs, viņš  man teica. Tu izskaties bēdīgs, bet īstenībā vienkārši gaidi vai atceries. Cilvēki, kuri gaida, nav bēdīgi, un tie, kuri atceras, arī ne. Vienkārši viņi ir tālu prom.

Es gaidu, viņš man teica.

Ko?

Gaidu, kad varēšu darīt to, kā dēļ esmu piedzimis.

Viņš ir pārliecināts, ka ir dzimis, lai uzbūvētu sacīkšu trasi. (…)”

“(…) Tagad jūs mani redzat šādā skatā, ar koka kāju, mājās man ir cita vīrieša dēls, bet paša dēls pazudis nekurienē, jūs skatāties, kā es ar savu invalīda vāģi pārvadāju augļu kastes un droši vien domājat, ka esmu neveiksminieks. Bet neticiet šīm ārējām pazīmēm. Ziniet, cilvēki nodzīvo daudzus gadus, bet patiesībā viņi ir dzīvi tikai tad, kad spēj darīt to, kā dēļ ir piedzimuši. Pirms un pēc tam viņi tikai gaida un atceras. Bet cilvēks, kurš gaida vai atceras, nav bēdīgs. Viņš izskatās bēdīgs. Bet īstenībā vienkārši ir tālu prom. (…)”

Viens citāts ir dēla teiktais, otrs tēva teiktais. Abi tik līdzīgi, kaut tēvs ar dēlu nav tikušies gadiem ilgi…. Tas saviļņo, jo nozīmē, ka īsta dvēseļu tuvība ir reāla kā gaiss, ko elpojam.

Es arī gaidu. Vai atceros. To laikam uzzināšu tikai uz nāves gultas… Varbūt manas dzīves uzdevums bija laist pasaulē šos divus bērniņus? Katrā ziņā, sajūta, ka  viss ir tikai pagaidām, mani pavada jau kopš atceros sevi. Esmu pārliecināta, ka katram mums ir savs uzdevums, citādi dzīvei nebūtu jēgas, jo tā pārvērstos nejaušību virknē, kurai nav mērķa…

Paņem Bariko, kad dzīves ikdienišķā pelēcība un rutīna žņaudz kā asa cilpa! Viņš paver apvāršņus.

Komentēt

(Spamcheck Enabled)