Burvīga un gudra Krēslas Sāgas analīze! To uzrakstījusi scenāriste, žurnāliste un aktrise Devra Maza no laikraksta “The Huffington Post”. Publicēta 18. jūlijā. Es tiešām iedotu to izlasīt vīriešiem, it īpaši raksta noslēgumu… bet tas būs rīt

Ko vīrieši varētu mācīties no Edvarda

Tā kā filma Aptumsums turpina papildināt visas pasaules kinoteātru kases ar ievērojamu ieņēmumu apjomu, visu vecumu sievietes, neremdināma izsalkuma pārņemtas, pieķer sevi kāri aprijot katru filmas kadru, katru varoni un aktieri, kuri tos spēlē, ieskaitot, īpaši seksuāli uzlādētu kaisli pietaupot viņu mūžīgo pielūgsmi nopelnījušajam galvenajam varonim. Viņu neaprakstāmos augstumos paceltā apsēstība mudina vīriešus uzdot degošo jautājumu: „Ko no tā visa varētu iegūt es?”

Vīrieši, kuri vēlas modināt kādā sievietē tikpat plēsonīgu kaisli, varētu mēģināt izlasīt Stefanijas Meieres romānus, uz kuriem ir balstītas Krēslas filmas. Domājot par to kā par izpētes darbu. Jebkas, kas iemet pretējo dzimumu tādā neprātā, pelna nopietnu iedziļināšanos.

Filmas, kuras dēļ saprotamas nepieciešamības koncentrēti iekļaut visu sižetu un noteiktas ainas, izbirstētas tīras kā papliks mācību ievads jau minētajām grāmatām, īsteno Krēslas fanu acīs tiek izķidātas līdz pēdējai kinofilmas sekundei, projicējot kadros savus romantikas piesūcinātās atmiņas kā gaismu uz celuloīda filmas. Lappušu un filmas kombinācija viņu prātos ietriecas kā spēcīgs, iespaidīgs dūres sitiens. Tas ir it kā zibens iespertu vienā vietā divreiz. Tu vari palīdzēt, bet riskē izcepties pats.

Fakts, ka filmas un grāmatas radušas tik spēcīgu atbalsi tik daudzu sieviešu seksuālajā psihē, pasaka ļoti daudz par viņu alkām, par viņu vietu mūsu kultūrā un sabiedrībā kopumā. Viņu sirdīs paliek romantiskas attiecības starp iedomāti „parasto” cilvēku Bellu Svonu (Kristena Stjuarte) un Edvardu Kalenu (Roberts Patinsons), kā marmorā izcirstu, ideālu ķermeni apveltīto vampīru, kuru viņa mīl. Piemet klāt rotaļīgu vilkaci, kurš dažreiz ir cilvēks Džeikobs Bleks (Teilors Lotners), kurš burtiski „deg” pret Bellu, un jūs iegūstat mīlas trijstūri, kas savu kulminācijas brīdi piedzīvo Aptumsumā. Bet filmas ir tikai atblāzma no grāmatu iekurtā ugunsgrēka, tikai aisberga virsotne.

Mācībstunda, ko vīrieši var apgūt no Edvarda, nav, kā pavedināt sievieti, bet gan, kā likt viņai vēlēties pavedināt tevi (mājasdarbs būs nobeigumā). Kamēr Džeikobs vilina Bellu ar mīlestību, kas ir tik „vienkārša kā gaiss, ko elpo”, Edvards liek viņas elpai aizrauties, jo viņa mīl viņu vairāk par gaisu, ko elpo, un katrs skūpsts, katrs pieskāriens liek viņai ilgoties pēc vairāk. Viņš pastāvīgi sajūsmina viņu ar it kā nevilšiem pieskārieniem: iekļauj viņas seju plaukstās, pārlaiž pirkstus pār viņas vaigu, saslēdz sargājošas rokas ap viņas vidukli, maigi pieskaras ar lūpam viņas kaklam.

Tā vietā, lai izstudētu viņu ķermeņu anatomiju, viņu apgūst skūpsta anatomiju. Tas ir pamats nerimstošam turpinājumam, kad patiesa mīlestība ar katru skūpstu aug ģeometriskā progresijā. Efekts, ko pakāpeniskums atstāj uz Bellu, ir ārpus emocionālām robežām. Viņas sirds sitas, āda piesarkst, asinis, pēc kurām kāro Edvards, joņo viņas vēnās. Nav brīnums, ka romantiskās noveles bieži tiek dēvētas par „pornogrāfiju sievietēm”. Neviena no tām nav reālistiska.  

Visjutekliskākā aina grāmatā Aptumsums, kuru filmā nav iekļāvuši, norisinās, kad Edvards, pārrodoties mājās naktī, pamodina Bellu un atklāj viņai jauniegūtās, lielās gultas priekšrocības. Viņu atkal sastapšanās ir omulīgi seksīga; pāris, kuri jūtas viens otra klātbūtnē pilnīgi kā mājās, viņu saruna un katrs glāsts dveš dziļu pieķeršanos. Jūs gandrīz varat sadzirdēt maigos vārdus un ritmisko, saskaņoto elpu nakts tumsā. Bet netipiski dzimumu pierastajām reakcijām, tieši Edvards ir tas, kurš apstādinās Bellu pirms viņi „aizies par tālu”. „Vai tieši man vienmēr jābūt atbildīgajam?” viņš nopūtīsies. Tas ir katras vidusskolas meitenes sapnis: skaists, apburošs puisis, kurš ved viņus abus kopā visur, izņemot pārāk tālu.

Tā ir valdzinoša bēgšana no kultūras, kas bombardē viņus ar vīzijām par tīņu kinoaktrisītēm, apģērbtām kā prostitūtas, lai labāk pārdotu mūziku un žurnālus, pamudinot uztvert savus ķermeņus kā seksuālus objektus vēl pirms viņu prāts ir tam gatavs. Bet kad spiediens pieaug līdz tādiem apmēriem, ka iespiežas pieaugušo pasaulē, vēstījums jau kļūst bīstams. (Jūs nekad neredzēsiet policistu šovus, kuros visi mirušie upuri ir pilnībā kaili vīrieši.) Pasaulē, kurā nakts ziņas izkropļo reāli šausmu stāsti, vēstījot par sieviešu un bērnu upuriem, ideja par Edvardu ir atvieglojums. Viņš ir dabisks plēsoņa, kas mistiskā kārtā kļuvis par aizstāvi, kurš mīl Bellu tik ļoti, ka tikai atrašanās viņai blakus jau ir pietiekama.

“Pasaki man, par ko tu domā, lūdzu?” ir seksīga frāze sabiedrības slānim, kuru bieži vērtē tikai pēc viņu izskata, lai gan viņi tikai vēlas būt sadzirdēti. Bet tā nav viņa vienīgā iespaidīgā frāze. Edvarda nekautri romantiski paziņojumi („Tagad tu esi visa mana pasaule… vienīgā, kura jelkad pieskārusies manai sirdij…”) nāk pār lūpām tik viegli kā perfekta priekšspēle, mudinot Bellu darīt ko vairāk par vienkāršu runāšanu.

“Vai tu lūdzu varētu pārstāt vilkt nost savas drēbes?”. Lūk, šī ir frāze, kādu man nav nācies dzirdēt visos savos pēc pubertātes gados (un ceru, ja paveiksies, to nekad nedzirdēt), un ironiskā kārtā tas ir Edvarda izmisīgais lūgums. Viņi ir nogājuši garu ceļu no sava pirmā skūpsta, ko pierāda Bellas samulsusī replika: „Vai tu to vēlētos izdarīt?” ( Protams, ka viņam to vajadzētu izdarīt, kāpēc gan vispār viņš tur atrodas?). Bet Edvardam ir iemesls savaldīties. Viņš ir noraizējies par Bellas pirmslaulību nemirstīgo dvēseli un ievainojamo mirstīgo ķermeni. Tā ir liela problēma. Ņemot vērā viņa marmorcieto ādu, viņš varētu būt iemesls jaunam nosaukuma “Twi-hard” saturam, kas pilnīgi iespējams rada saspringtas bažas jaunavīgos skatītājos. Bet, aizmirstot pat par asinskāri, vai vampīriem vispār ir iespējams drošs sekss?

Runājot par pārpratumiem. Pēdējo reizi, kad pārbaudīju, šis fizioloģiskais akts balstījās spēcīgā asins plūsmā, kas tiek izpumpētas no strādājoša pumpja pa visu ķermeni. Ar to es, protams, domāju sirdi, un tā Edvardam nestrādā. Vienīgais paskaidrojums, kas dots pirmajās trijās grāmatās, atrodams grāmatā Krēsla, kad Edvards pārliecina Bellu: „Es varbūt neesmu cilvēks, bet vīrietis gan.” Nu… labi, ja jau tu tā saki.

Tomēr ar visām viņa runām par atbildību, ceturtā filma, Rītausma, atnesīs gaidīto piepildījumu ar visām no tā izrietošām sekām. Bet tagad, vienīgais, kas ir piepildīts filmā Aptumsums, ir bezgalīgās pauzes abu galveno varoņu sarunās, apraujot teikumus pašā vidū. ( Kaut kur Harolds Pinters nepacietīgi bungā ar pirkstiem pa galdu.) (Harolds Pinters – ietekmīgs un neparasti ražīgs britu scenārists, rakstnieks, lugu autors, teātra direktors un aktieris, kurš 2005. gadā ieguva Nobela prēmiju literatūrā. Niives piebilde) Likvidējiet dažas no šīm pauzēm un viņiem būtu laiks lielajai, skaistajai gultas ainai. Bet kinoseansā dominējošā sieviešu auditorija, šķiet, tās nemaz neievēroja, pavadot katru sapņaino tuvskatu ar nopūtu un spiedzienu simfoniju. Spriežot pēc viņu orgasmam līdzīgās reakcijas, ja Roba galva maģiskā veidā pēkšņi atrastos uz Teilora torsa, tas izraisītu histēriskas konvulsijas, no kurām dažas meitenes tā arī nekad neatkoptos.

Kad sievietes saka, ka vēlas sešpaku, acīmredzot viņas ar to nedomā alu. Ja Džeikobs ir laba reklāma vēdera muskuļiem, Edvards ir staigājošs arguments labai aprūpei. Ārpus viņa stratēģiski sajaukto matu ērkuļa ietekmes zonas, Bella atklāj, ka viņa elpa ir hipnotiski salda, bet viņa ādas gardā smarža – apreibinoša. Viena vienīga elpas dvesma liek viņas prātam aptumšoties. Ieslēdziet pudelītē viņas asinis kopā ar viņa elpu un jūs būsiet radījuši pasaulē iedarbīgāko feromonu. Viņu alkas vienam pēc otra ir kā apsēstība, padarot atšķirtību fiziski nepanesamu.

Tieši tādēļ, ka Edvards nekad neguļ, viņš var naktis pavadīt pie Bellas, vērojot, kā to dara viņa, iestūķējot starp abiem vatēto segu, lai viņa nenosaltu pie viņa ledusaukstā sāna. Tā ir ļoti mierinoša iedomu aina jaunākajiem Krēslas faniem, un pārspīlēti sargājošu mammu, no kurām dažas kļuvušas par “Twi-moms”, slapjais sapnis. Viņu aizņemtās modernās dzīves atstāj ļoti maz vietas romantikai, jo laiku pilnībā aizpilda karjera, bērni un laulības dzīves ikdienišķās likstas. Dažreiz viņas vēlētos vienkārši ieritināties kāda līkumiņā, mīļi ietūcītas vatētajā segā, un ja grāmata pirms gulēšanas kaut drusku palīdz, vai vīrieši nebūtu cūkas, ja sūdzētos?

Turpinājums sekos…

6 komentāri