Paldies, Bea!

Kāpēc gan  man, 19.gadus vecai, lieliska dēliņa mammai, Edvards šķiet tik tuvs?

~~~~~~Mīļais Edvard!

Kopš pirmās dienas, kad uzzināju par Tavu eksistenci, mans liktenis izspēlēja negaidītu joku. Ik diena paiet domās par Tevi, par Tavu skaisto, marmora balto, augumu, par Tavām lielajām, mainīgajām acīm, kas pauž Tavu būtību, par Taviem matiem, kas smaržo tik kārdinoši, par Tavu smaidu, kas liek aizmirst visu slikto, par Tavu prātam neaptveramo spēku un pārsteidzošo veiklību, par maigumu, kādu Tu izstaro un ar kādu Tu spēj pieskarties, nemaz nerunāsim par visu to, kas Tev tik labi padodas. Nekad līdz šim es nebiju tā jutusies, nekad nebiju tik ļoti apburta, nekad mana sirds nebija tā vēlējusies, lai kāds būtu mans. Taču tagad tā vēlās..vēlās, lai Tu būtu aizsniedzams. Jo tā ir atradusi savas dvēseles patiesu radinieku, kādu, kurš nav no šī laika, kādu, kurš nāk no gadsimta, kad sievietes valkāja skaistas kleitas, kad vīrieši bija galanti, kad mīlestība bija patiesa un mūžīga, kad mīļotā dēļ bija vērts mirt. Tu esi mūžīgs šo vērtību iemiesojums, Tu esi dārgākā pasaules vērtība, Tu slēp sevī tik daudz no tā, ko mana sirds allaž ir vēlējusies. Un es nespēju turēties no Tevis prom, nespēju pateikt pietiek, jo tieši Tu esi tas, kas spētu piešķirt šai pasaulei jēgu..

Mīļais Edvard, kā es vēlētos atrasties Tavos ciešajos apskāvienos un sajusties pilnīgā drošībā, dzirdēt tavu miera piesātināto balsi, dzirdēt šo skaisto šūpuļdziesmu un iemigt.  Ik rītu, kad zemi klāj rasas pilieni, kas spoži mirdz saulē, es atminos Tavu skaisto mirdzošo ādu, kas padara Tevi tik īpašu, manām acīm apbrīnojamu…un Tavas vēsās lūpas, tās ir tik ideāli veidotas, kad Tu pasmaidi sev tik raksturīgo smaidu, tas liek man justies iederīgai tieši tur, kur atrodamies. Edvard…lūdzu atnāc! Es atstāšu savas istabas logu vaļā, tikai lūdzu apsoli, ka Tu atnāksi.

Tava Bea~~~~~~~~~

Kas ir apsēstība ar Krēslu? Apsēstība ar Edvardu? ….. Tās ir alkas pēc mistikas, leģendu patiesības un mūžīgas mīlestības. Un reizi, pa reizei ik viens no mums iederas šajā Edvarda pasaulē. Paverot logu, plaši atvērtu zvaigžņotajām debesīm, mēs gaidām…

Es zinu, ka tik ilgi, kamēr uz mana galda stāvēs Krēslas grāmatas, es rīta kafiju dzeršu no Krēslas krūzes un mans logs vakaros būs kaut nedaudz pavērts, Edvards vienmēr būs ar mani.

6 komentāri