Galerija
anman20 020325081 nmdoorhangerjacobaw untitled22 <<enter caption here>> on November 6, 2009 in Hollywood, California. normal_twilight_saga TTS rob6 cserratos
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Migla pār rītdienu. 2. nodaļa

2. nodaļa

Nekad nebiju domājusi, ka jutīšos tā, it kā manā ķermenī dzīvotu divas dvēseles, pilnīgi atšķirīgas ar savām vēlmēm, vajadzībām, cerībām un sapņiem. Nekad nebiju domājusi, ka mana būtība, mana apslēptā dvēsele, pārrausies uz pusēm divu neatkārtojamu puišu dēļ, kuriem es rūpētu. Nekad nebūtu domājusi, ka par visu vairāk es vēlreiz vēlēšos atgriezties pagātnē, it īpaši ņemot vēra to, ko es nesen biju pārdzīvojusi…

“Bella? Vai tu mani dzirdi?” Andžela pavicināja gar manu seju roku.

“Piedod, es aizdomājos,” vainīgi pasmaidīju. Viņa atsmaidīja pretī. Mēs atradāmies gaitenī un lēnām devāmies pie skapīšiem. Stundas jau bija beigušās, bet es negribēju nekur steigties, tikai palikt tepat pie savas draudzenes, kuras klātbūtne man iedvesa mieru un mazināja manu satraukumu.

“Es redzu, ka tevi pēdējās dienās kaut kas nomāc, lai arī ko tu man mēģinātu iestāstīt,” viņa paskatījās uz mani, taču ne viņas acīs, ne sejā neatspoguļojās pārmetums, vienīgi skumjas.

“Piedod, Andžel!” man negribējās, lai vēl kāds skumtu manis dēļ. “Man tagad iet grūti, es domāju, ka tu jau saproti. Nav nemaz tik viegli atgūties pēc tā, ka Edvards ir atgriezies,” nopūtos. Biju pateikusi taisnību, vienīgi es nepieminēju to, ka manu prātu aizņēma izvēle starp Džeikobu un Edvardu, nevis pārsteigums un neticība tam, ka Edvards atkal atgriezās Forksā.

“Nu, labi, lai tā būtu,” arī viņa nopūtās. Es zināju, ka viņa saprata, ka neesmu pateikusi visu. Varbūt mani nodeva tas, ka es nespēju melot vai arī vienkārši mēs bijām palikušas pārāk tuvas, lai mūsu starpā valdītu noslēpumi. Bet Andžela vēlreiz pierādīja savas labākā īpašības un neuzbāzās. Tieši tāpēc es ar Džesiku vairs tikpat kā nerunāju. Zināju, ka katrs mans vārds tiks nodots apkārtēju ausīm, tāpēc viņas klātbūtnē runāju pēc iespējas mazāk.

“Andžel, es varu aizbraukt pie tevis vai arī tev ar Benu ir sarunāts randiņš?” ierunājos. Iespēja pabūt Andželas mājās liktu man aizmirsties, jo viņas ģimene bija tikpat laipna un jauka, cik pati Andžela.

“Hmm, it kā mēs bijām sarunājuši pēc…” viņa ātri ieskatījās rokas pulkstenī un turpināja “…piecpadsmit minūtēm tikties pie jūras! Piedod, Bella, man jāskrien!” viņa iesaucas, cieši mani apķēra un prom bija.

Nāc, Bello, man ir ideja – mēs varētu apmeklēt Lapušas pludmali, nirt no klintīm, apmeklēt manu māju, it īpaši manu istabu ar silto gultu…  Džeikoba tēls manā prātā uznira tikko kā durvis aizvērās aiz manas labākā draudzenes muguras. Viņa seja mirdzēja smaidā, rokas pastieptas uz manu pusi. Džeika acis hipnotizēja.

Nē, Bella, mīļā, nāc pie manis, tu zini, ka tu labāk jūties manā ģimenē, pie Alises un Emeta, un pārējiem, nekā pie Džeikoba tajā Lapušā. Edvarda deguns saraucās izrunājot pēdējo vārdu. Viņš bija nostājies blakus iedegušajam Džeikobam un raidīja manā virzienā žilbinošus smaidus, dzirkstošus skatienus un mīļus vārdus. Es nešaubos, ka Emets neiebilstu aizdot mums savu gultu. Viņš piemiedza ar aci.

“Lūdzu, beidziet!” es ievaidējos, taču viņu sejas kļuva lielākas, pat acu mirkšķināšana vairs nelīdzēja. Man sāka reibt galva, jutu, ka pamats sāk šūpoties, līdz pazuda pavisam. Jutu manu galvu atsitamies pret kaut ko cietu, jutu samaņu, kas lēnām slīdēja prom, atstājot aiz sevis vien melnu, bezgalīgu tumsu. Es gaidīju, kad beidzot spēšu atslēgties no realitātes, cerēju, kaut uz brīdi aizmirst par cīņu, kas mani plosīja. Taču aizmiegot turpat skolas gaitenī, pēdējais, ko manas acis redzēja, bija atšķirīgu acu pāris, kas nāca no diviem cilvēkiem – viena bija šokolādes brūna, bet otra – dzintarkrāsas…

Turpinājums sekos…

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)