Galerija
58791632 233 dsc03589 julia 58852571 November 19, 2009: Kristen Stewart October 24, 2009: attends the premiere of "The Runaways" at Landmark Sunshine Cinema on March 17, 2010 in New York City. greeneashley
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Dvēseļu izredzētie. 4. nodaļa

4. Nodaļa

(Apskaidrība)

 

  Pēc sestdienas rīta es vairs nebiju pārliecināta par to, kas ar mani īsti notika. Varbūt es tik tiešam lēnām juku prātā? Vienu brīdi sēžot tai mežmalā  likās, ka kāds stāv man aiz muguras, bet pagriežoties acīm pavērās vien koki un krūmi, vārdu sakot – tikai mežs. Man vairs nebija pat pilnīgi neloģiskā izskaidrojuma, pie kā pieturēties, kāpēc mans ķermenis tā uzvedās. Varbūt tā tiešam bija kāda vēl neatklāta gripa vai kaut kas tamlīdzīgs? Man bija jānoskaidro šis iemesls.

-Vai tu nemaz neklausies, ko Līberes kundze saka?-Tīna iebakstīja blakussēdētājai.

-Ko, ēmm, nē… es klausos! – Pata mazliet apjukusi nolūkojās uz gaišmataino meiteni sev līdzās, – Es tikai mazliet aizdomājos. Vai viņa paspēja pateikt ko svarīgu?

-Laikam jau nē, – Tīna konstatēja. Priekšējais sols, kur parasti sēdēja abi puiši, šodien bija tukšs.

-Nez’, vai viņi ir aizgulējušies, vai varbūt mašīna saplīsusi pa ceļam uz skolu? – Pata atkal iegrima pārdomās. Kad pienāca pārtraukums, kabineta durvis lēnām pavērās un pa tām iespraucās Kīts. Patrīcija uzreiz savā solā iztaisnojās, lai izskatītos drošāka, vai varbūt lielāka?

-Paklau, Patrīcij, man tagad jāskrien, – Tīna atkal viņu uzrunāja, – Vai tu man pēc tam iedosi nākošās lekcijas konspektu?

-Jā, protams, nekādu problēmu, – Pata uzsmaidīja meitenei.

-Nu, tad atā un paldies jau iepriekš!

-Jā, nav par ko, – meitene ar skatienu sekoja Tīnai, cenšoties neskatīties uz to pusi, kur pašreiz varētu atrasties Kīts.

-Labrīt, Pata! – viņas koncentrēšanos izjauca sveiciens. Pagriezusi galvu uz runātāja pusi, viņa apstulba.

-Jā, labrīt Kīt!

-Vai tu neiebilsti, ja es tev šodien sēdētu blakus? Vienkārši Fēlikss nebūs arī uz šo nodarbību un man kaut kā negribas sēdēt vienam.

-Nu, jā, labi, – viņa nezināja, ko  teikt, – A, kur….kur tad viņš ir?

-Gļēvuļo, tas ir, es gribēju teikt, slinko, – puiša seja savilkās ierastajā smīnā.

Viņa atrašanās tik nelielā attālumā manī neizraisīja nekādas izmaiņas, tikai atkal to muļķīgo apmulsumu, bet tas nebija nekas salīdzinājumā ar to, ko es mēdzu just pirms tam. Puiša tumšās acis nopētīja manu seju.

-Vai kas noticis? – viņš jautāja, – Tu izskaties tāda satraukta.

-Nē, es tikai jūtos sagurusi, tas arī viss, – viņa meloja.

-Bija elpu aizraujošas brīvdienas?

-Mjā, arī tā varētu teikt, – Pata nomurmināja.

-Vai tu nevēlies par to runāt? – Kīts nenovērsa skatienu.

-Ne jau tas, vienkārši, tur nav nekas, ko stāstīt. Manas brīvdienas nav diez ko aizraujošas.

-Ko tad tu mēdz darīt, ja neskaita skriešanu?

Pata pasmīnēja

-Nu, piemēram,  kalt atriebīgus plānus pret pārlieku ziņkārīgiem cilvēkiem.

-Uff! – Kīts iesmējās. – Vai arī es tikšu pieskaitīts šai kategorijā?

-Ja tu apņemsies neturpināt šo nopratināšanu, tad es apsvēršu iespēju tevi no turienes izsvītrot, -Pata pasmīkņāja un novērsa skatienu. Šī saruna nesagādāja nekādas grūtības. Nu jau viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka Kīts nav vainojams pie visa notiekošā. Tagad, kad nebija nekādas spriedzes starp viņu un blakus sēdošo, meitene varēja drošāk apskatīt puisi, kurš, šķiet, pirms pāris dienām vēl valdīja pār viņas ķermeni un prātu, bet tagad izraisīja tikai nelielu interesi. Viņa ādas krāsa bija identiska Fēliksa ādai un acis mirdzēja tikpat spoži un tumši kā viņa draugam. Varbūt viņi bija brāļi? Patrīciju pārņēma milzīgs atvieglojums, ka šī apsēstība nu ir beigusies.

 Pēc lekcijām, Pata iekāpa savā vecajā, mazliet izbalējušajā mašīnā un devās mājup. Viņa nebija pamanījusi, ka degviela bija gandrīz beigusies, tāpēc jau pēc pāris kilometriem meitenes mašīna sāka niķoties un viņa piestāja ceļmalā. Neviena mašīna, protams, garām nebrauca un līdz tuvējai uzpildes stacijai arī bija vairākas jūdzes. Atvērusi bagāžnieku, Pata izņēma palielu, baltas krāsas kannu, aizslēdza mašīnu un sāka iet  pa ceļu uz priekšu.

-Man kā vienmēr veicas, – viņa skaļi noteica. Nogājusi jau vairākus kilometrus, viņa apstājās, lai mazliet atvilktu elpu. Laiks bija apmācies, bet silts. Apsēdusies uz kannas, meitene palūkojās uz pusi, no kuras bija nākusi. Savu mašīnu vairs nebija iespējams saskatīt. Līdz uzpildes stacijai vēl bija diezgan liels gabals, tāpēc vajadzēja doties tālāk. Pēc kāda brīža viņa izdzirdēja ko līdzīgu mašīnas rūkoņai un pagriezās, lai redzētu vai kāds nebrauc. Tālumā tiešām bija redzama mašīna un tā tuvojās. Pata sajuta nelielu cerību. Bet, kad sarkanais auto atradās jau tik tuvu, ka bija iespējams saskatīt numuru, viņa apsviedās apkārt un ievaidējās.

-Nē, tas sākas atkal, – viņa čukstot nodrebēja.

-Brauc tālāk, brauc tālāk, tikai, lūdzu, neapstājies, lai kas tu būtu, nekāp ārā no mašīnas! – viņa lūdzās. Taču pabraukusi meitenei garām, mašīna piestāja ceļmalā. Pata nekavējoties apstājās.

No mašīnas izkāpa gaišmatains puisis. Tas bija Fēlikss.

 -Tikai nezaudē galvu, esi mierīga! – Pata sevi domās centās sagatavot.

-Sveika, es redzēju tavu mašīnu kādu gabaliņu atpakaļ, vai, kas atgadījies? – Fēlikss paspēra dažus soļus tuvāk, taču apstājās pietiekamu gabalu atstatus no uzrunātās meitenes.

-Mašīnai nekas nekait, vienkārši es nepamanīju, ka degvielas ir par maz, lai tiktu līdz mājām.

-Es varu tevi aizvest līdz benzīntankam, – Fēlikss piedāvāja.

-Nē, nevajag, es varu aiziet, tas vairs nav tik tālu, – viņa noraidoši pamāja ar galvu. Mans mūžīgais glābējs…

-Tu laikam esi traks, ja domā, ka izturēšu kaut piecus metrus ar tevi vienā mašīnā, – Pata pie sevis nosprieda. Viņa nebija kļūdījusies secinot, ka pārbagāto emociju vaininieks ir bijis cilvēks, viņa tikai bija kļūdījusies ar personām. Ne jau Kīts bija tas, kurš lika viņas sirdij aulekšot, visa cēlonis bija Fēlikss, no pirmās dienas, kad abi puiši ienāca telpā, pie visa vainīgs bija tikai viņš. Kā gan es to varēju nepamanīt?! Iemesls droši vien bija mans apjukums par negaidīto triecienu.

-Es taču nevaru tevi te, ceļmalā, pamest, tas nebūtu pareizi, – Fēlikss neatkapās.

-Tiešām, tas nav nepieciešams, – Pata liedzās.

-Kāp mašīnā, Patrīcij! – puiša balsī bija dzirdams mazliet pavēlošs tonis.

Viņa beidzot padevās.

-Labi, bet tikai līdz uzpildes stacijai, atpakaļ es tikšu pati,- viņa noskaldīja.

-To mēs vēl redzēsim, – Fēlikss nodomāja.

Braucot mašīnā valdīja pilnīgs klusums un tas visu tikai pasliktināja. Patrīcijas rokas bija sažņaugtas dūrēs un ķermeni nemitīgi satricināja arvien jauni te karstuma, te aukstuma viļņi. Zem ādas plūstošā strāva uzņēma vēl nebijušus apgriezienus un meitene tikko valdīja uz āru lauzošos vaidus. Bija jāizbeidz šis klusums.

-Kāpēc tu šodien nebiji uz lekcijām? – Pata pēc iespējas mierīgākā balsī noprasīja.

Puiša seja nedaudz pagriezās uz meitenes pusi, taču acis nenovērsās no ceļa.

-Man bija šādas tādas darīšanas pilsētā.

-Kīts man teica, ka tu mājās slinkojot.

Fēlikss pasmīnēja.

- Viņam patīk izdomāt neesošus faktus. Es tavā vietā neklausītos, ko viņš runā.

-Nu nemaz tik nesakarīgs viņš nebija, – Pata iebilda.

-Viņš tikai izrādās, tas arī viss.

Pata nezināja kā turpināt iesākto sarunu. Viņa taču neko par šo puisi nezināja.

-Tā vien šķiet, ka tev man būs jārāda ceļš uz savām mājām, jo šis benzīntanks šodien nestrādā,-Fēlikss norādīja uz ceļmalas pusi.

Kā viņš spēja no tāda attāluma salasīt, ka šī uzpildes stacija ir slēgta?

-Tu esi pārliecināts, ka viņa nedarbojas?-meitene neticīgi vērās uz Fēliksu.

-Nu jā, paskaties, tur uz stikla ir uzlīmēts paziņojums.

Viņa nespēja salasīt, kas uz tā ir rakstīt, jo atradās pārāk tālu, pie tam braucošā mašīnā. Nekas cits neatlika kā ļaut sevi aizvest līdz mājām, jo ar kājām ejams gabals tomēr bija diezgan ievērojams. Nekas slikts taču nevarētu notikt.

-Bet, kas notiks ar manu mašīnu? – Pata satraukti jautāja.

-Par to tu nesatraucies, mēs ar Kītu to atgādāsim līdz tavām mājām.

-Nu labi. Pēc šī līkuma griezies pa kreisi, – meitene paskaidroja.

Jo ilgāk viņa atradās tik tuvu Fēliksam, jo vairāk aprada ar apkārt virmojošajām sajūtām. Neilgu brīdi viņa sajutās norimusi un šķita, ka pat sirdsdarbība nedaudz palēninās. Taču sastopoties ar ogļu melnajām acīm, sirds aritmija atjaunojās. Patrīcija deva vēl pāris norādījumus, kā nokļūt līdz viņas mājām, un Fēlikss tikai piekrītoši māja ar galvu.

-Redzi, tur tā nelielā māja starp tiem bērziem?- Pata jautāja. Viņš noteikti to redzēja, ņemot vērā fenomenāli aso redzi brītiņu iepriekš.

-Jā, es redzu, – Fēlikss apstiprināja. Iebraucis pagalmā, viņš noslāpēja mašīnu. Pata neuzdrošinājās uzlūkot puisi. Sajutusi viņa skatienu,  viņas vaigi piesarka un sirds apmeta kārtējo karuseli. Uzmanīgi pagriezusi galvu, abu skatieni sastapās. Tā bija kā auksta ūdens šalts karstā vasaras dienā, viņa spēja koncentrēties tikai uz Fēliksa hipnotizējošajām acīm, liekot visam pārējam saplūst neizteiksmīgā masā. Šī situācija likās jau zināma, tikai viņa nespēja atcerēties, kas bija tas, kas  šķita tik pazīstams un vienlaikus biedējošs.

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)