Galerija
202 robertpattinsonbd2berlinhq11 mar15 ash2 l1060352 scan16 b3 DF-06110 ks2-2

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Sirds gaviles. 10. nodaļa

10. nodaļa

O-o!

 Pēc nedēļas

 Pa monopola laukumu ripoja metamie kauliņi. Sets bija panācis savu, tikai septiņas dienas vēlāk. Nespēju pretoties viņa suņa acīm tiešā nozīmē.

„Viens, divi, trīs četri, pieci! Lūdzu, divsimt dolārus, Pol!” Džeikobs dzēlīgi iesmējās. Es un viņš bijām viens kauliņš.

„Tagad mana kārta, kropli!” Pols atbildēja un pasvieda manam mīļotajam banknotes. Džeikobs tās saņēma ar spēles prieku acīs. Viņš man iečukstēja:

„Es jūtu uzvaras garšu, mīļā! Ja tā turpināsim, noteikti uzvarēsim!” Sets izdzirdējis Džeika čukstu piebilda:

„Jā, no otra gala uzvarēsiet!” pasmējos par viņa joku. Sets tiešām bija īsts jokdaris.

„Ha! Laipni lūdzu viesnīcā Leai klāsies plāni. Jūsu apmeklējums maksās tikai tūkstoš dolārus. Paldies!” ļauni mēdījās Ambrijs. Lea nošņācās:

„Saņem savu smirdīgo naudu! Es eju medīt!” bankrotējusi un auksti pacēlusi degunu Lea izgāja pa durvīm.

„Nu tā! Kurš būs nākamais?” Ambrijs laipni meta acis uz Kila pusi.

„Tu pats! Tu esi gaidīts viesis pie mums, Ņujorkā!” Džeikobs strupi izmeta.

„Vai tiešām? Laikam tas būs jāatliek uz vēlāku laiku, jo man pašlaik jābūvē jaunas ēkas, lai jūs izputinātu!” Ambrijs prata atbildēt.

„Ak tā! Nekas, gan jau atradīsies kādi divi tūkstoši dolāru… Klau, tēt, vai mums ir vēl kartupeļu plāksnītes?” Džeikobs vienmēr bija izsalcis. Šovakar vien viņš bija apēdis kādas piecas čipsu pakas. Vai varbūt sešas?

„Piedod, dēls, bet vairs nav. Toties mums ir šokolādes saldējums! Vai kāds vēlas?” Billijs nīgrā balsī atteica. Viņam nepatīk, ka visi izēd viņa ēdienu, bet, kad es esmu šeit, viņš cenšas būt laipnāks.

„Es!” atskanēja balsu koris. Es gan negribēju. Biju pārēdusies tā, ka man jau sāpēja vēders.

„Tad nāciet pakaļ!” Billijs izsmejoši iesaucās.

„Aiiiii! Es kaut kā vairs negribu… Nemaz negribas tik ļoti ēst… Gan jau pacietīšos…” ņurdieni nočabēja viens pēc otra.

„Es jau eju!” vienīgi Sets nebija tāds sliņķis, tāpēc atgriezās ar bļodu, kas ar kaudzi bija piekrauta ar brūnu saldējumu ar šokolādes gabaliņiem. Istabā bija ļoti sutīgs. Pēkšņi man sareiba galva no gaisa trūkuma. Sagrīļojos. Džeiks satraukts pieturēja mani:

„Kas ar tevi?”

„Es iziešu ieelpot svaigu gaisu,” atbildēju viņam.

„Es nākšu ar tevi!” mans mīļotais uzstāja.

„Nē, paliec vien. Es tūlīt būšu atpakaļ.”

„Esi droša?” viņš vēl pārliecinājās.

„Pilnīgi. Gaidi šeit, es būšu pēc dažām minūtēm.” Aizstreipuļoju līdz durvīm un izgāju ārā. Bija vēls vakars. Gaiss bija dzestrs. Es to ieelpoju caur muti. Tik patīkami sajust, kā svaigs gaiss piepilda tavas plaušas. Pēkšņi izdzirdēju lapu čaboņu. Tad atkal, tikai jau tuvāk man. Mani pārņēma šausminoša doma, ka tas man kaut ko nodarīs. Sāku lūgties:

„Lūdzu, nevajag! Apžēlojaties! Nē! Lūdzu!” Tam bija vienalga. Piepeši atskārtu, ka viss notiek tieši tāpat, kā manos murgos. Tad tas, lai kas tas arī būtu, zibens ātrumā ar milzīgu spēku iedūra kaut ko garu un asu man vēderā. Es nevarēju pakliegt, jo manas sāpes bija pārāk lielas, tās bija nepanesamas. Tas bija vampīrs. Viņš gribēja mani mocīt. Tas vilka garo priekšmetu ārā no manis lēnām, lēnām un lēnām. Tas ļauni iesmējās. Vampīrs pieliecās, un iekodās man kaklā. Tad tas sakustējās, it kā kaut ko sadzirdējis un aizskrēja prom, atstādams mani ārā. Durvis bija simt metru attālumā. Klupdama krizdama aizskrēju līdz tām. Piespiedu roku smeldzošajai brūcei. No tās tecēja asinis. Ar vieglu spērienu attaisīju durvis. Džeiks smējās par kādu joku. Kad viņš palūkojās uz mani, vienīgais ko spēju pateikt, kad viņš ieraudzīja asiņu straumi no mana vēdera, bija:

„O-o!”

Visi apklusa un Džeiks pieskrēja man klāt. Viņš bija… izbijies.

„Kas ar tevi noticis? Kas tev to izdarīja?!” viņš šausmās nočukstēja. Gribēju kaut ko teikt, bet manu vēderu sarāva milzīgas sāpes, it kā tas degtu. Iebļāvos:

„ĀAAA! Lūdzu, palīdziet! Ak, Džeik! Es nevaru izturēt!” Mans kauciens bija sāpju pilns un smeldzošs.

„Ko lai dara?” Džeiks izbijies iesaucās.

„Jāved viņa pie Kaleniem! Ātrāk!” Sems atbildēja. Džeiks paņēma mani uz rokām un zibens ātrumā skrēja uz mašīnu.

„Viss būs labi! Viss būs labi! Mēs pēc desmit minūtēm būsim klāt! Viņi zinās ko darīt! Pacieties vēl tikai mazliet!” viņš mani mierināja. Jutu, ka viņš ar šiem vārdiem mierina arī sevi. Straujā pagriezienā bijām ārā no garāžas. Džeiks uzspieda uz gāzes pedāļa. Ātruma rādītājs pacēlās virs simt kilometriem stundā. Gribēju nomirt, kaut gan labi zināju, ka to nespēju. Šāds ievainojums var likt tikai ļoti sāpēt, bet ne mirt.

„Viņa nemirs. Tu nemirsi. Mēs tūlīt būsim klāt,” Džeiks nervozi atkārtoja.

„Es nemaz nevaru nomirt, Džeik! Man nav noticis nekas dzīvībai bīstams. Ļaunāk būtu, ja man būtu iekodis vampīrs…” un tad es atsaucu atmiņā ainas, kad šis nezināmais vampīrs bija mani savainojis. Tas iedūra manī kaut ko, tad tas to izvilka, tad tas man iekoda…

„Vai dieniņ, vai dieniņ, vai dieniņ! Džeik, ir pavisam slikti! Man iekoda!” pēdējiem spēkiem iespiedzos. Vilkaci inde nogalina. Pusvmpīru inde ļoti stipri savaino. Var gadīties, ka iznākums ir letāls. Džeiks aiz panikas neatbildēja. Viņš tikai piespieda stiprāk gāzes pedāli. Es ievaidējos uz aizmugurējā sēdekļa, jo uznāca jauns sāpju vilnis. Tad mēs strauji apstājāmies. Likās, ka braucām stundām. Jutu, kā mani paņem stipras rokas. Tas laikam bija tētis. Dzirdēju balsis, bet skaidri visu nesapratu, jo nebiju pie pilnas sajēgas. Jutu, kā Džeiks tur manu roku. Tad vēlreiz iekliedzos, jo brūce atkal sāka smelgt, tikai daudz stiprāk. Pēkšņi biju pie pilnas apziņas un sāku kliegt:

„Lūdzu, ātrāk! Man briesmīgi sāp!”

„Ko darīsim, Kārlail!” vectēvam bažīgi jautāja tētis.

„Tas viņai ir iekodis. Mēs varam sašūt brūci, bet vispirms no tās ir jāizņem netīrumi un paliekas. Tad atliek vienīgi gaidīt – vai nu viņa nomirs, jo ievainojumi ir ļoti smagi, vai arī izdzīvos. Tas atkarīgs no gēniem. Mūsu vienīgā cerība, ka vampīriskā viņā ir vairāk nekā cilvēcīgā.”

„Kāpēc? Kas būs, ja viņā vairāk ir cilvēciskā?” Džeikobs iečukstējās ļoti klusu šūpodams manu roku.

„Ja viņā vairāk ir cilvēcīgā, tad vampīra inde viņu nogalinās. Tas ir ļoti sarežģīti. Inde vispirms nogalinās cilvēcīgo, jo, ja viņa būtu tikai cilvēks, inde viņu pārvērstu, bet tagad viņa ir pusvampīrs, un vampīriskais un cilvēcīgais ir sajaucies kopā. Tad viņa būs pārāk vāja, lai pretotos indei un nomirs. Ja viņā ir vairāk vampīriskā, Renezme uzveiks indi un būs tāda pati, kā iepriekš, tikai inde ļoti stipri palēninās atveseļošanos.” Kārlails bija ļoti nobažījies. Es arī biju nobijusies.

„Lai ko jūs darītu, dariet to ātrāk,” izspiedu. Kārlails bija ievadījis morfiju, bet sāpes vienalga bija milzīgas, jo morfijs vēl nebija paspējis iedarboties. Nākamās stundas es biju narkozes varā. Tad ieslīgu komā. Pēdējais, ko dzirdēju, bija no Kārlaila:

„Tagad viņa būs komā nezināmu laiku. Dienas, varbūt pat nedēļas. Mums atliek vienīgi gaidīt…” Es cīnījos ar kaut ko. Man likās, ka tā ir nāve. Redzēju, ka tālu priekšā ir gaisma. Tā laikam bija dzīvība. Es uz to skrēju, bet tuvāk nenonācu. Mani kaut kas vilka atpakaļ. Es skrēju un skrēju, bet visu laiku paliku turpat…

7 komentāri

  • Antra teica:

    Stāsts ar jaukiem un ne tik jaukiem notikumiem, bet man ļoti, ļoti patika! :)

  • lote teica:

    Man viens maziņš jautājumiņš. Vai mans stāsts nav par daudz samežģīts, briesmīgs, bezjēdzīgs, bezjēdzīgs un tā tālāk?
    Vienkārši man iekšā kaut kāda maza stulba balstiņa tā saka. Es nezinu ko lai atbild…

  • lote teica:

    Man viens maziņš jautājumiņš. Vai mans stāsts nav par daudz samežģīts, briesmīgs, bezjēdzīgs, bezjūtīgs, nebaudāms un tā tālāk?
    Vienkārši man iekšā kaut kāda maza, stulba balstiņa tā saka. Es nezinu ko lai atbild…

  • Laura teica:

    Ļoti saistošs un radošs darbiņš…. :) ļoti emocionāls.Paldies tev par tavu talantu :)
    vienīgi nezinu varbūt tikai man nepatika šis vārds kroplis… :(
    tas man kaut kā sašutumu izraisīja,šo vārdu saprot katrs savādāk..

  • Intrigante teica:

    stastm nav ne vainas!!

    bet patiessam piekriitu lotei!!!

  • lote teica:

    Atvainojos par šo vārdu. Ludzu pieņemiet manu atvaiošanos. Es laikam tajā brīdī nepadomāju, jā būtu labāk, ja tas vārds nebūtu. Vismaz citreiz izvēlēšos vārdus… :)

  • MMD teica:

    Gaidu turpinājumu. Man šausmīgi patika!

Komentēt

(Spamcheck Enabled)