Galerija
t11 yelloween 011109 91124x2_kendrick_bgr_02 71 murm-11b-1 90917nb7_birmingham_b-gr_01 a3i5fm 2011peoplechoiceawardsshowyhoydt8iodpl 58852510
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Dvēseļu izredzētie. 3. nodaļa

3. nodaļa

(Saprāta laupītāji)

 

  Es dievināju sestdienas rītus, jo īpaši tāpēc, ka nebija neviena, kas spētu šo dienu sabojāt. Korens vēl arvien dzīvoja Vācijā un pārējie…nu, jā – tādu vairs nebija. Ar saviem bijušajiem vidusskolas draugiem dažkārt sazinājos, bet tā kā bijām izkaisīti pa visu valsti, tad satikšanās gadījās visai reti. Un arī mana neilgā ārstēšanās klīnikā dažos draugos bija radījusi šaubas par mūsu draudzības nepieciešamību. Taču es par to neskumu. Kopš Sjū nāves, esmu pazaudējusi jebkādas pieķeršanās paliekas cilvēkiem, kaut gan beidzamā laikā tas sāk sagādāt zināmas problēmas. Bet, protams, tas taču ir pašsaprotami, jo neviens nekad manī nav spējis vienlaicīgi izraisīt tādu virkni emociju un  radīt tik piesātinātu sajūtu buķeti. Brīžos, kad jutu viņa klātbūtni, jutos apreibusi kā izslāpušais tuksneša vidū, kurš tikko dabūjis savu devu ūdens malka un tagad beidzot kliedējis sausumu rīklē, radot neticami spēcīgu atvieglojumu. No skaidras un racionālas domātprasmes tobrīd droši varēju atvadīties. Ieslēgta savās iekšējās sajūtās, man tobrīd neeksistēja neviens, izņemot viņu, turklāt, it kā nepietiktu ar tiem brīžiem, kad viņš bija tuvumā, arī lielāko daļu pārējas dienas viņa portrets klejoja no viena mana domu stūrīša uz nākošo, atstājot skurbinošas pēdas. Par to vien es ienīdu viņu ar visu savu sirdi un dvēseli. Viņam nebija nekādu tiesību ielauzties manās domās, sagraut visus uzceltos mūrus, padarot mani pilnīgi neaizsargātu, vai pat likt manam skatienam atkal un atkal kavēties pie viņa. Taču šodien bija sestdiena un bija praktiski neiespējami, ka kāds varētu laupīt manu skaidro saprātu.

  Izraususies no gultas, Patrīcija apsēdās uz viena no koka pakāpieniem un pārlaida skatienu kastēm pieblīvētajai dzīvojamai istabai.

-Būtu jāsāk izkravāt mantas – viņa nosprieda,- Bet, ja nu es tomēr negribu šeit palikt?

-Heh! – meitene nopūtās. – Man jau nebūtu, kurp doties. Māju, kur mēs dzīvojām ar Sjū, pārdevu un par iegūto naudu nopirku šo. Droši vien, būtu nopirkusi jebkuru, lai tikai pēc iespējas ātrāk tiktu prom no vietas, kur viss atgādināja viņu. Šī māja man nenozīmēja pilnīgi neko. Tā bija kā balta lapa, uz kuras pakāpeniski veidosies savs stāsts. Mans stāsts, kurā nebūs ne miņas no vecajiem, izsmērētajiem tintes traipiem, tikai balta lapa un es.

  Vairākas stundas Pata plēsa vaļā masīvās kartona kastes un to saturu pamazām novietoja tam paredzētajās vietās. Katras kastes saturs bija kā mazs atgādinājums no agrākās dzīves. Brīžiem tas izraisīja smaidu vai pat nelielus smieklus, bet dažu saturs lika sirdij sažņaugties čokurā. Kad gandrīz viss bija izkrauts, istabas stūrī atklājās nolikta ģitāra. Kopš Sjū nāves viņa to vairs nespēlēja. Šķiet, ka līdz ar Patrīcijas māti, aizgāja nebūtībā arī viņas mūza. Ar skatienu, kas pauda tukšumu, viņa paķēra ģitāru. Ieraudzījusi zem dīvāna pietiekoši platu spraugu, viņa steidzīgi to tur noslēpa un atviegloti nopūtās. Tas muļķīgais instruments sakāpināja kamolu kaklā un no tā bija steidzami jātiek vaļā. Vienīgais, kas pietiekoši spēja novērst domas, bija rīta skrējiens.

- Tas noteikti palīdzēs – viņa nosprieda.

  Rīts bija apmācies un gaisā virmoja mitras zemes un sūnu aromāts. Pa nakti noteikti bija lijis. Patrīcija labpatikā tvēra ikvienu svaigā gaisa straumi, ko tā sajuta triecamies savā sejā. Skriešana vienmēr lika atslābināties un ļāva koncentrēties vienīgi uz līkumoto ceļu un smilšu skrapšķēšanu, kad viņas drošie soļi skāra zemi. Visas domas un sakāpinātās emocijas it kā palika atstatus, nespējot tikt līdzi, neatstājot neko, tikai skaidru apziņu par tagadni. Brīžiem viņa pat labpatikā aizvēra acis, lai pilnībā izbaudītu pretī skrienošo vēju. Atkal tās atverot, meitenes acu priekšā iznira neskaidrs siluets. No mežmalas viņai kāds tuvojās. Attālumam sarūkot, skaidri varēja saprast, ka siluets ir vīrietis. Kad līdz pretimnācējam bija atlikuši pārsimts metri, viņa beidzot skaidri varēja saskatīt seju. Patrīcijas acis iepletās un viņa nekavējoties apstājās. Kā gan varēja neatpazīt šo gaitu, ogļmelnos matus un smilšu krāsas jaku? Ieraugot pretī stāvošo meiteni, puiša sejā parādījās nelies smīns.

-Tas ir kāds joks? – Pata noliekusi galvu nočukstēja.

-Vai tik tā nav meitene no retorikas lekcijām, ko? – Puisis aizvien smīnēdams apstājās dažus metrus tālāk no viņas.

-Tai meitenei ir arī vārds, – Pata iebilda.

-Tu laikam biji Patrīcija, vai ne?

-Pata, – meitene izlaboja.

-Kā teiksi! – puisis nu jau plati smaidīja.

-Tu šeit kaut kur netālu dzīvo?

Meitene piesarka. Nu, jā, kaut kur netālu, viņa klusi nopurpināja.

-Laikam būšu tev iztraucējis rīta skrējienu, ko? – izlaižot pirkstus cauri matiem, puisis laiski noprasīja.

-Nu, jā, mazliet, bet es tūlīt došos tālāk.

-Tad, lai tev jauks rīts, Patrīcij, tas ir, es gribēju teikt, Pata! – piemiedzis aci, viņš devās prom.

Pata neko neteikdama, dumji vērās promejošā puiša mugurā.

Kaut kas nepavisam nelikās kārtībā… bet kas?

Atsākusi skrējienu, Pata vairs neatskatījās. Taču jo tālāk meitene skrēja, jo straujāk sāka dauzīties viņas sirds un beidzot viņa saprata, kas tieši nebija, kā vajag. Parasti puiša tuvums bija viņu paralizējis, taču šoreiz viņa nejuta neko vairāk kā nelielu mulsumu. Tad kāpēc attālinoties no viņa, efekts bija pilnīgi pretējs? Nokļuvusi līdz mežam, Pata vairs nespēja paskriet. Ķermeni sāka pārņemt karstuma viļņi un zem ādas ieplūda strāva.

Vai tas var būt, ka biju kļūdaini noteikusi iemeslu tam, kāpēc es tā jutos?

- Kas ar mani notiek? – nosēdusies uz zemes viņa piekļāva galvu ceļiem un aizvēra acis.

 

 

Fēlikss

  Jā, noslēpumainā meitene pavisam  noteikti bija laupījusi  gan manu skaidro saprātu, gan manas vēl nekad nepieviļošās spējas saprast cilvēkus bez vārdiem. Taču esot viņas tuvumā, ķermenī izplūstošā strāva bloķēja ne tikai viņas, bet arī visu apkārt esošo prātus. Mūžīgais, uzmācīgais troksnis nu bija pārvēties klusos, saraustītos čukstos. Es reti uztvēru kāda neskaidrus domu uzplaiksnījumus, ja neskaita manu un Kīta bezvārdu sarunu, kuru, par laimi, viņa nespēja iespaidot. Tās kastaņbrūnās acis mani pilnīgi un nenovēršami ieskāva savā varā. Nebija iespējams pretoties izstarotajam pievilkšanas spēkam. Viņa bija kā magnēts, kas nemitīgi mani vilka klāt, it kā nespēdama izturēt starp mums esošo attālumu. Ja es drīz neizdomāšu kādu risinājumu, tad sajukšu prātā. Kā gan tik niecīga būtne kā šī trauslā meitene spēj izstarot tādu varu pār mani – ļaunāko slepkavu zemes virsū? Tas izklausījās tik absurdi un tomēr tā nu tas bija. Lai gan cilvēka asinis jau sen manī neradīja nekādu iespaidu, viņas joņojošās asinis, kas izplatīja silto, saldo aromātu, padarīja mani traku. Un ne jau asinis tās bija, ko es alku, bet gan viņas siltā ķermeņa smarža izraisīja pārmērīgi spēcīgu vēlmi pēc viņas – pieskarties viņas ādai, noslēpt seju vijīgajos, šokolādes krāsas matos, pārlaist kaut tikai pirkstu galus pār perfektajiem vaigu kauliem, zodu un piesātināti sārtajām un pilnīgajām lupām. Man gribējās kliegt, cik tik jaudas, jo nespēju aizbēgt no šīm neiedomājamām fantāzijām. Viņa taču bija cilvēks, mums nebija iespējama kopīga nākotne! Nebija nekāda  ”mēs”, biju tikai es un viņa. Pat, ja es to vēlētos, uzzinot to, kas par briesmoni patiesībā es esmu, viņa pat uz sekundi nepaliktu manā tuvumā. Nemaz nerunājot par to, ka mums bija liegta iespēja izpaust citiem mūsu eksistenci. Pašai nemaz neapzinoties, viņa bija iemaldījusies manā dzīvē, pilnīgi sajaukusi manu galvu un nemanāmi nozudusi. Tas bija tik nežēlīgi… Man bija viņa jāuzmeklē, bet es taču nezināju, kur šī meitene dzīvo? Man noteikti varēja palīdzēt Kīts, viņš spēja noteikt jebkuras būtnes atrašanās vietu jūdzēm tālu. Es savas domās izteicu viņa vārdu.

-Es jau nāku, puikiņ! – Kīts atsaucās.

-Labāk pasaki man, kur tu esi, lai es varu panākt pretī.

-Nav nepieciešams, pēc minūtes būšu klāt.

 Nepagāja pat noteiktā minūte, kad caur istabas logu ar graciozu salto ielēca Kīts.

-Nu, kas i ko? Palika garlaicīgi bez manis? – Kīts ar ņirdzīgu smaidu sejā apsēdās uz krēsla pretī Fēliksam.

-Nesāc mani kaitināt, – viņš nomurmināja, – Man vajag tavu palīdzību.

-Atkal esi pazaudējis savus lekciju pierakstus? – puisis vairs nespēja novaldīt smieklus.

-Esi taču nopietns, man vajag, lai tu atrodi kādu cilvēku, precīzāk sakot, meiteni, ar kuru mums ir dažas kopīgas lekcijas.

-Tu taču nerunā nopietni?-Kīts iepleta savas ogļmelnās acis. Vai tu esi aizmirsis, kādu iespaidu tā dīvainā meitene uz tevi atstāj, vai precīzāk, kā viņa liek justies mums abiem?

-Nestāsti pasakas, tu nejūti pat pusi no tā visa, ko sajūtu es!

-Labi, es jūtu tikai to kaitinošo strāvu, bet tas nemaina faktu, ka tu esi jucis, ja gribi viņu sameklēt. Pie tam, ko tu darīsi, kad viņu uzmeklēsi? :”Sveika, es esmu vampīrs, vai būsim draugi?”-Kīts domās izmēdīja savu draugu.

-Aizveries, stulbeni! – Feliksa piere savilkās dusmu rievās un no krūtīm izlauzās dobjš rūciens.

-Tu nedrīksti tā riskēt, viņa nav tā vērta.

-Kīt, paklau, – Fēlikss zīmīgi pavērās pret savu draugu, – Tu zini kā viņa uz mani iedarbojas, kā liek man justies, tu to sajūti tikpat spēcīgi kā es, tāpēc nemuldi tagad par kaut kādu tur piesardzību vai draudiem. Es tikai gribu zināt, kas viņa ir un no kurienes uzradusies. Es vienkārši nespēju izturēt šo attālumu starp mums. – Fēlikss nolieca galvu.

-Jā, dažkārt mūsu saikne ir diezgan kaitinoša, kad runa ir par šādām jūtām. Man jau ir gana ar to, ko viņa dara ar mani, bet tas, kā tā meitene apstrādā tevi, ir vienkārši sadistiski.

-Tu man palīdzēsi vai nē? – Nepacēlis galvu Fēliks noprasīja.

-Kur tad tu bez manis liksies, puikiņ, – puisis draudzīgi  aplika roku ap drauga pleciem,- Iesim medīt rokā to skaidro saprātu laupošo meiteni. – viņš noteica un uzrāva kājās Fēliksu.

  Puiši bija nonākuši vietēja mežā un skrēja pa kādu taku. Kīts ik pa brīdim apstājās, aizvēra acis un, koncentrējis savas spējas, pārliecinājās, ka meklējamais objekts nemaina virzienu.

-Tev ir paveicies, viņa ir īsta maratoniste, – Kīts smejoties noteica, – Mums jāiet pa šo taku, līdz beigsies mežs, ap to laiku arī viņa būs tikusi pietiekami tuvu, lai tālāk tu pats tiktu galā.

Ne brīdi nepalēninot gaitu, Fēlikss devās drauga norādītajā virzienā. Kad  starp kokiem cauri sāka spraukties gaiši plankumi un varēja saskatīt līdzenumu, Fēlikss strauji apstājās.

-Es viņu jūtu, Kīt.

-Jau?-puisis izbrīnīts pavērās uz Fēliksu, – Jāsaka, ka attālums ir visai ievērojams, parasti viņas iedarbība sākas tikai pāris metru attālumā.

-Jā, jo biežāk viņu redzu, jo stiprāk izpaužas viņas spējas, ja es tās tā varu saukt.

-Nu, vecīt, tu tikai iedomājies, ko viņa ar tevi izdarītu, ja būtu viena no mums?

-Tad es pavisam noteikti viņu neizsekotu un neslapstītos pa mežu – Fēlikss ar vāju smaidu sejā noteica.

-Tu jau mums esi gļēvulis,- Kīts atkal smīnēja, – Nu, tad tagad es iešu un ļaušu jums, mīlas balodīši, draudzīgi patērzēt.

-Nē, pagaidi, es nevaru. –Viņš atspērās ar kājām pret zemi un uzlēca tuvējā eglē.

-Tad iešu es. – Kīts noteica.

-Liec viņu mierā, Kīt!

-Es tikai apjautāšos, kur viņa dzīvo, varbūt, ka kaut ko noskaidrošu. Nesatraucies, es viņai neteikšu, ka tu slēpies kokā.

-Ja tu viņai kaut ko pateiksi, es tevi pats savam rokām saraušu gabalos.

Gļēvulis, – Kīts savā prātā atkārtoja un izgāja no meža.

  Fēlikss pārvietojās no koka uz koku tuvāk pļavai, lai labāk saskatītu tur notiekošo. Kīts jau gandrīz bija sasniedzis meiteni, kad viņa pēkšņi apstājās. Viņa droši vien nebija cerējusi kādu šeit sastapt, kur nu vēl Kītu. Feliksa sejā parādījās neliela vainas izteiksme.

-Vai tu re, kā viņa apcirtās, kad saprata, kas ir pretimnācējs, – Kīts savas domās dūdoja.

-Es taču teicu, lai tu neej.

-Nebaidies, puikiņ, viss būs labi. Bet vai arī no tik liela attāluma tavas spējas uz viņu nemaz nedarbojas?

-Nē, viņas radītā strāva bloķē manu piekļuvi domām.

-Nekas, gan es tikšu galā.

Kādu brīdi Fēliks uzmanīgi klausījās abu sarunā.

-Tu laikam esi Patrīcija, vai ne?

-Pata – meitene izlaboja.

-Skat, skat, mēs ieņemam aizsardzības pozīciju. – Kīts atkal nodomāja. Man pat paliek interesanti.

-Vācies taču prom, neredzi, ka viņa negrib ar tevi runāt?-Felikss vārījās dusmās.

-Nomierinies, es tūlīt iešu.

-Pasteidzies.

Abi pārmija vēl pāris teikumu un Kīts devās prom. Patrīcija  turpretī nevis nogriezās pa labi, lai dotos uz upes pusi, bet gan taisni, tieši uz mežu, kur atrados es.

 Pirmā doma bija nekavējoties doties prom, taču viņas tuvošanās nemaz nepalīdzēja. Es sāku just magnēta efektam līdzīgo pievilkšanas spēku.

-Neesi gļēvulis, Fēlikss, parunā ar viņu.

-Ej projām!-puisis noskladīja.

-Klausos, ser!

 Uzrāpies mazliet augstāk pa egles zariem, viņš vēroja meitenes tuvošanos. Nonākusi līdz meža takai, viņa apstājās un izskatījās, ka saļimst.

-Vai viņai kas kait? – Feliksu pārņēma neliels uztraukums.

Meitene sēdēja uz zemes apķērusi ceļgalus un kaut ko klusi murmināja. Tā, lai viņa nedzirdētu nevienu puiša kustību, viņš norāpās no koka, paturot acīs sakumpušo meitenes tēlu, lai vajadzības gadījumā varētu nozust nepamanīts.

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)