Galerija
jamie1 pcnf kellanlutzgqmag4 Kellan Lutz tinselkoreytoromagazine012 joki12 wd06 arrives at the premiere of Summit Entertainment's robertpattinsonsydneyhq23

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Sirds gaviles. 6. nodaļa

       

6.nodaļa.

Bella. Slazds

 

Es nevarēju parunāt, jo mana mute bija aizspiesta. Kāds gara auguma vīrietis bija mani sagrābis no aizmugures. Viņš bija muskuļots, līdzīgi kā Emets. Es nezināju kas viņš bija, jo smaržu nekad nebiju jutusi.

“Nu tā, saldumiņ. Tu man ieskrēji kā putniņš būrīti. Nebūs nemaz tik ļoti jācenšas. Ja kas, tu esi ļoti skaista,” svešinieks aizsmakušā balsī teica. Šī intonācija… es to kaut kur biju dzirdējusi. Nevarēju neko pateikt pretī, jo mana mute vēl joprojām bija aizspiesta. Ja es varētu runāt teiktu:

Nemaz neceri. Esmu precēta un turklāt ar daudz pieklājīgāku vīrieti. Iedomājos kāda varētu būt mana balss. Es censtos runāt skarbi un nicinoši.

“Nekas, es varu pārkāpt robežas. Man tas ir atļauts,” svešinieks gandarītā balsī novilka.

Bet kā tu zini ko es domāju?! Tagad vairs nedomāju tik atklāti. Man taču bija vairogs. Ak jā pareizi, ātrumā tas nejauši bija noņēmies.

“Man ir tādas spējas dārgā. Es dzirdu ko kāds domā, ja viņam ir kādas jūtas pret mani. Un šajā gadījumā tas ir naids.” Atkal šis akcents. Kur es to biju dzirdējusi? Vai tik tā nerunāja Āro? Nu protams! Kurš gan cits? Uz mirkli noņēmu vairogu un nodomāju Es zināju, ka jūs, augstprātīgie smerdeļi kādreiz nāksiet atpakaļ. Un ja kas, tas tikai pierāda, ka jums no  mums ir bail. Ha! Ja miršu, tad miršu ar domu, ka Voltūri baidījās no manas ģimenes un darīja visu iespējamo , lai negodīgos ceļos mūs nogalinātu. Tā ir TIKAI un vienīgi baiļu pazīme! Ha, ha, ha, ha! Vēl nicinoši pasmējos un noslēdzu vairogu. Varēja sajust, ka pretinieku tas aizvaino. Viņa ķermenis saspringa un elpa paātrinājās. Kad viņš ierunājās balss tonis bija citādāks:

“Ak tad tu tā, lellīt! To mēs vēl redzēsim, kurš smiesies pēdējais.” Atkal tas pats karaliskais akcents. Uz brīdi pavēru vairogu Jā, redzēsim. Saņēmu grūdienu mugurā. Šādā veidā mani aizveda līdz lidostai un iesēdināja lidmašīnā. Man atņēma visu- telefonu, maku un pat mp3! Arī pase pēc uzrādīšanas nonāca viņa rokās.

“Un kā tad tevi sauc, staltais jaunekli?” Beidzot biju atguvusi runāt spēju.

“Gideons. Prieks iepazīties. Tu man tiešām patīc. Varbūt Āro man atļaus…”

“ Beidz uzmākties. Āro te nevar neko atļaut vai aizliegt. Viņam nav PĪLNĪGI nekādas varas pār mani, ” runāju augstprātīgi.

“To mēs arī vēl redzēsim.” Laikam viņam galīgi nebija nekāda kauna! Nekas, ja Āro nolems mani nenogalināt, bet tikai paturēt,  es viņam vēl parādīšu savu slikto pusi. Par laimi viņš nedzirdēja manas domas. Nebūs laika sagatavoties. Ļauni pasmīnēju.

“Par ko tev tāds prieks?” Gideons bija uzjautrināts.

“Gan redzēsi. Jā, redzēsi.”

 

Kārlails.Pasliktināšanās

Pēc sekundes biju atpakaļ ar vajadzīgajiem instrumentiem. Atcerējies, ka esam vampīri ieteicu:

“Tie kuri sen nav bijuši medībās, vai vienkārši nespēj atturēties, labāk aizejiet prom un nododieties medībām.” Neviens negāja prom.

“Alise, tu sen neesi ēdusi. Labāk aizej,” Džaspers pačukstēja.

“Viss kārtībā, Džas. Es izturēšu.” Izklausījās, ka viņa ir pārliecināta.  Iedūru adatu Renezmes pirkstā. Džeikobs saviebās. Nopilināju dažas piles trauciņa, un uzreiz to aizvēru, lai citiem nav kārdinājums. Uzliku uz dūriena vietas plāksteri un gāju augšā, lai nonāktu skaidrībā. Nepagāja pat piecas minūtes, kad augšā uzlidoja Alise:

“Kārlail! Bella! Viņa ir pazudusi!” Alise bija ļoti satraukta.

“Tu neko neredzi?” neizpratnē jautāju. Lai noskaidrotu nebivolola daudzumu asinīs būs vajadzīgas vēl tikai dažas minūtes.

“Nē, pilnīgi neko. Džaspers izskraidīja visu mežu. Tur nav jūtama  pat viņas smarža.” Alisei nemaz nepatika, ja viņa nespēja neko pateikt, jo īpaši, ja runa bija par Bellu. Izņēmu trauciņu no aparāta. Tas uzrādīja pozitīvu atbildi…

“Kārlail! Alise! Ātri skrieniet šurp!” Izdzirdējis viņa balsi sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Noskrēju lejā. Džeikobs stāvēja pie Renezmes gultas un nezināja, ko darīt. Viņas gultas kājgalis strauji piepildījās ar asinīm. Sirds monitors nerādīja nekādu pulsu, bet istabā stāvēja četri izsalkuši vampīri, kas tik tikko turējās. Uzreiz rīkojos.

“Visi ejiet ārā! Būs daudz asiņu! Tas, kurš var, paliek! Man būs vajadzīga palīdzība! Tagad jārīkojas ātri” nokomandēju. Neatlika nekas cits, kā veikt sirds masāžu. Tā arī darīju. Vienreiz…Otrreiz…Trešoreiz…Džeikobs gandrīz vai raudādams stāvēja pie gultas malas stipri saspiedis Nesijas roku.

“Nesij, lūdzu nepamet mani! Lūdzu, paliec ar mums! Tev izdosies! Ja redzi gaismu tuneļa galā, neej uz to!” Laikam Džeiks bija pārāk uztraucies, lai loģiski domātu.  Beidzot sirds atkal sāka strādāt, bet asinis vēl joprojām bija turpat…

 

                                                                            ***

Alise. Bēdas,.

“Kā viņai ir?” es jautāju Kārlailam. Lai gan vīzijas neredzēju, zināju, ka nav labi.

“Viņa ir zaudējusi bērniņu.” Kārleila sejā bija sāpes. Viņš bija ļoti bēdīgs un arī dusmīgs uz sevi, ka nespēja bērniņu glābt.  Nespēju noticēt. Pirms es nokritu Džaspers mani uztvēra.  Renezme gulēja gultā. Kas būs kad viņa pamodīsies? Kā viņa to pārdzīvos? Kā viņai to pateit? Ja man tas bija milzīgs trieciens, kā jutīsies viņa? Vēlreiz paskatījos uz viņu. Stāvoklis nebija stabils. Džeikobs sēdēja uz dīvāna nodūris galvu. Viņš šo bērniņu ļoti mīlēja. Kad viņš ar mani saskatījās redzēju, ka viņam pār vaigu rit liela asara. Vēl bez manis, Kārlaila un Džeikoba bija arī Ezme. Viņa arī šausmīgi cieta. Mēs visi cietām, tomēr, lai cik mokoši tas ir, Renezmei tas būs mokošāk. Lai cik bēdīgi mēs būtu, Renezme būs bēdīgāka. Lai cik satriekti mēs būtu, Renezme būs satriektāka. Un kā to uztvers Bella un Edvards? Ak jā, pareizi, Edavrds ir pazudis. Paga, Bella arī ir pazudusi! Tas taču bija iemesls, kādēļ nācu pirms tam augšā pie Kārlaila! Tā arī neuzzinājām, vai Renezme ir vai nav sazāļota. Nē, uzzinājām! Ja Čārlijs būs vainīgs, es, es… Sāku jau trīcēt. Tomēr tagad šīs domas novirzīju nost. Bija jāatrod Bella. Piegāju pie Džeika. Samīļoju viņu. Džeikam bija grūti. Pasaucu Kārlailu malā. Mēs uzgājām augšā.

“Ko tu gribēji?” Viņš jau bija aizmirsis. Nedaudz pabrīnījos un nobēru vārdus kā pupas:

“Bella ir pazudusi. Es nezinu, es viņu neredzu. Arī viņas smaržu es nejūtu. Lai gan viņu neredzu, jūtu, ka ar viņu notiks kas slikts. Tas pats bija ar Edvardu, tikai es tev to neteicu, jo domāju, ka tās ir tikai manas iedomas, bet kad tas pats notika ar Bellu sapratu, ka kaut kas nav kārtībā. Saproti, es domāju, ka viņu nākotne kaut kādā veidā ir saistīta. Neredzu kā tieši, bet viņi satiksies, drīz. ” Huuu. Ieelpoju pēc tik garas runas, kurā ne reizi nebiju ievilkusi elpu. Kārlaila seja sašķobījās. It kā katra nelaime kā nasta uzgultu viņam- ģimenes galvai.

“Tas tiešām ir nopietni. Mums būs jāizlemj ko darīt, ātri. Būs arī jāsadalās, jo vieniem būs jāpaliek pie Renezmes un Džeikoba, otriem būs jāmeklē Bella.” Viņa seja savilkās rūgtumā. Nespēju noticēt, ka vienlaikus notika tik daudzas nelaimes. Tas bija grūti.

“Mums ir jānoskaidro, vai Čārlijs ir vainīgs…” norūcu. Ja viņš būs vainīgs es pati savām rociņām viņu nogalināšu. Tas būs grūti, jo viņš tomēr ir ģimenes loceklis.

“Alise, lūdzu savaldies,” it kā sapratis ko es domāju piekodināja Kārlails, “mēs noskaidrosim, kurš ir vainīgs.” Vēl kaut ko noburkšķēju un gāju lejā. Bija atnākuši visi vilkači. Viņi juta līdzi. Sems bija uzlicis roku uz pleca Džeikobam. Viņš morāli Džeikobu atbalstīja, bet izskatījās, ka Sems viņu atbalsta, lai nenokristu. Aiz viņiem skumji stāvēja arī Emīlija. Viņa piegāja pie Renezmes gultas un nobučoju Renezmi uz pieres. Sets sēdēja uz dīvāna blakus Džeikam. Viņam Renezme bija kā māsa, tāpat kā Leai. Pēkšņi apjautu, ka Džaspera nav telpā. Iegāju mūsu istabā. Viņš sēdēja uz gultas galvu paslēpis rokās.

“Tev ir grūti. Man arī, bet mums ir jāsakož zobi un jālaužas cauri nelaimēm. Bella…” nezināju kā to pateikt.

“Kas ir ar Bellu?” viņš pacēla acis it kā nespēdams noticēt, ka klāt nākusi vēl viena nelaime.

“Viņa ir pazudusi. Bez pēdām. Tu dosies līdzi Emetam, Kārlailam un daļai vilkaču lai viņu meklētu,” klusi pabeidzu.

Pēc stundas Emets, Kārlails, Sems, Pols un vēl daži vilkači devās meklējumos. Visi viņus gaidīja atpakaļ.

 

                                                                                            ***

Bella. Volterra

“Tūlīt nolaidīsimies Volterrā. Lūdzu piesprādzējieties, un nestaigājiet pa lidmašīnu.” Stjuartes balss bija mīļa, bet kaitinoša. Man blakus sēdēja mans nolaupītājs, bet nāve man tuvojās ar katru metru tuvāk. Tas nebija labi, nepavisam nebija labi. Sajutu nelielu gaisa spiedienu uz ausīm. Mēs nolaidāmies. Kad bija izkāpšana Gideons mani paņēma pie rokas, lai neaizbēgtu.

“Kā pārim patika lidojums?” jautāja viena no stjuartēm.

“Mēs neesam…”

“Tas bija ļoti kvalitatīvi. Citreiz lidošu ar šo pašu aviolīniju,” Gideons mani pārtrauca. Izgājām uz ielas. Ceļa malā stāvēja Volvo. Uzreiz sajutu smeldzošās sāpes. Atcerējos, kā Edvards man veda uz skolu… No manām atmiņām mani uzmodināja Gideons.

“Tā tev.” Viņš man pasniedza aploksni.

                                                                       

                                                                                        Bella!

 

Nevaru vien sagaidīt, kad atkal satikšu Tevi. Ceru, ka Gideons pret Tevi izturējās labi. Ja Tu uz mani dusmojies, labāk to kārtīgi apdomā, jo vēlāk Tu man teiksi paldies.

                                                                                                                                                               Āro

 

“Jā, noteikti!” noburkšķēju pietiekami skaļi, lai to sadzirdētu Gideons. Viņš tikai pasmējās. Man bija sajūta, ka viņš zina, ko Āro ir izplānojis darīt. Ieraudzīju lielo pulksteni. Tas brīdis ir klāt. Brīdis, kurā izšķirsies mans liktenis- dzīvība, vai nāve. Gideons mani veda pa pazemes ejām līdz pavērās lielas durvis un es stāvēju lielā zālē.

Bella, Benvenuti a casa!” Āro balss bija viltīga. Jau atkal tā itāļu valoda. Neko daudz nezināju, bet sapratu, ko viņš teica.

“Šīs nav manas mājas. Manas mājas ir Forksā, Olimpijas pussalā,” īgni uzšņācu.

“Vai tiešām nu tā domā?” Viņš iebilda.

“Saki uzreiz, kāpēc tu mani esi atvedis šurp.” Negribēju vilkt garumā.

“Nu, gribu, lai tu pievienojies mums.”

“Un kas man par to būs?”

“Nu teiksim, es tevi atstāšu dzīvu.”

“Bet ja es esmu gatava mirt, nevis tupēt pie jums kā piepe?”

“Nu tad ar tevi kopā mirs arī viņš!” Āro ļauni iesmējās. Atvērās durvis, un viņi zālē ieveda…

 

Turpinājums sekos…

0 komentāru

  • Antra teica:

    Interesanti, es kļuvu ziņkārīga ar kādu vārdu beidzas stāsta pēdējais teikums? Labi es jau it kā nojaušu ar kādu vārdu…. :)

Komentēt

(Spamcheck Enabled)