Galerija
taylor-lautner-eclipse-premiere3 railijs_02 00131-m2ts-standbild006 kristenvogue4 kstewartfans-007 Robert Pattinson kris_1 1-1-kopia-6 booboostewart2
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Dvēseļu izredzētie. 2. nodaļa

2. Nodaļa

(Negaidītais trieciens)

Patrīcija

  Bija pagājuši vairāki mēneši, kopš pirmās dienas, kad pirmo reizi ierados augstskolā. Tā diena, kā jau biju paredzējusi bija diezgan briesmīga. Visi tie ziņkārīgie skatieni un pārlieku izteiktā draudzīgā attieksme man krita uz nerviem. Jā, es savā ziņā biju vientuļniece. Lielākoties lekcijās centos apsēsties visdziļākajā stūrī, lai man neviens neuzbāztos, man nenāca ne prātā kādam klāstīt savu dzīvi. Tomēr dažas auditorijas bija tik mazas, ka man gribot negribot bija jāsēž kādam blakus. Vienā no lekcijām man blakus apsēdās gaišmataina meitene ar neskaitāmi daudz vasaras raibumiem klātu seju. Pelēcīgas šķipsnas briesmīgi čirkojās, padarot matus daudz biezākus nekā tie patiesībā bija.

-Sveika-gaišmatainā meitene noteica uzmetusi Patai ziņkārīgu skatienu un kautri pasmaidot.-Mani sauc Tīna.

-Labrīt-Pata nomurmināja-Es esmu Patrīcija, prieks iepazīties.

 Tīna centās uzturēt sarunu.-Vai tu dzīvo kaut kur netālu, es neesmu redzējusi tevi kojās.

-Nē,-aši nobēru. Es dzīvoju aptuveni trīsdesmit kilometrus no šejienes. Iegādājos tur privātmāju.-Man nebija nekāda vēlme turpināt šo bezjēdzīgo sarunu, taču meitene nelikās mierā.

- Laikam ir forši, ja ir pašai sava personīgā māja?

-Nu, man jau patīk, vismaz kaimiņi nenāk sūdzēties par manu pārmērīgi skaļo mūziku – Pata ironiski novilka.

-Tu šeit jau kādu pazīsti?

Viņa patiešām ir neatlaidīga-Pata nodomāja.

-Nē, nav nācies, tu esi pirmā, kas mani uzrunā-viņa noteica un viegli uzsmaidīja gaišmatainajai meitenei.

-Es arī neesmu diez ko sabiedriska, tāpēc tagad ceru, ka mēs sapratīsimies.

-Notiekti – Pata īsi noteica. Vismaz ar to saruna bija beigusies un tikko iepazītā meitene beidzot likās mierā. Nu ko, viņa vismaz nebija pārlieku ziņkārīga. Varbūt tiešām es spēšu ar viņu saprasties, vai vismaz kamēr viņa nesāks okšķerēt. Pavērusies uz durvju pusi, Patrīcija ieraudzīja pa tām ienākam 2 puišus, kurus līdz šim nebija pamanījusi. Nesaprotamu iemeslu dēļ viņas sirds sāka dauzīties divtik ātrākā ritmā un ķermeni pārņēma tirpas. Puisis, kurš ienāca pa durvīm pirmais, bija ļoti slaids, gara auguma ar tumšiem īsi nogrieztiem matiem. Sejas vaibsti bija izteiksmīgi un gaita pauda lielu pārliecību par sevi. Laikam biju pārāk uzkrītoši viņu vērojusi, jo ejot gar manu solu puisis uzsmaidīja dzirkstošu smaidu, atklājot baltu zobu rindu.

-Labrīt, meitenes.- tumšmatainais puisis noteica un apsēdās divus solus mums priekšā.

Likās, ka sirds izplēsīs caurumu manās krūtīs un izlauzīsies brīvībā. Jutu kā mana seja nobāl un sajutu, ka trūkst gaisa. Kas pie velna  ar mani notiek? Pagriezu galvu pretējā virzienā un ieraudzīju otru puisi, kas bija nācis tieši aiz iepriekšējā. Viņa gaišās medus toņa matu cirtas bija daudz garākas nekā tam otram puisim un mazliet spurojās. Augums likās mazliet  muskuļotāks, taču seju īsti nevarēja saskatīt. Viņš pagāja garām nodurtu skatienu un pat nepaskatījies uz manu un Tīnas pusi, apsēdās blakus tumšmatainajam puisim. Man nepietika drosmes, lai pavērtos uz abu jauniešu pusi, tāpēc izlikos ieinteresēta vērojot ierodamies pārejos studentus.

 Lekcija ritēja lēni un mans ķermenis ne mirkli neatslāba. Vai tas varēja būt šī tumšmatainā puiša dēļ, bet kāpēc gan, lai viņš liktu man tā justies? Absurds, es vienkārši būšu saķērusi ko nelāgu.

-Ar tevi vis kārtībā, Patrīcij? – Tīnas satrauktas acis vērās uz manu saspringto ķermeni.

-Es laikam nejūtos visai labi, varbūt būšu ko nelāgu ieēdusi.-Patrīcija pacēla acis uz priekšā sēdošo puišu pusi. Ķermeni pārņēma kārtējais aukstuma vilnis. Likās, ka šī lekcija nekad nebeigsies. Pienākot patraukumam, pie pirmās izdevības devos laukā no auditorijas. Man bija nepieciešams svaigs gaiss un piedevām nekavējoties.

 Nākamās reizes redzot šo nepazīstamo, tumšmataino puisi, pagāja diezgan līdzīgi. Pēc divām nedēļām es jau biju pieradusi pie tā, ka esot viņa tuvumā mans ķermenis reaģēja pārlieku pārspīlēt. Labi, ka viņš nemācījās mūsu kursā un mums sakrita tikai trīs lekcijas. No Tīnas uzzināju, ka abi puiši mācās otrā kursā. Tumšmati saucot par Kītu, bet to otru par Fēliksu. Protams lekcijās, kuras mums bija kopīgas, es praktiski neko neatcerējos, jo manu prātu nodarbināja citas domas. Viņš bija pārņēmis ikvienu manu smadzeņu šūnu, ielauzies visdziļākajā prāta nostūrī. Un tikai tāpēc, ka ikreiz esot viņa tuvumā es zaudēju jebkādu kontroli pār sevi un savām emocijām. Brīžiem tas šķita pat nedaudz mokoši un kaitinoši. Kā gan viņš uzdrošinājās izjaukt manu, nu jau daudz maz stabilo harmoniju, ko biju tik cītīgi būvējusi.

  Kādu dienu ejot uz autostāvvietu, pretējā ielas pusē ieraudzīju savu skaidrā saprāta traucētāju, laiski nākam man pretī un runājam pa telefonu. Protams manas acis bija pievērstas vienīgi viņam, tāpēc turpmāk notiekošais bija tikai likumsakarīgi. Patrīcijas kāja paslīdēja nelielajā peļķē un viņa atmuguriski tuvojās zemei. Sajutusi nelielo triecienu viņa ievaidējās. Viņu saka pārņemt milzīgs kauns un klusa cerība, ka Kīts nebūs pamanījis viņas neveiklo kritienu. Izdzirdējusi tuvojamies žiglus soļus viņa satrūkās un pavērsa skatienu uz augšu. Tas nebija Kīts. Patrīcija sāka smieties un izjuta dziļu atvieglojumu, ka Kīts nebija neko ievērojis.

-Vai tev palīdzēt? – atskanēja noraizējusies vīrieša balss.

Patrīcija atkārtoti pavērsa skatienu uz pretimstāvošā puiša pusi. Tas bija Fēlikss. Viņa sejā bija saskatāmas raizes un neliels apmulsums par maniem pēkšņajiem smiekliem.  Viņa acis bija ogļmelnas un mirdzēja. Sejas vaibsti bija izteikti un viņa āda, tā pilnībā kontrastēja ar puiša ogļmelnajām acīm. Viņa skaistums likās pārcilvēcisks un pat mazliet nedabisks. Mana sirds atsāka joņot divtik neprātīgā ātrumā. Tas nozīmēja tikai to, ka Kīts ir tepat tuvumā. Fēlikss mazliet vilcinoties pastiepa pretī savu roku.

-Ļauj, es tev palīdzēšu piecelties.

Ceļoties kājās es pastiepu savu roku un satvēru viņa pastiepto plaukstu. Acumirklī manu ķermeni ieskāva spēcīga strāva un es iekliegdamās atrāvu roku, nokrizdama atpakaļ uz zemes. Fēliksa seja pauda apjukumu un neizpratni tikko notiekošajā.

-Piedod, viņš aši noteica un atkārtoti pasniedzās, lai mani pieceltu.

-Nevajag, es pati-meitene gandrīz vai iekliedzās un atsprāga atpakaļ. Neveikli pieceldamās, Pata centās notīrīt savas drēbes no pielipušajiem dubļiem.

-Paldies par izrādīto atsaucību, bet man tagad ir jāiet-Pata nomurmināja un nepacēlusi acis, taisnā ceļā devas uz mašīnu. Attālinoties viņas sirdspuksti sāka iegūt normālu ritmu.

-Tas nevar būt-viņa klusi nočukstēja.

 

Fēlikss

  Kārtējais pirmdienas rīts, kad vienīgā vēlme bija palikt mājās un nedarīt pilnīgi neko. Taču nepārtrauktie Kīta zvani man neļāva pienācīgi ļauties iecerētajai nodarbei. Tāpēc devos uz savu mašīnu un braucu uz skolu. Ierodoties autostāvvietā, Kīts jau mani gaidīja pie ieejas. Izkāpis no mašīnas taisnā ceļā devos viņam pretī.

-Labrīt, puikiņ-smīnot nodūdoja Kīts.

-Tu mēdz būt pārlieku uzstājīgs, vai tu to zināji?

-Tu tak nedrīksti palaist garām pirmo lekciju pie Līberes kundzes.- Kīts smejot nobēra un uzsita savam draugam pa plecu.

-Tur nu tev taisnība, viņa mani dievina-nu jau vairs nevaldot smieklus noteica Fēlikss.

Tuvojoties auditorijai, kur bija paredzēta nodarbība, Kīts jau bija aizskrējis pa priekšu un paceltu galvu iesoļoja telpā. Šķiet, ka viņš bija vienīgais no mūsu ģimenes, kam sagādāja patiesu prieku un gandarījumu tas, par ko mēs bijām kļuvuši. Kālab ne, vai tad bieži kāds nejauši tiek apveltīts ar mūžīgo jaunību un, neapšaubāmi, arī ar neatvairāmu šarmu?! Es gan to uzskatīju nevis par privilēģiju un dāvanu, kā tas šķita Kītam, bet gan kā sodu. Mēs nebijām ne miruši, ne dzīvi un bijām nolemti mūžībai.

  Ieejot auditorijā, Kīts jau atkal izrādījās un koķetēja ar pirmajām meitenēm, kuras ieraudzīja ienākot kabinetā.

Cik paredzami-Fēlikss nodomāja. Viena no meitenēm, kuru Kīts bija apžilbinājis ar savu smaidu bija diezgan īsa auguma ar pelēkblondām, čirkainām matu cirtām. Taču tumšmatainā meitene viņai blakus bija noliekusi galvu uz leju un  likās ieurbusi savu skatienu galdā. Ar neveiklu kustību viņa pagrieza galvu uz manu pusi un ar savām  kastaņbrūnajām acīm ieurbās manējās.

-Kas pie velna tas bija?-Kīts nodomāja nesaprotot notiekošo .

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)