Galerija
arrives at the 82nd Annual Academy Awards held at Kodak Theatre on March 7, 2010 in Hollywood, California. robertpattinsonbelami1xx 58843836 paul_0 shoot_lubornirski004 japan_2009_6 twilightxchange3000 OLYMPUS DIGITAL CAMERA jacob1
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Dvēseļu izredzētie. 1. nodaļa

Ar patiesu entuziasmu lasīju ikvienu šeit iesūtīto darbiņu un priecājos par to, ka ir tik daudz cilvēku, ar kuriem dalīties savos gara darbos. Tāpēc arī es nolēmu  sniegt nelielu ieskatu savā fantāziju lidojumā. Šis  stāstiņš tapa tūlīt pēc tam, kad iepazinuos ar pirmo Krēslas grāmatu. Tieši iedvesmu mazliet smēlos no šī brinišķīgā romāna rindiņām. Tad tapa arī pirmie uzmetumi, bet tieši tagad esmu sasparuojusies un ķērusies klāt šim stāstam ar patiesu degsmi. Ceru, ka jums šis stāstiņš patiks. Tas ir par kādu meiteni, kura piedzīvo nieizprotamu un vienreizēju izjūtu virpuli un nokļūst aci pret aci ar prātam neaptveramo.

p.s. jau iepriekš atvainojos, ja pamanat kādu gramatisku kļūdiņu…

Ar cieņu: Žanete

 

1. Nodaļa

(Atmiņas)

 

  Nē, es nekad neesmu ticējusi patiesai, mūžīgai un nesalaužamai mīlestībai. Vienmēr šo šķietami  absurdo vārdu ”mīlestība” esmu uzskatījusi par muļķīgu smadzeņu triku, kurš liek mums noticēt, ka mēs tik tiešām ko jūtam, kaut gan kā patiesībā viss ir, nemaz nezinām. Kā gan tu vari zināt, ka tu šo cilvēku tik tiešām mīlēsi visu savu mūžu, ja pazīsti viņu tikai pavisam neilgu daļiņu savas dzīves? Tas taču ir tik absurdi, tik neiespējami un tomēr te nu tā stāvēja manā acu priekšā, verdamās uz mani ar tām dzidrajām, pelēkzaļajām acīm, solīdama mani mīlēt visu mūžu, būt man blakus vienmēr un dalīt savu turpmāko dzīvi vienīgi ar mani. Puiša zeltaini gaišās, burvīgās matu šķipsnas mazliet spurojās uz visām pusēm, padarot viņa ārieni mazliet nevīžīgu. Viņa perfekto seju ar izteiktajiem vaigu kauliem rotāja satraukts, taču plats, neatvairāms smaids. Notupies man pretī, viņš savās rokās noslēptu turēja nelielu kastīti. Apkārt bija tik tumšs, ka pat gribēdama, es nebūtu spējusi aprakstīt vietu, kur mēs atradāmies, bet man bija vienalga un es nespēju domāt neparko citu, kā vien par šo burvīgo skaistuli, kurš vēlējās būt ar mani vienmēr.

-Vai tu būsi mana sieva Patrīcij? – Viņš aizlūzušā balsī jautāja. Tai pat mirklī es vēlējos mesties viņa skavās un tūkstošiem reižu čukstēt viņam vārdu , bet mani pārņēma tāda sajūta, it kā es nekad nebūtu pratusi runāt, tā it kā man nebūtu zināms neviens vārds, neviena zilbe vai burts. Nespēju kaut vai pakustēties, tikai izmisušu skatienu vērties sava mīļotā sejas vaibstos, kuri nesagaidot pilnīgi nekādu reakciju, pārvētās akmens cietā statujā. Jutu kā viņš lēnam attālinās no manis un izblāv. Es vēlējos viņu apturēt, teikt, ka gribu būt ar viņu uz mūžu, vienīgi  ar viņu, taču nekustējās neviena mana ķermeņa daļiņa. Un pēkšņi viņš bija izgaisis. Es paliku viena, tumsas ieskauta-neredzama. Manas rokas ar pārcilvēcisku piepūli pastiepās pretī tumsai, kur nupat bija stāvējis mans mīļotais, bet tās nesatvēra neko, vienīgi tukšu gaisu un klusumu. Man sāka trūkt elpas un ausīs dunēja uzmācīgs troksnis. Viss pārvētās neizteiksmīgā miglā un juceklī. Aizverot acis jutu, kā pazūd pamats zem kājām un krītu bezdibenī. Tai pat mirklī sajutu sāpes atsitoties pret ko cietu. Nekavējoties atvēru acis un konstatēju, ka esmu izkritusi no savas gultas un gulēju uz lakotās dēļu grīdas.

- A-Ak vai, tas taču bija sapnis, tikai sapnis – Pata atviegloti nopūtās un klusi iespurdzās.-Laikam lasīšanai pirms miega, tomēr, būs jāpieliek punkts.

- Cik muļķīgs sapnis-viņa nodomāja-es taču netaisos precēties, kur nu vēl tikko pēc vidusskolas beigšanas. –Pārvēlusies uz otriem sāniem, viņa atkal aizvēra acis. Bija vēl agrs, taču viņa vairs nespēja aizmigt. Šodien sāksies jauns posms dzīvē-pirmā diena augstskolā, kas nozīmēja neskaitāmi daudz ziņkārīgu acu pāru, milzum daudz ja nu iespaidu un pilnīgi svešu vidi sev apkārt.No šīm domām sāka griezties vēders un radās nepārvarama vēlme noslīkt gultā zem segas. Neko vairāk es neienīdu par kardinālām un nenovēršamām pārmaiņām. Nu jau viņa centās iespiest savu seju pēc iespējas dziļāk spilvenā.

-Tas taču ir nenovēršami-viņa izdvesa un ar izteiksmīgu žestu pārvilka segu pār galvu. Kādu brīdi vēl mēģinot iemigt, apsvēra iespēju šodien palikt mājās un nekur nebraukt, taču visbeidzot atmeta šo domu un negribīgi izrausās laukā no gultas. Kāpjot pa brūnajām un gadu gaitā nodilušajām koka kāpnēm, Patrīcijas priekšā pavērās neliela viesistaba, kura bija pilna ar kartona kastēm un dažādiem maisiem, kā jau tas mēdza būt nesen pārvācoties uz jaunu mājvietu.  Iegājusi pavisam nelielajā virtuvītē, ieslēdza tējkannu, paņēma no trauku žāvētāja palielu, zaļganu krūzi un iebēra tajā ierasto rīta kafijas devu. Pa virtuves logu pavērās milzīga pļava, kas stiepās, cik vien acis tālu spēja saskatīt un pat vēl tālāk. Rīts izskatījās apbrīnojami silts un saulains neskatoties uz to, ka vasara nu jau bija beigusies. Patrīcija paķēra krūzi, ielēja tajā karsto ūdeni, pienu un devās uz augšstāvu sagatavoties nenovēršamajam braucienam uz augstskolu.

  Braucot pa visai pašauro ceļu, kura abās pusēs stiepās egļu mežs, Patrīcija ieslīga domās par to, kas viņu ir atvedis uz šejieni un kāpēc tieši šis ir ceļš pa kuru viņa ir izvēlējusies iet.

  Viņas tēvs nomira, kad meitenei bija divpadsmit gadu un tas smagi iedragāja gan Patrīcijas, gan viņas mammas Sjūzenas turpmāko dzīvi. Abas pusmāsas, kas Patai bija no tēva puses, pārtrauca kontaktēties ar viņu neilgi pēc smagā negadījuma. Meitenes brālis Korens uz neilgu laiku nolēma padzīvot pie viņām, lai tajās dienās, kad Pata bija skolā, Sjūzena nepaliktu viena vismaz līdz  brīdim kamēr viņa spētu aprast ar jauno situāciju. Gadi ritēja uz priekšu un abu dzīves lēnām iegrozījās vecajās sliedēs. Neilgi pirms smagā trieciena, Pata bija redzējusi sapni, kurā iet bojā viņas tēvs un arī pēc šī notikuma ik pa laikam meitenes sapņos parādījās dažādi notikumi, kas pēc neilga brīža piepildījās. Tomēr viņa to visu uzskatīja tikai par nejaušu apstākļu sakritību un centās nakts vīzijas ignorēt. Bieži vien redzētais bija tik neloģisks, ka notikumi, kas pēc tam risinājās, ļoti minimāli atbilda patiesībai. Kādu laiku arī tas izdevās, līdz kādu nakti Pata redzēja auto avāriju, kurā Sjū iet bojā un Korens tiek smagi ievainots. Pamodusies visa aukstiem sviedriem klāta, viņa nespēja atgūties no tikko redzētā.

-Nē, tas nevar būt tiesa, tas nevar būt tiesa-meitene klusi čukstēja un stiklainām acīm vērās pretī esošajā sienā. Cenšoties sakopot domas, Pata atcerējās svarīgu faktu. Tā kā Korens jau kādu laiku ar savu topošo sievu dzīvoja Vācijā, nebija iespējams, ka tuvākajā laikā šis negadījums patiesi varētu atgadīties. Arī agrāk lielākā daļa redzēto sapņu bija tikai fantāzijas lidojums un šim vajadzēja būt tieši tādam. Turpmākās dienas, pēc tam jau nedēļas meitene pavadīja cītīgi kontrolējot katru mātes soli vai to, ka Korens varētu atgriezties mājās ātrāk kā uz viņas 12. klases izlaidumu. Drīz vien šausminošo murgu viņa bija jau aizmirsusi.

 Kad līdz izlaidumam bija palikušas nieka trīs dienas, Pata uzzināja, ka Korens ieradīsies tieši izlaiduma dienā un arī tikai uz nedēļas nogali, jo esot ļoti daudz darba.

 Kā jau bija sagaidāms dienu pirms izlaiduma, Patrīciju pārņēma neliels lampu drudzis, kas brīžiem pārvērtās īstā histērijā. Jau no paša rīta meitene devās uz pilsētu, lai vēl iegādātos pāris akcentiņus savai gaisīgajai, sarkaniem ziediem rotātajai kleitai. Satikties ar Sjūzenu bija norunāts vecmāmiņas dzīvoklī, tāpēc lielu izbrīnu meitenei radīja tas, ka ierodoties mammas vēl nebija.

-Kur ir Sjū, vai tad viņa vēl nav atbraukusi?-Pata nedaudz satrauktā balsī jautāja Reičelai.

-Viņa aizbrauca uz lidostu bērniņ, Korens dabūja biļetes dienu agrāk. Tai brīdī Patrīcijas seja pārvētās līdz nepazīšanai. Viņas acis iepletās, seja savilkās šausmu pilnā izteiksmē. Viņa nekavējoties tvēra pēc telefona savā kabatā un uzspieda Sjūzenas numuru. Viņa neatbildēja. Meitenes rokas sāka trīcēt.

-Lūdzu, pacel, lūdzu, pacel – Pata vaidēja. Pēc piektā signāla Sjūzena atbildēja.

-Mēs jau braucam mājās meitiņ, pēc divdesmit minūtēm būsim klāt, tad arī parunāsim.

-Mammu, ar jums viss kārtībā? Vai Korens ir tev blakus?

-Jā, bet  viņš tagad nevar runāt. Mēs drīz būsim, pacieties.-to pasakot, Sjūzena pārtrauca sarunu.

Patrīcija elpoja smagi un bija dzirdami neritmiski sirdspuksti. Telefons meitenes trīcošajās rokās bija sažņaugts līdz beidzamajai piepūlei un likās, ka teju, teju pārvētīsies sīkās drumslās.

-Tikai mieru Pata, ar viņiem viss ir kārtībā, viss būs labi-viņa sevi mierināja.

Kad pēc pus stundas mašīna vel nebija parādījusies mājas pagalmā, Pata atkal uzspieda mammas numuru, tikai šoreiz signāls neatskanēja. Telefons atradās ārpus uztveršanas zonas.

-Reičela – meitene sauca- Korens un mamma vēl nav, es ar viņiem runāju un viņi teica, ka drīz būšot klāt, bet tas bija vairāk ka pirms pus stundas.

-Nesatraucies mazmeitiņ, ap šo laku noteikti ir izveidojušies sastrēgumi un tāpēc viņi kavējas.

-Tev droši vien taisnība-viņa centās sevi mierināt. Tomēr arī pēc 2 stundām abi vēl nebija ieradušies. Patrīcija jau sāka krist histērijā, kad iezvanījās viņas telefons. Tas bija Korena numurs.

-Koren!! Kur, pie velna, jūs esat palikuši, es jau esmu pārnervozējusies jūs abus gaidot-Pata niknā un mazliet spalgā balsī kliedza telefonā.

-Patrīcij, tikai mieru-Korens lēnā balsī  noteica.-Man….mēs ar Sjū avarējām . Otra galā iestājās klusums.

-Pretējā joslā iebrauca mašīna un es centos izvairīties, bet ātrums bija pārāk liels un…un mašīnu sanesa. Pretim braucošā mašīna ietriecās labajā pusē.-puisis runāja ļoti lēni uzsverot katru zilbi.

-Patrīcij, man ļoti žēl…Sjū, viņa neizdzīvoja-Korens aizlūzušā balsī nočukstēja.

Tai mirklī Patrīcijas telefons lēnām izslīdēja no viņas rokām un atsitoties pret grīdu sadalījās vairākās daļās. Meitene neko nepasakot metās laukā pa durvīm, noskrienot lejā pa kāpņu telpas pakāpieniem, taisnā ceļā devās uz savu astoņdesmit devītā gada zilo golfu. Ielēkusi mašīnā, Patrīcija brauca uz priekšu neskatoties atpakaļ. Viņas acis pildījās asarām aizmiglojot skatienu. Pēc brīža viņa vairs nezināja, kur atrodas. Tas viņu nemaz neinteresēja. Galvenais bija tikt laukā no pilsētas, braukt, kur acis rāda un tikt projām no visiem un visa. Bija pagājušas vairākas stundas, kad beidzot Patrīcija bija nokļuvusi strupceļā. Priekšā pavērās milzīga krauja. Arī degvielas bultiņa rādīja gandrīz uz nulles. Atspiedusi rokas pret stūri un noliecot galvu, viņa beidzot izplūda neapturamā asaru lēkmē. Sjū bija mirusi un tur vairs nekas nebija maināms. Visi, ko tik stipri bija mīlējusi, nu mani bija atstājuši. Vairs nebija jēgas ne šodienai, ne rītdienai-nekam. Laiks bija apstājies un lēnām iezagās tumsa. Pēc kāda brīža, viņa nolaida krēsla atzveltni zemāk, apskāva ar rokām savas krūtis un apgūlās. Cik stundu vai dienu bija pagājis, kopš aizbraukšanas brīža, Patai nebija ne jausmas, bet viņas aizmiršanos pārtrauca ašs klauvējiens pie stikla. Pacēlusi galvu uz meiteni vērās formā tērpts vīrietis. Kāds, laikam, bija izsaucis policiju. Vīrietis centās noskaidrot vai ar mani viss ir kārtībā un kā es šeit esmu nokļuvusi, taču es nespēju parunāt, nemaz to nevēlējos. Kad viņš centās mani aiznest uz savu mašīnu, es nepretojos, man bija vienalga, kas notiks. Aizvedis mani uz vietējo slimnīcu, vīrietis centās noskaidrot manu identitāti, piedāvāja ēdienu. Taču es nevēlējos ne ēst, ne runāt, pat ne dzīvot. Vairs nebija neviens, kas spētu mani noturēt uz šīs pasaules un turpināt bezjēdzīgo rituālu, ko sauca par dzīvi. Kaut kad es aizmigu un, kad pamodos bija ieradies Korens. Arī viņam es nebildu nevienu pašu vārdu. Vienkārši man nebija, ko teikt. Pēc pāris dienām ārsti nolēma, ka man ir nepieciešama psihologa palīdzība un mani ievietoja privātajā psihiatriskajā slimnīcā. Dienas vilkās gliemeža gaitā un mana vienīgā vēlme bija izbeigt šīs ciešanas un tukšumu, kas bija mani pārņēmušas. Pēc nedēļas nebija vērojami nekādi uzlabojumi un mani tur nolēma atstāt tik ilgi kamēr es atveseļošos, protams, ja tas notiks. Dzirdēju kādu ārstu sakām Korenam, ka šāda trauma var atstāt neatgriezenisku iespaidu un ir iespējams, ka es varētu nekad neizveseļoties.

 Jūnija vidū es pirmo reizi izgāju ārpus savas palātas, biju nolēmusi uzelpot svaigu gaisu. Laiks bija silts un sutīgs, noteikti tuvojās lietus. Slimnīcas bibliotēkā atradu pāris P. Koelju grāmatas. Vēlme runāt vel arvien mani bija atstājusi un pat, ja es gribētu, ko teikt, nebiju pārliecināta, ka to vēl pratīšu. Un tad kādu nakti sapnī parādījās Sjū. Viņa likās tik reāla, ka pirmajā brīdī nespēju saprast vai tas tik tiešam ir tikai sapnis vai arī viņā stāvēja manā acu priekšā pavisam reāla. Apstulbušu skatienu Pata vērās Sjū mirdzošajās acīs un neviltoti saviļņotajā smaidā. Viņa piegāja klāt un noglāstīja viņas vaigu. Sajūta vēl arvien likās tik reāla un mātes roka tik maiga un silta.

-Mammu-meitene izdvesa-piedod, lūdzu, piedod, ka nedarīju neko, lai novērstu šo avāriju. Es taču zināju, ka tā notiks, bet neko nedarīju. Es vienkārši nevēlējos ticēt tam, ko redzēju.

-Kuš manu mīļumiņ, tu neesi ne pie kā vainīga, viss ir kārtībā- Sjū čukstēja un apskāva Patu.

-Tā nebija tava vaina, ka viss tā atgadījās un man ir grūti noskatīties tajā, kā tu lēnām sevi iznīcini. Tev ir jāturpina dzīvot par spīti visam, kas notiks-Sjū izmisīgi lūdzās-tev tas ir jādara manis dēļ, vai tu saproti?

-Es nevaru, mamm, es negribu, ja manai dzīvei nav jēgas, es vienkārši nezinu kā, lai to turpinu bez tevis.-Patrīcija apskāva māti vēl ciešākā tvērienā it kā baidoties, ka viņa tūlīt varētu izgaist.

-Tu nedrīksti padoties, lūdzu, meitiņ uzklausi mani. Tu man esi pats dārgākais, kas vien eksistē un redzēt kā tu lēnām izdziesti tikai tādēļ, ka esmu aizgājusi pāragri no šīs pasaules, ir neizturami sāpīgi. Agri vai vēlu mēs mirstam un tur neko nevar mainīt, vai tu mani saproti? Tev ir jāturpina cīnīties, tev ir jāturpina dzīvot. Vai tu man vari to apsolīt mīlulīt?

-Mammu-Pata ievaidējās.

-Lūdzu meitiņ, klausi mani. Es vienmēr būšu tev blakus. Es  vienmēr būšu tavā sirsniņā. Tikai lūdzu apsoli man, ka tu nepadosies.

-Es apsolu mammu, apsolu, ka to darīšu tevis dēļ.

-Es tevi mīlu meitiņ un vienmēr mīlēšu-Sjū čukstēja Patrīcijas ausī.-Nekad  to neaizmirsti!

-Un tad sapnis pārtrūka un Patrīcija pamodās.

-Es arī tevi mīlu, Sjū,- viņa izdvesa un atslīga atpakaļ gultā.

 Jau nākamajā rītā es taisnā ceļā devos pie sava ārsta un lūdzu viņam iespēju pamest šo klīniku. Protams, neviens man to neatļāva un visi likās mazliet šokēti par manu pēkšņo runas straumi. Pagāja vel divas nedēļas, kamēr spēju viņus pārliecināt par to, ka ar mani atkal viss būs kārtībā. Es atsāku regulāri ēst, runāt un darīt visu, lai tikai viņi mani izlaistu laukā. Biju cieši apņēmusies izpildīt Sjū lūgumu un cīnīties. Tad tā diena pienāca un mani sagaidīja Korens. Viņš bija patiesi priecīgs par to, ka beidzot esmu atveseļojusies. Vismaz es viņiem visiem liku tā domāt, kaut gan mani vēl arvien pildīja šī neizskaidrojami sāpīgā tukšuma sajūta.

 

  Nespēdama novaldīt sariesušās asaras, Pata piestāja ceļmalā. Aizvērusi acis viņa kādu brīdi palika nekustīga. Lai gan līdz gala mērķim bija atlikuši nieka pāris kilometri, viņu pārņēma izmisīga vēlme griezties atpakaļ un braukt uz mājām. Sajutusi ieplūstam salonā siltos saules starus, viņas seju rotāja viegls, tomēr skumjš smaids.

 -Tevis dēļ, Sjū – Pata, atverot acis, nočukstēja un iedarbināja auto.

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)