7. Tā nevar būt patiesība..

 

Visa mana dzīve nu ir sagrauta vienas manas kļūdas dēļ. Dzīve vairs nav tāda kā agrāk, viss ir mainījis. Sāpes ir nepanesamas un neciešamas, tās bija pārņēmušas mani. Laiks visapkārt ir apstājies, toties sāpes turpina mani mocīt. Es sarāvusies gulēju istabas vidū, pievilkusi ceļus sev pie krūtīm, es centos saņemt sevi rokās, taču mani mocīja kāda doma, nepatīkama un baisa. Doma par to ka esmu zaudējusi visus sev tuvos un mīļos, to ka man vairs nav neviena, ka viņi visi ir miruši. Šī doma uzdzina man šermuļus, es centos domāt par kaut ko citu taču doma neatstāja manu prātu. Šķita ka ir pagājusi vesela mūžība kopš es atrados būdiņā, taču tad es iedomājos kāpēc es vēl joprojām esmu šeit, kāpēc es neko nedaru, kāpēc?. Man taču ir jāsaņem sevi rokās es šeit nevarēšu palikt visu savu atlikušo dzīvi.Es centos saņemt sevi rokās, es lēnā garā cēlos kājas, tas man sagādāja grūtības un sāpes.Pieceļoties kājās ieraudzīju uz zemes mētājamies zīmīti, mana elpa paātrinājās.

Es aizsmakusi kliedzu – SAŅEMIES, BELLA! – es nedaudz apjuku no kliedziena, taču es spēju sevi saņemt rokās.Es neatskatoties izgāju no būdiņas. Ārā bija, migla bieza un tumša saule gozējās pie kalnu virsotnēm, šādu skatu vēl nebiju redzējusi. Man tūlīt taisnā ceļā bija jādodas uz Kallenu māju. Es skrēju uz māju neapstājoties, mežā nejutu ne vampīra ne vilka smārdu, tas mani uztrauca vēl vairāk. Es atspēros un pārlēcu pār upei, un nonācu mājas pagalmā. Es redzēju, to ko negribēju redzēt, māja bija tukša, mājā nebija ne mazākās dzīvības, viņi visi bija izgaisuši, pazuduši.Es nezinu vai es vispār to izturēšu, šķita ka es tūlīt zaudēšu prātu no neziņas un izmisuma. Bet es zināju ka pie visa ir vainīgs Pariss vienīgi viņš un neviens cits, bet varbūt viņi visi bija mani pametuši, tieši tad, kad viņiem bija izdevība? Nē, tas nevar būt, viņi… viņi.. viņi to nespētu man nodarīt! Taču es ilgāk nespēju to izturēt, es apmetos riņķī un skrēju uz savām mājām, manī bija neliela cerība par to ka kāds vismaz būs tur. Mežs bija kluss un rāms, kā nekad agrāk. Biju nonākusi pie savas mājas, atkal nekā, neviena šeit nebija, neviena. Es paņēmu mājas atslēgas no puķupoda apakšas, atvēru durvis un iegāju iekšā. Centos sajust kāda pazīstama smaržu, taču es nejutu neko izņemot – koka, auduma, grāmatu un citu lietu smaržu, kas pašlaik man nemaz neinteresēja.! Es gribēju sajust Edvarda smaržu. Taisnā ceļā devos uz guļamistabu, nonākot pie gultas es vienkārši tajā iekritu, zīda pārvalks maigi glāstīja manu ādu, mani muskuļi atslābinājās. Domas nomierinājās, šajā brīdī man gribētos, kaut es spētu gulēt.

Taču pēkšņi mani no pārdomām mani iztrūcināja troksnis pagalmā, es vienā mirklī pierasos kājas un pieskrēju pie loga, āra stāvēja viņa.. Alise.

Es aiz laimes kliedzu – Alise.! Alise.. tā esi tu. Alise! –  mana elpa pārvērtās elsās.

Es apgriezos un metos āra no mājas, izskrienot no mājas skrēju uz dārzu un

tur tiešām stāvēja viņa,tā tiešām bija Alise, tādi pati kā vienmēr, tik pat skaita kā laumiņa.

Es iespiedzos – Alise, ak Alise! – es metos viņai ap kaklu.

Es biju tik laimīga, es biju tik laimīga atkal viņu redzot, taču kaut kas nebija kā agrāk.

Alise neko nebija teikusi, visu šo laiku viņa bija klusējusi, viņa arī neatbildēja manam apskāvienam kaut kas nebija kārtībā. Es uzmanīgi atlaidu viņas kaklu un atkāpos dažus soļus atpakaļ. Alises sejā nebija nevienas emocijas, acis bija nedzīvas, tā nav tā pati Alise kas ir vienmēr. Mani instinkti kliedza BĒDZ, bet man nebija nenokā jābaidās tā tikai bija Alise – mana labākā draudzene.

- Alise, vai viss ir kārtībā, kas ir noticis, kur tu biji, kur ir visi pārējie? – es apmulsusi jautāju.

Alise neko neatbildēja tikai stāvēja.

- Izbeidz, tas jau vairs nav smieklīgi. Kas ir noticis, lūdzu pasaki, lūdzu… Alis..! – es biju pienākusi pie viņas pavisam tuvu. Es gaidīju atbildi taču viņa neko neteica, es uzliku roku uz viņas pleca. Pēkšņi Alise ierūcās un nosita manu roku nost no sava pleca.

- Alise? – klusā balsī jautāju.

Alise tikai ierūcās un pieplaka zemei, viņa bija gatava cīņai. Es nezināju ko man darīt es apmulsusi lūkojos uz viņu un tad Alise pēkšņi trieca mani pret zemi, no trieciena man aizsitās elpa. Ko, tas nozīmē, kāpēc viņa man uzbrūk? Man nebija drosmes viņai uzbrukt es nevēlējos viņu ievainot, taču man nebija citas izvēles.

Alise atkal metās man virsū, šoreiz es izvairījos no uzbrukuma, es triecu savas rokas pret viņas krūtīm, no trieciena viņa aizlidoja  pāri visam pagalmam.Viņu apstādināja kāda egle, kurā viņa ietriecās,egle pārlūza uz pusēm, taču tas Alisi neapstādināja, viņa pagriezās pret mani, viņas seja vēl joprojām bija auksta un nedzīva.

Man nekas cits neatlika, kā tikai lūgties – Alise, lūdzu apstājies, cīņa, tā neko neatrisinās.

Alise lūdzu! –  es izmisusi skatījos uz viņu.

Taču izskatījās, ka tas viņu nemaz neinteresē, jo viņa atkal metās man virsū. Es negribēju viņu ievainot, tādēļ es pagriezos un bēgu. Es skrēju cik vien ātri varu, taču Alise man bija tieši aiz muguras. Manā prātā valdīja juceklis, milzum liels juceklis. Pametu skatu uz atpakaļu, viņa vēl joprojām man sekoja. Tā nevarēja būt Alise, viņa nekad tā nerīkotos.

Pēkšņi meža sūnas pazuda, zem kājām jutu vienīgi stingru asfaltu, es atrados uz šosejas, man garām traucās mašīnas. Es apgriezos apkārt Alise stāvēja meža biezokņa malā, viņa bija apstājusies. Man nerūpēja tas ka āra ir gaišs, man nerūpēja tas ka kāds varētu mani atpazīt, vienīgais kas man rūpēja bija Alise.Taču,tad pēkšņi viņas tur vairs nebija, viņa atkal bija pazudusi.Es neatskatoties skrēju uz vietu, kur nesen stāvēja Alise, taču no viņas nebija ne smakas, it kā viņa te nekad nebūtu bijusi.Mani atkal pārņēma tukšuma un vientulības sajūta es atkal biju viena. Nezināju ko man iesākt, vai man censties viņu atrast vai vienkārši ļaut, lai notiek tā, kā visam ir jānotiek.

Tā nu es sāku skriet, skrēju tik ilgi līdz nonācu Forksā. Forksā nebiju bijusi ilgu laiku, šeit gandrīz nekas nebija mainījies.Tikai cilvēki, lielāka daļa no visiem bija man sveši.Laiks bija apmācies, tā kā es droši varēju atrasties uz ielas, neviens mani nevarētu atpazīt.

Diemžēl tajā es biju kļūdījusies, pāris kas stāvēja man blakus pēkšņi mani uzrunāja.

-           Bella? Ak, dievs. Tā tiešām esi tu ? – mani uzrunāja kāda sieviete ar mazu meitenīti sev pie rokas.

-           Bella? – vīrietis kurš stāvēja viņai blakus apstulbis lūkojās uz manīm.

Es apmulsusi teicu – Jā. Vai es jūs pazīstu? –

Sievietes histēriskie smiekli mani nobiedēja, dzirdēju kā vīrietis viņai blakus nopūšas, tas man lika nedaudz pasmaidīt.

-           Bella, tā esmu es Džesika un tas ir Maiks, bet šī ir mūsu meita Marija – viņa atkal histēriski iesmējās.

Mana seja palika bālāka par bālu muskuļi saspringa, kā es varēju viņus neatpazīt, ko lai es tagad iesāku, ko man darīt.?

Ievilku dziļu elpu, centos uzvesties mierīgi – Ā, Džesika, Maik kā jūs esat mainījušies.Ko jūs šeit darāt domāju, ka dzīvojat Fīniksā. – 

Džesika gribēja runāt taču, Maiks viņu pārtrauca – Tu jau arī esi mainījusies, pat ļoti, izskatās ka tu nebūtu nemaz novecojusi.Tu pat neizskaties pēc sevis.

Es nervozi iesmējos – Tā jau nemaz nav! –

Džesika sāka runāt – Esi un kā vel esi. Ā nu mēs dzīvojam Fīniksā tikai atbraucām uz tava tēva bērēm, jūtu līdzi Bella.Nedomāju, ka viņu pieveiks sirdstrieka, domāju ka viņš dzīvos ilg un laimīgi.

Džesika turpināja runāt, taču es vairs viņā neklausījos mana seja sadrūma, sirdī parādījās vēl lielāks tukšums, tad redz kādu iemeslu izdomāja Kārlails un Edvards – sirdstrieka.

Redzēju, kā Maiks apklusina Džesiku.

Maiks klusi teica – Mēs visi tev izsakām līdzjūtību.Un…

Pēkšņi gaisā uzvirmoja vampīra smārds, no sākuma domāju ka tas ir Pariss, taču šī smarža bija daudz savādāka un patīkamāka. Tā vilināja mani sev līdzi, man vajadzēja uzzināt kam pieder šī smarža.Es nedzirdēju, ko bija teicis Maiks.

Es uztrauktā balsī teicu – Em, Maik, Džesik. Man patiešām ir jādodas, bija prieks jūs satikt. Man tiešām jādodas.

Maiks pasmaidīja – Protams Bella, bija prieks tevi arī satikt. Gan jau tiksimies.

Klusām pateicu – Labi! – pagriezos un gāju prom, šādu risku vairs nevaru uzņemties, es izmuku pa mata tiesu. Man vajadzēja sekot smaržai es paātrināju soli smarža veda uz meža pusi, ieejot mežā smarža kļuva ar vien spēcīgāka.

Es klusām jautāju – Vai te kāds ir? –

Apkārt bija vienīgi klusums, taču tad jutu triecienu pret muguru spēcīgas rokas apķēra manu augumu, tās piespieda mani klāt savam ķermenim.

-           Tikai nomierinies Bella! – kāds samtainā balsī čukstēja man ausī.

  Turpinājums sekos…

 

 

twilight2009

27 komentāri