Galerija
rshiyx dzeks_toronto4 6_tcg tsbd2016791r kr_014 kristiana_troix_17 Actresses Ashley Greene 0041 14cvhaw
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Dienasgrāmata. 2. daļa

Cik tomēr ir skaisti, ka cilvēkam ir dotas emocijas, tikai tās  jau mūs padara par tādiem!

 

Mīļā dienasgrāmata,

es esmu uz brīdi palikusi viena un varu nedaudz padomāt. Vietā, kur mani neviens nevar atrast, izņemot Alisi, viņa mani redz vīzijās. Toties pārējie gan nevar ne redzēt, ne dzrdēt, ne sajust,  ne saost.

Nekad nebiju domājusi, ka gribēšu palikt viena bez Edvarda uzraudzības un vispār bez viņa!

Kad toreiz viņš mani pameta, es nezināju kā būs, kad sāpes pāries, ja pāries. Jau tad biju jau mirusi, jo laikā, kad viņa nebija, es tikai eksisteju, vienkārši biju!

Labi, bija Džeikobs, kurš mani netikai burtiski izglāba, bet arī morāli. Atļaudams saglabāt kaut nedaudz pašcieņas.

Tas man liek nedaudz aizdomāties par to kā būtu ja būtu.

Ja nebūtu lekusi no klints, un pavadījusi dienu kā iecerēts, vai man tagad tas viss būtu?!

Atceroties Džeika pūliņus mani noskūpstīt, brižiem satraucos. Vai mēs abi būtu kopā bijuši laimīgi? Nedomāju gan.  Mūsu abu otras siržu puses nebūtu ar mums. Kaut ko meklēdamas- mūs. Veidu ka atkal būt kopā!

Varbūt tieši tāpēc  ka biju, esmu un būšu Renezmes mamma,Džeiku tik nepārvarami vilka pie manis, nevis tāpēc ka bijām tik labi draugi, bet tāpēc, ka tas bija neveiksmīgs joks.Laikam jau kautkur zemabziņas dzīlēs viņš nojauta, ka tas ir iespējams, bet nesaprata.varbūt jau tad manā likteņa segā bija ieausta Renezme, kā mazs dzīpariņš kura eksistenci neviens nenojauta.

Pieliku punktu rakstītajam, jo mani pārtrauca kas negaidīts.

Pār vaigu notecēja asara.

- kas asara? Tā taču nenotie, ne jau ar mums!- mana bals tā neticīgi izrunāja vārdus!

Bet  tad es sāku šņukstēt līdz sāku raudāt. Asaras nerimās rimt un jutos tik briesmīgi, ka tas to vieglāku nepadarīja.Sirds dziļumos iedūra, es saviebos sāpēs.

Itkā kāds nekad neļaus aizmirst notiekošo. Vai tad jau nepietika ar to,ka vispār to atcerējos? Cerēju, ka šīs atmiņas pagaisīs kā pārējās.

-Tā. Laikam jau bija jāiet mājās.- teicu sev aizsmakusī balsī.Atkal atkārtoju pāris teikumus lai bals būtu cik iespējami normāla, sak acu tušu slaucīt. Bet kāda tam jēga, tāpat Alise jau visiem būs pateikusi. Tāpēc vienkārši piecēlos un skrēju mājās.

Protams visi jau mani gaidīja, sapulcēdamies lielajā mājā. To jau biju gaidījusi.

9 acu pāri bija pievērsti man, tajos bija kas sen neredzēts. Neizpratne, izbrīns un raizes.

Neviens Alisei nebija ticēji par to, ko viņa bija redzējusi.

 Toties tagad, kad biju pārradusie mājās un redzot manu izmocīto un nesakopto seju, visi  mainīja domas, izņemot Emetu. Viņš joprojām smīnēja un gribēja atkal neveiksmīgi pajokot. Šo omu rozālja bija piefiksējusi un veikli iebukņīja Emetam pa sāniem, tādējādi nekas netika pateikts. Vēl Rozālija paķēra viņu aiz rokas un aizgāja uz viņu istabu, lai netraucētu.

Spēu tikai paspēt pateikt  paldies.

Džaspers sajuta katru mana prāta sajūtu un nevēlējās atrastie vienā telpā ar mani, jo zināja ka tāpat tas nelīdzēs.Alise zināja visu bet nevēlējass par to domāt Edvarda klābūtnē pirms nebūsim runājuši. Tāpēc arī Džaspers ar Alisi  sekoja Rozālijas un Emeta piemēram un aizgāja, lai netraucētu.

Ezmei trūka vārdi, lai izteiktos, tāpēc pienāca man klāt un cieši apskāva. Tas bija tik patīkami. Ezme tik tiešām bija noraizējusies, to varēja manīt viņas skatienā.

Kad ierunājās Kārlails, Ezme jau stāvēja viņam blakus .

Kārlaila acis nebija tik noraizējušās kā visiem pārējiem, tās bija intereses pilnas. Viņam jau bija tik daudz jautājumi ko jautāt, lai apmierināt savu zinātkāri, bet es nevarēju,nevareju viņam necik  palīdzēt.

Tad viņš izdomāja jautājumus uz kuriem es zināju atbildes. Jau gribēdams uzdot tādus jautājumus, kā – Kur tu biji,ko tu darīji, par ko domājji?

Edvards tikai papurināja galvu un veikli norādīja uz Renezmes pusi. Kārlails acu mirklī saprata ka tas tagad nebūtu labi, ja nu kādai no atbildēm Renezme nebūtu gatava!

Brīziem tik ļoti priecājos, ka kaut ari Edvards nedzird manas domas , viņs tās izlasīt manās acīs.

Tai pašā laikā Renezme ar Džeikobu sēdēja uz baltā dīvāna un gaidīja savu kārtu izteikties.

Renezme jau cēlās kājās , lai mani samīļotu, bet biju jau uz dīvāna, viņai blakus. Renezms  siltā plauksta pieskārās manam netīrajam vaigam.

-Mam, viss kārtībā es tevi tik un tā mīlu!-maigi teikdama un rādīdama bildes ko darijusi pa dienu!Ja vien viņa zinātu kapēc es biju raudājusi, viņa tā neteiktu.

Neviļus jutu pasmaidaju, kas gan varēja būt labāks par pašas bērna laimi.

Tad Renezme piespiedās ciešāk Džeikam. Es sapratu ka savā dzīvē  biju  izdarījusi pareizu izvēli, dodamies glābt Edvardu uz Voltēru.

Edvards mani redzam smaidam, arī beidzot atslāba. Tikai skatienu gan no manis nenovērsdams, itkā ja nu kas tad būs pirmais kas mani mierinās.

Beidzot bijām palikuši tikai mēs divi , jo pārējie bija devušies prom.

Edvards gribēja ar mani runāt par visu notiekušo bet ne šeit tāpēc es sekoju viņam pa pēdām. Līdz nonācām, kādā meža nostūrīkur bija tik zaļš un smaržīgs. Kaut arī bija pienācis vēls vakars, es spēju saskatīt šo dabas burvību.

Visapkārt bija tikai sūnu apņemtas lietas, itkā viss būtu apklāts ar samtu. Pat zeme bija no samta.

-Stāsti!- Edvards bija man pienācis klāt un jautādams skūpstija manas lūpas.°

-Es nezinu ar ko sākt.- jutos nedroša.

-Kapec tu raudāji?- maigā balss mani pārņema.

-Man sāpēja! – izklausījos jau noraizējusies.

-Vai tevi kāds bija aizskāris? Vai satiki kādu kejotāju? Atradīšu gabalos saraušu!- izklausījās jau aizkaitināts.

-Kā kāds varēja tev nodarīt pāri? Es tevi vairs neatstāšu ne mirkli.- tas izklausījās kā spriedums kuru nevarēja apstrīdēt. Bet es jau arī nepretojos.

- Nē, es nevienu nesatiku. Es vienkārši biju domājusi.-

-Par ko?-acīs bija ziņkāre un neizprane!

Protams par ko gan tādu es varēju būt satraukusies jo jau pāris gadus viss likās ideāli.

Vaigos sajutu nedaudz dedzināšanas sajūtu un paskatījos uz Edvardu.

-Mīļā kā,es nesaprotu , k..kā kā tas ir iespējams?!- edvards sāka nedaudz stostīties!

-Tava seja ! Tu esi nosarkusi,bet tas taču nav iespējams.- izbrīns nepazuda

Es negribēju neko stāstīt,  biju samulsusi. Tāpēc tikai pasniedzu viņam dienasgrāmatu.

Pirms tam Edvards nevarēja valdīt savu sajūsmu.

- Ak kungs, Bella! Man likās ka šo tavu nepārspējamo emociju vairs nekad neredzēšu!  Es nebiju domājis, ka kādreiz tevi atkal redzēšu sarkstam.- viņš bija tik sajūsmināts, kā bērns kam iedota konfekte. Tad sajusma nedaudz noplaka, jo lasīja manu dienasgrāmatu.

-Bella es zinu, ka notiekušo es nespēšu labot , bet lūdz lūdzu vairs nedomā par to!- bals skanēja lūdzoša.

-Es pati tā negribēju,tas vienkārši uzradās manā prātā un vairs mani nelika mierā līdz sāku raudāt.

-Es jau zināju ka tev sāpēja, kad Džeiks man rādīja man amiņas par to nakt, kad Sems tevi atrada. Man pašam tā ir rēta kura nesadzīs.- nemiera pilna bals skanēja mež apkātrnē.

Tad pati sāku raudāt. Tas atkal notika neno kurienes. Nu jau līdzjūtības asaras, jo nevcarēju noskatīties kā Edvards cieš.

-Nē Blla neraudi, nevajag.Es tevi mīlu.-bals jau atkal skanēja tik samtaini, kā šī apkārtne.

-Es neraudu es tikai jūtu tev līdz.- centos apvaldīt asaras.

-Tā ir mana vaina ka tevi tikbieži atstāju vinu.Domādams ,ka tevi nekas neabdraud,es kļūdījos un tagad jūtu tevi velvairāk. Pasargāt tas ir mans pienākums jo esi tik ievanojama!Tavas asaras, tavs sārtums vaigos liekas ka man pretī stāv atkal cilvēks.un tas ir brīnišķīgi!

Nzināju ko atbildēt, tāpēc pasmaidīju. Šī saruna nebija diez ko izdevusies, jo mani pārtrauca manas nu jau nevaldāmās emocijas.Biju patiesi atvieglota ,ka nebija viņam jāmelo, jo laikam es to vairs nevarēšu.Apsolījāmies neko neteikt Renezmei, jonedomāju, ka  viņa gribēs zināt , ka Džeiks ko tādu ir darījis.Jabūtu stāsījuši šo tad būtu jāstāsta arī viss pārējais!

Tā mēs skatījamies viens otra acīs līdz  mēs bijām cieši viens otru apskāvuši un skūpstījāmies.Kad vis jau bija nekotrolējami es paskatījos Edvardā, un manas acis bija pa visam aizmiglotas ar asarām, bet šoreiz aiz gandarījuma.

Tikai viena doma man riņķoja galvā, kaut es varētu patiesību noslēpt no Renezmes. Zināju ka tas būs grūti!

 Devāmies atpakaļ  uz mājām, lai nu jau tiktos ar Kārlailu!

Turpinājums sekos…

0 komentāru

  • lote teica:

    Ārprāts! Brīnišķīgi! Baigi labi!

  • lote teica:

    Ārprāts! Cik tas bija skaisti! Brīnišķīgi! Baigi labi! Man ļoti patika!

  • fox teica:

    paldies paldies!

  • Aliala teica:

    fox, labi uzrakstīts :)
    Bt man ir jautājums par sižetu, es gribu saprast, jo man palika neskaidrs, kāpēc īsti Bella raud, viņai pietrūkst Džeikoba vai viņa aptver/apsver to iespēju, ka varēja būt laimīga kopā ar Džeikobu, jo vēlāk viņa domā, ka labi, ka aizbrauca uz Volterru glābt Edvardu.
    Vai viņa raud, jo atceras tukšumu, ko Edvards bija atstājis aizejot?
    Es esmu samulsusi un reizē laiam apmaldījusies savos spriedelējumos

  • aiga teica:

    Kā jau vienmēr, skaiti :* Fox, tu esi brīnišķiga :*

    Bet, man ir tāds pat jautājums, kā Alialai, es bišku sapinos…

  • fox teica:

    tur ir no visa pa bišķiņam! Tā kā viņas emocījas ir kaut kas jauns un sen aizmirsts, viss nāk atpakaļ un vienā laikā. Bella pati vel nezin kas notiek, bet viss nokātosies! :P
    Varu nedaudz intrigai pateikt ka Bellas un Edvarda atticības tas tikai stiprinās, bet Renezmes un viņu attiecības tas nedaudz iedragās!
    ceru ka paskaidroju!

  • fox teica:

    meitenes tās taču ir emocijas! pat cilvekam tās ir grūti sakārtot! :)

  • ĒMMN? teica:

    Srry, bet man šausmīgi nepatika…
    Kārtējais nedaudz pārpūderētais stāstiņš…
    Un GRAMATIKA+PAREIZRAKSTĪBA tev ir

    DRAUSMĪGA. ;)

  • fox teica:

    Katram savs viedoklis! par to gramatiku un pareizrakstību es tev pat piekrītu, bet nedomāju ka kaut kas mainīsies. :P
    P.S ne jau katram izpatiksi, nemaz nedomāju ka tas būtu jādara. Varbūt vari man pasviest kādu domu, tikai ziņkārības pēc?

  • Aliala teica:

    Paldies, fox, par atbildi ;)
    man ir vēl viens jautājums, kāpēc viņi tā slēpj no Renezmes. Es patiesībā nesaskatu neko ko vajadzētu slēpt. Bella un Džeiks bija un ir draugi, starp viņiem nekā tāda nav bijis, labi viena buča, bet ņemot vērā cik Kaleniem ir atklāta ģimene, tad domāju, ka Renezme visu sapratīs.
    Varu pateikt atklāti, man īstajā dzīvē ir tāds draugs ka Džeiks, mans labākais vīriešu kārtas draugs, tas kas bijis tas bijis, svarīgākais ir tas, kas notiek tagadnē.

    Mums visām sanāk te pārrakstīties.
    fox, neņem galvā, visiem nevar patikt, galvenais, ka Tev patīk, man arī patīk, tā tik turpini :)

  • fox teica:

    Aliala es sprotu ka visi tur ir viens pret otru atklāti bet kādreiz vajag ko tādu ko neviens negaida. galu galā Renezme ir puse cilvēka. tā daļa viegli padodas dažādām manipulācijām! kaut vai pašas saprāta. bet nu labi es te savādāk pa daudz …..

  • Aliala teica:

    fox, arī fakts, par to es nebiju aizdomājusies :)

  • ĒMMN... teica:

    Ir viena lieta kas man kaitina. Tās šausmīgi daudzās izsaukuma zīmes. :D
    Pamēģini pāris rindiņas palasīs skaļi, tā lai tie izsaukuma teikumi BŪTU un SKANĒTU kā izsaukuma teikumi… Piem. tas ,,Devāmies atpakaļ uz mājām, lai nu jau tiktos ar Kārlailu!” Nu skan diezgan dīvaini. :D

Komentēt

(Spamcheck Enabled)