Galerija
1krm3 robsten4 THE TWILIGHT SAGA: BREAKING DAWN-PART 1 gq2 dbsandwhich new_moon_graphic_novel_6 twilightxchangenmstills5 ap30 hb3

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Saules atspīdums. 7. daļa

            Tas bija zināms, ka tas kaut kad notiks, bet ne jau tik ātri. Čārlijs bija stiprs un veselīgs. Viņš ļoti reti slimoja.

            Es nevarēju pacelt telefonu aiz šoka. Pie manis pieskrēja Edvards un Renezme. Edvards pacēla telefonu augšā, bet neviens viņam neatbildēja, jo Alise jau laikam bija nolikusi telefonu. Nesija iekāpa man klēpī un prasīja kas ir noticis. Edvards arī man jautāja kas ir noticis, bet es vienkārši aiz šoka neko nevarēju pateikt. Edvards mani nocēla no koka uz kura es sēdēju un nolika zemē atsēsties.

-         Bella, kas ir noticis?

-         Jā mammīt kas ir noticis? Tu esi vēl bālāka. – meitiņa secināja.

-         Čārlijs…. – es nevarēju neko pateikt. Nesija man pieskārās pie sejas un jautāja „Mammīt, kas ir noticis? Kas ir noticis ar vectētiņu?”

-         Viņš ir…viņš ir…

-         Bella, kas ir noticis ar Čārliju? – Edvards jau uzstājīgāk jautāja.

-         Miris. Tētis ir miris. – ja es varētu es tagad raudātu no tā ko es tikko pateicu.

-         Ko? Vectētiņš ir miris? – Nesijai no pārsteiguma pār vaidziņu nolija asara.

-         Kas? Kas tev to teica?

-         Alise tikko zvanīja un kad es atbildēju viņa pati knapi varēja man to pateikt.

Renezme iekāpa man klēpī un es viņu stingri samīļoju. Nesija raudāja klusiņām bez nevienas skaņas.

-         Mums ir jābrauc mājās. – Edvards nosvērti pateica.

-         Labi. – piekritu viņam.

Tā mēs jau krāmējām mūsu koferus. Šajā salā pavadītais laiks bija brīnišķīgs. Es cerēju, ka mēs pavisam drīz vēlreiz šeit atbrauksim. Mūsu koferi jau bija sakravāti, bet kad iegājām pie Nesijas istabā viņa šņukstēja tur pat gultā un ar koferiem nekur nebija tikusi. Es piegāju viņai klāt iecēlu klēpī un samīļoju.

-         Mammu es gribu pie vectētiņa. – viņa piespieda savu sejiņu pie manis un turpināja raudāt.

-         Tāpēc mēs jau arī krāmējam koferus. Protams, es arī gribu pie tēta. – apskāvu viņu vēlreiz un palīdzēju meitiņai sakrāmēt koferus.

Mēs jau sēdējām lidmašīnā. Nesija visu ceļa laiku neko neteica. Tas man lika uztraukties, bet viņa uzreiz pagriezās pret mani un vārgi pasmaidīja. Nolaižoties Sietlas lidostā mūs sagaidīja tikai Kārlails ar Ezmi. Ezme pieskrēja man klāt un samīļoja.

-         Bella man tik ļoti žēl. – Kārlails teica.

-         Labāk dosimies. – ierosināju. Tikmēr noliku meitiņu zemē, bet viņa negribēja būt zemē un stiepa savas rociņas atpakaļ pie manis, bet Edvards jau bija viņu paņēmis uz rokām.

Kad mēs bijām jau atgriezušies mūsu namiņā es jautāju Edvardam.

-         Es gribu aizbraukt uz Čārlija māju. Bet vispirms es gribu zināt kas notika tētim. Lūdzu, pasaki. – es viņam sekojot uz lielo māju prasīju.

-         Kārlails teica, ka viņu esot notriekusi mašīna.

-         Bet kā? Šeit tak ir ļoti mierīga pilsēta. Kurš to varēja izdarīt? – jautāju.

-         Pilnīgi piekrītu par to, ka pilsēta ir mierīga, bet Kārlails ir jutis kāda vampīra smaržu, bet tā pati bija ļoti knapa. Var redzēt, ka vampīrs viņam nav uzbrucis, bet gan notriekusi mašīna, jo policijas mašīna ir vienās lupatās.

-         Ak, dievs! Cik, šausmīgi! Edvard varbūt paņemam Nesiju līdzi?

-         Labi ņemam.

Tā mēs aizbraucām uz Čārlija māju. Tur bija tik tukšs. Tur bija tik tumšs un auksts, ka izskatījās, ka šeit nebūtu neviens dzīvojis vairākus gadus. Tik briesmīgi. Mani apskāva no mugurpuses pazīstamās rokas. Atspiedos pret Edvardu.

Mēs piegājām pie dīvāna un apsēdāmies. Pēkšņi no manas istabas nāca vampīra smarža.

 Turpinājums sekos…

6 komentāri

Komentēt

(Spamcheck Enabled)