Galerija
144 9 08 Anna Kendrick kellan-lutz-twilight-saga-breaking-dawn-part-2-premiere-red-carpet-arrivals-004-675x900 tsbd2024042r 035 59837969 4c1
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Visi raksti - marts, 2010

Saules atspīdums. 4. daļa

Saules atspīdums

4. daļa

 Ak, mans Dievs! Edvards mani bija atvedis uz kādu salu, kur atradās viena vienīga mājiņa. Tur uz salas, kur bija viens vienīgs koku biezoknis tur pašā maliņā atradās maza divstāvu mājiņa. Piebraucot tuvāk salai un nokāpjot no jahtas Edvards paņēma mani uz rokām, bet es to nemaz neievēroju jo skatījos uz mājiņu. Cik tā bija skaista! Neko tādu nebiju iedomājusies, ka varētu būt vēl skaistāka vieta aiz Ezmes salas. Mājas ārpuse bija vienkārši apburoša. No ārpuses māja izskatījās ļoti liela un gaiša. Logiem priekšā bija žalūzijas un nevarēja ieskatīties kas ir mājas iekšienē. No mājas skursteņa nāca ārā dūmi. Laikam kamīnu kāds bija iekūris. Edvards mani bija jau nolicis zemē un apskāvis no aizmugures, bet es nevarēju novērst acis no skaistās mājas. Es gribēju kaut ko pateikti Edvardam, bet es nezināju ko lai saku par tik brīnišķīgu vietu. Es nedaudz pagāju uz priekšu un pagriezos pret Edvardu, bet viņš tik smaidīja. Viņš nāca man līdzi un viņš ielika kaut ko man rokā. Tā bija atslēga! Es pagāju vēl uz priekšu un atslēdzu durvis. Tas tik bija kaut kas! Manā priekšā pavērās kaut kas ļoti apburošs. Gaitenis bija tik plašs un gaišs tāpat kā Kalenu māja Forksā. Es iegāju tālāk mājā un tur viss bija tik ļoti gaišs un viss tik skaisti izkārtos. Viesistaba bija gaiši zaļā ar lielu baltu dīvānu un lielu kamīnu. Tur bija pie sienas pieliktas pāris bildes. Tie bijām mēs ar Edvardu! Bet kā? Visi taču bija ar mums visu laiku kopā! Es ar jautājošu skatu pavēros uz Edvardu un viņš tik smaidīja.

-         Kā tev patīk mana dāvana Tev? – viņš smaidot jautāja.

Es vēl neko nevarēju pateikt es visu rūpīgi gāju aplūkot. Tur bija ļoti maza virtuvīte. Laikam priekš Nesijas. Edvards mani kaut kur vilka. Tikai es nesapratu uz kurieni. Mēs kāpām augšā uz 2. stāvu. Ejot pa gaiteni tur bija tikai 2 durvis. Ieejot istabām kura bija labajā pusē tur bija milzīgs logs. Viena gulta vienai personai. Laikam Nesijai. Tur bija ļoti gaiši. Liels skapis. Noteikti Alises rokas darbs. Negribējās pat ieskatīties kas tur iekšā. Pie sienām visur bija saliktas manas, Edvarda un Renezmes bildes. Tas bija tik skaisti!

-         Kā tev patīk Renezmes istaba? – Edvards jautāja.

-         Ļoti…ļoti…skaisti. – es knapi varēju kaut ko pateikt, jo šī vieta bija pārāk skaista.

-         Man prieks, ka tev patīk! – Edvards starodams teica. – Tagad es tev gribu parādīt mūsu istabu.

Tagad man bija nedaudz bail par to ko es tur ieraudzīšu. Ejot ārā no meitiņas istabas mēs pa gaiteni pagājām uz priekšu nelielu gabaliņu. Atverot manas istabas durvis es gandrīz nokritu. Tā bija divreiz, ja ne trīs reizes lielāka par Nesijas istabu. Istabas vidū atradās milzīga gulta ar baldahīnu, lielu kamīnu (vēl lielāku nekā viesistabā). Tur bija vēl milzīgs grāmatu plaukts, kuru pusi aizņēma grāmatas un pusi mūzikas centrs ar ļoti daudz diskiem. Es piegāju pie plaukta un paskatījos kāds disks ir ielikts mūzikas centrā. Tur bija ieliks Selīnas Dionas (Celine Dion) disks. Nospiedu pogu PLAY un tur skanēja dziesma All by myself. Lieliska dziesma. Turpināju aplūkot mūsu istabu. Viena siena bija pilnīgi no stikla. Tur atklājās skaists skats uz ūdenskritumu. Tik skaisti! Paskatījos atpakaļ uz kamīnu un virs tā bija novietota skaista glezna. Tur bija attēlots puķu lauks, kurā atradās maziņa mājiņa. Tik vienreizējs skats… Tur tālāk bija liels skapis. Es no tā uzreiz novērsos jo zināju, ka tur nekas labs nav gaidāms. Es paskatījos uz Edvardu. Viņš tik smaidīja savu iešķībo smaidu.

-         Pa kuru laiku viss šitas tapa? Un bildes? Visi taču bija ar mums kopā! Tas nav iespējams. – es nelielā šokā teicu.

-         Tu laikam aizmirsi, ka Kārlailam ir daudz draugu un Ezme nedaudz viņus pakoriģēja kur katrai lietai ir jāstāv. Tu laikam nebiji arī ievērojusi, ka viņa bija uz pāris dienām pazudusi un iekārtoja visu kā viņa bija paredzējusi. – viņš pienāca man klāt uz samīļoja un noskūpstīja uz lūpām.

-         Jā laikam nebiju ievērojusi! – pasmaidīju un noskūpstīju viņu vēlreiz.

Viņš mani kaut kur vilka un kad es nostājos es sajutu zāli un akmentiņus zem kājām. Es palūkojos apkārt un šokēta teicu:

-         Edvard, skaties!

 Turpinājums sekos…

Saullēkts. 1. nodaļa

Saullēkts

 Atvadas

 Atvēru acis no tēlotā snaudiena, kurš bija pilns pārdomu. Pavēros apkārt un ieraudzīju, ka nekas nav mainījies. Protams. Es neko nevarētu palaist garām ar savu „fenomenālo” dzirdi, kā teica Renezme. Tās pašas personas, kas pirms dažām stundām iekāpa lidmašīnā „Portandželosa – Ņujorka.”

Vēl joprojām nespēju attapties no piedzīvotā. Negribēju šķirties no Forksas, bet tas bija nepieciešams. Jau 3 gadus biju mierīgi nodzīvojusi Forksā kā vampīrs. Nu jau sāka kļūt aizdomīga mūsu nemainīšanās. Katru nedēļu Nesija un Džeiks devās pie Čārlija. Katru dienu Kārlails devās uz darbu Forksas slimnīcā. Katru minūti mēs ar Edvardu izbaudījām savu neierobežoto mīlestību.

Visgrūtāk no stingrās patrulēšanas bija atradināties Setam. Viņš vēl pirms Voltūru atnākšanas bija atbildīgs par jauno vilkaču uztrenēšanu un pēc aiziešanas negribēja sagraut savu labo iespaidu uz „jauniņajiem.” Nabaga Sets. Nopūtos un paskatījos griestos. Edvards pacēla uzaci un jautājoši uz mani pavērās. Es papurināju galvu un viņš man uzsmaidīja savu man tik mīļo, greizo smaidu.

 - Kā man ir ar tevi veicies… – nočukstēju un noskūpstīju mīļoto.

 - Par tevi varētu teikt vēl vairāk… – Edvards pasmaidīja un ievija roku manos matos.

 - Khe khem… – pēkšņi atskanēja no aizmugurējā sēdekļa. Mēs ar Edvardu sinhroni iesmējāmies.

 - Emet, kad jūs ar Rozu ieslēdzaties tualetē mēs neko nesakām. – Nespēju neizteikt savas domas. Tas bija smieklīgi, bet sāka jau mazliet kaitināt. Emets, protams, piedāvāja citu izlīguma variantu.

 - Laušanās. Tu. Es. Pēc ierašanās viesnīcā. – Es nevarēju nepiekrist.

 - Nu labi… Tikai jāatrod kāda izturīgāka vietiņa… – Emets nespēja pārdzīvot, ka vēl joprojām biju spēcīgāka par viņu. Pārējiem tas likās tik smieklīgi. No priekšējā sēdekļa atskanēja ķiķināšana kam pievienojās balss.

- Bella, tikai pārvelc citas drēbes! – Alise iesaucās. Renezme nevarēja vien beigt ķiķināt. Viņu ļoti uzjautrināja mana un Emeta laušanās, kā arī Alises apspriedes modes jautājumos. Paskatījos ārā pa logu un centos neklausīties Džeika krākšanā. Viņš, protams, nevarēja nedoties mums līdzi. Ņujorka rietošās saules staros izskatījās noslēpumaina. Vēl joprojām nespēju aptvert to, ka mēs dodamies tieši uz Ņujorku. Un kā mēs vispār to izlēmām! To vakaru es gribētu izslēgt no savas „fenomenālās” atmiņas.

Kārlails atnāca mājās no kārtējās dienas slimnīcā ar neuzmundrinošām ziņām.

 - Lai arī kā man negribētos šos vārdus teikt, bet mums laikam jādodas prom. – Visu skatieni pavērsās pret viņu.

- Šodien dakteris Snovs pārrunāja ar medmāsu Annu mūsu dīvaino izskatu. -

 - Ja jau Anna par to sāka runāt, tad jau viss ciems tūlīt tenkos. – Alise iesmējās. Visi saprata šo joku, un arī to, cik tas bija nopietns. Tajā brīdī ieradās Džeikobs.

 - Kas jauns ļautiņi? – Viņš pajautāja lūkodamies uz mūsu drūmajām sejām. – Kaut kas slikts? – Renezme ātri paskaidroja viņam situāciju. Viņš pašūpoja galvu. – Jā, nekas labs tas nav. Man būs jādodas jums līdzi. Nemaz nemēģini mani atrunāt Bello, nekas neizdosies. –

Es paskatījos uz viņu uz padevos. Nav nekādas jēgas atturēt Džeiku no savas likteņa iezīmētās. Tad man prātā iešāvās drausmīga doma.

-         Kādam būs jāpasaka Čārlijam. – Es skumji nopūtos.

-         Mēs to izdarīsim – .Džeiks un Nesija pacēla galvu un reizē iesaucās.

Kārlails iesmējās un piekrita – Labi jau labi, izdarīsiet… Rīt brauksiet pie viņa un pateiksiet. – Es saviebu seju un iedomājos skatu kā Renē brauks ciemos uz Ņujorku. Viņiem ar Filu bija bērns. Mazais Čārlijs jeb Džekiņš lepojās ar brūnu matu ērkuli un brūnām acīm. Mēs viņu dievinājām un aicinājām ciemos kad vien varējām.

Nākamajā dienā, mēs sakravājām koferus un Kārlails padeva ziņu, ka mēs dodamies prom. Pa to laiku Renezme un Džeikobs devās pie Čārlija. Viņš, protams, bija ļoti noskumis un prasīja vai var braukt ciemos. Saņēmis apstiprinošu atbildi viņš prasīja kāpēc jābrauc prom. Uz to Džeiks atbildēja: tev nav jāzina vairāk nekā nepieciešams. Nabaga Čārlijs.

Lidmašīna nosēdās un es aplūkoju savu jauno dzīvesvietu. Ņujorka pilnīgi atšķīrās no klusās no miermīlīgās Forksas. Šo pilsētu izvēlējās Alise. Izkāpām no lidmašīnas un jutu, ka Nesija priekā notrīs. Viņai noteikti patiks, nodomāju. Paķērām savu milzīgo bagāžu un es gaidīju kad piebrauks taksis. Pēkšņi Alise pieskrēja pie vienas no mašīnām, kas stāvēja lidostas priekšā un iekāpa.

-         Kas tas, Alis? – noprasīju.

-         Mana jaunā mašīna – viņa parādīja mēli. Sīkā kaitinošā māsiņa. Sakāpām viņas jaunajā Jaguārā un devāmies uz viesnīcu. Māja jau bija nopirkta, bet nebija iekārtota, tāpēc mums nācās nakšņot viesnīcā.

Mums ar Edvardu bija atsevišķa istaba, tāpat kā Alisei un Džasperam, Emetam un Rozai, Kārlailam un Ezmei, Džeikam un Nessai. Džeiks un Renezme aizgāja vakariņās, bet mēs devāmies aplūkot numuriņus. Viss bija luksuss klasē, protams, Alise jau nevar izvēlēties neko citu. Apkārt mums bija Manhetena un pa logu redzējām Ņujorkas centrālparku. Kad Džeikobs un Nesija atnāca mēs visi devāmies gulēt. Vismaz daļa no mums. Personīgi, mēs ar Edvardu uzreiz ieslīdējām gultā.

No rīta, beidzot atrāvos no Edvarda un piegāju pie loga. Tur modās Ņujorka. Vēl viens saullēkts manā dzīvē.

Pēkšņi iezvanījās telefons.

Dzīve klusumā. 1. nodaļa

          1. nodaļa – Sākums

Bostona – 1840

Viss ko es jutu bija sāpes. Sāpes un vēl vairāk sāpes, kuras kā ciešanu viļņi spieda mani uz  leju, kā cietsirdīgs okeāns, kurš vilka manu trauslo ķermeni dziļi dzelmē. Es jutu savus kaulus kā tie pārkārtojas, jutu kā mani muskuļi plīst un pārveidojas, es jutu to visu, tikai ar paaugstinātu un agonijas pilnu sāpju līmeni. Nekas vairs nešķita drošs, pasaule bija apgriezta ar kājām gaisā un sagrozīta, un tas sāpēja tik ļoti, ka vairs neticēju, ka tikšu prom no tās…

Un tad tas viss beidzās.

Ar ātru kustību manas acis atvērās – es uzreiz sāku nožēlot to. Jutu sāpes, jo visu šo laiku tās bija cieši aizvērtas. Ļāvu savām acīm vēlreiz aizvērties, lai pierastu pie pārmaiņām. Kad es ļāvu savām acīm atkal atvērties, es bija pārsteigta par spožo gaismu, kuru izstaroja šī telpa, kurā es atrados. Kur es īsti biju? Es varēju pat sajust kā vējš pieskaras maniem matiem, kaut gan tā bija tikai viegla vēsma – tur bija tik daudz gaismas, kura nāca no atvēruma, ka man pilnībā vajadzēja aizgriezties.

Iekšpuse šai vietai bija diezgan tumša, lai gan saules gaisma atspoguļojās pret gludo akmens virsmu. Tā, iespējams, bija tikai dažus metrus dziļa, bet tur bija kaut kas tāds, kas lika man izjust draudu sajūtu. Man nepatika šī vieta – tad kāpēc es biju šeit?

Tas bija pareizais jautājums, vai ne? Ja tā padomā, es neko daudz par sevi nezināju. Manā prātā kaut kas pietrūka, kaut kāda informācija, kura man noteikti būtu jāzina, bet es nevarēju atcerēties to.

Mani pirksti skrēja pār manu augšstilbu, cerot atrast kaut kādu informāciju par sevi no mana apģērba, kuru es valkāju. Smagā kleita, kurai svārki bija tik gari, ka aizskāra zemi un korsete svārku augšpusē, noteikti nebija domātas ikdienas valkāšanai. Bet ko es varu zināt ko citi valkā? Es tik tikko spēju atcerēties savu vārdu.

Kā atmiņu ēna, tā pēkšņi parādījās manā priekšā. Izabella, mans prāts murmināja manu vārdu, Izabella, Bella, Bella Svona

Bella… tas der, un šķiet, ka tas ir pareizi. Bet tas arī bija viss ko atceros, pat mans vārds nedeva nekādus atmiņas uzplaiksnījumus vai informāciju par mani.

Es paskatījos lejā uz savu kleitu, tumši zils audums bija saņurcīts un krunkains no ilgas un neiedomājami mokpilnas grozīšanās vairāku dienu garumā. Protams, man tas nebija neiedomājami. Es to biju izdzīvojusi.

Kleitai bija augsta apkakle; sajūta bija tāda, ka tā mani smacētu. Mežģīnes ap manu kaklu mani uztrauca; bez domāšanas es aizsniedzu to un pārplēsu apkakli, piepildot savu rīkli pilnu ar gaisu. Dedzināšana manas rīkles iekšpusē nekļuva ne par mata tiesu mazāka.

Mani biedēja tas, ka šī plosošā bada sajūta nepazudīs.

Centos sevi piespiest piecelties, bet tad es apstājos un apskatījos uz savām rokām un tad atkal uz zemi, pirms notupos atpakaļ. Es atgrūdu malā savus svārkus pirms liecos uz priekšu, lai ar neticību apskatītu nospiedumu uz akmens, kuru radīja mana plauksta. Bakstot maigi akmens cieto grīdu ar savu pirkstu, tā noteikti nešķita mīksta – piespiedu mazliet stiprāk, es biju šokā atklājot, ka mans pirksts radīja bedri uz šī akmens.

Man atvērās žoklis un es izdvesu šoka pilnu skaņu, bet neko nedzirdēju. Es sāku vēl vairāk uztraukties, un sāku sist savas plaukstas pretī savai sejai. Atkal nekā. Nekāda skaņa nesasniedza manas ausis. Es izmisīgi sāku berzēt savas rokas pret ausīm un radīt skaņu, lai es spētu to sadzirdēt, bet tur nebija nekādas skaņas.

Es nedzirdēju pilnīgi neko.

Tā bija tā lieta kuru es nespēju atcerēties! Neskatoties uz paniku, atklājot, ka esmu… kurla, kurls bija pareizais vārds… es sajutu kā mani lūpu kaktiņi pārvērtās smaidā. Tagad vismaz daļēji zināju vairāk par sevi. Bet tagad tam nebija laika; ātri no savas sejas noņēmu smaidu un koncentrējos uz rokas nospiedumu grīdā. Tiem nevajadzētu būt tur; es zināju, ka ārpus šīs telpas ir citi cilvēki, bet  tie nezināja neko par šo visu. Tas bija pārāk nereāli jebkuram cilvēkam…

Tad kas es īsti esmu? Es nebiju droša, pat ne mazākās nojausmas. Es nevarētu būt cilvēks, jo es zināju – zināju – ka atstājot rokas nospiedumu uz akmens nav normāli. Es zināju to tādā pašā vaidā, ka es zināju, ka man mugurā ir kleita un ka es būtu varējusi radīt skaņas no manas mutes, bet es nespēju radīt tās un nespēju tās arī sadzirdēt.

Pagriežoties apkārt, es paskatījos ārpus šīs dīvainās telpas un redzēju neko citu kā zaļu. Spilgti un tumši zaļš, tas bija mežs, pilns ar krāšņiem augiem. Tad šī tomēr bija ala. Pēkšņā dedzināšana rīklē novērsa manu uzmanību no spilgtās saules gaismas un krāšņā meža.

Kas tas bija, pēc kā es tik ļoti alku? Kāpēc es gribu kaut ko, ar ko varētu piepildīt manu kaklu, piemēram, šķidrums, bet tas garšotu daudz saldāk, daudz labāk? Es smagi nopūtos un piepildīju savas plaušas pilnas ar jaunu gaisa devu un atkal to atbrīvoju – bet tas man nelika justies nekādi, kā parasti ieelpojot gaisu es jutos Bet es tomēr notvēru visniecīgāko dvesmu no kaut kā, kas smaržoja absolūti neticami.

Es pieplaku pie zemes radot kaķim līdzīgu pozu; ar roku turēju savu līdzsvaru uz zemes, biju gatava atsperties un mesties virsū savam upurim, es ļāvu savām acīm lēni aizvērties un ar savu ožu centos uztvert no jauna patīkamo smaržu.

Kaut kur dziļi zemapziņā, es sapratu, ka šī rīcība ir pārāk plēsonīga, lai man tas patiktu; es nesapratu, ko es daru un visvairāk mani biedēja šķietamība, ka es nespēju sevi apturēt. Bet daļa no manis kāroja pēc šīs smaržas – es vēlējos to tik ļoti, un es to dabūšu.

Tas bija visur. Kā es nevarēju saost to pirms tam, es to nekad nesapratīšu – bet tagad es to varu, un es sapratu, ka smarža, kuru es tik ļoti kāroju, bija visā alā, kurā es stāvēju. Manas acis atvērās ar nepacietību meklēdamas to ko es gribēju. Bija gaišs. Un uz sienām, griestiem, grīdas… laukums, kuru es biju izrobojusi bija tīrs, bet visapkārt tur bija kaut kas košs, lipīgs, nošļakstīts visapkārt, it kā kaut kas būtu saplosīts un svaidīts apkārt.

Pret ieeju bija novilktas roku nospiedumu svītras, it kā kāds būtu centies aizbēgt .Savā prātā es redzēju bālu roku ar slaidiem pirkstiem, kura stiepās pāri akmenim pirms tā tika vardarbīgi rauta atpakaļ; vairāk asiņu šļakatas pievienojās jau uz zemes atrodošajām asinīm.

Šī šausminošā aina manā prātā bija pilnīgi klusa. Tur nebija nekādas skaņas, kas man varētu pateikt, kas šeit atradās – nekādu kliedzienu, lai salīdzinātu ar citām balsīm – un nekādu pierādījumu par jebkādu sadursmi. Nav pierādījumu par kaut ko savādu vai dīvainu šajā alā. Un ja tur būtu skaņa, tad es to nedzirdētu.

Mana elpošana sāka kļūt smagāka, kad es izmisīgi sāku skatīties apkārt, ievērojot mazus asins pleķīšus, kuri bija atstāti uz zemes. Jā, ala bija pavisam tīra un bija tukša no  nedabiskā.

Izņemot mani.

Ar drebošiem pirkstiem, es izstiepu savu roku, lai pārbaudītu savu pieri, vaigus, zodu… nolaižot labo roku tā bija punktota ar tādām pašām izžuvušām asinīm kā visa ala. Manu ķermeni pārņēma drebuļi, kad turpināju pieskarties savai sejai un sajust vēl asinis. Man pāri sejai  karājās mana matu šķipsna, kura bija atbrīvojusies no sākotnēji elegantās frizūras.  Visa šī šķipsna bija ar izžuvušām asinīm, paņēmu matu šķipsnu un aizliku to aiz auss un tad sāku taustīt savu kaklu.

Vāja atmiņu aina parādījās man priekšā. Es redzēju vārdus uz zīmītes, dega spilgta uguns – tikai viens vārds, kurš bija uzrakstīts elegantā rokrakstā, izzuda manā miglainajā atmiņā.

Mani ceļgali kļuva ļengani un es noslīgu uz zemes, kad sataustīju uz mana kakla rētu – tā tikai nedaudz atšķiras no manas pārējās ādas, tik tikko pamanāms, izņemot to faktu, ka manas rokas bija ļoti jūtīgas. Robotā vieta izvietojās gandrīz tāpat kā zobi. Tieši tāpat kā zobi.

Vampīrs.

Es sāku smieties par šo absurdo domu. Vampīri nevar būt reāli – es pat nespēju atcerēties, vai es būtu kaut ko mācījusies par viņiem. Bet es paskatījos uz savām rokām, asinis, un nospiedums uz zemes. Ja nu… es pieliku savu roku pie deguna un paošņāju sausās asinis.

Nē, tam nebija nekāda kārdinājuma, vai tad? Es iesmējos par savu muļķību, tikai sauss gaiss, kuru es jutu nākam no manas mutes. Manas balss saites nevibrēja – es nejutu vibrācijas. Tad es biju kurla un mēma.

Bet slāpes, kuras plosījās manā kaklā, joprojām bija dzīvas un padarīja mani vāju. Pret savu gribu, es atkal pieplaku pie zemes, un traucos ārā no alas. Mani pārsteidza mans ātrums. Es varēju redzēt visu tik skaidri, it kā dotos lēnā pastaigā, bet es varēju sajust vēja triekšanos manī ar lielu ātrumu, un es varēju pateikt to, ka es kustējos pārāk ātri, lai jebkurš dzīvnieks spētu mani saskatīt. Putns, kurš lidoja virs manis, izskatījās sasaldēts, kad es paātrināju ātrumu.

Aizraujoši. Man tas patika, daudz vairāk nekā man to vajadzētu, jo es jutu, ka tuvojos kaut kam. Tā smarža, kura triecās manī ar vēja palīdzību, lika man paklausīt aicinājumam un nepārvaramam instinktam, iekosties kaut kam…

Mans ķermenis pēkšņi apstājās starp dažiem kokiem. Es varēju redzēt taku cauri lapu krūmam, un tur mierīgā pastaigā devās parasts pārītis, vīrietis un sieviete.

Vīrietim mugurā bija tik pat jauks apģērbs kā man, un sievietei bija pārsteidzoši līdzīga kleita kā man, kura lika man iekšēji murrāt no apmierinājuma, jo kleita bija tādā pašā krāsā kā šļakatas alas sienās. Tagad es zināju ko tik ļoti kāroju.

Asinis.

Tad tomēr es biju vampīrs vai ne? Nemirstīga būtne, briesmonis ar noslieci dzert cilvēku asinis. Man palika slikti, bet es nespēju pretoties savām slāpēm. Es biju viena pati šajā pasaulē, nespējot saprast pat ko abi sacīja – es redzēju kā viņu mutes kustās, bet nedzirdēju nekādu skaņu. Viņi bija apmēram dažus metrus tālu, gandrīz dažu sekunžu attālumā no savām beigām. Mani pirksti savijās ap koku un pārlauza to. Es biju pārāk spēcīga – es zināju, ka man vienmēr nāksies ievērot lielu piesardzību, lai pārliecinātos, ka es varētu kontrolēt sevi apkārt cilvēkiem – upuriem.

Es negribēju to darīt. Es gribēju aizbēgt, skriet uz mājām un paslēpties savā istabā, bet es nezināju, kur manas mājas ir. Es nezināju kāda mana istaba ir. Es pat nezināju šī meža nosaukumu, kurā atrados. Kur es atrados šajā pasaulē… kas es biju, lai atteiktos no šīm slāpēm? Tam nebija nozīmes. Es izgāju ārā no meža un nostājos pārim priekšā, mani muskuļi saspringa un es biju gatava lēcienam. Manā galvā es plānoju stratēģiju kā uzbrukt šiem trim cilvēkiem… pagaidi.

Trim?

Manas acis pievērsās zīdainim, kurš bija ievīstīts audumā, kuru sieviete turēja savās rokās. Tas bija precēts pāris, kurš pastaigājās pa mežu ar savi jaundzimušo meitiņu – bērniņš, kura ir gatava un gaida, lai sāktu savu jauno dzīvīti.

Pāris izskatījās pārsteigts mani ieraugot, bet viņu smaids uz sejām bija visnotaļ laipns. Vīrietis, piesardzīgi, panāca uz priekšu – un tad viņš pēkšņi strauji atkāpās, līdz ko manas acis satikās ar viņējo.

Es prātoju, ko viņi ieraudzīja manās acīs vai sejā, ka pēkšņi izskatījās tik pārbiedēti, bet pēkšņās slāpes manā rīklē atgriezās – mana mute šķita sausa, kā tuksnesis vasarā, un es varēju just kā bada sajūta rūca manī iekšā. Tā pieprasīja, lai es nogalinātu šos divus cilvēkus, kuri atradās manā priekšā, un viņu meitu.

Mazā meitenīte… es nevarēju viņu nogalināt. Es nespēju savam ķermenim dot to, ko tas pieprasīja. Es nevarēju atņemt dzīvību šim mazulītim, tā bija tik pilna cerības, solījumiem un dzīvības, ja man pašai vairāk dzīves nebija. Es biju, varētu teikt, nemirstīga, ja pareizi izpratu vampīrus.

Man vajadzēja visus spēkus, lai atstātu šos trīs cilvēkus dzīvus mežā. Vienā brīdī es viņus visus trīs uzlūkoju, un tad ātri cik vien varēju skrēju prom. Koki zibēja man garām no lielā ātruma; vējš atvēra pārejos manus matus, kuri bija sasprausti uz augšu, un kuri tagad gari un brīvi plīvoja man aiz muguras. Es skrēju tālu prom no tiem, kurus tikko vēlējos nogalināt.

Nogalināt. Šis vārds skanēja manā galvā. Es nevarēju atcerēties pilnīgi neko un es tikko vēlējos nogalināt šos trīs cilvēkus, tikai dēļ šīm slāpēm, kurus es izjutu. Tas bija kaut kas sirreāls un biedējošs, es vēlējos raudāt, raudāt un vaimanāt, un apraudāt savu jauno dzīvi, bet es nevarēju šīs emocijas izpaust. Es vienkārši to nevarēju. Es gribēju raudāt, bet asaras vienkārši nenāca un tad es izjutu dusmas. Dusmas uz sevi par to, ka vēlējos nobaudīt tās ģimenes asinis; dusmīga uz to ģimeni, par to, ka viņi vienkārši tur bija; dusmīga par to, kas es biju; dusmīga, ka esmu viena pati.

Dusmas izplatījās manī kā inde. Tā auga un auga līdz apstājās. Es nokritu uz zemes, piekususi un vāja. Es biju pārāk nogurusi, lai turpinātu ceļu, un noteikti pārāk vāja, lai turpinātu pretoties.

Es lūdzos, lai neviens cilvēks nebūtu tuvumā. Uz kādu laiku šķita, ka tas strādā; es biju viena, elsodama un cenšoties izdomāt, ko man vajadzēja darīt. Visu šo laiku, neviena pati ideja neienāca prātā. Es pat nezinu cik ilgi tur viena pati sēdēju.

Mans spēks pazuda nebūtībā, līdz ko es sajutu cilvēka smaržu, kuru vējš man pieveda tieši zem deguna. Es biju pārāk vāja, lai pretotos. Es šāvos kā bulta cauri mežam līdz atradu meklēto – vienu cilvēku, kurš pastaigājās pa mežu. Es nevarēju noliegt to prieku, kuru izjutu, kad man kaklā beidzot ieplūda salda asiņu straume.

 Turpinājums sekos….

Sākums. 10. nodaļa

Bella

Šausmas

             – Bella, tu zini, kas Nesijai ir kājās? Alise man uzšņāca. – Āam… Man šķiet, ka kedas. Bet neesmu pārliecināta. – Es atbildēju. – Tu zināji ,ka viņa uz kāzām nāks ar kedām un neko neteici? – Vārdu kedas Alise nevarēja izrunāt ,jo to sakot viņas miniatūras lūpiņas sasķiebās un tad viņa izgrūda vārdu caur zobiem. – Es nedomāju, ka tas ir kaut kas svarīgs. – Es paraustīju plecus. – Nav svarīgs? Bella, atjēdzies! Uz kāzām ar kedām? – Man likās neviens neko nepamanīs. Un tu zini, ka Nesijai nepatīk augspapēžu kurpes. – Es viņai atgādināju un tad pie manis pienāca Edvards. – Alise, lūdzu neuzbrūc Bellai. Viņa neko nevarēja darīt. – Edvards mani aizstāvēja. Es piecēlos un apskāvu Edvardu un parādīju mēli Alisei. Viņa izskatījās briesmīgi aizvainota. – Alise, nedusmojies. Es tev nākošreiz brīdināšu. – Es sacīju ,bet māsas seja joprojām bija aizvainota. – Kur Nesija? – Pamanīju ,ka meita nav baznīcā. – Vai! Es aizmirsu tev pateikt, ka Nesija gribēja ātrāk uz Kārlaila māju un Džeikobs viņu aizveda ar motociklu. – Ā. Varbūt arī mēs varētu doties turp? – Jautāju savam vīram. – Es uztraucos par viņu. – Es iestarpināju. – Protams ,es arī uztraucos, bet tas drošvien ir mazliet muļķīgi. – Edvards man uzsmaidīja. – Es zinu. – Es nopūtos. Viņu bija tik grūti palaist vaļā. Es negribēju, lai viņa mani nostāda otrajā vietā. Pēc…pēc Džeika. Negribēju viņu atdot, gribēju, lai viņa visu mūžu ir mana mīļā meitiņa. Protams, tas tā jau tagad nav tā. Es vēlreiz nopūtos. – Lūdzu, dodamies uz māju. – Es lūdzos Edvardu un pacēlos pirkstgalos, lai viņu noskūpstītu. Viņš mani noskūpstīja un palaida vaļā no sava apskāviena. – Ah, nu labi. – Viņš nopūtās. Mēs aizgājām līdz Kārlailam un Ezmei. – Kārlail, mēs ar Bellu iesim… apraudzīt Nesiju. – Edvards sacīja. – Labi. Mēs būsim pēc dažām minūtēm mājās. – Kāralils sacīja un atsāka runāt ar Ezmi. Tā mēs devāmies uz Kalenu mājokli.

             Puskilometru no mājas es sajutu asins smaržu. Cilvēka. – Edvard, tu jūti? Es jautāju. – Jā. – Edvards sacīja un palēlināja gaitu. Pie mājas smarža bija daudzreiz spēcīgāka. Un klāt jaucās vampīru smarža. – Edvard, kas te notiek? Es baiļu pilnā jautāju. Man nebija jālasa viņa domas ,lai zinātu par ko viņš domā. Renezme. – Es nezinu. – Tad mēs nonācām līdz mājai. Pie sliekšņa bija asinis. Man aizrāvās elpa. Edvards vieglītēm atvēra durvis. Un manām acīm pavērās briesmīgākais skats ,ko biju redzējusi. Uz Kalenu mājas grīdas mētājās noasiņojuši līķi. Tad ieraudzīju sejas. Maika, Džesas, Andželas, Leas, Čārlija, Renē , Džeika un…Renezmes. Es metos pie manas meitas mirušā līķa. – Nē, nē ,nē, tā nav patiesība! Tā ir tikai ilūzija! Es kliedzu. – Edvard, pasaki ,ka tas nav tiesa! Pasaki! Es bļāvu. – Bella, man ir žēl. – Es palūkojos viņa sejā. Viņa seja bija… izkropļota sāpēs. Tas bija tik briesmīgi. Es pacēlu mirušās meitas galvu. Tā nebija izkropļta sāpēs, tas bija smaids. – Ak, dievs! – Iesaucās pa durvīm ienākušais Kārlails. Tad viesistabā ienāca visa ģimene. – Ak, nē! – Roza baltajā kleita metās pie Nesijas. – Nesij, Nesij, Nesij. – Viņa dūdoja. – Tu neesi mirusi, tev tikai jāpieceļas. – Roza čukstēja. Tad palūkojās uz ģimenes sejām ,meklējot kādu izteiksmi, kura būtu ticība. Visu sejās bija lielas sāpes. – Viņa taču ir dzīva? – Roza jautāja. – Diemžēl nav. – Edvards sāpīgi teica. Es paslēpu seju pie Edvarda krūtīm. Šī bija manas dzīves briesmīgākā diena. Diena, kurā zaudēju visdārgākos ; savu meitu, labāko draugu, vecākus. Es nogalināšu visus ,kas bija to izdaījuši – izpostījuši manu dzīvi. Visus līdz pēdējam. Es priecāšos ,ja varēšu viņus saraut gabalos. Es būšu apmierināta. Tad es piecēlos augšā.

 

            Uz mazā galdiņa stāvēja lapiņa. Uzmanīgi apkāpu līķus. Kad tiku līdz galdiņam ieraudzīju, ka lapiņa ir apšļakstīta ar asinīm. Paņēmu rokās lapiņu ,uz tās bija rakstīts :

 

Kaleniem!

             Piedodiet ,nespējām nenogalināt šos garšīgos cilvēkus. Ceru, ka nedusmojieties par mūsu pēkšņo ierašanos. Mēs iemetām aci Bellas svarīgāko cilvēku sarakstā. Nolēmām panašķoties. Gardi, gardi ,to nudien nevaru noliegt. Ceru, ka tiksiet tam pāri. Āro.

            Džeina arī gribēja ko pateikt Bellai : Bella, tava meita dievīgi garšo priekš jaukteņa, bet viņas suns nē. Tam es vienkārši pārlauzu sprandu.

            Ar cieņu, Džeina.

Laika ritējums. 2. daļa

Laika ritējums

2. daļa

Rozālija

Es stāvēju pie loga un nevarēju saprast, kāpēc Alise man neko neteica, ja viņa redzēja, ka es adoptēšu meitu. Centos izspiest no viņas patiesību, visi zināja, izņemot mani un Emetu. Cik veca viņa varētu būt, kāda varētu izskatīties?

Visu laiku šis jautājums mani nomoka, bet vienu gan es zināju – viņa būs meitene un tas mani priecēja, jo es šausmīgi gribēju sev meitiņu.

Ārā, aiz loga putni lidoja un čivināja, saule arī uzspīdēja, es biju ļoti priecīga šodien.

Bet Edvards gan nebija diez ko priecīgs, tas Emetu pat uzjautrināja un viņš visu laiku ķircināja Edvardu par to, ka Renezme bija pie Džeikoba.

- Nekas, Emet, tad, kad tev būs meita, tad tu vēl redzēi, ko tas nozīmē.

- Bet viņas draugs vismaz nebūs suns.

- Kā tu to vari zināt?

- Neviens no tiem suņiem vairs nav brīvs! Ha, ha…

Man tas sāka mazliet apnikt.

- Emet, liec mierā Edvardu, lai taču viņš nomierinās.

- Roz, kas tad ir?

- Tu vari nezināt, kas var būt tavas meitas draugs, Emet.

- Nu, labi, iešu paskatīties televīziju.

Viņš vēl pasmējās par Edvardu un aizgāja. Kādreiz aizdomājos, kā man ir paveicies ar tik skaistu un spēcīgu vīrieti!

- Paldies, Rozalij.

- Nav par ko.

Pa to laiku, kamēr es atkal biju neziņā, Alise taisīja istabu manai meitai. Man tā patika šis vārds – mana meita.

- Rozalij, Emet, nāciet šurp! Istaba ir pabeigta.- Alise skaļi pasauca. Es metos augšā, lai ātrāk redzētu, kāda izskatīsies istaba.

Pirms paspēju ieiet, Emets jau stāvēja man aiz muguras un aplika man rokas ap vidukli.

- Esi gatava? – viņš man maigā balsī prasīja.

- Jā, esmu. – es atbildēju un mēs gājām iekšā.

Istaba bija brīnišķīga un tik skaista! Tā bija ar lillīgām tapetēm un uz tapetēm bija uzzīmētas zeltainas puķes. Lielā gulta pārklāta ar zeltainu gulta veļu, uz rakstāmgalda stāvēja portatīvais dators, telefons, mp4, un mūzikas centrs, arī televizors. es biju šokā, man trūka vārdu, ko tik Alise ar Bellu nebija izdomājušas.

- Istaba ir brīnišķīga, Alise, Bella! – es metos viņas abas apskaut.

- Tev tiešām patīk? Tu nedoma, kad mēs mazliet pārspīlējām?

- Nu… īstenībā, mazlietiņ, bet istaba ir brīnišķīga.

Ievēroju, ka pretī gultai bija durvis.

- Un tas laikam ir skapis, vai ne? Es noradīju uz durvīm pretī istabai.

- Tieši mērķī, Roz. – Alise noteica.

- Vai drīkstu to apskatīt?

- Nē!

- Kāpēc nē?

- Tas tev varētu radīt aizdomas par meitiņas vecumu. Neuztraucies, gan jau paspēsi visu apskatīt.

- Bet, Alise, nu, lūdzu!

- Pat nemēģini, Roz.

- Alise, tas nav godīgi.

- Es zinu, bet gribu, lai tev ir pārsteigums. Biju mazliet dusmīga uz Alisi, jo viņa atkal man nerādīja, kaut es lūdzos, bet bez nelokāmās Alises vēl taču ir Bella.

- Un tu, Bella, tu arī būsi tikpat nelokāma?

- Piedod, Roz, bet tu zini, ja es tev to parādīšu, Alise man vēlāk ādu pār acīm novilks.

- Tas jau nav tik vienkārši, viņai ar zobiem būs jāvelk.- Emets skaļi iesmējās.

-Ļoti smieklīgi, Emet.

- Kas ir?

Pat nepamanīju, ka mums aiz muguras stāvēja visa pārējā ģimene.

- Alise, tu varētu uzsākt savu biznesu, tev ļoti labi padodas, tiešām.

- Nu, vispār, es pati esmu mazliet aizdomājusies… Vispār, laba doma, padomāšu, Edvard.

Viss izskatījās brīnišķīgi un skaisti. Alise ar Bellu visu bija brīnišķīga padarījušas un es tā dievināju to istabu, kad nevarēju sagaidīt rītdienu, kad braukšu uz bērnu namu noskatīt sev meitiņu. Naktī domāju tikai par vienu lietu.

Kāda viņa izskatīsies?

Cik viņa būs veca?

Šie jautājumi mani nomocīja visu laiku… labi, ka līdz rītdienai ir tika vel trīs stundas. Nevaru vien sagaidīt rītdienu.

Laimes asaras. 17. daļa

Sveikas, meitenes. Apsveicu jūs ar tuvojošajām Lieldienām. Paldies, ka jūs mani tik ļoti atbalstāt. Tas riktigi uzdod pa asinīm. Es sveicu visus radošā darba autoriņus un arī jaunos autoriņus. Jūs darbiņi visi ir apburoši. Protams, paldies arī Niivei. Bučas, jums! Piedodiet, bet kam patīk darbiņš “Aiz pusnakts tumsas”, to jūs sagaidīsiet nākamreiz. To gan es apsolu. Jo tagad paralēli es rakstu darbus un konkursa darbus. Es ceru, ka jūs mani sapratīsiet.

mani1

Atvērtās durvis

Pareizo izvēli, mēs atstājam aiz durvīm. Pareizās atbildes nav. Ir tikai mīlestība. Kurš izgudroja mīlestību? Kāds, kura sirds pēc tās tiecās un kvēloja pēc pieskāriena. Tā jutās tukša un neaizsargāta. Tik vientuļa un pamesta. Varbūt tā ir tikai spēle. Varbūt mēs pamostamies, un saskatām to īsto. Mīlestību, bez ierobežojamiem. Bez tās ir pārāk grūti dzīvot, bet ne neiespējami. Tā ir narkotika mūsu asinīm. Tā atstāj visu aiz sevis, tik skumju un tumšu. Iestājas nakts. Tā maina visu. Tā atstāj visu bez atbildes. Vai tu spētu atbildēt uz šo jautājumu? Dēļ kuriem, cilvēki ir ziedojuši savu dzīvi, sirdi, visu. Mīlestība, tās ir asinis, kas plūst mūsu dzīslās…

Kad Aleks atvēra durvis, viss mainījās. Man bija dota iespēja. Tagad vai nekad. Divas izvēles. Kura no tām mainīs visu? Varbūt man bija jāpadodas? Bet tad, es būšu pievīlusi sevi. Viņi gan nogalinās mani, gan viņus. Es būšu nekam nederīga. Cik, gan naidīga var būt pasaule. Tā liek izdzīvot visu. Tā prot sevi pasargāt un tā prot atriebties. Cik gan cilvēks nav ļauna darījis, lai manītu pasauli. Bet pasaule ir spējīga manīties pati. Tikai cilvēks to nespēj pieņemt. Melanholiski, bet tik nesatricināmi. Vai cilvēks ir pelnījis tīru dzīvi, vai tikai atriebību? Cilvēks ir pelnījis – neko. Ja cilvēks spētu sadzīvot ar sevi, varbūt viņam tiktu dota iespēja, izbaudīt dzīvi…

Domas, kas ieskāva manu prātu aizmigloja visu. Beigas bija tuvu. Beigas, kas mainīs visu. Mana dzīve, kuru tik ļoti, es mīlēju. Kuru, es cienīju. Vai tai nebija cerības…?

- Bella, Se vuoi la pace, sono circa la guerra. – Āro balss bija piemīlīga. Viņš vēlējās turpinājumu. Viņš vēlējas karu…

Edvards ar Anju smaidīja. Viņi nebija šeit, lai gaidītu nāvi. Viņi bija šeit, lai skatītu nāvi. Manu nāvi. Tā bija patiesa spēle. Es biju kļūdījusies par visu. Par savām iespējām un uzvaru, bet kāpēc, Āro solīja, kas es sākšu jaunu dzīvi? Tas nebija izprotami. Mans liktenis spēlēja kārtis kā partiju, kur jau tāpat ir zaudēta.

- Bella, mīļā, ko tu tagad vēlētos darīt. – Āro pasmaidīja un pieskārās manam plecam. Tas savā ziņā sniedza mierinājumu. Bet bija savādi sajust kāda patiku, ko tu kādreiz esi ienīdis. – Es saprotu. Tu esi apjukusi. – es biju apjukusi. Es nespēju saskatīt patieso. – Bella, izvēle ir tavās rokās. Tu vēlies atriebību. Tagad, tev šī iespēja ir dota. – viņa plauksta lēni noslīdēja gar manu roku. Tā saņēma manu roku. Viņa roka bija maiga kā zīds. Cik neiespējami ir just kāda cilvēka mieru un uzticēšanos, kuru tu nicini. Vai tas ir iespējams?

- Āro, es nespēju. Tā neesmu es. – mans augums stāvēja kā sastindzis. Akmens, kurš iesūnos mūra sienās un nespēs, pateikt ne vārda. 

- Tu spēsi, es paļaujos uz tevi. Tu spēsi izdarīt pareizo izvēli. – viņa tvēriens kļuva ciešāks. – Bella, otrreiz tev tādas iespējas nebūs. 

- Tev ir taisnība, Āro. – Mana elpa kļuva saraustītāka. Manā ķermenī ieplūda spēks. Vai es to spēju? Man ir dota iespēja, to noskaidrot. Āro tvēriens pazuda. Telpas vidū palikām mēs, trīs. Cik, neiespējami. Es biju Bella, stipra un spēcīga sieviete. Kura, spēs manīt visu. Lai cik grūti man būs dzīvot bez Edvarda, manas saules, gadi paies, viss pierims. Pulkstenis apstāsies un viss būs beidzies. Es būšu brīva.

Viņi neizdvesa ne skaņas. Viņi pastāvēja viens par otru. Vai tāda bija mīlestība? Vienam pastāvēt par otru. Es atceros Edvardu. Viņš vienmēr centās pasargāt mani. Vienmēr centās mani mīlēt pārāk saudzīgi. Varbūt tas visu izmainīja? Varbūt saudzība bija, tā galvenā kļūda. To vairs nevar izlabot. Manī tagad valda nicinājums un dusmas. Asinskāre. Laimes asaras, kas izpostīja visu. Tik saldas, bet atstāj rūgtumu, dziļi sirdī. Tas neizgaros. Tikai apņems sirdi, vēl ciešākā valgā. Vai mīlestība ilgst mūžīgi? To ir iespējams uzzināt…

Man tiešām ir žēl. – tie bija pēdējie vārdi, kas izskanēja kā čuksts. Tas izplēnēja gaisā. To aiznesa plūsma, kas ieskauj visumu. Rēciens, kas atbalsojās ar ēkas sienām. Tas bija pēdējais, kas izturēja saules karstos pieskārienus. Mīlestību, kas bija, un tagad, kuras vairs nav. Edvarda augums atsitās pret sienu, siena iešķīda. Bet viņš nepretojās. Viņa acīs bija jaušamas sāpes un izmisums. Acis bija viegli zaļganas. Anja pieskrēja pie Edvarda. Viņa centās viņu glābt. Viņas čuksti nenozīmēja neko. Tie bija tikai vārdi, kas iezīmē nākotni. Es biju briesmone. Es atņēmu laimi kādam, kura tā nozīmēja visu. Mana laime nenozīmēja neko. Tā bija tukša un sadegusi. Man ir jādod viņiem šī iespēja. Es ziedošu sevi…

Es stāvēju arkas vidū, kā melns eņģelis. Kura, rokas bija aptraipītas ar asinīm. Es zinu, mīlestība atņem. Es aizmirsīšu visu. Es centīšos. 

- Es nespēju. – tas bija čuksts. Skaļš un vainīgs čuksts. Tā bija dzīve, kura mainījās dažu sekunžu laikā. Āro tikai smējās. Viņu uzjautrināja skats. Skats, kas pazemo dvēseli un cilvēku. Viņam patika sāpes.

- Bella, mīļa, es zinu. To nespēj, bet paveries uz to, no citas puses. – viņa sarkanās acis slīdēja pāri zālei pie Edvarda un Anjas. Kas…? Nē, tas nebija iespējams. Tas visu laiku mainījās. Čārlijs – Renē, Maiks – Džesika, Kārlails – Ezme…tas bija nenoteikti. Nebija viena konkrēta tēla. Tie manījās visu laiku.

- Kas? Ko tu dari? – tas bija rēciens, kas izlauzās no manām krūtīm. Tad, tas beidzās. Zāles malā gulēja divi ievainojami cilvēki. Tie nebija nekas. Divas dvēseles, kuras bija apņēmis lāsts. Tā bija spēle. Vienkārša spēle, lai pārbaudītu mani.

- Marance, mīļā, lūdzu pietiks.- Āro viegli kādam pamāja ar roku. Tā bija neliela auguma meitene. Tik ievainojama un trausla. Bet viņa nebija cilvēks. Viņas sarkanās acis pievērsās Āro. Viņš savai kolekcijai bija pievienojis vēl vienu ieroci, spēcīgu un neatkarīgu ieroci. Es biju nākamā.

- Mīļa, lūdzu, pavadi Bellu uz istabu un parūpējies, lai viņa dabūtu visu, ko viņa vēlas. – viņš viegli pamāja uz durvju pusi. Laiks ritēja, bet tam nebija nozīmes. Es biju marionete viņu rokās, kas spēlēja izrādi…

Kids Choice Awards 2010

Nedēļas nogalē norisinājās bērnu un pusaudžu TV kanāla Nickelodeon rīkotā ikgadējā balvu pasniegšanas ceremonija Kids Choice Awards 2010. Pasākums krāsains, jautrs un bērnišķīgs, bet pats galvenais, ka Krēslas cilvēki tajā uzvarēja 2 kategorijās:

Teilors Lautners kā Populārākais kino aktieris fav_2

Bella un Džeikobs kā Populārākais kinofilmas pārisfav_1

Lasīt tālāk »

” Bel Ami” uzņemšana Budapeštā, Ungārijā

2 jaunumi un turpinājumi, turpinājumi…

Jā, rakstnieces ir iešūpojušās ne pa jokam :) Lutina mūs ne tikai ar darbiņu turpinājumiem, bet arī ar jauniem darbiem! Piemēram, visiem labi zināmā un iemīļotā darba “Alises atmiņas ” autore Monta jeb Dūdiņa tagad piedāvā jaunu sacerējumu mūsu lasītpriekam - “Ezmes atmiņas”. Baudīsim! Bet ir viena jauna rakstniece, kuru vēl nepazīstam… Tā ir Amanda, viņa ir radījusi stāstiņu “Laika ritējums” par Rozāliju un viņas dzīvi. Esi sveicināta starp draugiem, Amanda!

Ezmes atmiņas. 1. nodaļa

Laika ritējums. 1. daļa

Alises atmiņas. 19. nodaļa

Beigas ir visa sākums. 6. nodaļa

Laimes asaras 16. daļa

Saules atspīdums. 2. daļa

Saules atspīdums. 3. daļa

Sākums. 9. nodaļa

Laimes asaras. 16. daļa

Pilnmēness

Zaudēta laime ir kā noklīdis suns, kas meklē patvērumu. Tas cer sagaidīt patiesu prieku un laipnību. Viņš vēlas uzticēties un kļūt par ienaidnieka labāko draugu. Aizmirst un piedot visu ir neiespējami. Bet sāpes, kuras pūst sirds dziļumos un nevēlas tapt atrastas, tās nospiež visu. Tā liek domāt par neiespējamo, par cilvēka naidu un mēģinājumiem to lauzt. Iespējami? Manuprāt, nē! Ir grūti pārkāpt cilvēku loģikai, kas nes tikai darba augļus, bet ne patieso. Cilvēks ir bīstamākā radība, salīdzinot ar pārējo. Tas spēj sāpināt, tas liek ciest neaprakstāmas jūtas, naidu. Tas liek – cerēt. Cerēt, ka viss par ko mēs sapņojam, kādreiz piepildīsies. Cik neparasti…

 Nakts bija patīkama. Klusa, mierīga un tik noslēpumaina. Tā ieskāva mani kā zīdu, kurš plivinātos vēja maigajās dvesmās. Mašīna nebija pietiekami ātra, tāpēc pie Voltēras to atstāju ceļa malā. Man nepatika zagt, tas nebija labi. Bet es arī nevarēju skriet visu ceļu, ja nu kāds pamanītu. Manu ķermeni pārņēma trīsas. Vai tās bija bailes? Es nemāku teikt. Varbūt vēlme pēc taisnības? Es biju pieradusi pie taisnības un sapratnes. Es vienmēr jutos mīlēta. Tagad es jūtos tukša un nevienam nevajadzīga. Varbūt man vajadzēja paklausīt Kārlailam un Lūlam? Ja nu es visu padaru ļaunāku? Bet es nevarēju palikt un noskatīties, kā tie divi balodīši ceļ savu ligzdiņu. Tas sagrautu visu. Renezme.…ko viņa vēlējas man pateikt? Es pametu savu meitu, es pametu visus, lai atriebtos. Vai tas bija cēli vai nožēlojami?

Ceļš bija kluss un vientuļš. Tas spīdēja un mirguļoja pilnmēness ieskautajā naktī. Pilnmēness.…Bet varbūt, tam tā bija jānotiek? Liegi un līgani pacēlu roku. Āda vizēja un bija bāla kā audekls, kas taps aptraipīts ar asinīm. Sakārtoju apģērbu un devos uz ceļa malā gulošo mežu.

Mežs bija kluss. Visi bēga un slēpās no tumsas, kura atņem dzīvību un dod jaunu dzīvi ļaunuma. Ja ļaunums spētu paņemt visu, dzīvību, mīlestību. Bet vai tas spētu atņemt nāvei cerību. Varbūt nāve ir vienīgais, kas spēj paņemt visu…visu, dēļ kā esmu glabājusi un ziedojusi savu dzīvi.

Manas kājas bija nejūtīgas. Tās neskāra zemi. Tikai jutu spalvas, kas pieglaužas manai ādai. Vējš purināja manus matus. Bija patīkami sajusties dzīvai un izjust spēku. Tik patīkami bija skriet un aizmirst par visu. Voltēra bija tuvu, es to jutu. Gaiss kļuva smagāks, tas bija nedabiski salds. Vampīru smarža bija stipri sajūtama. Cilvēki nemaz nenojauš, cik tuvu viņi vienmēr ir nāvei. Sastapt kādu no mums, tas ir risks. Dzīvot ar ļaunumu sirdī, tas ir lāsts…

Skrējiens pārgāja soļos. Pēdējo reiz vārti bija mazāki un nebija ar tik izteiktiem rakstiem. Pilsētā jautās senas un neizteiktas atmiņas. Tā sevī slēpa patiesu ļaunumu. Tā bija neizsargāta no pašas tumsas. Paspēru soli uz priekšu, manas kājas aizskāra bruģi. Tas bija izliekt un nedabiski kalnains. Kā cilvēki pa tādu spēj pārvietoties? Man bija jāatrod iela, kur…Atmiņas, tās mani žņaudza. Es centos palikt nepamanīta. Es slīdēju gar mājas sienām un turējos ēnās. Mani nomāca salkanā smarža. Tā lika manām sasalušajām asinīm ritēt straujāk. Pazīstamā iela bija tumša, logi bija nostiprināti ar slēģiem. Mani izbiedēja dunošā skaņa. Pulkstenis sita divpadsmit. Katrs sitiens bija dobjš un dūrās sirdī kā nokaitēts spals. Liktenīgā stunda ir situsi. Es pavēru šahtu un ielēcu tumsā…

Klans

Laiks rit pārāk ātri. Filma beidzas, mēs attopamies realitātē. Kas mūs iedzen šausmās un mokās. Atgriezties un dod roku kādam, kas vēlas palikt laikā, tas ir nezināmi. Iet līdzi un saprast visus likteņa nozīmētos ceļus, tā ir uzticība. Liktenis spēj apgriez visu. Ja es spētu tam pretoties, es atdotu visu. Tikai ne mīlu pret savu sirdi, sirdi, kuru es glabāju krūtīs. Sirdi, kura ir aizņemta, kura pieder kādam, kuru nekad vairs neiepazīšu… Filma – tā beidzas, un atgriežas viss, katra dziesma ir sapnis…neizsapņots, laimes asaru sakopojums, kas iekrāsos visu, izņemot atmiņas.

Gaiteņi bija tukši un tumši. Tas man uzdzina trīsas. Tās bija bailes. Bet no kā? Ja viņi vēlēsies, es pakļaušos. Bet varbūt viņi vēlas iznīcināt ieroci? Tad es miršu, man nav dzīves bez Edvarda, to jau es zināju sen. Man vajadzēja ļaut viņam aiziet, kad bija dota tāda iespēja. Mana dzīve būtu normāla.

Kokā izgrebtās durvis mēness gaismā mirdzēja. Zelts vizuļoja kā nespodrs dimants. Mani pirksti viegli aizskāra durvju rokturi. Tas bija gluds. Lēni un uzmanīgi to pagriezu. Mana nedzīvā sirds nodrebēja. Karma, vai tā pieder pie visa. Tā aizmigloja sienas, un ieskāva pasauli. Tik nožēlojama, tā ir pagātnes dzīve. Sienas glabāja visu. Manas acis apstājās pie flanga, kurš bija sapulcējies izliekumā virs mirguļojošās debess. Atskanēja rēcieni. Mans augums atsitās pret sienu. Es jutu, ka viss sabrūk. Man bija taisnība. No vienām likteņa lamatām es iekritu nākošās. Es biju notraipīta ar nāvi. Manai dvēselei nebija dzīves…

Mani apņēma tumsa, mans ķermenis dega. Es sajutu liesmas, kas ieskāva visu. Es varēju pretoties un locīties sāpēs, bet tam nebija jēgas. Kāds atkal mani trieca pret sienu vai grīdu, tam nebija nozīmes. Es jau biju zaudējusi visu. Mīlu, ģimeni, visu. Kur nonāks mana dvēsele pēc nāves? Varbūt tā izplēnēs visumā kā dūmi. Tā klejos kā pavadonis, kas sekos kādam, kam atņemt pēdējo…

- Il nostro sole è Bella – – es pazinu šo balsi. Tā bija Āro nosvērtā balss. 

- Mīļā, Džeina, pietiks. – tumsa un uguns pazuda. Telpa bija tumša, bet es saskatīju katru tēlu. Es biju dzīva, bet mans augums gulēja uz zemes kā tukšs bezdibenis. Man nepietika spēka piecelties.

- Demetri, piecel viņu. – Kaijus balss bija izņirgta un skarba. Kāds sagrāba mani aiz vidukli un tad, piecēla. Rokas žņaudza un plēsa mani uz pusēm. Tam nebija nozīmes. Es pakļaušos…

- Es pakļaušos… – tas bija izteikts čuksts. Bet es zināju, ka viņi to spēs sadzirdēt. Vairogs.…Vairogs nebija ieskāvis manu prātu. Tas bija pazudis. Es koncentrējos uz to, bet nebiju pārāk spēcīga. Tas bija zudis, bet kā…?

- Mīļā, es zinu. Protams, ka tu pakļausies. – Āro viegli uzsmaidīja. Viņš saņēma manu roku. Viņš spēja saskatīt visu. – Man tevis ir tik ļoti žēl. Tu atdevi savu dzīvi, vampīra mīlas dēļ, kura nebija patiesa. Tu uzticējies plēsoņai. Bet tagad, tu esi drošībā. Tu uzticējies sev. Man žēl tavas draudzenes. – mans ķermenis saspringa. Ko viņš ar to gribēja teikt? Āro un juta žēlumu? Es laikam sapņoju.

- Protams, Āro, tu zini. Bet es vēlos uzsākt jaunu dzīvi. Es vēlos visu mainīt. – Demetri atlaida manu augumu. Bet tā bija taisnība, es vēlos sākt jaunu dzīvi. Es vēlos viņiem atriebties, par to, ka atkal jutos pazudusi. Viņi bija tie, kas izpostīja manu dzīvi. Es esmu mainījusies, viņi ir izmanījuši mani, bet ne uz to labāko pusi…

- Protams, Bella, tu sāksi. Alek, ieved viņus… – Āro smaids kļuva žilbinošs. Es pagriezos pret durvīm. Aleks tās atvēra. Es biju dabūjusi to, ko vēlējos. Mana dzīve bija tukša, bet tagad…