Galerija
dark_wolf 0095ffw3 tw_convection3 tp4 281fud5 taylormiami1 ks203 teilors03 belamiset

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Visi raksti - marts, 2010

Rītausmas turpinājums… 6. nodaļa

(Tiem, kas gaidīja turpinājumu, atvainojos, ka tik ilgi bija jāgaida.Ceru, ka jums patiks, man pašai patīk. Gaidu viedokļus.!!!

Ar mīlestību twilight2009…)

 

Atgādinu visiem, ka šis ir turpinājums Bellas atmiņām.

 

6.Nožēla

 *  *  *

 No manas rīkles,izlauzās aizsmacis šņāciens.Meitene sarāvās,viņas  galva šaudījās neprātīgā ātrumā,it kā kādu meklējot.Bet,neviens nebija tuvumā,neviena dzīva dvēsele ,kas varētu viņu glābt no manis,nežēlīgā briesmoņa.Briesmoņa?Tieši tā,es biju nežēlīgs briesmonis,kas alka asinis,cilvēka asinis.

  Manas lūpas pieplaka viņas kaklam,žiletes asie zobi viegli pārplēsa,viņas samtaino ādu.

Meitene spalgi iekliedzās,es ciešāk satvēru meitenes augumu,no sāpēm meitene kunkstēja viss viņas ķermenis krampjaini raustījās.Un tad es sajutu,es sajutu mutē viņas garšu,tas bija silts baudas dzēriens,tas sasildīja manu ķermeni,mans ķermenis no baudas trīcēja.

Meitene sēcošā balsī čukstēja – Nevajag,nē,lūdzu!Paris..Paris…. – meitenes balss lēnām izdzisa. Viņas sidrs salēcās un iepukstējās  vēl pēdējo reizi.Apkārt iestājās kapa klusums,manas lūpas beidzot atlaida viņas kaklu,mans tvēriens viņu atlaida,viņas aukstais un nedzīvais ķermenis iekrita mitrajās sūnās.Briesmonis manī bija apmierināts par veikto,apmierināts par iegūto.

Bet manu cilvēcisko pusi  mocīja sāpes un dusmas.

    Es vēlreiz aplūkoju meiteni,kura nu jau nedzīva gulēja pie manām kājām.Viņas bālais ķermenis uz tumšā sūnu fona izskatījās vēl  bālāks par sniegu,viņa bija tik trausla,kā porcelāna lelle.Tad es ievēroju gredzenu,kas atradās uz kreisās rokas pirksta,tas man ļoti atgādināja savu laulības gredzenu.Tas nozīmē ka….

Pēkšņi manī atgriezās saprāts un cilvēciskums,mani muskuļi saspringa ķermenis tvēra pēc elpas.Vienīgā smarža ko jutu bija mitrās sūnas,no meitenes saldās smaržas nebija ne miņas,nekas vairāk neliecināja par meiteni.

Viņa bija mirusi un es biju slepkava.Es vienkārši stāvēju un skatījos uz viņu,es vairs neko nevarēju vērst par labu,krūtīs jutu sāpes un tukšumu.Sāpes plosīja manu ķermeni,man vajadzēja tikt prom no šejienes ,tikt projām lai aizmirstu nodarīto.Neatskatoties es sāku skriet,ieskrienot mežā jutu sveša vampīra smārdu,taču tam es nepievērsu lielu uzmanību.

Bija daudz citas lietas,kuras mani šobrīd uztrauca.

   Es zināju ka noslēpt nodarīto būs neiespējami,jo Alise tā pat visu būs redzējusi,bet kāda būs viņu attieksme pret mani – nosodoša,ciniska vai saprotoša?Varbūt,Alise to paturēs noslēpumā?Bet manas acis,tās nebūs tādā pašā krāsā kā parasti,es nespētu dienas laikā atkal iegūt zeltaino acu toni.Es biju izmisumā es nezināju,ko man iesākt,vai man būtu jāslēpjas kamēr mana acu krāsa atkal būs normāla,vai arī man jādodas mājās un jāatklāj visiem patiesība.?Kā vienmēr es biju strupceļā.!

Es zināju ka liktenis,nav manā puse,bet vai tā ir jābūt vienmēr?Liktenis varētu likt mani mierā un es dzīvotu savu dzīvi ar saviem tuvajiem,mierīgi un laimīgi.Es protams zināju atbildi,tā nekad nenotiks.Man ir jāprot dzīvot arī šādi!

Man ir jāsamierinās ar notikušo,tas kas ir noticis,tas ir noticis,to mainīt vairs nevarēs,laiku uz vairs atpakaļ nepagriezīsi.

Es tikai nesaprotu vienu, kā es varēju zaudēt kontroli,kontroli pār sevi.Man nekad nebija problēmas ar kontroles saglabāšanu.Bet tad kad sajutu meitenes smaržu es aizmirsu visu,kas manā dzīvē bija noticis,kas manā dzīvē bija svarīgs,vienīgais par ko es spēju domāt bija meitene.Viņas smarža bija pati skaistākā uz pasaules,pat skaistāka par Renezmēs smaržu.

Viņa smaržoja pēc – ceriņiem,hiacintēm,rozēm un orhidejām un vēl mazliet kanēļa.

Es pat īsti nezinu vai viņa tiešām tā smaržoja,jo sajutu smaržas kuras es vēl nekad nebiju jutusi.

    Atceros,kā Emets man reiz stāstīja ka medīšanas laikā,viņš esot sastapis meiteni,kurai esot bijusi pati skaistākā smarža pasaulē,viņš neko tādu nebija jutis.Protams viņš neesot spējis savaldīties,tādēļ meiteni ir nogalinājis,kaut vai viņš to nemaz nav vēlējies.Kārlails ar ģimeni esot viņu ir sapratuši.Vienīgā lieta par ko Emets ir priecājies,ir tas ka tas ir noticis mežā,nevis cilvēkos,savādāk tad būtu klājies daudz sliktāk.

    Tātad es nebiju vienīgā. Atkal atceroties viņas smaržu, mans kakls dega vienās liesmās,es atkal biju izsalkusi ,man nepietika ar viņas asinīm.

Pēkšņi mani apžilbināja spoža saules gaisma,biju nonākusi upes krasta,krasts bija klinšains bet ne stāvs upe bija mierīga un lēna..Es pielecu pie upes krasta un pieliecos lai varētu ielūkoties savā atspulgā,es redzēju to ko negribēju redzēt.Manas acis dega sārti sarkanā krāsā.Es ievilku dziļu elpu,man ar to bija jāsamierinās.Piecēlos kājās,lai varētu aplūkot apkārtni otrs krasts bija klinšains un stāvs,tur sākās meža biezokņi.Debesīs nebija ne viena mākoņa,spīdēja tikai spilgta saule.Aplūkoju vēlreiz savu izskatu  – mati bija izpūruši,sarkanais krekls bija netīrs un džinsi bija saplēsti toties drēbes bija piesūkušas ar viņas saldo smaržu.Vārdu sakot es izskatījos šausmīgi un jutos arī šausmīgi,man vajadzēja ko atspirdzinošu.Un es sapratu ko man vajag es atspēros un ielēcu upē,man vajadzēja nopeldēties,ūdens bija atspirdzinošs vismaz man tā šķita.Ūdens palīdzēja man,tas palīdzēja sakopties,zem ūdens jutos tā pat kā uz zemes – ērti un brīvi.Es aizpeldēju atpakaļ uz krastu un  uzrāpos uz klintīm es ļāvu lai saule mani silda.Pagāja laiks es vēl joprojām gulēju uz klinšainā krasta,es nevēlējos doties prom ,vismaz pagaidām.

Taču šeit es nevarēju palikt mūžīgi,man bija jādodas,jo ir pagājis pārāk ilgs laiks.

Es lēnām piecēlos,saule jau bija pie padebeša ,jā tiešām bija pagājis ilgs laiks.

Apgriezos un metos uz meža pusi,skrēju neticami ātri,manā ķermenī plūda spēks,nekad nejusts spēks.Es vairs neskrēju es lidoju katrs mans solis bija kā lidojums.Cilvēka asinis,mani bija padarījušas spēcīgu.Nonākusi kādā klajumā,nolēmu ka ir īstais laiks medībām.

Mani muskuļi saspringa,elpa kļuva straujākā es ievilku dziļu elpu , tālumā sajutu aļņu baru.Fui…smarža bija pretīga salīdzinājumā ar meitenes,bet man ar to bija  jāsadzīvo.

Skrēju uz  to pusi no kuras nāca smarža,es nespēju pakļauties instinktiem pilnībā,jo smarža nebija tik garda un vilinoša kā vienmēr.Nonākusi pļavā ieraudzīju lielu baru,metos pie rīkles tam lielākajam un spēcīgākajam alnim.Spēka manī bija daudz,tādēļ viņu piebeidzu vienā mirklī.Asinis neremdināja manas slāpes pilnībā,tādēļ devos atkal medīt.

Man ļoti palaimējās,jo spēju nomedīt divas kalnu lauvas un vienu grizlilācī.Protams tas paņēma ļoti daudz laika,ārā jau bija nakts āra spīdēja pilnmēness.Dziļi mežā gaudoja vilki,protams tie nebija mūsu Lapušas vilki.

Bija jau pārāk vēls,man ir jādodas mājās,es nezinu kādā krāsā ir manas acis,bet es cerēju ka tās vairs nav koši sarkanā krāsā.

Saņēmos un skrēju uz mājām.Būtu drošāk ja es vispirms iegrieztos savās mājās un tikai tad dotos uz Kalenu mājām.Biju jau gandrīz klāt,vel tikai daži kilometri,ceru ka neviens nebūs mājās,varētu būt ka pašlaik Edvards ir pie Alises,es tā ceru.

Nonākot pie mājas redzēju,ka neviena nav mājās,tādēļ tūdaļ skrēju iekšā.Es uzreiz steidzos pie spoguļa,un šoreiz atspulgā redzēju to ko es gribēju,manas acis nu bija zeltainā tonī.Tomēr sarkano piekrāsu varēja nedaudz redzēt.Vismaz tas bija kārtībā,taču man vajadzēja savest kārtībā savu izskatu.Es aizsteidzos uz vannas istabu ,norāvu visas drēbes un sametu visas lielā maisā.Pati steidzos uz dušu,es ātri nomazgājos un pārliecinājos ka no meitenes smaržas nav ne miņas.Skapī atradu jaunu džinsu pāri un baltu T – kreklu,ātri apģērbos.Izžāvēju un ieveidoju savus matus.Aplūkoju savi spogulī un klusām teicu  – Perfekti,it kā nekas nebūtu noticis! – sakot pasmaidīju.

Nu bija pienācis laiks doties pie pārējiem,novācu liekās mantas un paķēru maisu ar drēbēm. Skrienot maisu ar drēbēm iemetu upē – Ceru,ka neviens to neatradīs! – nopūtos.

 Biju jau klāt pie mājas durvīm- Es to varu,viss būs labi! – nopūtos un ievilku dziļu,biju gatava doties iekšā.

Taču pēkšņi ai muguras dzirdēju Edvarda balsi – Bella!Bella!Bella kur tu biji?Kāpēc tu saki,ka viss būs labi.Bella! -  Edvarda balss bija dusmīga bet tajā pašā laikā uztraukta.

Ak nē!Es ievaidējos un lēnām pagriezos.Edvards bija dusmīgs.

-           Edvards,es …es visu paskaidrošu! – es klusām teicu.

 

 * * *

 Es atkal atgriezos reālajā dzīvē,es vairs nevēlos,šo visu atcerēties.

Taču tad es sajutu,es sajutu spēku savā ķermenī,mani vairs nemocīja sāpes,es spēju pakustēties.Es mēģināju atvērt acis,mani apžilbināja spoža gaisma.Es gaidīju kādu kas piesteigsies man klāt ,kas mani mierinās un būs priecīgs par to ka esmu atmodusies.

Taču pagāja laiks neviens  nenāca,es lēnām mēģināju piecelties,es gaidīju ka atkal mani saplosīs sāpes,taču sāpes nebija.Es ieraudzīju to ka neviens nav istabā,es lēnā garā nokāpu lejā,apakšstāvs bija tukšs.Kā tas ir iespējams neviena nebija un viņu smaržu es nejutu.

Es sēcošā balsī saucu – Edvard,Renezmē,Kārlail,Alise…kāds šeit ira? – Es gaidīju atbildi,neviens neatsaucās.Es piesteidzos pie telefonā,ātri uzpiedu Džeika mājas numuru neviens neatbildēja.Tas nav iespējams,es izsteidzos ārā,es nejutu neviena smaržu ne Edvarda,ne Alises ,kas notiek kur viņi ir?

Nolēmu aizskriet uz Lapušu,mežā nejutu neviena smaržu ne vampīru ne vilkaču smārdu.

Lapušā neviena nebija nevienas dzīvas dvēseles.Tad es ievēroju zīmīti uz galda,es piesteidzos pie galda un paņēmu zīmīti.

  

Bella…

Es tev teicu,tas vel nav beigas,tas

Ir tikai sakums..

Pariss

Zīmīte izslīdēja man no rokām.

Tā nevar būt taisnība es..es,es noslīgu ceļos.Es raudāju bez asarām,tas viss ir manis dēļ,dēļ vienas manas kļūdas…

  Turpinājums sekos…

 

Twilight2009

Saullēkts. 2. nodaļa

Paldies lasītājām par labajiem vārdiem un, protams, Niivei, par to, ka viņa izveidoja šo brīnišķīgo portālu!!! ;**

 2. Džekiņš

 Es pacēlu un dzirdēju satraukto Renē balsi. Viņa panikā stāstīja kaut ko nesakarīgu.

-         Kas noticis mammu? Kā tu vispār uzzināji mūsu viesnīcas telefona numuru? – Es jautāju. Tad liku viņai ieelpot un nomierināties. Mamma paklausīja manam padomam.

-         Alise. – Pat par spīti satraukumam Renē balsī ieskanējās smaids.

-         Bet, protams. – Iespurdzos. – Kas par lietu? Kāpēc tu tik agri zvani?

-         Fils ir pazudis… – Mamma iešņukstējās un sāka elsot.

-         Nomierinies, kā pazudis?

-         Vakar vakarā Fils man teica, ka viņam jāaizbrauc, un ka viņš pēc pusstundas būs atpakaļ. Pagāja stunda un es sāku uztraukties, bet nodomāju, ka no rīta viņš noteikti būs gultā, bet nav! Ko lai es saku Džekiņam?

Edvards bija man blakus. Viņš ar lūpām izveidoja vārdus: „pasaki lai atved Džekiņu pie mums.” Es piekritu.

-         Mamm, atved Čārliju pie mums, kamēr savāksies. Kārlails sameklēs Filu.

-         Nu varbūt tev taisnība. Es ļoti uztraucos.

-         Atsūti Džekiņu ar nākamo reisu uz Ņujorku. Mantas vari nekravāt – Alise visu sapirks.

-         Labi Bello, mēģināšu savākties. Čārlijs būs pēc stundas.

-         Atā mamm!

Es noliku klausuli un Edvards mani apskāva.

-         Mēs atradīsim Filu, nekas nenotiks… Ar Džekiņu būs jautri! – Viņš iesmējās.

-         Gan jau. – Es arī pasmaidīju. Tad mēs piezvanījām uz blakus numuriņu.

-         Alis, vai tu varētu visus savākt pie mums? – Edvards prasīja.

-         Tūlīt! – Alise nopietni sacīja.

Es noskūpstīju Edvardu un viņš iesmējās norādot uz drēbju skapi. Es sapratu. Vajadzēja apģērbties pirms ieradās Džeiks un Renezme. Mēs paspējām tieši laikā pirms mūsu istabiņā iebruka „pūlis.” Neviens no tiem nebija cilvēks – seši vampīri, viens pusvampīrs, un viens vilkacis. Visi no mums kaut ko gaidīja. Vienīgi Alise nelikās pārsteigta.

-         Ko tu zini Alise? – Edvarda balss bija skarba un pavēloša.

-         Es? Neko, diemžēl… Lai arī kur Fils būtu viņa nolaupītājs nav neko man rādījis – Alises balss bija skumīga.

-         Paga, paga, viņš ir nolaupīts? – Mēs ar Renezmi reizēm iesaucāmies. – Edvard, kāpēc tu neteici? – Es turpināju jau viena.

-         Nav vēl īsti skaidrs, bet mums, tas ir Alisei un man ir tāda nojauta… – Edvards vainīgs nokāra galvu.

-         Tas nav iemesls klusēšanai. Vai arī jūs visu zinājāt? – Pagriezos uz pārējo Kalenu pusi un klusi ierēcos, Tad es pagriezu muguru un izskatījās, ka saruna ir izbeigta. Uzgriezu Renē numuru, lai paprasītu cikos pienāk Čārlija lidmašīna, bet tad Alise drūmi iespurdzās.

-         Pēc pusstundas Bella, aizmirsi par manām spējām? – Alise nomurmināja.

-         Mēs ar Nesiju aiziesim paēst – Džeiks ierunājās. Viņi aizgāja. Alise pagriezās un ejot prom nomurmināja kaut ko par drēbju pirkšanu Čārlijam. Džaspers, Ezme un Kārlails viņai sekoja ar nokārtām galvām, nesakot ne vārda. Nabaga Džaspers – viņam visu mūsu bēdas par Filu dubultojās, jo klāt nāca arī paša jūtas. Rozālija sēdēja dīvānā un neko neredzošām acīm raudzījās televizora ekrānā. Emets jau tēloja, ka guļ. Es pat nepasmaidīju par šo joku un uzrēcu viņiem – Ārā!! – Roza paklausīja, bet Emets ieņurdējās. Te viņš dabūs savu laušanos.

Pierāvu viņu kājās un viņš apsēdās pie galda. Es priecājos par laušanos, jo man vajadzēja veidu kā izlādēties. Drūmi iesmējos un pieņēmu Emeta plaukstu. Viņš sāka radīt spiedienu, bet es nereaģēju un koncentrējos uz spiedienu kam tūliņ bija jānāk pār Emeta roku un jāsadragā skaistais galds. Pēkšņi sajutu vajadzīgo dusmu uzliesmojumu un triecu Emeta roku pret sarkankoka galdu. Tad sašķīda šķēpelēs un es attapos uz grīdas, jo biju salauzusi arī savu krēslu. Dusmas pagaisa tikpat ātri kā uznākušas un es pilnā kaklā iesmējos. Emets pamanīja manas garastāvokļa maiņas un arī sāka smieties pa visu istabiņu. Edvards stāvēja istabas stūrī un ar mīlestības pilnu skatienu vērās manī, it kā es būtu mazs bērnelis, kas izdarījis muļķības tagad par tām smejas. Es tēloti ieņurdējos un metos viņam virsū. Edvards satvēra mani savās rokās un mēs iemetāmies gultā, kamēr Emets saslaucīja galda atlūzas un izmeta uz ielas. Pašā Ņujorkas centrā. Jauki.

Pēkšņi atcerējos par Džekiņu. Aizgājām uz blakus numuriņiem un redzējām, ka visi gaida mūs.

-         Alise, tu vari neņemt lūdzu to maisu ar drēbēm līdzi uz lidostu? – Es saraucu uzacis un negribēti iesmējos. Sīkā māšele.

-         Nu, bet… – Alise paskatījās uz mani ar aizvainotu skatienu, un nometa drēbes uz gultas.

-         Paldies – Pasmaidīju un paķēru aiz vienas rokas Edvardu, aiz otras Renezmi metos lejā pa kāpnēm. Pēkšņi jutu, ka kāds mani pagrūž, un nākamajā mirklī jau lidoju sienas virzienā. Pēdējā brīdī apstājos, lai neietriektos. Tas mūs uz krietnu laiciņu aizturētu, ja siena sagrūtu. Iesmējos un nozibināju zobus uz Alises pusi. Viņa pēdējā laikā bija palikusi atriebīga.

Izgājām ārā un iesēdāmies Alises jaguārā, kurš pat Manhetenas ielās izraisīja interesi.

-         Kas šī ir par mašīnu? – Prasīju Edvardam. Būs jāuzlabo manas zināšanas par mašīnām.

-         Tas ir jaunais Jaguar XJ uzlabotais modelis, runā, ka tāds esot tikai 3 cilvēkiem.

-         Nu jau četriem – Es izlaboju un Edvards mani noskūpstīja.

Mani pārņēma lielāks prieks nekā pēdējās 10 minūtēs, un nesapratu kā tas ir iespējams, jo, manuprāt, tik laimīga es nekad nebiju bijusi. Iegājām lidostā un ieraudzījām Džekiņu.

-         Tas nav iespējams – Nočukstēja Kārlails. Mēs visi bijām šokēti. Džekiņš bija izaudzis par pāris gadiem nedēļas laikā. Pirms nedēļas Forksā mazais Čārlijs bija apmēram četrus gadus vecs. Tagad viņš izskatījās pēc pirmklasnieka.

-         Renē bija vampīrs? – Rozālija man prasīja.

-         Protams, nē – mēs ar Edvardu vienlaicīgi izdvesām.

-         Tad, tas nozīmē, ka Fils bija pusvampīrs… – Kārlails pirmais attapās un pieskrēja pie Džekiņa. Viņš laimīgi pasmaidīja un metās viņa un pēc tam arī manos apskāvienos.

-         Māsa Bella, māsa Bella – mīlīgais šļupstošais akcentiņš bija pazudis un es neviļus pasmaidīju.

Zāles galā pamanīju kustību. Tur sēdēja pulks vampīru ar melnām acīm. Nu nebija labi… Viņi visi sajuta Čārlija smaržu, kurš smaržoja tikpat labi kā savulaik es.

Nu nebija labi…

6 darbiņu turpinājumi

Izbaudiet!

Polārzvaigzne. 13. nodaļa

Polārzvaigzne. 14. nodaļa

Rītausmas turpinājums… 6. nodaļa

Saullēkts. 2. nodaļa

Saules atspīdums. 5. daļa

Sākums. 11. nodaļa

Saules atspīdums. 5. daļa

            Paskatoties uz augšu es ieraudzīju no zvaigznēm izveidojušos sirdi. Tas bija tik brīnišķīgi. Es paskatījos uz Edvardu un noskūpstīju viņu. Tas bija kaut kas kolosāls. Man dāvanā uzdāvina māju un vēl tik brīnišķīgu skatu, ko es nekad neesmu redzējusi – sirdi no zvaigznēm. Mēs gājām uz māju atpakaļ un Edvardam jautāju:

-         Edvard, lūdzu, atļauj man pazvanīt uz mājām un pateikties Ezmei. – es viņam lūdzos.

-         Labi ņem un pazvani! Es tikai ātri uziešu augšā. – viņš man iedeva telefonu un uzgāja augšā.

Pēc otrā signāla uzreiz telefonu pacēla Alise.

-         Čau, Bella! Nu kā māja tev patīk? – viņa lēkāja uz vietas to jau varēja nojaust.

-         Sveika! Iedod man, lūdzu, Ezmi! Ā un māja ir vienkārši lieliska. – es sakot pasmaidīju.

-         Ā tas gan ir labi, ja kas tavs skapis ir pilns ar drēbēm. Ja nevari kaut ko atrast tad zvani man. – viņa pilnīgi staroja. – Re kur nāk arī Ezme.

-         Paldies tev Ezme. Tu esi vienkārši fascinējoša. – pilnīgi gribējās viņu tagad sabučot.

-         Man prieks, ka tev patīk mīļā! Es jau zināju, ka tev patiks, bet, protams, Emets jau gribēja pielikt vēl divus stāvus, bet es no tā atturējos. – par šo man jau bija jāsmaida. Protams, Emets nekad nevarēja iztikt bez gigantiskas mājas.

-         Nemaz nevajag vēl vairāk. Šī māja tagad jau ir apburoša.

Kāds no tālu kliedza: – Tikai nenodari pāri Edvardam! – man sanāca smiekli. – Ezme pasaki Emetam, ka viņš pēc manas atgriešanās dabūs roku laušanos un vēl arī pa ribām.

-         Kā tad, mazā māsiņ, kurš tad dabūs! Un pie viena pasveicini Edvardu! – atkal sāka mani ķircināt.

-         Labi, atā!

Pasmējos. Gāju jau augšā un pēkšņi sajutu rožu smaržu. Ieejot istabā visa istaba bija izklāta ar rožu ziedlapiņām un aizdedzinātas vairākas sveces un mūsu istabu padarot ļoti romantisku. Es piegāju pie gultas un tur bija atstāta zīmīte. Zīmītē bija rakstīts:

 

Misis Kalenai!

Es tevi gaidīšu pie okeāna, kad tu ieraudzīsi šo zīmīti!

Edvards

 

Es apgriezos apkārt uz vēlreiz paskatījos ko viņš ir šeit izdarījis. Šī istaba bija pilnīgi savādāka nekā kad mēs atbraucām. Visās iespējamajās vietās izbārstītas rožu lapiņas visos stūros aizdegtas sveces. Tas bija tik romantiski. Es izgāju no istabas ārā caur parādes durvīm un sekoju Edvarda smaržai. Pēc 300 metriem es viņu ieraudzīju skatoties mēnesī un sēžot zemē. Es viņam no aizmugures piegāju klāt un noskūpstīju. Edvards pēkšņi mani atlaida un lika apsēsties sev blakus. Viņš saņēma manu plaukstu savā rokā un turēja to cieši un nelaida vaļā. Tā mēs sēdējām apmēram 15 minūtes skatoties mēnesī un neko nesakot. Edvards pēkšņi pagriezās pret mani un noskūpstīja. Kad viņš pabeidza skūpstu kaut vai es to negribēju es viņam teicu:

-         Tev sveicieni no Emeta! – iesmejoties teicu.

-         Mhm! – mīļotais pēkšņi piecēlās kājās un uzvilka mani arī kājās.

-         Kur mēs ejam! – jautāju.

Mēs sākām skriet un jau bijām mājā. Mēs iegājām mūsu istabā un viņš sāka mani kaislīgi skūpstīt. Dzirdēju plīstam apģērbam un mēs turpinājām savu kāzu jubileju.

 

***

 Dzirdot ārā putniņu čivināšanu un jūtot kā logos lēnām sāk iespīdēt saule sapratu, ka ir jau rīts. Es gulēju Edvarda skavās un noskūpstīju viņa krūtis.

-         Ir jau rīts! – konstatēju un noskūpstīju viņu vēlreiz.

-         Zinu.

-         Ko mēs šodien darīsim? – jautāju, jo nezināju ko tiešām mēs varētu darīt.

-         Tad jau redzēsim. – viņš pasmaidīja.

-         Nu labi!

-         Varbūt ejam pabrokastot?

-         Nu labi… – pasmaidīju.

Kad bijām „paēduši” un rokrokā gājām pa pludmali es pēkšņi izdzirdēju:

-         Čau mammu un tēti! – pēkšņi Nesija parādījās no zila gaisa.

Es paskatījos uz Edvardu un viņš atkal smaidīja savu iešķību smaidu. Viņam atkal bija kaut kas padomā!

 

Turpinājums sekos…

 

 

Sākums. 11. nodaļa

Bella

Brīnums

             Es pilnā ātrumā izdrāzos no mājas. Man likās, ka mana galva pārplīsīs un es būtu laimīga par to. Nekad vairs neredzēt asiņainos līķus apkārt, mirušās meitas seju un citu sev mīļo cilvēku nedzīvās sejas un… zīmīti. Kur rakstīts glītajā rokrakstā par manas meitas garšu un Džeika – labākā drauga nāvi. Es gribēju mirt, tikai es nezināju ,kā. Es apstājos. Man neviens nesekoja. Metos iekšā manā namiņā. Man bija plāns kā mirt. Es došos uz Volterru, atklāšu sevi. Bet vispirms nogalināšu Džeinu. Pašas rokām, ja vien pirms tam es nebūšu nolaktēta.

                   Es ieskrēju savā un Edvarda istabā. Iekritu gultā, gulta viegli sakustējās. Mēģināju aizdzīt briesmīgās domas, aizliku acīm priekšā rokas. Man izlauzās vampīru raudiens, jo ar asarām vairs jau nevarēju raudāt. Tad es iekļuvu sapnī, nē transā , jo sapņot taču nevarēju. Ilgi manā priekšā bija viens vienīgs klusums. Pēc kāda laika ieskanējās zema, uzstājoša balss. Tā bija līdzīga Džeika balsij, bet biju pārliecināta, ka tā nav viņa balss.

 - Izabella, neiznieko savu dzīvi. – Balss lūdzās. – Es negribu dzīvot! – Domās iekliedzos. – Tas neko nemainīs. Bet varu tev palīdzēt. – Balss piedāvājās. – Kā tad. Neviens to nevar. – Es nošņaukājos. – Bet es varu. – Balss strīdējās. – Kā tad? – Iespurdzos. Kā es varēju spurgt ,ja mani mīļie ir miruši? Es esmu tik dīvaina! – Es varu pagriezt tavu dzīvi  atpakaļ. Bet tāda iespēja tev dota vienreiz. Tev jāizlabo kļūdas. – Balss paskaidroja man. – Ahā. Nu labi. – Es iesmējos domās. Bet neticēju. Neticēju balsij, kas solīja man labāku dzīvi. Tas nav iespējams.

              Iespējams ?

             Bet ,kas tad šajā pasaulē nav iespējams? Atbildes nebija, bet nedevu sev cerību. Cerību ,ka mana dzīve nokārtosies. Es tam neticēju. Noņēmu plaukstas no savas sejas un atvēru acis. Blakus sēdēja Edvards.

             – Bella, kāpēc tu esi gultā? – Mīļtais lūkojās man acīs. – Es … īsti nezinu. – Es papurināju galvu. – Mīļā, neaizmirsti šodien ir Rozālijas kāzas, tev jāpalīdz viņai sagatavoties. – Edvards sacīja. – Šo-odien? – Es viņam jautāju. – Nu ,protams. Kad tad? – Edvards pasmējās. Balsij bija patiesība dzīve bija apgriezusies uz atpakaļu ,tikai tapēc ,lai es varētu izlabot savas kļūdas. – Ak, Edvard! – Es apskāvu Edvardu. – Bella, tev viss kārtībā? – Jā. Tikai esmu laimīga. – Es viņam uzsmaidīju. – Ā. Tad varbūt dodamies palīdzēt? – Edvards jautāja. – Jā.

             Es biju laimīga ,ka man tika dota iespēja – labot kļūdas. Un es to darīšu. Un visi būs dzīvi. Es būšu pateicīga visu dzīvi. Par to ,ka tika dota iespēja.

Stefanijai Meierei būs jauna grāmata!

bree_cover

Vai nav brīnišķīgi? Pāris lietas par jauno grāmatu, kuras iznākšana plānota jūnijā, ir tiešām lieliskas:

1. Grāmata  ir saistīta ar  Krēslas Sāgu! Grāmatas nosaukums ir “The Short Second Life Of Bree Tanner”. Tas ir stāsts 200 lappušu garumā par jaundzimušo vampīrmeiteni Brī (jā, jā to pašu, kura bija sastopama Krēslas Sāgas trešajā grāmatā “Eclipse”!), par viņas dzīvi pirms Viktorija ar Railiju viņu padarīja par vampīru un iekļāva savā barā uzbrukumam pret Kaleniem, kā arī par visu to, ko viņa piedzīvoja un pārdzīvoja šajā kaujā un kā uztvēra un saprata visu notiekošo. Stefanija raksta, ka te varēšot izlasīt arī dažu jaunumus par visu notiekošo, ko Bella, raugoties no sava skatu punkta, nemaz nav zinājusi.

2. Grāmatu varēs iegūt bez maksas! Stefanija ir ļoti pateicīga par tiem miljoniem Krēslas Sāgas grāmatu eksemplāru, ko fani visā pasaulē ir iegādājušies, tāpēc nolēma šo grāmatu izdot kā dāvanu – laikā no 7. jūnija līdz 5. jūlijam grāmatu “The Short Second Life Of Bree Tanner” varēs bez maksas lejuplādēt lapā www.breetanner.com. Protams, grāmatu varēs arī iegādāties taustāmā veidā veikalos, bet 1 $ no katras nopirktās grāamtas tiks ziedots Sarkanajam Krustam.

Sīkāku informāciju, kā tapa grāmata un kāpēc tieši par Brī, var izlasīt Stefanijas mājas lapā :)

Balsojam par mūsējiem MTV Movie Awards 2010

mtv_movie_aw_2010

Jau sākusies balsošana par skatītāju iemīļotākajiem un populārākajiem notikumiem kino lauciņā MTV Movie Awards 2010. Atceroties mūsējo, Krēslas aktieru, triumfu (ak, šis Kristenas un Roberta skūpsts…. tas satricināja līdz muguras smadzenēm!!!) pagājušajā gadā, neļausim viņiem atslābt arī šogad! Tātad, iepazīstamies ar nominācijām, kurās pieminēti mūsējie, un nobalsojam:

Best Kiss (Labākais skūpsts)

(Balso šeit)

Teilors Lautners & Teilore Svifta (Valentine’s Day)

Roberts Patinsons & Kristena Stjuarte (New Moon)

Dakota Faninga & Kristena Stjuarte (The Runaways)

Emīlija de Ravina & Roberts Patinsons (Remember Me)

Lasīt tālāk »

Nākamās fanu stāstiņu daļas

Un arī 2 jaunumi! Šoreiz jaunie darbiņi, manuprāt, ir īsta medusmaize un baudījums dvēselei :) Jaunā rakstniece Liene jeb Rosamy ir sacerējusi stāstiņu “Saullēkts”, bet Alise jeb La Femme piedāvā savu versiju par to, kā Bella iepazinās ar Edvardu, stāstā “Dzīve klusumā”.

Saullēkts. 1. nodaļa

Dzīve klusumā. 1. nodaļa

Alises atmiņas. 20. nodaļa (Nobeigums)

Beigas ir visa sākums. 7. nodaļa

Ezmes atmiņas. 2. nodaļa

Laika ritējums. 2. nodaļa

Laimes asaras. 17. daļa

Polārzvaigzne. 12. nodaļa

Saules atspīdums. 4. nodaļa

Sākums. 10. nodaļa

Polārzvaigzne. 12. nodaļa

12. nodaļa. Ļaunākais, ko vampīrs var piedzīvot

Edvards

Ikreiz,, kad tev ir tāda s sajūta, ka esi sasniedzis un ieguvis visu, tu saproti cik gan liktenis ir nežēlīgs. Laikam jau mēs, vampīri, tiešām esam nolādēti.

Man likās, ka man pieder viss. Līdzīgi kā senāk Bella uzskatīja Džeikobu par savu sauli, es tagad viņu uzskatīju par savējo. Tikai manas jūtas bija tik spēcīgas, ka ar sauli vien nepietika. Viņa bija saule un varavīksne, kas iekrāsoja manu dzīvi spožu un krāsainu. Viņa bija mans mēness un zvaigznes, kas izgaismoja manu dzīvi un parādīja pasauli citā gaismā. Viņa bija lietus un vējš, kas noturēja mani vietā, atvēsināja, kad biju pārlieku sadusmojies. Viņa bija viss, ko es vēlējos, vēlos un vēlēšos. Neko vairāk man nevajag kā manu Visumu-Bellu.Es ne

Es nespēju sev piedot to, ka toreiz pametu viņu. Es nespēju piedot to, ka tāpat kā Džeikobs liku viņai izvēlēties starp mani un viņu. Es nespēju piedot to, ka devu viņai bērnu. Protams, es mīlēju Renezmi, bet tās ainas, kad viņa spraucās ārā no Bellas ķermeņa bija saglabājušās prātā tikpat spilgtas. Es nespēju piedot arī visas pārējās reizes, kad liku viņai ciest. Bet to, ka es pametu viņu lejā ar Alisi un devu viņai iespēju vienai aizbēgt, lai ar savu dzīvību maksātu manu neuzmanību…Tas bija pārāk daudz. Ja ar visu iepriekš minēto es biju samierinājies, tad šo es nespēju sev piedot. Ja viņa mirs tikai tāpēc, ka es nepieskatīju Džesija domas… Nē, tas būtu pārlieku netaisni, labāk lai ciešu es, nevis viņa. Tāpēc man ir jādodas ceļā.

Pirms vēl kāds paspēja ko teikt, es noskrēju lejā un paķēru Rozālijas mašīnas atslēgas. Vajadzēja man piespiest Bellai ņemt sporta mašīnu, vajadzēja. Un tā kā Rozālijas mašīna bija ātrāka par manu, tad es “aizņēmos” viņas mašīnu bez atļaujas. Tas nekas, ka viņa dusmosies, galvenais ir tas, ka Bella būs drošībā. Bet viņai tika dots krietns handikaps, pie tam viņas mašīna bija ātrāka. Un es nepaskatījos uz to māju, kuru Alise redzēja. Un tagad viņa bija par tālu, lai es nolasītu viņas domas.

Paga, kā tā var būt? Es taču tikai tagad izbraucu uz ceļa, man vajadzētu viņu dzirdēt… Mēģināju ieklausīties, izdzirdēt Alisi, taču nekā. Būs vien tad jāmēģina sekot Bellas smaržai.Sa

Savādi. Tikko kā es ierados lidostā un uzrādīju pasi, lai mani identificētu un es varētu nopirkt biļeti, mani apturēja un pasniedza to, sakot, ka par visu jau esot samaksāts. Laikam jau Alise laicīgi bija pasūtījusi biļeti. Lai nu kā, pateicos un gāju iesēsties. Ja paveiksies, es paspēšu un atradīšu Bellu pirms viņa būs sastapusi Džesiju.

 

xxx

 Volterra – pilsēta, kas balstās uz varas un ciešanām. Pilsēta, kuru es labāk nemaz neiepazītu. Kāpēc Džesijs veda Bellu tieši uz šejieni? Kāpēc viņš apdraudēja gan sevi, gan Leu, kur ne pie kā nebija vainīga? 

Es skatījos uz visām pusēm. Mīļotās smarža neapšaubāmi veda uz šejieni, pašu Volterras sirdi. Te, kaut kur biezā pūļa vidū es tūlīt pamanīšu viņas brūnos matus, debešķīgo seju un maigās rokas. Tūlīt es varēšu viņu pasargāt, taču pirms tam man vajag viņu ieraudzīt un cerēt, ka viņa pamanīs arī mani. Es skatījos, taču neredzēju. Es nespēju pamanīt skaisto un bālo meiteni, kuru tik ļoti mīlēju un varēju saukt par savu.

Vēlreiz caurskatīju laukumu un pamanīju Džesija asins sarkanās acis. Kāda meitene bija pieliekusies un tagad meta viņam saulesbrilles. Meitene ar brūniem matiem un dzintarkrāsas acīm. Bella.

Mana pasaule bija uz sabrukuma robežas. Kā viņa varēja tā vazāt mani aiz deguna, kāpēc viņa sadarbojās ar Džesiju, ar to slepkavu? Kāpēc viņa izvēlējās viņu, nevis mani, kāpēc vispār mocīja mani? Kāpēc viņa tēloja, ka joprojām mīl mani?

Tik daudz jautājumu. Bija jābūt vēl vairākām atbildēm, taču pietika ar vienu Bellas kustību. Tajā brīdī, kad viņa novērsās no Džesija, lai uzliktu Leai savu apmetni, viņas acīs vīdēja riebums. Tātad viņa nemīlēja to vampīru,  es biju viņas vienīgais. Atvieglojums izšāvās cauri manam ķermenim. Un es vēl biju viņai pārmetis to, ka viņa pirms nez cik tiem gadiem bija ticējusi, ka esmu pārstājis viņu mīlēt. Es pats tagad nebiju labāks. Man vajadzēja viņai vairāk uzticēties.

„Trrr…” iezvanījās telefons. Sarāvos un sāku jau meklēt mobilo, kad sapratu, ka vainīgs bija Bellas, ne jau mans telefons. Es izmantoju izdevību, kamēr abi vampīri bija aizņemti ar zvanu, es žigli pieskrēju pie Leas un neviena nemanīts aiznesu viņu prom, un paslēpu kādā pamesta mājā. Neizskatījās, ka viņa tuvākajā laikā attapsies. Un tieši Leas aiznešana atņēma man to laiku, kurš bija nepieciešams, lai glābtu Bellu.

„Saule…” bija pēdējais vārds, kuru Alise teica un vienīgais, kuru es dzirdēju, bet ar to pietika. Bellas sejā iespīdēja saules stari, liekot viņai mirdzēt kā dimantam.

Un tad es pamanīju ko tādu, kas lika manai sasalušajai sirdij pukstēt straujāk- gar kādas mājas sienu nāca Voltūru svīta. Viņi kustējās tik lēni un piesardzīgi, ka Bella visdrīzāk neko nemaz nemanīs, tāpēc man vajag rīkoties. Un lai glābtu mīļoto ir tikai viena iespēja.Es

Es metos skriet viņai virsū, cerot, ka viņa nesasitīsies stipri, taču pietiekami, lai neskrietu man palīgā.

 

Bella

Es pacēlu rokas un pamanīju dažāda lieluma dimantiņus. Ja jau es atrados Volterrā, tas nozīmēja, ka mana nāve strauji tuvojas. Vismaz pēdējās dzīves minūtēs es varēšu pienācīgi aplūkot savu gludo ādu, meklējot kādas zīmes, kuras būtu atstājis Edvarda pieskāriens.

Straujš grūdiens un es jau atrados uz zemes. Galva mazliet dunēja, bet es spēju pietiekami koncentrēties, lai pārbaudītu vairogu. Es zinu, ka viņi zina manas īpašas spējas un tāpēc velti laiku netērēs, vienkārši pārraus mani uz pusēm, bet es cīnīšos. Man bija pietiekami daudz iemeslu, lai turpinātu dzīvi. Lai turpinātu eksistēt pat tad, ja tādejādi kāds cietīs. Esmu pārcietusi par daudz, lai bez cīņas padotos. Tas nav manā garā.

Es gulēju uz bruģa un gaidīju. Mani mati krita priekšā sejai, īsie šorti atsedza visas manas kājas. Es gaidīju, kad Voltūri mani savāks. Nekas nenotika. Neviens pūlī nenoelsās, neviens nepalīdzēja man piecelties. Pēkšņi es dzirdēju vairākus vampīrus kustamies. Un tad tas atskanēja. Čuksts, kas lika man strauji pagriezties un pārstāt elpot.

„Bella, piedod, bet man bija tas jādara” tad viņš tikai aizvests. Man gribējās kliegt. Kāpēc neviens neievēroja mani, mirguļojošu, aukstu ķermeni pie cilvēku kājām? Kāpēc viņi aizveda tikai Edvardu? Tikai viņa seja, viņam mirdzēja tikai seja. Cilvēki to pat nepamanītu! Stulbie, sasodīties vampīri!

Dusmīgi piecēlos. Paņēmu apmetni, kurš iepriekš bija sedzis Leas ķermeni. Leas gan tagad tur nebija, bet tas nebija pats svarīgākais. Gan jau viņa spēs sevi aizstāvēt. Edvards ne.

Kaijus

Beidzot viņi ieradās. Demetri turēja vampīra ķermeni, tikai tā nebija Bella, kuru Džesijs tika mums piesolījis.

„Edvard?” es klusi iejautājos. Edvards pacēla savu galvu un dusmīgi palūkojās uz mani. Āro piegāja viņam tuvāk un, neņemot vērā vampīra protestus, sagrāba viņa plaukstu. „J

„Jā, te jau bija Bella, kuru viņš nogrūda zemē, lai pasargātu. Viss ir labi. Nē, pagaidiet…Brāļi, es pamanīju ko tādu, kas jūs satrauks. Bellas skatiens, kad viņa uzvilka apmetni un lūkojās pakaļ viņas mīļotajam. Viņa bija tik nikna, ka cīņā būtu pārspējusi mūs visus. Vajadzēs rīkoties ātri, ja gribam pamazināt Kalenu skaitu.” Āro nomurmināja. Mani gan tas īpaši nesatrauca, taču es tiešām vēlējos, lai Kaleni ir mazākā skaitā. Viņi bija pārlieku stipri un varētu mūs gāzt.

„Demetri, uguni! Un žigli, Bella jau tuvojas!” es iesaucos un Demetri palaida Edvardu vaļā. Viņš nokrita uz zemes. Gluži kā lelle.

„Fēliks, tava kārta” es nevērīgi pavicināju roku, slēpjot savu satraukumu.

„Kā gan mēs neiedomājāmies par viņu mīlestību? Ja ar vienu kas notiks, otrs būs atriebības pilns. Un viņi abi bija labi karotāji, mūsu rindas varētu tikt samazinātas. Būs Bellai jāuzbrūk negaidīti, taču vispirms jātiek galā ar Edvardu. ” Āro turpināja uztraukties, taču es nepievērsu tam uzmanību. Plāns, kuru es gribēju realizēt jau gadiem ilgi beidzot tiks piepildīts. Edvards drīz vien tiks pazudināts un Bella viņam sekos.

„Jauki. Džeina, sāpes un uguni, kas atņems viņam spēku pretoties.” pasmaidīju. Tūlīt viņš vairs nespēs pretoties un tas bija viss, kas vajadzīgs.

Zāli pieskandināja viņa kliedzieni. Izbaudīju tos, manām ausīm tā skanēja kā mūzika. „Alek” viltīgi noteicu. Bella vairs nespēs glābt savu mīļoto. Viņam klusi tuvojās Aleks.

„Man žēl, bet tu pārkāpi mūsu likumu” Āro teica un uzspēlēti skumīgi paskatījās uz Edvardu. Bet vispār viņam bija taisnība, viņš pārkāpa likumu, kāda starpība ar vai bez mana brālēna palīdzības.

Aleks beidzot bija izspraucies cauri vampīriem un pieliecās pie Kalena.

„Zini, man prieks, ka iegriezies” viņš nežēlīgi noteica un ar asu kustību atdalīja nožēlojamā vampīra galvu no viņa rumpja. Tālāk sekoja rokas, kājas un pats torss, kuru Aleks sadalīja smalkākās daļās.

„Kurš nākamais?” viņš vaicāja, acīs dega mežonīga uguns.

„Man liekas, ka Bellu mēs varētu ievietot rindas priekšā” ļauni uzlūkoju meiteni, kas tikko bija ienākusi pa durvīm.

Beigas ir visa sākums. 7. nodaļa

7. nodaļa: Neziņa

 Edvards

 Neziņa. Tā mūs bojā. Man bija tāda sajūta, ka Ulrika kaut ko slēpa. Viņa mēģināja par to nedomāt un viņai tas izdevās. Devos augšā pa kāpnēm. Pa ceļam satiku Džsperu. Viņš juta manu nomāktību un uztraukumu. Uzsmaidīju viņam drūmu smaidu. Mani uzreiz pārņēma miers. – Paldies – teicu Džasperam.

Pirms iešanas iekšā klusi pieklauvēju. – Nāc iekšā, Edvard – atskanēja Ulrikas balss. Lēnām atvēru durvis. – Vai tiešām vajadzēja teikt viņa vārdu Esmu sajukusi. – viņa pukojās savās domās. – Neesi gan – atbildēju nedomājot. – Kas neesmu? – viņa pārsteigumā aizķērās aiz gultas. – Vai Kārlails tev par mani stāstīja – jautāju kaut arī zināju atbildi. – Nē, viņš neko neteica. – viņa atbildēja lēni uzsverot katru vārdu. – Vai gribi dzirdēt manu stāstu – apsēdos uz gultas malas. – Jā, protams – viņa apsēdās man blakus. (Tagad stāsts ko visas jau zināt) – Tagad saproti – jautāju, nobeigdams savu garo stāstu. – Laikam jā – viņa izklausījās mazliet apjukusi. – Tu lasi doms ja. – tas nebija jautājums. – Tieši tā – atskanēja Emeta balss kad viņš iegāzās pa durvīm. – Sveika mazā. – viņš iesmējās pastiepdams viņai eļļainu roku. – Nepaspied. viņš pārdzīvos – iečukstēju Ulrikas ausī. Viņa iesmējās. Piecēlos no gultas un Emets iesēdās manā vietā pa ceļam noslaucīdams savas roka manā kreklā. – Tev to vajag nomainīt. – viņš nevainīgi teica. – Alise nošausies – viņš bļaustījās. – Manis pēc – nomurmināju un izslīdēju pa durvīm. – Nē, neej. – Ulrika domāja. – Es vēlāk atnākšu – uzsmaidīju Ulrikai pa durvju šķirbu un devos pie Bellas un Renezmes.