Galerija
acmahq-15 robertpattinsonreshoots10 pattinsonlife 009 domesticblissrobert kristiana_troix_19 001 team-31 21c
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Saullēkts. 2. nodaļa

Paldies lasītājām par labajiem vārdiem un, protams, Niivei, par to, ka viņa izveidoja šo brīnišķīgo portālu!!! ;**

 2. Džekiņš

 Es pacēlu un dzirdēju satraukto Renē balsi. Viņa panikā stāstīja kaut ko nesakarīgu.

-         Kas noticis mammu? Kā tu vispār uzzināji mūsu viesnīcas telefona numuru? – Es jautāju. Tad liku viņai ieelpot un nomierināties. Mamma paklausīja manam padomam.

-         Alise. – Pat par spīti satraukumam Renē balsī ieskanējās smaids.

-         Bet, protams. – Iespurdzos. – Kas par lietu? Kāpēc tu tik agri zvani?

-         Fils ir pazudis… – Mamma iešņukstējās un sāka elsot.

-         Nomierinies, kā pazudis?

-         Vakar vakarā Fils man teica, ka viņam jāaizbrauc, un ka viņš pēc pusstundas būs atpakaļ. Pagāja stunda un es sāku uztraukties, bet nodomāju, ka no rīta viņš noteikti būs gultā, bet nav! Ko lai es saku Džekiņam?

Edvards bija man blakus. Viņš ar lūpām izveidoja vārdus: „pasaki lai atved Džekiņu pie mums.” Es piekritu.

-         Mamm, atved Čārliju pie mums, kamēr savāksies. Kārlails sameklēs Filu.

-         Nu varbūt tev taisnība. Es ļoti uztraucos.

-         Atsūti Džekiņu ar nākamo reisu uz Ņujorku. Mantas vari nekravāt – Alise visu sapirks.

-         Labi Bello, mēģināšu savākties. Čārlijs būs pēc stundas.

-         Atā mamm!

Es noliku klausuli un Edvards mani apskāva.

-         Mēs atradīsim Filu, nekas nenotiks… Ar Džekiņu būs jautri! – Viņš iesmējās.

-         Gan jau. – Es arī pasmaidīju. Tad mēs piezvanījām uz blakus numuriņu.

-         Alis, vai tu varētu visus savākt pie mums? – Edvards prasīja.

-         Tūlīt! – Alise nopietni sacīja.

Es noskūpstīju Edvardu un viņš iesmējās norādot uz drēbju skapi. Es sapratu. Vajadzēja apģērbties pirms ieradās Džeiks un Renezme. Mēs paspējām tieši laikā pirms mūsu istabiņā iebruka „pūlis.” Neviens no tiem nebija cilvēks – seši vampīri, viens pusvampīrs, un viens vilkacis. Visi no mums kaut ko gaidīja. Vienīgi Alise nelikās pārsteigta.

-         Ko tu zini Alise? – Edvarda balss bija skarba un pavēloša.

-         Es? Neko, diemžēl… Lai arī kur Fils būtu viņa nolaupītājs nav neko man rādījis – Alises balss bija skumīga.

-         Paga, paga, viņš ir nolaupīts? – Mēs ar Renezmi reizēm iesaucāmies. – Edvard, kāpēc tu neteici? – Es turpināju jau viena.

-         Nav vēl īsti skaidrs, bet mums, tas ir Alisei un man ir tāda nojauta… – Edvards vainīgs nokāra galvu.

-         Tas nav iemesls klusēšanai. Vai arī jūs visu zinājāt? – Pagriezos uz pārējo Kalenu pusi un klusi ierēcos, Tad es pagriezu muguru un izskatījās, ka saruna ir izbeigta. Uzgriezu Renē numuru, lai paprasītu cikos pienāk Čārlija lidmašīna, bet tad Alise drūmi iespurdzās.

-         Pēc pusstundas Bella, aizmirsi par manām spējām? – Alise nomurmināja.

-         Mēs ar Nesiju aiziesim paēst – Džeiks ierunājās. Viņi aizgāja. Alise pagriezās un ejot prom nomurmināja kaut ko par drēbju pirkšanu Čārlijam. Džaspers, Ezme un Kārlails viņai sekoja ar nokārtām galvām, nesakot ne vārda. Nabaga Džaspers – viņam visu mūsu bēdas par Filu dubultojās, jo klāt nāca arī paša jūtas. Rozālija sēdēja dīvānā un neko neredzošām acīm raudzījās televizora ekrānā. Emets jau tēloja, ka guļ. Es pat nepasmaidīju par šo joku un uzrēcu viņiem – Ārā!! – Roza paklausīja, bet Emets ieņurdējās. Te viņš dabūs savu laušanos.

Pierāvu viņu kājās un viņš apsēdās pie galda. Es priecājos par laušanos, jo man vajadzēja veidu kā izlādēties. Drūmi iesmējos un pieņēmu Emeta plaukstu. Viņš sāka radīt spiedienu, bet es nereaģēju un koncentrējos uz spiedienu kam tūliņ bija jānāk pār Emeta roku un jāsadragā skaistais galds. Pēkšņi sajutu vajadzīgo dusmu uzliesmojumu un triecu Emeta roku pret sarkankoka galdu. Tad sašķīda šķēpelēs un es attapos uz grīdas, jo biju salauzusi arī savu krēslu. Dusmas pagaisa tikpat ātri kā uznākušas un es pilnā kaklā iesmējos. Emets pamanīja manas garastāvokļa maiņas un arī sāka smieties pa visu istabiņu. Edvards stāvēja istabas stūrī un ar mīlestības pilnu skatienu vērās manī, it kā es būtu mazs bērnelis, kas izdarījis muļķības tagad par tām smejas. Es tēloti ieņurdējos un metos viņam virsū. Edvards satvēra mani savās rokās un mēs iemetāmies gultā, kamēr Emets saslaucīja galda atlūzas un izmeta uz ielas. Pašā Ņujorkas centrā. Jauki.

Pēkšņi atcerējos par Džekiņu. Aizgājām uz blakus numuriņiem un redzējām, ka visi gaida mūs.

-         Alise, tu vari neņemt lūdzu to maisu ar drēbēm līdzi uz lidostu? – Es saraucu uzacis un negribēti iesmējos. Sīkā māšele.

-         Nu, bet… – Alise paskatījās uz mani ar aizvainotu skatienu, un nometa drēbes uz gultas.

-         Paldies – Pasmaidīju un paķēru aiz vienas rokas Edvardu, aiz otras Renezmi metos lejā pa kāpnēm. Pēkšņi jutu, ka kāds mani pagrūž, un nākamajā mirklī jau lidoju sienas virzienā. Pēdējā brīdī apstājos, lai neietriektos. Tas mūs uz krietnu laiciņu aizturētu, ja siena sagrūtu. Iesmējos un nozibināju zobus uz Alises pusi. Viņa pēdējā laikā bija palikusi atriebīga.

Izgājām ārā un iesēdāmies Alises jaguārā, kurš pat Manhetenas ielās izraisīja interesi.

-         Kas šī ir par mašīnu? – Prasīju Edvardam. Būs jāuzlabo manas zināšanas par mašīnām.

-         Tas ir jaunais Jaguar XJ uzlabotais modelis, runā, ka tāds esot tikai 3 cilvēkiem.

-         Nu jau četriem – Es izlaboju un Edvards mani noskūpstīja.

Mani pārņēma lielāks prieks nekā pēdējās 10 minūtēs, un nesapratu kā tas ir iespējams, jo, manuprāt, tik laimīga es nekad nebiju bijusi. Iegājām lidostā un ieraudzījām Džekiņu.

-         Tas nav iespējams – Nočukstēja Kārlails. Mēs visi bijām šokēti. Džekiņš bija izaudzis par pāris gadiem nedēļas laikā. Pirms nedēļas Forksā mazais Čārlijs bija apmēram četrus gadus vecs. Tagad viņš izskatījās pēc pirmklasnieka.

-         Renē bija vampīrs? – Rozālija man prasīja.

-         Protams, nē – mēs ar Edvardu vienlaicīgi izdvesām.

-         Tad, tas nozīmē, ka Fils bija pusvampīrs… – Kārlails pirmais attapās un pieskrēja pie Džekiņa. Viņš laimīgi pasmaidīja un metās viņa un pēc tam arī manos apskāvienos.

-         Māsa Bella, māsa Bella – mīlīgais šļupstošais akcentiņš bija pazudis un es neviļus pasmaidīju.

Zāles galā pamanīju kustību. Tur sēdēja pulks vampīru ar melnām acīm. Nu nebija labi… Viņi visi sajuta Čārlija smaržu, kurš smaržoja tikpat labi kā savulaik es.

Nu nebija labi…

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)