Galerija
el08-wlashley-001 untitled1 218842_10150166663990674_8526405673_6644901_3009392_o wfe_31072010_01 lilohletisflickraccount 0031 exclusive_019 51dvgwitoll__sl160_aa160_ rob_twicon4
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Sākums. 11. nodaļa

Bella

Brīnums

             Es pilnā ātrumā izdrāzos no mājas. Man likās, ka mana galva pārplīsīs un es būtu laimīga par to. Nekad vairs neredzēt asiņainos līķus apkārt, mirušās meitas seju un citu sev mīļo cilvēku nedzīvās sejas un… zīmīti. Kur rakstīts glītajā rokrakstā par manas meitas garšu un Džeika – labākā drauga nāvi. Es gribēju mirt, tikai es nezināju ,kā. Es apstājos. Man neviens nesekoja. Metos iekšā manā namiņā. Man bija plāns kā mirt. Es došos uz Volterru, atklāšu sevi. Bet vispirms nogalināšu Džeinu. Pašas rokām, ja vien pirms tam es nebūšu nolaktēta.

                   Es ieskrēju savā un Edvarda istabā. Iekritu gultā, gulta viegli sakustējās. Mēģināju aizdzīt briesmīgās domas, aizliku acīm priekšā rokas. Man izlauzās vampīru raudiens, jo ar asarām vairs jau nevarēju raudāt. Tad es iekļuvu sapnī, nē transā , jo sapņot taču nevarēju. Ilgi manā priekšā bija viens vienīgs klusums. Pēc kāda laika ieskanējās zema, uzstājoša balss. Tā bija līdzīga Džeika balsij, bet biju pārliecināta, ka tā nav viņa balss.

 - Izabella, neiznieko savu dzīvi. – Balss lūdzās. – Es negribu dzīvot! – Domās iekliedzos. – Tas neko nemainīs. Bet varu tev palīdzēt. – Balss piedāvājās. – Kā tad. Neviens to nevar. – Es nošņaukājos. – Bet es varu. – Balss strīdējās. – Kā tad? – Iespurdzos. Kā es varēju spurgt ,ja mani mīļie ir miruši? Es esmu tik dīvaina! – Es varu pagriezt tavu dzīvi  atpakaļ. Bet tāda iespēja tev dota vienreiz. Tev jāizlabo kļūdas. – Balss paskaidroja man. – Ahā. Nu labi. – Es iesmējos domās. Bet neticēju. Neticēju balsij, kas solīja man labāku dzīvi. Tas nav iespējams.

              Iespējams ?

             Bet ,kas tad šajā pasaulē nav iespējams? Atbildes nebija, bet nedevu sev cerību. Cerību ,ka mana dzīve nokārtosies. Es tam neticēju. Noņēmu plaukstas no savas sejas un atvēru acis. Blakus sēdēja Edvards.

             – Bella, kāpēc tu esi gultā? – Mīļtais lūkojās man acīs. – Es … īsti nezinu. – Es papurināju galvu. – Mīļā, neaizmirsti šodien ir Rozālijas kāzas, tev jāpalīdz viņai sagatavoties. – Edvards sacīja. – Šo-odien? – Es viņam jautāju. – Nu ,protams. Kad tad? – Edvards pasmējās. Balsij bija patiesība dzīve bija apgriezusies uz atpakaļu ,tikai tapēc ,lai es varētu izlabot savas kļūdas. – Ak, Edvard! – Es apskāvu Edvardu. – Bella, tev viss kārtībā? – Jā. Tikai esmu laimīga. – Es viņam uzsmaidīju. – Ā. Tad varbūt dodamies palīdzēt? – Edvards jautāja. – Jā.

             Es biju laimīga ,ka man tika dota iespēja – labot kļūdas. Un es to darīšu. Un visi būs dzīvi. Es būšu pateicīga visu dzīvi. Par to ,ka tika dota iespēja.

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)