Galerija
021 kristen-stewart-1228594 edwardebella4 2150obt 1-1-kopia reichela sexy-kellan-lutz dakota-fanning-twilight-saga-breaking-dawn-part-2-red-carpet-arrivals-1-675x900 remember01
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Rītausmas turpinājums… 6. nodaļa

(Tiem, kas gaidīja turpinājumu, atvainojos, ka tik ilgi bija jāgaida.Ceru, ka jums patiks, man pašai patīk. Gaidu viedokļus.!!!

Ar mīlestību twilight2009…)

 

Atgādinu visiem, ka šis ir turpinājums Bellas atmiņām.

 

6.Nožēla

 *  *  *

 No manas rīkles,izlauzās aizsmacis šņāciens.Meitene sarāvās,viņas  galva šaudījās neprātīgā ātrumā,it kā kādu meklējot.Bet,neviens nebija tuvumā,neviena dzīva dvēsele ,kas varētu viņu glābt no manis,nežēlīgā briesmoņa.Briesmoņa?Tieši tā,es biju nežēlīgs briesmonis,kas alka asinis,cilvēka asinis.

  Manas lūpas pieplaka viņas kaklam,žiletes asie zobi viegli pārplēsa,viņas samtaino ādu.

Meitene spalgi iekliedzās,es ciešāk satvēru meitenes augumu,no sāpēm meitene kunkstēja viss viņas ķermenis krampjaini raustījās.Un tad es sajutu,es sajutu mutē viņas garšu,tas bija silts baudas dzēriens,tas sasildīja manu ķermeni,mans ķermenis no baudas trīcēja.

Meitene sēcošā balsī čukstēja – Nevajag,nē,lūdzu!Paris..Paris…. – meitenes balss lēnām izdzisa. Viņas sidrs salēcās un iepukstējās  vēl pēdējo reizi.Apkārt iestājās kapa klusums,manas lūpas beidzot atlaida viņas kaklu,mans tvēriens viņu atlaida,viņas aukstais un nedzīvais ķermenis iekrita mitrajās sūnās.Briesmonis manī bija apmierināts par veikto,apmierināts par iegūto.

Bet manu cilvēcisko pusi  mocīja sāpes un dusmas.

    Es vēlreiz aplūkoju meiteni,kura nu jau nedzīva gulēja pie manām kājām.Viņas bālais ķermenis uz tumšā sūnu fona izskatījās vēl  bālāks par sniegu,viņa bija tik trausla,kā porcelāna lelle.Tad es ievēroju gredzenu,kas atradās uz kreisās rokas pirksta,tas man ļoti atgādināja savu laulības gredzenu.Tas nozīmē ka….

Pēkšņi manī atgriezās saprāts un cilvēciskums,mani muskuļi saspringa ķermenis tvēra pēc elpas.Vienīgā smarža ko jutu bija mitrās sūnas,no meitenes saldās smaržas nebija ne miņas,nekas vairāk neliecināja par meiteni.

Viņa bija mirusi un es biju slepkava.Es vienkārši stāvēju un skatījos uz viņu,es vairs neko nevarēju vērst par labu,krūtīs jutu sāpes un tukšumu.Sāpes plosīja manu ķermeni,man vajadzēja tikt prom no šejienes ,tikt projām lai aizmirstu nodarīto.Neatskatoties es sāku skriet,ieskrienot mežā jutu sveša vampīra smārdu,taču tam es nepievērsu lielu uzmanību.

Bija daudz citas lietas,kuras mani šobrīd uztrauca.

   Es zināju ka noslēpt nodarīto būs neiespējami,jo Alise tā pat visu būs redzējusi,bet kāda būs viņu attieksme pret mani – nosodoša,ciniska vai saprotoša?Varbūt,Alise to paturēs noslēpumā?Bet manas acis,tās nebūs tādā pašā krāsā kā parasti,es nespētu dienas laikā atkal iegūt zeltaino acu toni.Es biju izmisumā es nezināju,ko man iesākt,vai man būtu jāslēpjas kamēr mana acu krāsa atkal būs normāla,vai arī man jādodas mājās un jāatklāj visiem patiesība.?Kā vienmēr es biju strupceļā.!

Es zināju ka liktenis,nav manā puse,bet vai tā ir jābūt vienmēr?Liktenis varētu likt mani mierā un es dzīvotu savu dzīvi ar saviem tuvajiem,mierīgi un laimīgi.Es protams zināju atbildi,tā nekad nenotiks.Man ir jāprot dzīvot arī šādi!

Man ir jāsamierinās ar notikušo,tas kas ir noticis,tas ir noticis,to mainīt vairs nevarēs,laiku uz vairs atpakaļ nepagriezīsi.

Es tikai nesaprotu vienu, kā es varēju zaudēt kontroli,kontroli pār sevi.Man nekad nebija problēmas ar kontroles saglabāšanu.Bet tad kad sajutu meitenes smaržu es aizmirsu visu,kas manā dzīvē bija noticis,kas manā dzīvē bija svarīgs,vienīgais par ko es spēju domāt bija meitene.Viņas smarža bija pati skaistākā uz pasaules,pat skaistāka par Renezmēs smaržu.

Viņa smaržoja pēc – ceriņiem,hiacintēm,rozēm un orhidejām un vēl mazliet kanēļa.

Es pat īsti nezinu vai viņa tiešām tā smaržoja,jo sajutu smaržas kuras es vēl nekad nebiju jutusi.

    Atceros,kā Emets man reiz stāstīja ka medīšanas laikā,viņš esot sastapis meiteni,kurai esot bijusi pati skaistākā smarža pasaulē,viņš neko tādu nebija jutis.Protams viņš neesot spējis savaldīties,tādēļ meiteni ir nogalinājis,kaut vai viņš to nemaz nav vēlējies.Kārlails ar ģimeni esot viņu ir sapratuši.Vienīgā lieta par ko Emets ir priecājies,ir tas ka tas ir noticis mežā,nevis cilvēkos,savādāk tad būtu klājies daudz sliktāk.

    Tātad es nebiju vienīgā. Atkal atceroties viņas smaržu, mans kakls dega vienās liesmās,es atkal biju izsalkusi ,man nepietika ar viņas asinīm.

Pēkšņi mani apžilbināja spoža saules gaisma,biju nonākusi upes krasta,krasts bija klinšains bet ne stāvs upe bija mierīga un lēna..Es pielecu pie upes krasta un pieliecos lai varētu ielūkoties savā atspulgā,es redzēju to ko negribēju redzēt.Manas acis dega sārti sarkanā krāsā.Es ievilku dziļu elpu,man ar to bija jāsamierinās.Piecēlos kājās,lai varētu aplūkot apkārtni otrs krasts bija klinšains un stāvs,tur sākās meža biezokņi.Debesīs nebija ne viena mākoņa,spīdēja tikai spilgta saule.Aplūkoju vēlreiz savu izskatu  – mati bija izpūruši,sarkanais krekls bija netīrs un džinsi bija saplēsti toties drēbes bija piesūkušas ar viņas saldo smaržu.Vārdu sakot es izskatījos šausmīgi un jutos arī šausmīgi,man vajadzēja ko atspirdzinošu.Un es sapratu ko man vajag es atspēros un ielēcu upē,man vajadzēja nopeldēties,ūdens bija atspirdzinošs vismaz man tā šķita.Ūdens palīdzēja man,tas palīdzēja sakopties,zem ūdens jutos tā pat kā uz zemes – ērti un brīvi.Es aizpeldēju atpakaļ uz krastu un  uzrāpos uz klintīm es ļāvu lai saule mani silda.Pagāja laiks es vēl joprojām gulēju uz klinšainā krasta,es nevēlējos doties prom ,vismaz pagaidām.

Taču šeit es nevarēju palikt mūžīgi,man bija jādodas,jo ir pagājis pārāk ilgs laiks.

Es lēnām piecēlos,saule jau bija pie padebeša ,jā tiešām bija pagājis ilgs laiks.

Apgriezos un metos uz meža pusi,skrēju neticami ātri,manā ķermenī plūda spēks,nekad nejusts spēks.Es vairs neskrēju es lidoju katrs mans solis bija kā lidojums.Cilvēka asinis,mani bija padarījušas spēcīgu.Nonākusi kādā klajumā,nolēmu ka ir īstais laiks medībām.

Mani muskuļi saspringa,elpa kļuva straujākā es ievilku dziļu elpu , tālumā sajutu aļņu baru.Fui…smarža bija pretīga salīdzinājumā ar meitenes,bet man ar to bija  jāsadzīvo.

Skrēju uz  to pusi no kuras nāca smarža,es nespēju pakļauties instinktiem pilnībā,jo smarža nebija tik garda un vilinoša kā vienmēr.Nonākusi pļavā ieraudzīju lielu baru,metos pie rīkles tam lielākajam un spēcīgākajam alnim.Spēka manī bija daudz,tādēļ viņu piebeidzu vienā mirklī.Asinis neremdināja manas slāpes pilnībā,tādēļ devos atkal medīt.

Man ļoti palaimējās,jo spēju nomedīt divas kalnu lauvas un vienu grizlilācī.Protams tas paņēma ļoti daudz laika,ārā jau bija nakts āra spīdēja pilnmēness.Dziļi mežā gaudoja vilki,protams tie nebija mūsu Lapušas vilki.

Bija jau pārāk vēls,man ir jādodas mājās,es nezinu kādā krāsā ir manas acis,bet es cerēju ka tās vairs nav koši sarkanā krāsā.

Saņēmos un skrēju uz mājām.Būtu drošāk ja es vispirms iegrieztos savās mājās un tikai tad dotos uz Kalenu mājām.Biju jau gandrīz klāt,vel tikai daži kilometri,ceru ka neviens nebūs mājās,varētu būt ka pašlaik Edvards ir pie Alises,es tā ceru.

Nonākot pie mājas redzēju,ka neviena nav mājās,tādēļ tūdaļ skrēju iekšā.Es uzreiz steidzos pie spoguļa,un šoreiz atspulgā redzēju to ko es gribēju,manas acis nu bija zeltainā tonī.Tomēr sarkano piekrāsu varēja nedaudz redzēt.Vismaz tas bija kārtībā,taču man vajadzēja savest kārtībā savu izskatu.Es aizsteidzos uz vannas istabu ,norāvu visas drēbes un sametu visas lielā maisā.Pati steidzos uz dušu,es ātri nomazgājos un pārliecinājos ka no meitenes smaržas nav ne miņas.Skapī atradu jaunu džinsu pāri un baltu T – kreklu,ātri apģērbos.Izžāvēju un ieveidoju savus matus.Aplūkoju savi spogulī un klusām teicu  – Perfekti,it kā nekas nebūtu noticis! – sakot pasmaidīju.

Nu bija pienācis laiks doties pie pārējiem,novācu liekās mantas un paķēru maisu ar drēbēm. Skrienot maisu ar drēbēm iemetu upē – Ceru,ka neviens to neatradīs! – nopūtos.

 Biju jau klāt pie mājas durvīm- Es to varu,viss būs labi! – nopūtos un ievilku dziļu,biju gatava doties iekšā.

Taču pēkšņi ai muguras dzirdēju Edvarda balsi – Bella!Bella!Bella kur tu biji?Kāpēc tu saki,ka viss būs labi.Bella! -  Edvarda balss bija dusmīga bet tajā pašā laikā uztraukta.

Ak nē!Es ievaidējos un lēnām pagriezos.Edvards bija dusmīgs.

-           Edvards,es …es visu paskaidrošu! – es klusām teicu.

 

 * * *

 Es atkal atgriezos reālajā dzīvē,es vairs nevēlos,šo visu atcerēties.

Taču tad es sajutu,es sajutu spēku savā ķermenī,mani vairs nemocīja sāpes,es spēju pakustēties.Es mēģināju atvērt acis,mani apžilbināja spoža gaisma.Es gaidīju kādu kas piesteigsies man klāt ,kas mani mierinās un būs priecīgs par to ka esmu atmodusies.

Taču pagāja laiks neviens  nenāca,es lēnām mēģināju piecelties,es gaidīju ka atkal mani saplosīs sāpes,taču sāpes nebija.Es ieraudzīju to ka neviens nav istabā,es lēnā garā nokāpu lejā,apakšstāvs bija tukšs.Kā tas ir iespējams neviena nebija un viņu smaržu es nejutu.

Es sēcošā balsī saucu – Edvard,Renezmē,Kārlail,Alise…kāds šeit ira? – Es gaidīju atbildi,neviens neatsaucās.Es piesteidzos pie telefonā,ātri uzpiedu Džeika mājas numuru neviens neatbildēja.Tas nav iespējams,es izsteidzos ārā,es nejutu neviena smaržu ne Edvarda,ne Alises ,kas notiek kur viņi ir?

Nolēmu aizskriet uz Lapušu,mežā nejutu neviena smaržu ne vampīru ne vilkaču smārdu.

Lapušā neviena nebija nevienas dzīvas dvēseles.Tad es ievēroju zīmīti uz galda,es piesteidzos pie galda un paņēmu zīmīti.

  

Bella…

Es tev teicu,tas vel nav beigas,tas

Ir tikai sakums..

Pariss

Zīmīte izslīdēja man no rokām.

Tā nevar būt taisnība es..es,es noslīgu ceļos.Es raudāju bez asarām,tas viss ir manis dēļ,dēļ vienas manas kļūdas…

  Turpinājums sekos…

 

Twilight2009

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)