Galerija
evolution_ashley_teenchoice nikja4 4c04715903e1792c43bbf8139d4a3 people-img338 37436663 justin_55 watermark_03 66c 143

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Polārzvaigzne. 14. nodaļa

14. nodaļa. Tikšanās lidostā

Lea

Kāpēc uz pasaules bija jābūt mīlestībai? Tā rada iekāri un kaisli. Tā sanaido draugus. Mīlestība liek just sāpes par katru zaudējumu, tā rada asaras par vissīkāko strīdu. Tu vari izlikties stiprs un neatkarīgs, bet tikko kā tu pamani savu īsto un iemīlies, tu kļūsti atkarīgs. Tu vari censties, taču mīlestība aptumšo tavu prātu un vairs nav iespējams saskatīt labo un ļauno, tu tikai akli seko savai vadugunij – mīļotajam cilvēkam. Un tad, kad tu esi apmaldījies, tava mīlestība kā malduguns ir ievedusi tevi purvājā, tu saproti, cik gan mīlestība ir ļauna, bet izglābt sevi vairs nespēj, jo grimsti.

Ticēt nozīmē paļauties uz kādu, paļaujoties tu pazaudē sevi un savu intuīciju, kas ne pie kā laba nenoved. Ja kādreiz mīļotā dēļ ir nācies aiziet par tālu, atpakaļ tikt vairs nevar. Gluži kā plūstošajās smiltīs. Vienīgais, kas var tevi glābt ir kāda virve, kuru tev pametis draugs vai labsirdīgs svešinieks. Tu pieķeries tai ar abām rokām, bet spēks, kas tevi velk uz leju neatlaižas. Tāpat nav iespējams dzīvot, ja netiek pāri saldajām atmiņām, kas nu jau ir tikai pagātne.

Sāpes. Tās plosīja mani no visām pusēm. Liesmas, kas laizīja manu ķermeni. Rokas, kas turēja manu sirdi un neļāva tai pukstēt. Plaukstas, kas žņaudza manu rīkli un neļāva elpot. Kājas, kas spēra pa manu augumu un neļāva nostāvēt kājās. Sausums, kas neļāva man atvērt muti kliedzienam. Sīki grauzēju kodieni, kas lika man kasīties. Ķermeņi, kas beigu beigās piespieda mani pie zemes un neļāva piecelties. Nebija jēgas. Es tiku nogalināta un nespēju pat pakustēties. No acīm izlauzās asaras, bet es pat necentos tas noslaucīt. Es vēlējos aizmirst visu, es gribēju mirt, lai tikai nebūtu jāatceras pēdējās nedēļas kopā ar viņu. Tieši atmiņas pieliks punktu manām ciešanām un lika man ar atplestām rokām gaidīt nāvi, kas tā arī nenāca.

Alise

Nevarētu teikt, ka es redzētu vīziju. Tā tāda neizskatījās. Es vienkārši biju televizora antena, kas uztvēra visu, kas notika Volterrā. Es redzēju Bellu mirdzam; brīdi, kad Edvards tika arestēts un svītas pavadībā devās atpakaļ pie karaliskās ģimenes. Es redzēju, kā viņu sadala pa gabaliem, kā Bella ar Leu metās viņu glābt. Es redzēju visu, līdz pēdējam sīkumam. Un es paredzēju noslēgumu, par kuru Bella nebija iedomājusies-es zināju, ka Fēliks sakodīs vilkati. Es zināju, taču nekādi nevarēju to Bellai pateikt. Vienīgais, ko es spēju darīt bija monotoni atstāstīt visu līdz pēdējam. Pat to, ka Alans bija apžēlojies un izvedis viņus ārā tikai tādēļ, ka bija iemīlējies viešņā. Un tad viss-es vairs neredzēju neko, vienīgais ko zināju bija tas, ka man vajadzēja pasūtīt biļetes, bet Rozālija jau bija to izdarījusi.

Džaspers mani apķēra, bet es nespēju uz viņu paskatīties. Es nesapratu kāpēc vīzija bija tik pēkšņi pazudusi, gluži kā noslaucīta. Noslaucīta no zemes virsas. Tieši tā bija teicis Kārlails, kad nespēja sajust slepkavas smaržu. Tātad Džesijs spēja manipulēt arī ar manām spējām. Un tas nozīmēja, ka Bellas un Edvarda, kā arī Leas ceļā atkal bija nostājies Džesijs. Un viņi visi bija novājināti, it īpaši Lea. Edvards jau arī tikko tikai stāvēja kājās, tā ka Bella bija vienīgā, kas bija spējīga cīnīties. Vampīrs pret vampīreni. Tas būs sīvi, un es pat nebrīnīšos, ja Bella nespētu stāties viņam pretī. Viņa bija cīnījusies pret vairākiem Voltūriem, viņas spēks bija manāmi mazinājies. Mums bija jādodas viņiem palīgā.

„Es eju, viņi ilgi neizvilks. Kārlail, tev arī jānāk līdzi, tu vienīgais spēsi palīdzēt Leai ” nočukstēju un metos skrietu. Sets skrēja līdzi, tā taču bija viņa māsa. Jutu, ka man seko arī Džaspers. Mēs, tāpat kā Bella un Edvards, bijām nešķirami.

Es centos, es tiešām mēģināju viņus saskatīt, taču nekas neizdevās. Mēs nopirkām biļetes, lidojām uz Itāliju, taču Bellas nākotne palika miglā tīta. Vai viņa tiešām būtu pretojusies un zaudējusi? Vai tiešām mana labākā draudzene vairs nekad neies iepirkties kopā ar mani?

Laiks ritēja. Pilots ziņoja par nosēšanos. Es beidzot iztaisnoju kājas un palūkojos apkārt. Gan Kārlails, gan Džaspers lūkojas manī.

„Nekā, es joprojām neko neredzu” skumji noteicu. Un tieši pēc tam, kad biju izteikusi šos vārdus, es kaut ko ieraudzīju, bet miglaini. Tēlus varēja atšķirt tikai pēc drēbēm. Edvards bija nostājies kājās un mēģināja sameklēt meitenes. Leu atrast nebija grūti, viņa bija uzsista uz mājas jumta un gulēja, zaudējusi samaņu. Bellu meklēt viņš vēl nemēģināja, vispirms piegāja pie Leas un uzmodināja to. Lea turpināja kliegt, tagad gan daudz klusāk, cilvēki pat to vairs nedzirdēja. Viņai vairs nebija laika. Māja no zīmējuma. Edvards iztēlojās viņu, Leu un Kārlailu tajā mājā. Tātad mums bija jānokļūst tur, un ātri.

Lidostā mēs pašķīrāmies. Es sekoju Bellai, Sets, Kārlails un Džaspers gāja tikties ar Edvardu. No sākuma mīļotais gan uzstāja, ka paliks ar mani, taču es spēju viņu pierunāt. Leai būs vajadzīgs kāds, kas spēs viņu nomierināt. Un Sets… viņam bija jābūt tur, pie viņa māsas, ja nu gadījuma tas būtu pēdējais mirklis viņās dzīvē.

„Alise, tieši tevi mēs gaidījām” no manas mugurpuses atskanēja kāda balss un es jutu roku, kas apspieda manu muti, lai es nespētu kliegt. „Tagad ballīte būs pilnīga.” Džesijs iesmējās. Viņa balsi nebija iespējams sajaukt, tāpat kā viņa smaržu, kurai bija piejaucies stiprs vilkača aromāts. Man blakus tika nostādīts kāds cits ķermenis, kas bija tikpat auksts, cik manējais. Pie manas sejas pielipa dažas elektrizējušās brūnas šķipsnas. Bella, nav šaubu. Vismaz viņa bija dzīva. Pagaidām….

 Turpinājums sekos…

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)