Galerija
017 ba01 053 MUSIC-MTV/ 60028539 kris_04 elizab3 pattinsonlifecc2012-11 nmcards026

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Polārzvaigzne. 13. nodaļa

13. nodaļa. Nezināmais

Bella

Es nesabruku. Es zināju, ka nāku par vēlu. Es dzirdēju viņu kliedzam, bet man bija jācīnās pašai par sevi un es nespēju iekļaut vairogā mīļoto tā, lai neiekļautu Haidi un Džannu (ja nemaldos, tā sauca to sekretāri, kas strādāja pie Voltūriem un gribēja kļūt par vampīru. Piedodiet, man nav grāmatas, lai pārliecinātos) . Paldies dievam viņām spēju nebija, vismaz ne tādas, ar kurām es nespētu cīnīties. Un tā kā Haidi vienmēr paļāvās uz to, ka visi viņas priekšā ļimst ceļos, viņa nebija nekāda stiprā karotāja. Savukārt Džannai vienkārši trūka pieredzes. Taču tad, kad es biju abas uzveikusi, es jau dzirdēju plīstam mīļotā miesu, tātad bija jau par vēlu un pat mans vairogs neko nespētu izdarīt. Pret fizisku saskari tas nespēju neko līdzēt. Tāpēc es nobarikādēju savu sirdi un metos iekšā. Jutu mazu cerības staru, jo nebiju dzirdējusi uguni. Ja viņi neiekurs sārtu, man mīļotais vēl varēs dzīvot, tāpēc es metos skriet. Nāve dēļ vampīra kuru mīlu ir cēla, tā es gribētu mirt, ja man vispār būtu jāmirst. Un tagad man būs jāziedo sevi, lai Edvards neviena nemanīts varētu atkal savienoties. Tāpēc es iegāju zālē ar augstu paceltu zodu un vairogu, kas bija cieši man piekļāvies.

„Kaijus, Āro, Markus” pieklājīgi sasveicinājos, vēlreiz pārliecinoties, ka vairogs ir vietā. Nomierinies, saņem sevi rokās. . Dziļi ieelpoju un piegāju tuvāk svītai, lai viņi uzskatītu to par apdraudējumu un novērstu savas acis no Edvarda ķermeņa daļām, kas jau sāka tuvoties viena otrai.

„Kā jums labi iet?” centos uzturēt sarunu. VēVēl tuvāk un pirmās daļas jau būs savienojušās.

Āro, kā jau vispieklājīgākais no visiem, man atbildēja „Mums tīri labi, ja neskaita tavu vīru, kas nupat iztraucēja mieru mūsu pilsētā. Un cik es saskatīju viņa atmiņās, arī tu esi sākusi mirdzēt, kas… ”

„ …pārkāpj mūsu vienīgo likumu, jā” Kaijus pabeidza brāļa vietā. „Vai tev ir kas sakāms, pirms tu tiec sodīta tāpat kā Edvards?” viņš nežēlīgi piebilda, nerātnās acis uzlūkoja Edvardu tieši tajā brīdī, kad viņa torss savienojās. „Vel

„Velns!” klusi nomurmināju un metos virsū Džeinai. Es jau cerēju, ka spēšu novērst viņu uzmanību un cīņa nebūs nepieciešama. Pietika ar vienu rokas kustību un Džeina jau lidoja. Aleks bija nākamais, taču viņš jau bija gatavs. Vispār cīņa bija pārāk līdzvērtīga un es manīju, ka Kaijus izslīd no sava krēsla un dodas pie Edvarda. Rokā viņam mirdzēja šķiltavas. Mana mīļotā dzīvei, kas jau tā karājās mata galā, strauji tuvojās beigas. Tagad es vēlējos, kaut nebūtu devusies uz Volterru viena.

„Sveikiņi, mani mīļie vampīri! ” Kāds nicinoši iesaucās. Atskatījos un pasmaidīju. Smarža nebija mani pievīlusi-tā bija Lea.

„Lea” pasmaidīju un žigli pieliecos, lai izvairītos no Aleka sitiena. „Pasargā Edvardu!” iesaucos. Tad atcerējos, ka neesmu pasargājusi viņu, tāpēc žigli ietinu viņu biezā slānī ar vairogu.
Atskatījos uz viņu. Aleks jau atradās pretējās sienas galā nošļucis uz grīdas uz apstulbis no mana stiprā sitiena. „Ejam” uzsaucu Leai un pagriezos pret Āro „Man bija… em… pārsteigums jūs atkal sastapt, žēl, ka mēs atkal bijām pretējās frontēs. Bet es jau pierādīju, ka mūsu ģimeni labāk neaiztikt, jo nākamreiz mēs tik mierīgi neaiziesim ” palocīju galvu un palūkojos uz Leu. Viņa bija savākusi visas Edvarda ķermeņa daļas, kas vēl nebija paspējušas savienoties. Man nebija spēka skatīties uz viņu tagad, kad viņš neko neredzēja un nedzirdēja. Labi, ka viņš nebija pie samaņas un nekliedz, lai es viņu nogalinu. Tad jau labāk skatīties uz viņa stiklainajām acu zīlītēm un iztēloties, ka ar viņu nekas nav noticis, iedomāties, ka viņš vienkārši ir aizdomājies. Tomēr es nespēju pat to.

Saspiedu Leas plaukstu un pirmā devos laukā pa durvīm priecājoties par to, cik viss labi noritēja. Pāragri. Es dzirdēju Leu iekliedzamies, Edvarda kreisā roka un kāja izkrita no Leas tvēriena. Kas ar viņu notika? Džeina tā nevar būt, vairogs bija vietā. Un tad es pamanīju Fēliksu, kas bija piestājies Leai aiz muguras un viņas plecu, uz kuras bija atstātas zobu pēdas.

„Stulbeni!” iekliedzos un metos Fēliksam virsū. Kāpēc? Kāpēc es nepiesargājos? Skaidrs, ka Voltūri neļaus mums tik viegli aiziet, kā es neiedomājos iet pēdējā? Man nekas nebūtu noticis, es tikai justu sāpes, bet Leai… Atcerējos Edvarda vārdus, ko viņš bija pirms šausmīgi ilga laika. Laikam tie prātā man bija saglabājušies tādēļ, ka es par to aizdomājusies nebiju un tas, ko viņš man teica, mani pārsteidza.

Cilvēkiem mūsu inde nav īsti inde, tā jūs tikai pārvērš. Bet ja iekostu kādam no vilkiem… Viņiem tā būtu pēdējā diena, kuru viņi pavadītu uz Zemes.

Un tagad Leai iekoda.

Biju tik nikna. Zināju, ka tagad būtu neprātīgi cīnīties, es biju viena. Lea gulēja uz zemes un Edvards bija ļoti vārgs, viņš knapi varēja kaut ko redzēt. Taču es nespēju stāvēt malā un metos Fēliksam virsū. Es kodu un situ viņam. Arī pati jutu viņa ledusauksto elpu uz kakla, taču paspēju izvairīties. Viņa zobi sacirtās tur, kur nupat bija mans kakls.

„Tu taču necerēji, ka mēs tik viegli padosimies, vai ne?” Kaijus iesmējās. Es pārstāju cīnīties. Nebija vairs jēgas. Lea mirst, Edvards arī bija bezsamaņā. Mani nogalinās. Man nebija izejas. Es nespēšu pacelt viņus abus un aizmukt. Pat man tas būtu neiespējami.

Kāds zēns ar blondiem matiem iznāca no svītas un tuvojās man. Viņa acīs nedega neprāts, likās, ka viņš juta man līdzi. Un tad viņš piemiedza ar aci. Visu istabu pārņēma tumsa, bet kāds sagrāba manu plaukstu un iestūma man rokas Leas ķermeni. Kāds, un man bija tāda nojauta, ka tas bija blondais vampīrs, izveda mūs cauri tumsai un atvēra durvis. Es metos skriet, vampīrs turējās man līdzi. Mani apžilbināja gaisma. Es biju nonākusi atpakaļ laukumā pa kādu īsāku ceļu. Un mani ārā izveda viņš- blondais vampīrs, kura vārdu es nezināju.

„Mani sauc Alans” vampīrs pasmaidīja. „Še, paņem mēteli, lai tu nesāktu atkal spīdēt” viņa smaids kļuva vēl platāks. Es jau gribēju viņam pateikties, kad jutu, ka Leai sāk raustīties.

„Palīdzi, lūdzu!” es iesaucos, bet Alans jau bija pazudis. Viņš bija manā labā darījis pietiekami. Tagad bija mana kārta palīdzēt citiem. Taču man nebija ne jausmas kā lai palīdz Leai, man trūka pieredzes. Šaubos vai kāds viņai vispār varēs palīdzēt, bet man viņa ir jāaizved uz mājām. Ja kāds zinās ko darīt, tad tas būs Kārlails.

„Bella, dod viņu man.” Edvards iznāca no ēnas, kurā viņš bija sēdējis, Alana atvests. Edvards seja bija bāla un nomocīta, taču viņš likās apņēmības pilns. Man tikmēr vajadzēja nozagt mašīnu un palūgt, lai Alise rezervē mums biļetes. Bet vispirms es piegāju pie Edvarda un dedzīgi viņu noskūpstīju.
„Man tevis ļoti pietrūka!” iečukstēju viņam ausī un vēlreiz noskūpstīju viņu. Tad paņēmu telefonu un sazvanīju Alisi. Ja Edvardam bija taisnība, Leai ir atlikušas vairs tikai dažas stundas…

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)