Sveikas, manas mīļās! Šī ir atvainošanās vēstule tām fanēm, kuras ir gaidījušas “Aiz pusnakts tumsas” stāstiņu. Man jums ir ļoti, ļoti, ļoti jāatvainojas. (atkal) Bet es neuzspēju viņu vēl pabeigt. Tagad ķeros tam klāt. Tāpēc “Laimes asaras” mazliet atstāšu novārtā…Tā kā, cerams, neņemsiet ļaunā. Paldies, Niive, tev arī…

Nakts tumsa

Nakts ir daļa, kura ieskauj visu neredzamā tumsā. Tā atņem dzīvajam krāsu. Pasaule rada savu jaunu stāstu. Mīlestība, naids, traģēdija. Katrs stāsts liek izdzīvot savu. Lai cik ļoti mēs censtos; saturu mēs neizmainīsim. Lai cik ļoti mēs vēlētos sagaidīt savu turpinājumu, tas ir mūsu iedomas. Viss ko mēs vēlamies, tas viss ir rakstīts mūsu sirdī un dvēselē. Mēs katrs spējam izdomāt uz uzrakstīt savu stāstu. Sapņi ir tie, kas mums neļauj nogrimt bezdibenī. Katrs stāsts ir neremdināmas alkas, kuras vēlas tikt veldzētas…

Istaba bija tumša un vienmuļa. Nekādu greznību. Tā bija maza un ar vienu logu, kura skats bija pavērsts pret mūra sienu. Istabas tālākajā galā stāvēja gulta ar melnu pārvalku. Viens skapis, kura izmēri bija salīdzināmi ar telefona būdiņu. Viens galds, uz galda pildspalva ar papīru. Tas bija viss, ko biju pelnījusi. Tumša istaba, kura bija domāta man, tumšai dvēselei, kurai nebija nākotnes.

- Piedod, es zinu, tev laikam nepatīk šī istaba. Āro domā, ka tev tā būs labāk. Bet ja tu vēlies, mēs varam visu šeit pārveidot? – viņa piegāja pie gultas un ar roku noglauda mīksto satīna pārvalku. – Mana mīļākā krāsa ir melna. Es jau nezinu, kāda ir tava. Tāpēc mēs ar Āro nolēmām, ka pēc tam, tu pati varēsi izvēlēties toni. – viņas seja atplauka smaidā. – Vai! Piedod. Tu laikam vēlies iekārtoties. – viņa piecēlās un devās uz durvju pusi.

- Lūdzu, nē! Paliec! – manai balsij bija histēriska nokrāsa. Es vēlējos, lai kāds paliek ar mani. Mans saprāts bija tuvu sabrukšanas robežai. Marance izskatījās pēc ļoti mīļas un jaukas būtnes. Es vēlējos mierinājumu. Tas ir savtīgi, bet es vairs nevaru…mans prāts lēnām sabrūk. Tam nebūs iespējas atgriezties.

- Protams. Neuztraucies. Ja vēlies, es varu palikt. – protams, ka es velējos. Es nevēlos pazust. Es vēlos būt mīlēta. – Varbūt, man tev palīdzēt iekārtoties. – tas bija laipni no viņas puses, bet man nebija nekā…es biju viena, un piedevām, bez bagāžas.

- Man nav bagāžas. – es kautri noteicu. 

- Tas nekas. – viņa viegli pamāja ar roku, uz gultas pusi. Mani soļi bija liegi, bet es centos neko nesasteigt. Varbūt man nebija atlicis daudz laika? Bet es centīšos iegūt pēc iespējas vairāk. Satīna pārvalks bija maigs kā dūna. Tik neaizsargāts un trausls. Katra mežģīņu apmale veidoja savu rakstu uz ēnainās grīdas. Katrs puteklis izdejoja savu deju. Tam visam bija nozīme. Bet kurā dzīves sadaļā iederējos es? Mana deja bija jau izdejota…

- Bella, ko tu vēlētos zināt? – viņas skatiens vērīgi pārslīdēja pāri manai sejai.-

- Īstenībā, visu. Ja tas nebūtu nepieklājīgi. Es nevēlos nevienu aizvainot. – nopūta, kura izlauzās no manām krūtīm nodeva mani. 

- Bella, tev nav jāatvainojas. Tas ir dabiski. Varbūt es mazliet varētu pastāstīt par savas dzīves aizsākšanu? Vampīra dzīves aizsākšanu. – viņas galva viegli pagriezās uz durvju pusi. Viņa baidījās, tāpat kā es. Vai dzīve ir netaisna pret visiem? Vai tikai pret tiem, kam laime ir bijusi ūdens un gaisa vietā?

- Protams! Man priekšā ir vesela mūžība laika; daudz, maz. – acis vienmēr nodod cilvēku. Tas ir tik paredzami. Marances acīs iezagās bailes un nedrošība. Tam sekoja viegla nopūta un tad iesākās viņas dzīves patiesā nodaļa. Stāsts, kas spēja izmainīt pasauli…

Marance

Vai draudzība spēj pastāvēt, starp divām dažādām pasaulēm? Ir situācijas, kad mainās puses un pasaules. Bet viena puse ir tā, kas dod cerību, bet otra, tā, kas to atņem. Draudzība pastāv uz uzticēšanos un patiesumu. Cerības un ilgas, tās spēj sniegt tikai mīlestība. Cik liela daļa no tā visa aizņem mīlestība? Varbūt tās ir asaras, kas apskalo visu. Tās ļauj sadzīt brūcei. Asinis, kas spēj aizsniegt tālāko, no tā ko cilvēks ir radījis. Draudzība, tā ir tikai uzticēšanās. Laika jautājums. Pulkstenim apstājoties, apstājas arī draudzība…

- Redzi, Bella, atšķirībā no tevis. Es pat nezināju, kas ir vampīri. Es pat nezināju, vai pastāv tāda pēcnāves dzīve. Es biju nevaldāma meitene, kas tiecās pēc dzīves. Savos septiņpadsmit gados, es biju ļoti nevaldāma. Vairākas reizes sēdēju cietumā, par zagšanām un huligānismu. Man nebija dzīves patiesās jēgas. Es tikai baudīju dzīves dotās veltes. Mana ģimene bija pametusi mani jau sen. Tas bija smagi. Māte nomira ļoti smagā un mokošā nāvē. Tēvs to neizturēja un izdarīja pašnāvību. Mana jaunākā māsa sekoja manam tēvam. Es pati biju uz iznīkšanas robežas. Tas bija smagi, iedomāties to, ka tev vairs nav neviena. Neviena, kas spētu tevi saprast. Neviena, kas spētu tevi samīļot un just līdzi… – mani sagrāba nežēlīgas dusmas un plosošas sāpes. Tās plosīja manu ķermeni. Tās sāpes, tās es izjutu tieši tagad. Es spēju tās sajust. Mēs bijām līdzīgas. Viņa bija zaudējusi visu. Bet tagad, viņai bija cerība. Es biju zaudējusi visu, bet man cerības nebija.

- Bella, es saprotu, kāpēc tu tagad esi tik skumja. Es tiešām nevēlējos tevi aizskart, bet tev ir jāsaprot, ka tam visam var tik pāri. Es tiku. Lai cik lielas sāpes es justu, tās neatstājas. Bet ar tām var sadzīvot. – viņa noglauda manu delnu un turpināja.

- Mani uz sabrukšanas robežas atrada Āro. Es pat viņu īsti nepazinu. Tā bija auksta nakts. Voltēra bija kā izslaucīta. Man nebija bail, jo es zināju, ka viss, kas man var būt ir jau zaudēts. Tik vienkārši. Tad, manām acīm pavērsās šis skaistums – Āro. Tā bija nedabiski skaista būtne. Es aizmirsu elpot. Es sajutu ilgas un kārdinājumu. Mans ķermenis vēlējos iegūt, šo skaisto būtni. Bet tad, es kritu. Un tad iestājās tumsa. Tas notika tik ātri. Vienīgais, ko es atceros, bija mokošas un dedzinošas sāpes. Es biju viena, man nebija neviena, kas mani spētu atbalstīt. Sāpes bija nerimstošas. Tās ilga un nepārgāja. Tikai mans ķermenis raustījās agonijā. Manas domas bija pagaisušas. Pēc kāda laika sāpes pazuda. Tās attālinājās. Beigas bija tuvu. Vai tā bija nāve? Tajā brīdī, es to īsti nezināju.

Atverot acis, pasaule bija mainījusies. Viss bija tik košs un izbaudāms. Tā bija paradīze. Es biju mirusi. Bet mani vienalga mocīja sāpes. Tās drīzāk bija slāpes. Mana rīkle bija izkaltusi. Es to vēlējos atveldzēt ar ūdens malku, bet tas neko nedeva. Ūdens viegli slīdēja, gar manu rīkli. Tas radīja nepatīkamas sajūtas…

- Es ceru Bella, ka tu sapratīsi mani, man nebija izvēles. – viņas acis nodūrās un aizklīda līdz telpas stūrim.

- Marance, es tevi saprotu. Es zinu, kā tu jūties. Tev bija smagi, bet, lūdzu, turpini… – kad viņa runāja, manas likstas bija tikai kā asara okeāna. Tā nespēja veldzēt pat skudru, kura bija nomaldījusies tuksnesī.

- Kad es satapu Āro, es sāku apjaust notiekošo. Es vairs nebiju parasta. Es biju vampīre. Asinskāra vampīre. Viņš mani iepazīstināja ar jauno pasauli. Tā likās sirreāla. Tik neiedomājama. Bet tad viss mainījās. Manas spējas mainīja visu. Āro nepacietība un atraidījumi mainīja nokrāsu. Es jau biju samierinājusies, ka neko nespēšu iegūt, bet tad. Tad viņš mani sāka uzlūkot citādi. It kā es būtu balva, balva, kura pieder viņam. Viņš kļuva laipnāks. Un tad jau, es ceru, ka tu zini, kas notika. Es viņu iemīlēju. Es vienmēr centos no viņa to noslēpt. Tas līdz šim ir izdevies. – viņa nopūtās. Tagad, Bella, tu redzi un esi sajutusi manu dzīvi. Tā nav bijusi viegla, bet es tam tiku pāri. Es zinu, arī tu, tiksi. Tāpēc, es ļoti vēlētos, lai mēs kļūtu par draudzenēm. – viņa piecēlās un devās uz durvju pusi. – Tagad, es došos prom. Es ļaušu tev padomāt par visu. No rīta tiksimies. – smaids bija pēdējas, kas izdzisa tālumā. Viņa bija prom. Es atkal biju viena.

Pasaule ir tik netaisna. Tā spēj mainīt visu. Sāpes, kuras es izjutu, tagad bija dubultas. Tukšums krūtīs bija aizņēmis visu. Es sabruku uz grīdas un gaidīju jaunas dienas atnākšanu…Cik gļēvi ir padoties kārdinājumam.

32 komentāri