Galerija
rob10 julia kris_tay_berlin_10 00131-m2ts-standbild053 chaske-vancouver-25sep09-11 robertpattinsonbd2edwardpromo1 robertpattinsononeclipseset09232-44 THE TWILIGHT SAGA: BREAKING DAWN-PART 1 eslija12

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Jauna diena. 9. daļa

Džeikobs

Attālums

Es viņu jutu arvien spēcīgāk. Viņa nebija tālu. Mana Nesija tuvojas. Viņa tiešām atgriežas. Man pārskrēja aukstas tirpas. Es pēc viņas ilgojos. Ilgojos vairāk nekā jebkad esmu pēc kāda ilgojies. Viņas smarža jau gandrīz bija pagaisusi no manām atmiņām. Es nespēju atcerēties viņas smieklus, pieskārienus. Es dusmās ierūcos.

Manas rokas sāka trīcēt. Manas miesas pārņēma uztraukums. Acis aizmiglojās. Kāpēc viņa jūtās tik bēdīga? Nesij, kas notika? Ja vien viņa man spētu atbildēt. Ja vien es spētu viņai pieskarties, sajust viņu. Es atdotu visu. Pat savu dzīvību. Man pietiktu tikai ar vienu skatienu, ar vienu pieskārienu, vienu skūpstu. Tikai es neesmu pārliecināts, ka spētu viņu atkal palaist. Man galvā pazibēja ļaunas nojautas. Ja nu viņa mani vairs nemīl? Nē, viņa mani mīl. Ja nemīlētu, vai es viņu justu?

Mani pārņēma izmisums. Vairs nezināju vai tas ir mans izmisums vai Nesijas. Mūsu emocijas un sajūtas bija saplūdušas kopā. Emocionāli mēs bijām viens vesels. Pēc iespējas ātrāk gribēju viņu satikt. Gribēju just, ka viņa ir mana.

Es apsēdos uz celma. Mežā es spēju koncentrēties. Šeit mani neviens netraucēja domāt un koncentrēties uz Nesijas jūtām. Man vajadzēja noskaidrot kur viņa ir. Centos sajust kaut mazāko pavedienu. Tomēr nekā.

Sadzirdēju, ka kāds man tuvojas. Atvēru acis un lēni pagriezos. Divas pelēkas acis manī cieši vērās. Redzēju kā viņas augums saspringst. Viņa man tik ļoti atgādināja Nesiju. Tā pati gaišā āda, līganā gaita. Savā ziņā man viņa pat patika. Viņa ļauni pasmaidīja.

- Mēs atkal tiekamies.- viņa klusi iesmējās. Viņas smiekli bija dzidri, bet ne tādi kā Nesijai.

- Un ko tev no manis vajag?- es paspēru soli uz priekšu.

- Netuvojies!- viņa man nikni uzšņāca.

- Kāds, kuru tu mīli sāpināja mani. Viņa atņēma man kādu, kuru es mīlu!- meitene pēc brīža šņāca. Es izbrīnā pakāpos pāris soļus atpakaļ. Meitene vēlreiz ļauni iesmējās.

Nesija, mana, Nesija? Nē, tas nevar būt! Viņa nespētu kādam nodarīt pāri. Bet varbūt tomēr? Viņa sāpināja mani, Bellu, Edvardu… Savu ģimeni.

Meitene iesmējās skaļāk. Es nikni viņā palūkojos. Viņas smiekli aprāvās. Arī viņas sejas izteiksme mainījās. Acis iepletās bailēs, smaids no lūpām pazuda, viņa nervozi raudzījās man pār plecu. Es domāju, ka man aizmugurē stāv Lea, tāpēc pagriezos.

Lai nu ko, bet viņu es šeit necerēju ieraudzīt. Šoreiz viņš izskatījās savādāk, tikai nespēju saprast, kas bija mainījies. Kamēr lūkojos atnācējā, meitene metās skriet. Atnācējs metās viņai pakaļ, bet es viņu pārtvēru un nogāzu zemē. Aleks veltīja man iznīcinošu skatienu. Viņa acis bija zeltainas. Tādas kā Bellai un Edvardam.

- Laid mani vaļā, muļķi! Es tevi centos glābt!- viņš nošņācās. Es lēni viņu palaidu vaļā. Biju pārāk šokēts lai kaut ko teiktu.

Renezme

 Meklēšana

  Drīz mēs sasniedzām Forksu. Mana sirds sitās straujāk par tauriņa spārniem. Aleks ieteica mums iet katram uz savu pusi, lai atrastu Sāru. Es piekritu. Devos pie Čārlija. Man vajadzēja pārliecināties, ka viņš ir dzīvs.

Pie mājas bija jūtama vampīru smarža. Mamma, tētis… Viņi nesen te ir bijuši. Es ielavījos mājā. Viss liecināja, ka Čārlijs ir dzīvs. Saņurcīta rīta avīze, kafijas tase uz galda. Es lēni uzgāju pa trepēm. Mana istaba nebija aiztikta. Es palūkojos spogulī. Mati bija savēlušies, drēbes – netīras un saplēstas. Es iesteidzos vannas istabā lai pārģērbtos un savestu sevi kārtībā.

Kad biju sakārtojusies pametu Čārlija māju. Es vairs nedrīkstēju kavēties. Es biju nogurusi. Nogurusi no skriešanas, bailēm. Es sekoju Aleka pēdām. Mums tomēr vajadzētu turēties kopā.

Es viņu atradu pavisam drīz. Kad nokļuvu tuvāk, pamanīju, ka viņš nav viens. Džeikobs. Man kaklā iesprūda kamols. Es zināju, ka Džeiks mani sajuta. Viņš juta manu smaržu, viņš dzirdēja manus sirdspukstus. Un tad viņš mani ieraudzīja.

Džeiks ātriem soļiem pienāca man tuvāk. Viņš pārsteigts mani nopētīja. es nevēlējos smaidīt, bet nespēju noturēties. Es paspēru soli viņam pretī un cieši viņu apskāvu. Viņa spēcīgās rokas mani turēja. Aiz laimes sāku raudāt. Tagad es zināju, ka man vajag tikai un vienīgi Džeiku. Es dzirdēju kā Aleks skumji nopūšas. Es biju pārāk laimīga lai uztrauktos par Aleku.

- Tā tiešām esi tu. Nesij, manu, Nesij. Es tā pēc tevis ilgojos! Es nespēju izteikt cik ļoti!- Džeiks skūpstīja manus matus, manus vaigus. Es nespēju noticēt, cik viegli viņš man ir piedevis. Bet es pati sev vēl nebiju piedevusi, tāpēc viņu atstūmu.

- Džeik, kā tu spēj man tik viegli piedot?- es jautāju. Viņš paskatījās uz mani kā uz jukušo.

- Mīļā, es tevi mīlu. Es tev piedotu visu! Pilnīgi visu!- viņš iesmējās.

- Renezme, mums ir jāatrod Sāra.- Aleks pārtrauca Džeika mīlestības apliecinājumus.

- Kas ir Sāra?- Džeiks jautāja. Es nopūtos, pastiepu roku un pieskāros mīļotā sejai. Es viņam parādīju Sāru, Kaijusu, visu, kas bija noticis. Es neuzdrošinājos viņam parādīt Aleka skūpstu. Viņa seja pārvērtās.

- Kāpēc tu devies pie Voltūriem?- Džeiks jautāja. Es parādīju kāpēc. Viņš nikni paglūnēja uz Aleku.

- Es jums palīdzēšu viņu atrast. Mēs viņu atradīsim. Ja būs nepieciešams, mēs viņu iznīcināsim.- Džeiks skumji pasmaidīja. Manī kaut kas salūza.

- Nē, Džeik! Viņa ir mana draudzene. Viņa neko sliktu nav izdarījusi. Es pie visa esmu vainīga.- šņukstēju.

- Viņai ir jādzīvo. Viņa ir apjukusi. Apsoli, ka ar viņu nekas nenotiks! Džeik, apsoli!- Džeiks mani cieši apskāva. Viņš mani mierināja.

- Apsolu. Apsolu, ka ar Sāru nekas nenotiks.- viņš nočukstēja un noskūpstīja manus matus.

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)