Galerija
christianserratos2 kristen_flaunt12 twilight-wallpaper-twilight-series-787124_1280_1024 robertpattinsononeclipseset09232-50 tumblr_mc28gepfz11raqdu3o1_500 1q2 nm-cullens-only vf_08 kristena6

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Dzīve klusumā. 2. nodaļa

Dzīve klusumā

2.nodaļa – Klejojot

 

Nezināma vieta – nezināms laiks

Vīrietis, kurš pa mežu bija pastaigājies viens pats, nebija mans pēdējais medījums. Kad nogaršoju tās saldās asinis, nebija nekādu iespēju, lai es no tām atteiktos. Tās garšoja tik brīnišķīgi, ka es nevarēju iedomāties nevienu vārdu, lai to aprakstītu.

Savus upurus es medīju mežā, nekad neļāvu sev aizklīst uz vairāk apdzīvotām vietām. Lai cik ļoti man kārotos asiņu, es apzinājos to faktu, ja pietuvotos pārāk tuvu apdzīvotai vietai, es sāktu plosīties. Tā varētu teikt bija mana diēta.

Katra diena bija cīņa. Es gribēju nogalināt katru cilvēku, kam paskrēju garām, un vienmēr centos no tādas iespējas izvairīties. Bet katru reizi, kad izlaidu vairāk nekā vienu cilvēku – vai kādu pāri, vai bērnu – man bija jāņem nākamais ko atradu. Slāpes bija neapstrīdamas, kad piespiedu sevi atteikties no viena cilvēka.

Daļa no manis, sāka redzēt viņus mazāk kā cilvēkus, pat tad, kad centos atcerēties, ka viņiem pašiem arī ir savas dzīves. Tas lēnām sāka pārņemt manu prātu, bet pirmais bloks maniem pamatojumiem, bija tāds, ka es vairs nevarēju pateikt, kas ir „dzīve”.

Laiks gāja un es atkal centos atcerēties lietas par savu pagātni, bet lai kas arī tajā nebūtu, es vienmēr pamodos tajā pašā alā. Man nebija nekas ar ko es varētu sākt, nekādu atmiņu, ko varētu attēlot, neviena ar ko to visu pārrunāt.

Sazināšanās bija liela daļa no problēmas. Kļuva aizvien vieglāk un vieglāk saskatīt cilvēkus kā dzīvniekus, kad man nebija nekādu iespēju ar viņiem runāt, kad man nebija ne jausmas, ko viņi man cenšas pateikt, vai kliegt, kad mani asie zobi pārplēš viņu plānās ādas un viņi nomirst. Papildus tam, laikam ejot, man parādījās tāda uzbāzīga sajūta, ka es negribu nogalināt cilvēkus. Ar katru dienu tā sajūta sāka izgaist, un es izmisīgi centos to atstāt dzīvu, jo tas bija visniecīgākais savienojums ar manu pagātni, tieva līnija, kas piedāvāja man vāju cerības gaismiņu.

Mana diēta bija mana dzīve. Es neriskēju ieiet nevienā pilsētā. Es turējos no tām pa gabalu. Es mēroju ceļu no krasta līdz krastam, bet nekad nemēģināju peldēt. Pagāja vairāki drosmīgi mēģinājumi no manas puses, lai atklātu to, ka man nemaz nav vajadzības lai elpotu, bet galu galā, es atstāju šo ieradumu. Tas palīdzēja man medībās.

Tomēr pats vienkāršākais veids bija, kad es savu plaukstu noliku uz zemes un sajutu kā mans upuris dodas manā virzienā. Es varēju zibens ātrumā paskriet garām viņiem un atrast vietu, kur es paslēpjos un sagaidu viņu ierašanos. Ar savu plaukstu, piespiestu pie zemes, es jutos tā, ka varu redzēt vairāku kilometru attālumā. Katru akmeni, koku, krūmu, katru dzīvnieku kas gāja uz zemes noteiktā attālumā no manis, es varēju to sajust. Soļi un vibrācijas zvanīja pa zemi uz manu roku.

Pēc pirmā upura, kuru es nogalināju, es nolēmu, ka jābūt kādam veidam kā noslēpt to, ko es biju izdarījusi. No tā brīža, es slēpu mirušos cilvēkus, radot ainu it kā viņiem būtu uzbrucis kāds savvaļas dzīvnieks. Reizēm tie nokrita no klinšu kraujas vai arī noslīka upē – ar drausmīgu plīsumu uz viņu ādām, protams, tur kur es dzēru, es pārplēsu ādu, lai slēptu savu zobu nospiedumus. Es arī nekad nepaliku tajā pašā rajonā, kur es atņēmu kādam dzīvību.

Es pamanīju, ka laikam ejot, cilvēku ģērbšanās stils bija mainījies. Sievietes vairāk nenēsāja tādas kleitas kā es; vīrieši nēsāja nedaudz savādākas bikses un jakas. Laika gaitā apģērbi bija tik radikāli mainījušies, ka es jutos novecojusi, sena.

Tas pierādīja manas aizdomas, par to, ka biju nemirstīga. Lai gan es nekad nebiju redzējusi savu seju, es zināju, ka esmu tāda pati. Mana āda šķita tāda pati, mani pirksti bija pietiekami jūtīgi, lai sataustītu grumbas manā ādā. Kad manas rokas bija netīras, es tās nomazgāju un neredzēju neko atšķirīgu tajās – nekādu plankumu, aptumšojušos ādu vai līniju.

Laiku pa laikam, es sāku medīt atklātākās vietās, kur vairāk spīdēja saule. Mirdzums, kuru izstaroja mana āda, bija pati spožākā lieta, ko biju redzējusi. Pirmo reizi, kad ieraudzīju šo efektu, es biju šokēta un skrēju zem koka, lai paslēptos ēnā. Es biju nobijusies un mazliet tramīga. Smieklīgi no manas puses.

Galu galā, šīs atklātās vietas sāka kļūt aizvien pārpildītākas un es biju spiesta slēpties pilsētas sānielās. Cilvēki bija dīvaini; tur bija lielas zīmes ar dīvainiem simboliem un ēkas ar lielām ieejām, kuru krāsas es varēju redzēt kristālskaidri ar savu redzi, bet tā bija netīra, ar biezu miglu un dūmu apsēsta vieta.

Un tās krāsas! Cilvēku apģērbs pārņēma tādus toņus, kurus es varēju ieraudzīt, tikai viskrāšņākajās dabas vietās – tas izskatījās tik nedabiski uz cilvēkiem, kurus es uzlūkoju kā ēdienu, neparasti un dīvaini. Viskaistākie augi, šādos toņos, bija dziļi mežos, dabiski, bet drēbes, kurus cilvēki nēsāja… nekas dabisks tajos nebija.

Es arī nevarēju saprast kā viņi kustināja mutes – es nevarēju izdvest ne skaņu, nevarēju pateikt ne vienu vārdu. Bet es burtiski varēju sajust vibrācijas gaisā, kurus radīja tūkstoš cilvēku rīkles, kad es iegāju pilsētā, spiediens uz manām ausīm, kurš tā arī nekad nenonāca uz manām smadzenēm.

Vienu vai divas reizes es mēģināju radīt troksni mežā – es jutu mazas vibrācijas, kad mani pirksti atradās pie mana kakla, bet es nezināju ko saku un vai vispār kaut ko saku. Es nesapratu skaņas, kurus radīja cilvēki, veids kādā viņi sazinās, un man nebija nekādu iespēju paziņot viņiem, ko domāju es.

Es biju izolēta, viena pati, jūrā ar manu upuri, kurš vēl nezin, ka es eksistēju, līdz tam brīdim, kad pienāks viņu nāve, kurš būs pieklājīgi izdarīts no manis. Viss ko es meklēju no viņiem, bija pārtika, ja reiz es pārtieku no cilvēkiem. Es bēgu no pilsētām un kustējos ilgi, līdz es atkal biju izslāpusi. Šis cikls atkārtojās bezgalīgi.

Tas bija viss ko es zināju, viss ko es varēju paveikt savā dzīvē. Neviens nezināja kā ar mani runāt; dažreiz es „spēlējos” ar savu ēdienu, mežā, kur es zināju, ka neviens nav apkārt. Es centos saprast, ko viņi man saka, bet katru reizi manas slāpes uzvarēja un es uzbruku. Katru reizi kad es atļāvos ar viņiem „spēlēties” vienmēr bija dīvaini noskatīties uz viņu reakcijām. Dažreiz dažiem no acīm tecēja ūdens – es biju ziņkārīga par to. Ko tas nozīmēja? Citreiz asinis aizsteidzās uz viņu sejām un viņu mutes bija plaši vaļā, tajos mirkļos man uz ausīm pieauga liels spiediens. Es vienmēr ātri uzbruku, kad viņi sāka tā darīt.

Man joprojām nekas nebija zināms par savu aizsardzību. Vai mani varētu nogalināt ierocis, tik pat viegli kā cilvēku? Vai tur bija kāds mednieks, kurš mani spētu nogalināt? Es to nezināju un es nebiju ieinteresēta, lai to uzzinātu. Un tad es sāku domāt par dzīvniekiem. Kādi viņi bija? Neviens no tiem nebija pārāk izcēlies, lai es tos sāku medīt, es vienmēr koncentrējos uz cilvēkiem. Dzīvnieku smarža bija neitrāla, salīdzinot ar cilvēku. Tas bija daudz grūtāk nekā es domāju, lai noķertu dzīvnieku. Es varēju viņus viegli sajust, kad viņi staigāja pa zemi, bet daži no viņiem devās kokos, tādēļ vibrācijas bija mazāk saprotamas. Man tomēr izdevās saskrieties ar lielu, brūnu, pūkainu radījumu, ar gariem, asiem nagiem un lielu, skaļu muti, kuru atverot, viņš satricināja kokus. Man nācās pacīnīties, lai tiktu ar viņu galā, jo viņš cīnījās pretī spēcīgi sitot mani ar saviem nagiem. Viņš bija vismaz 3 reizes lielāks nekā es, un viņš pat paspēja pārplēst manai kleitai apakšu, pirms es paspēju palēkties un viņam iekost. Es biju daudz spēcīgāka un ātrāka nekā viņš – zvērs ar savu ķetnu uzsita man pa apakšstilbu, noraujot vairāk auduma no maniem svārkiem, bet sitiens man neko nenodarīja, tieši pretēji, viņam nolūza nags. Es pat īsti neko nejutu. Mēs atradāmies uz lielas klints, tā kā atbrīvošanās no mirušā zvēra ķermeņa bija pavisam vienkāršs uzdevums.

Izaicinājums bija tas, kas iedragāja manu paradumu medīt tikai cilvēkus. Tas bija absurdi vienkārši, lai uzveiktu viņus, savukārt ar dzīvniekiem kā, piemēram, tas lielais pūkainais ar kuru es cīnījos… tas mani uzmundrināja, jo jutos par sevi lepna, ka spēju uzveikt kaut ko tik lielu, lai gan izskatījās, ka man briesmas vispār nedraudēja. Pēc šīs ekskursijas es sāku medīt cilvēkus tikai tad, kad atrados pavisam tuvu pilsētām. Tas bija grūti, jo sākumā dzēru tikai cilvēka asinis nevis dzīvnieka, tādēļ man vienalga sanāca dzert vairāk cilvēku asinis, nekā dzīvnieku. Es medīju dzīvniekus tikai tad, kad sastapos ar cīnītājiem – tie kuri uzbruka mazākiem dzīvniekiem. Viņi arī bija plēsēji un viņi cīnījās ar mani, kad es viņiem uzbruku. Viņi man piedāvāja konkrētu aizraušanos, kuru cilvēki nespēja man dot.

Dažreiz es sajutu citus plēsējus nākam manā rādiusā, pārvietojoties ar ātrumu, kas bija neticami ātrs. Tas bija ātrums ar kuru es varēju mēroties. Uzreiz tie radīja draudu sajūtu un bija pietiekami tālu, lai es spētu izvairīties no viņiem. Atstājot savus treniņ biedrus, es ātri pārcēlos, lai nesatiktu, noteikti lielāku plēsoņu, kurš noteikti mani pieveiktu.

Visa mana dzīve bija centrēta uz pārvākšanos no vienas vietas uz citu, un izvairīšanās no citu radījumu ievērošanas. Es nevēlējos, lai kāds mani atrastu – neskatoties uz to, cik ilgi esmu dzīva, man joprojām nebija ne jausmas vai es patiesi biju neuzvarama vai nē.

Nebija jau man nekādu iespēju, lai paprasītu kādam, vai es patiešām esmu neievainojama. Es negribēju neko pārbaudīt – kas zina ko es varēju izdarīt sev. Piesardzība bija labākais veids kā man turpināt dzīvot.

Neskatoties uz lietām, kurus es ar laiku biju tikai sapratusi, manā nepukstošajā sirdī bija tukšums, kuru es nespēju aizpildīt. Es nesapratu kas tas bija, vai kāpēc es jutos, ka man ir kaut kas jāatrod. Un nebija nekādas norādes par šo „zaudēto” lietu, kuru man vajadzēja atrast.

 Turpinājums sekos…

 

0 komentāru

  • fanija8 teica:

    interesanti!!
    turpini!

  • Emetina teica:

    man ļoti patika! :) tas liekas tik interesanti un tu arī esi vienīgā, kas raksta kaut ko tādu. man patīk tas kādu tu attēlo Bellu, jo viņa vienmēr ir bijusi tā laba, bet tu tagad viņu parādi kā plēsēju :) turpini! :)

  • Antra teica:

    Interesanti man patika!
    Turpini tik uz priekšu!

  • Lāsma teica:

    Es vēlos oficiāli pateikt, ka esmu liela tava darba fane! ;) Ļoti patīk tas dzīvnieciskais raksturs! Super, gaidu turpinājumu!

  • ZT teica:

    Kādēļ Tu šo asinskāro radījumu nosauci tieši par Bellu?

  • LaFemme teica:

    ZT – Kā jau pašā sākumā tika pateikts, es esmu izdomājusi pavisam savādāku stāstu, par to kā Bella iepazīsies ar Edvardu! ;) Jo tur būs arī tā pati Kalenu ģimene un Vilki. Un man viņa tik asinskāra sanāca tādēļ, ka Stefānijas grāmatā Bella zināja, kas viņu sagaida pārvēršoties par vampīru un viņu atbalstīja visi Kaleni, bet šajā stāstiņā viņa ir pavisam viena un nav neviena, kas viņai palīdzētu.
    Uh… gari sanāca… :D

    Aaa…. un paldies jums par jaukajiem vārdiem! Centīšos turpināt! :)

Komentēt

(Spamcheck Enabled)