Galerija
kristen_flaunt3 untitled21 002_0 nordstrom6 savvy_6 es_ansis 081909-monique-lhuillier-400 JRS_8646.JPG empirerobertpattinsonhq3
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Saullēkts. 1. nodaļa

Saullēkts

 Atvadas

 Atvēru acis no tēlotā snaudiena, kurš bija pilns pārdomu. Pavēros apkārt un ieraudzīju, ka nekas nav mainījies. Protams. Es neko nevarētu palaist garām ar savu „fenomenālo” dzirdi, kā teica Renezme. Tās pašas personas, kas pirms dažām stundām iekāpa lidmašīnā „Portandželosa – Ņujorka.”

Vēl joprojām nespēju attapties no piedzīvotā. Negribēju šķirties no Forksas, bet tas bija nepieciešams. Jau 3 gadus biju mierīgi nodzīvojusi Forksā kā vampīrs. Nu jau sāka kļūt aizdomīga mūsu nemainīšanās. Katru nedēļu Nesija un Džeiks devās pie Čārlija. Katru dienu Kārlails devās uz darbu Forksas slimnīcā. Katru minūti mēs ar Edvardu izbaudījām savu neierobežoto mīlestību.

Visgrūtāk no stingrās patrulēšanas bija atradināties Setam. Viņš vēl pirms Voltūru atnākšanas bija atbildīgs par jauno vilkaču uztrenēšanu un pēc aiziešanas negribēja sagraut savu labo iespaidu uz „jauniņajiem.” Nabaga Sets. Nopūtos un paskatījos griestos. Edvards pacēla uzaci un jautājoši uz mani pavērās. Es papurināju galvu un viņš man uzsmaidīja savu man tik mīļo, greizo smaidu.

 - Kā man ir ar tevi veicies… – nočukstēju un noskūpstīju mīļoto.

 - Par tevi varētu teikt vēl vairāk… – Edvards pasmaidīja un ievija roku manos matos.

 - Khe khem… – pēkšņi atskanēja no aizmugurējā sēdekļa. Mēs ar Edvardu sinhroni iesmējāmies.

 - Emet, kad jūs ar Rozu ieslēdzaties tualetē mēs neko nesakām. – Nespēju neizteikt savas domas. Tas bija smieklīgi, bet sāka jau mazliet kaitināt. Emets, protams, piedāvāja citu izlīguma variantu.

 - Laušanās. Tu. Es. Pēc ierašanās viesnīcā. – Es nevarēju nepiekrist.

 - Nu labi… Tikai jāatrod kāda izturīgāka vietiņa… – Emets nespēja pārdzīvot, ka vēl joprojām biju spēcīgāka par viņu. Pārējiem tas likās tik smieklīgi. No priekšējā sēdekļa atskanēja ķiķināšana kam pievienojās balss.

- Bella, tikai pārvelc citas drēbes! – Alise iesaucās. Renezme nevarēja vien beigt ķiķināt. Viņu ļoti uzjautrināja mana un Emeta laušanās, kā arī Alises apspriedes modes jautājumos. Paskatījos ārā pa logu un centos neklausīties Džeika krākšanā. Viņš, protams, nevarēja nedoties mums līdzi. Ņujorka rietošās saules staros izskatījās noslēpumaina. Vēl joprojām nespēju aptvert to, ka mēs dodamies tieši uz Ņujorku. Un kā mēs vispār to izlēmām! To vakaru es gribētu izslēgt no savas „fenomenālās” atmiņas.

Kārlails atnāca mājās no kārtējās dienas slimnīcā ar neuzmundrinošām ziņām.

 - Lai arī kā man negribētos šos vārdus teikt, bet mums laikam jādodas prom. – Visu skatieni pavērsās pret viņu.

- Šodien dakteris Snovs pārrunāja ar medmāsu Annu mūsu dīvaino izskatu. -

 - Ja jau Anna par to sāka runāt, tad jau viss ciems tūlīt tenkos. – Alise iesmējās. Visi saprata šo joku, un arī to, cik tas bija nopietns. Tajā brīdī ieradās Džeikobs.

 - Kas jauns ļautiņi? – Viņš pajautāja lūkodamies uz mūsu drūmajām sejām. – Kaut kas slikts? – Renezme ātri paskaidroja viņam situāciju. Viņš pašūpoja galvu. – Jā, nekas labs tas nav. Man būs jādodas jums līdzi. Nemaz nemēģini mani atrunāt Bello, nekas neizdosies. –

Es paskatījos uz viņu uz padevos. Nav nekādas jēgas atturēt Džeiku no savas likteņa iezīmētās. Tad man prātā iešāvās drausmīga doma.

-         Kādam būs jāpasaka Čārlijam. – Es skumji nopūtos.

-         Mēs to izdarīsim – .Džeiks un Nesija pacēla galvu un reizē iesaucās.

Kārlails iesmējās un piekrita – Labi jau labi, izdarīsiet… Rīt brauksiet pie viņa un pateiksiet. – Es saviebu seju un iedomājos skatu kā Renē brauks ciemos uz Ņujorku. Viņiem ar Filu bija bērns. Mazais Čārlijs jeb Džekiņš lepojās ar brūnu matu ērkuli un brūnām acīm. Mēs viņu dievinājām un aicinājām ciemos kad vien varējām.

Nākamajā dienā, mēs sakravājām koferus un Kārlails padeva ziņu, ka mēs dodamies prom. Pa to laiku Renezme un Džeikobs devās pie Čārlija. Viņš, protams, bija ļoti noskumis un prasīja vai var braukt ciemos. Saņēmis apstiprinošu atbildi viņš prasīja kāpēc jābrauc prom. Uz to Džeiks atbildēja: tev nav jāzina vairāk nekā nepieciešams. Nabaga Čārlijs.

Lidmašīna nosēdās un es aplūkoju savu jauno dzīvesvietu. Ņujorka pilnīgi atšķīrās no klusās no miermīlīgās Forksas. Šo pilsētu izvēlējās Alise. Izkāpām no lidmašīnas un jutu, ka Nesija priekā notrīs. Viņai noteikti patiks, nodomāju. Paķērām savu milzīgo bagāžu un es gaidīju kad piebrauks taksis. Pēkšņi Alise pieskrēja pie vienas no mašīnām, kas stāvēja lidostas priekšā un iekāpa.

-         Kas tas, Alis? – noprasīju.

-         Mana jaunā mašīna – viņa parādīja mēli. Sīkā kaitinošā māsiņa. Sakāpām viņas jaunajā Jaguārā un devāmies uz viesnīcu. Māja jau bija nopirkta, bet nebija iekārtota, tāpēc mums nācās nakšņot viesnīcā.

Mums ar Edvardu bija atsevišķa istaba, tāpat kā Alisei un Džasperam, Emetam un Rozai, Kārlailam un Ezmei, Džeikam un Nessai. Džeiks un Renezme aizgāja vakariņās, bet mēs devāmies aplūkot numuriņus. Viss bija luksuss klasē, protams, Alise jau nevar izvēlēties neko citu. Apkārt mums bija Manhetena un pa logu redzējām Ņujorkas centrālparku. Kad Džeikobs un Nesija atnāca mēs visi devāmies gulēt. Vismaz daļa no mums. Personīgi, mēs ar Edvardu uzreiz ieslīdējām gultā.

No rīta, beidzot atrāvos no Edvarda un piegāju pie loga. Tur modās Ņujorka. Vēl viens saullēkts manā dzīvē.

Pēkšņi iezvanījās telefons.

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)