Galerija
twi-pf2 2qipeme a3_0 rob_05 denali_esme_ew clothessharing8 peter-sunglasses tsbd2016066r brunettep
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Sākums. 10. nodaļa

Bella

Šausmas

             – Bella, tu zini, kas Nesijai ir kājās? Alise man uzšņāca. – Āam… Man šķiet, ka kedas. Bet neesmu pārliecināta. – Es atbildēju. – Tu zināji ,ka viņa uz kāzām nāks ar kedām un neko neteici? – Vārdu kedas Alise nevarēja izrunāt ,jo to sakot viņas miniatūras lūpiņas sasķiebās un tad viņa izgrūda vārdu caur zobiem. – Es nedomāju, ka tas ir kaut kas svarīgs. – Es paraustīju plecus. – Nav svarīgs? Bella, atjēdzies! Uz kāzām ar kedām? – Man likās neviens neko nepamanīs. Un tu zini, ka Nesijai nepatīk augspapēžu kurpes. – Es viņai atgādināju un tad pie manis pienāca Edvards. – Alise, lūdzu neuzbrūc Bellai. Viņa neko nevarēja darīt. – Edvards mani aizstāvēja. Es piecēlos un apskāvu Edvardu un parādīju mēli Alisei. Viņa izskatījās briesmīgi aizvainota. – Alise, nedusmojies. Es tev nākošreiz brīdināšu. – Es sacīju ,bet māsas seja joprojām bija aizvainota. – Kur Nesija? – Pamanīju ,ka meita nav baznīcā. – Vai! Es aizmirsu tev pateikt, ka Nesija gribēja ātrāk uz Kārlaila māju un Džeikobs viņu aizveda ar motociklu. – Ā. Varbūt arī mēs varētu doties turp? – Jautāju savam vīram. – Es uztraucos par viņu. – Es iestarpināju. – Protams ,es arī uztraucos, bet tas drošvien ir mazliet muļķīgi. – Edvards man uzsmaidīja. – Es zinu. – Es nopūtos. Viņu bija tik grūti palaist vaļā. Es negribēju, lai viņa mani nostāda otrajā vietā. Pēc…pēc Džeika. Negribēju viņu atdot, gribēju, lai viņa visu mūžu ir mana mīļā meitiņa. Protams, tas tā jau tagad nav tā. Es vēlreiz nopūtos. – Lūdzu, dodamies uz māju. – Es lūdzos Edvardu un pacēlos pirkstgalos, lai viņu noskūpstītu. Viņš mani noskūpstīja un palaida vaļā no sava apskāviena. – Ah, nu labi. – Viņš nopūtās. Mēs aizgājām līdz Kārlailam un Ezmei. – Kārlail, mēs ar Bellu iesim… apraudzīt Nesiju. – Edvards sacīja. – Labi. Mēs būsim pēc dažām minūtēm mājās. – Kāralils sacīja un atsāka runāt ar Ezmi. Tā mēs devāmies uz Kalenu mājokli.

             Puskilometru no mājas es sajutu asins smaržu. Cilvēka. – Edvard, tu jūti? Es jautāju. – Jā. – Edvards sacīja un palēlināja gaitu. Pie mājas smarža bija daudzreiz spēcīgāka. Un klāt jaucās vampīru smarža. – Edvard, kas te notiek? Es baiļu pilnā jautāju. Man nebija jālasa viņa domas ,lai zinātu par ko viņš domā. Renezme. – Es nezinu. – Tad mēs nonācām līdz mājai. Pie sliekšņa bija asinis. Man aizrāvās elpa. Edvards vieglītēm atvēra durvis. Un manām acīm pavērās briesmīgākais skats ,ko biju redzējusi. Uz Kalenu mājas grīdas mētājās noasiņojuši līķi. Tad ieraudzīju sejas. Maika, Džesas, Andželas, Leas, Čārlija, Renē , Džeika un…Renezmes. Es metos pie manas meitas mirušā līķa. – Nē, nē ,nē, tā nav patiesība! Tā ir tikai ilūzija! Es kliedzu. – Edvard, pasaki ,ka tas nav tiesa! Pasaki! Es bļāvu. – Bella, man ir žēl. – Es palūkojos viņa sejā. Viņa seja bija… izkropļota sāpēs. Tas bija tik briesmīgi. Es pacēlu mirušās meitas galvu. Tā nebija izkropļta sāpēs, tas bija smaids. – Ak, dievs! – Iesaucās pa durvīm ienākušais Kārlails. Tad viesistabā ienāca visa ģimene. – Ak, nē! – Roza baltajā kleita metās pie Nesijas. – Nesij, Nesij, Nesij. – Viņa dūdoja. – Tu neesi mirusi, tev tikai jāpieceļas. – Roza čukstēja. Tad palūkojās uz ģimenes sejām ,meklējot kādu izteiksmi, kura būtu ticība. Visu sejās bija lielas sāpes. – Viņa taču ir dzīva? – Roza jautāja. – Diemžēl nav. – Edvards sāpīgi teica. Es paslēpu seju pie Edvarda krūtīm. Šī bija manas dzīves briesmīgākā diena. Diena, kurā zaudēju visdārgākos ; savu meitu, labāko draugu, vecākus. Es nogalināšu visus ,kas bija to izdaījuši – izpostījuši manu dzīvi. Visus līdz pēdējam. Es priecāšos ,ja varēšu viņus saraut gabalos. Es būšu apmierināta. Tad es piecēlos augšā.

 

            Uz mazā galdiņa stāvēja lapiņa. Uzmanīgi apkāpu līķus. Kad tiku līdz galdiņam ieraudzīju, ka lapiņa ir apšļakstīta ar asinīm. Paņēmu rokās lapiņu ,uz tās bija rakstīts :

 

Kaleniem!

             Piedodiet ,nespējām nenogalināt šos garšīgos cilvēkus. Ceru, ka nedusmojieties par mūsu pēkšņo ierašanos. Mēs iemetām aci Bellas svarīgāko cilvēku sarakstā. Nolēmām panašķoties. Gardi, gardi ,to nudien nevaru noliegt. Ceru, ka tiksiet tam pāri. Āro.

            Džeina arī gribēja ko pateikt Bellai : Bella, tava meita dievīgi garšo priekš jaukteņa, bet viņas suns nē. Tam es vienkārši pārlauzu sprandu.

            Ar cieņu, Džeina.

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)