Galerija
rob_twicon16 42 120 13 scan4 maikls2 pattinsonlife-cc-san-diego-2012-9 nikija_sovs3 alice-cullen-twilight-series-3258872-1024-768
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Polārzvaigzne. 12. nodaļa

12. nodaļa. Ļaunākais, ko vampīrs var piedzīvot

Edvards

Ikreiz,, kad tev ir tāda s sajūta, ka esi sasniedzis un ieguvis visu, tu saproti cik gan liktenis ir nežēlīgs. Laikam jau mēs, vampīri, tiešām esam nolādēti.

Man likās, ka man pieder viss. Līdzīgi kā senāk Bella uzskatīja Džeikobu par savu sauli, es tagad viņu uzskatīju par savējo. Tikai manas jūtas bija tik spēcīgas, ka ar sauli vien nepietika. Viņa bija saule un varavīksne, kas iekrāsoja manu dzīvi spožu un krāsainu. Viņa bija mans mēness un zvaigznes, kas izgaismoja manu dzīvi un parādīja pasauli citā gaismā. Viņa bija lietus un vējš, kas noturēja mani vietā, atvēsināja, kad biju pārlieku sadusmojies. Viņa bija viss, ko es vēlējos, vēlos un vēlēšos. Neko vairāk man nevajag kā manu Visumu-Bellu.Es ne

Es nespēju sev piedot to, ka toreiz pametu viņu. Es nespēju piedot to, ka tāpat kā Džeikobs liku viņai izvēlēties starp mani un viņu. Es nespēju piedot to, ka devu viņai bērnu. Protams, es mīlēju Renezmi, bet tās ainas, kad viņa spraucās ārā no Bellas ķermeņa bija saglabājušās prātā tikpat spilgtas. Es nespēju piedot arī visas pārējās reizes, kad liku viņai ciest. Bet to, ka es pametu viņu lejā ar Alisi un devu viņai iespēju vienai aizbēgt, lai ar savu dzīvību maksātu manu neuzmanību…Tas bija pārāk daudz. Ja ar visu iepriekš minēto es biju samierinājies, tad šo es nespēju sev piedot. Ja viņa mirs tikai tāpēc, ka es nepieskatīju Džesija domas… Nē, tas būtu pārlieku netaisni, labāk lai ciešu es, nevis viņa. Tāpēc man ir jādodas ceļā.

Pirms vēl kāds paspēja ko teikt, es noskrēju lejā un paķēru Rozālijas mašīnas atslēgas. Vajadzēja man piespiest Bellai ņemt sporta mašīnu, vajadzēja. Un tā kā Rozālijas mašīna bija ātrāka par manu, tad es “aizņēmos” viņas mašīnu bez atļaujas. Tas nekas, ka viņa dusmosies, galvenais ir tas, ka Bella būs drošībā. Bet viņai tika dots krietns handikaps, pie tam viņas mašīna bija ātrāka. Un es nepaskatījos uz to māju, kuru Alise redzēja. Un tagad viņa bija par tālu, lai es nolasītu viņas domas.

Paga, kā tā var būt? Es taču tikai tagad izbraucu uz ceļa, man vajadzētu viņu dzirdēt… Mēģināju ieklausīties, izdzirdēt Alisi, taču nekā. Būs vien tad jāmēģina sekot Bellas smaržai.Sa

Savādi. Tikko kā es ierados lidostā un uzrādīju pasi, lai mani identificētu un es varētu nopirkt biļeti, mani apturēja un pasniedza to, sakot, ka par visu jau esot samaksāts. Laikam jau Alise laicīgi bija pasūtījusi biļeti. Lai nu kā, pateicos un gāju iesēsties. Ja paveiksies, es paspēšu un atradīšu Bellu pirms viņa būs sastapusi Džesiju.

 

xxx

 Volterra – pilsēta, kas balstās uz varas un ciešanām. Pilsēta, kuru es labāk nemaz neiepazītu. Kāpēc Džesijs veda Bellu tieši uz šejieni? Kāpēc viņš apdraudēja gan sevi, gan Leu, kur ne pie kā nebija vainīga? 

Es skatījos uz visām pusēm. Mīļotās smarža neapšaubāmi veda uz šejieni, pašu Volterras sirdi. Te, kaut kur biezā pūļa vidū es tūlīt pamanīšu viņas brūnos matus, debešķīgo seju un maigās rokas. Tūlīt es varēšu viņu pasargāt, taču pirms tam man vajag viņu ieraudzīt un cerēt, ka viņa pamanīs arī mani. Es skatījos, taču neredzēju. Es nespēju pamanīt skaisto un bālo meiteni, kuru tik ļoti mīlēju un varēju saukt par savu.

Vēlreiz caurskatīju laukumu un pamanīju Džesija asins sarkanās acis. Kāda meitene bija pieliekusies un tagad meta viņam saulesbrilles. Meitene ar brūniem matiem un dzintarkrāsas acīm. Bella.

Mana pasaule bija uz sabrukuma robežas. Kā viņa varēja tā vazāt mani aiz deguna, kāpēc viņa sadarbojās ar Džesiju, ar to slepkavu? Kāpēc viņa izvēlējās viņu, nevis mani, kāpēc vispār mocīja mani? Kāpēc viņa tēloja, ka joprojām mīl mani?

Tik daudz jautājumu. Bija jābūt vēl vairākām atbildēm, taču pietika ar vienu Bellas kustību. Tajā brīdī, kad viņa novērsās no Džesija, lai uzliktu Leai savu apmetni, viņas acīs vīdēja riebums. Tātad viņa nemīlēja to vampīru,  es biju viņas vienīgais. Atvieglojums izšāvās cauri manam ķermenim. Un es vēl biju viņai pārmetis to, ka viņa pirms nez cik tiem gadiem bija ticējusi, ka esmu pārstājis viņu mīlēt. Es pats tagad nebiju labāks. Man vajadzēja viņai vairāk uzticēties.

„Trrr…” iezvanījās telefons. Sarāvos un sāku jau meklēt mobilo, kad sapratu, ka vainīgs bija Bellas, ne jau mans telefons. Es izmantoju izdevību, kamēr abi vampīri bija aizņemti ar zvanu, es žigli pieskrēju pie Leas un neviena nemanīts aiznesu viņu prom, un paslēpu kādā pamesta mājā. Neizskatījās, ka viņa tuvākajā laikā attapsies. Un tieši Leas aiznešana atņēma man to laiku, kurš bija nepieciešams, lai glābtu Bellu.

„Saule…” bija pēdējais vārds, kuru Alise teica un vienīgais, kuru es dzirdēju, bet ar to pietika. Bellas sejā iespīdēja saules stari, liekot viņai mirdzēt kā dimantam.

Un tad es pamanīju ko tādu, kas lika manai sasalušajai sirdij pukstēt straujāk- gar kādas mājas sienu nāca Voltūru svīta. Viņi kustējās tik lēni un piesardzīgi, ka Bella visdrīzāk neko nemaz nemanīs, tāpēc man vajag rīkoties. Un lai glābtu mīļoto ir tikai viena iespēja.Es

Es metos skriet viņai virsū, cerot, ka viņa nesasitīsies stipri, taču pietiekami, lai neskrietu man palīgā.

 

Bella

Es pacēlu rokas un pamanīju dažāda lieluma dimantiņus. Ja jau es atrados Volterrā, tas nozīmēja, ka mana nāve strauji tuvojas. Vismaz pēdējās dzīves minūtēs es varēšu pienācīgi aplūkot savu gludo ādu, meklējot kādas zīmes, kuras būtu atstājis Edvarda pieskāriens.

Straujš grūdiens un es jau atrados uz zemes. Galva mazliet dunēja, bet es spēju pietiekami koncentrēties, lai pārbaudītu vairogu. Es zinu, ka viņi zina manas īpašas spējas un tāpēc velti laiku netērēs, vienkārši pārraus mani uz pusēm, bet es cīnīšos. Man bija pietiekami daudz iemeslu, lai turpinātu dzīvi. Lai turpinātu eksistēt pat tad, ja tādejādi kāds cietīs. Esmu pārcietusi par daudz, lai bez cīņas padotos. Tas nav manā garā.

Es gulēju uz bruģa un gaidīju. Mani mati krita priekšā sejai, īsie šorti atsedza visas manas kājas. Es gaidīju, kad Voltūri mani savāks. Nekas nenotika. Neviens pūlī nenoelsās, neviens nepalīdzēja man piecelties. Pēkšņi es dzirdēju vairākus vampīrus kustamies. Un tad tas atskanēja. Čuksts, kas lika man strauji pagriezties un pārstāt elpot.

„Bella, piedod, bet man bija tas jādara” tad viņš tikai aizvests. Man gribējās kliegt. Kāpēc neviens neievēroja mani, mirguļojošu, aukstu ķermeni pie cilvēku kājām? Kāpēc viņi aizveda tikai Edvardu? Tikai viņa seja, viņam mirdzēja tikai seja. Cilvēki to pat nepamanītu! Stulbie, sasodīties vampīri!

Dusmīgi piecēlos. Paņēmu apmetni, kurš iepriekš bija sedzis Leas ķermeni. Leas gan tagad tur nebija, bet tas nebija pats svarīgākais. Gan jau viņa spēs sevi aizstāvēt. Edvards ne.

Kaijus

Beidzot viņi ieradās. Demetri turēja vampīra ķermeni, tikai tā nebija Bella, kuru Džesijs tika mums piesolījis.

„Edvard?” es klusi iejautājos. Edvards pacēla savu galvu un dusmīgi palūkojās uz mani. Āro piegāja viņam tuvāk un, neņemot vērā vampīra protestus, sagrāba viņa plaukstu. „J

„Jā, te jau bija Bella, kuru viņš nogrūda zemē, lai pasargātu. Viss ir labi. Nē, pagaidiet…Brāļi, es pamanīju ko tādu, kas jūs satrauks. Bellas skatiens, kad viņa uzvilka apmetni un lūkojās pakaļ viņas mīļotajam. Viņa bija tik nikna, ka cīņā būtu pārspējusi mūs visus. Vajadzēs rīkoties ātri, ja gribam pamazināt Kalenu skaitu.” Āro nomurmināja. Mani gan tas īpaši nesatrauca, taču es tiešām vēlējos, lai Kaleni ir mazākā skaitā. Viņi bija pārlieku stipri un varētu mūs gāzt.

„Demetri, uguni! Un žigli, Bella jau tuvojas!” es iesaucos un Demetri palaida Edvardu vaļā. Viņš nokrita uz zemes. Gluži kā lelle.

„Fēliks, tava kārta” es nevērīgi pavicināju roku, slēpjot savu satraukumu.

„Kā gan mēs neiedomājāmies par viņu mīlestību? Ja ar vienu kas notiks, otrs būs atriebības pilns. Un viņi abi bija labi karotāji, mūsu rindas varētu tikt samazinātas. Būs Bellai jāuzbrūk negaidīti, taču vispirms jātiek galā ar Edvardu. ” Āro turpināja uztraukties, taču es nepievērsu tam uzmanību. Plāns, kuru es gribēju realizēt jau gadiem ilgi beidzot tiks piepildīts. Edvards drīz vien tiks pazudināts un Bella viņam sekos.

„Jauki. Džeina, sāpes un uguni, kas atņems viņam spēku pretoties.” pasmaidīju. Tūlīt viņš vairs nespēs pretoties un tas bija viss, kas vajadzīgs.

Zāli pieskandināja viņa kliedzieni. Izbaudīju tos, manām ausīm tā skanēja kā mūzika. „Alek” viltīgi noteicu. Bella vairs nespēs glābt savu mīļoto. Viņam klusi tuvojās Aleks.

„Man žēl, bet tu pārkāpi mūsu likumu” Āro teica un uzspēlēti skumīgi paskatījās uz Edvardu. Bet vispār viņam bija taisnība, viņš pārkāpa likumu, kāda starpība ar vai bez mana brālēna palīdzības.

Aleks beidzot bija izspraucies cauri vampīriem un pieliecās pie Kalena.

„Zini, man prieks, ka iegriezies” viņš nežēlīgi noteica un ar asu kustību atdalīja nožēlojamā vampīra galvu no viņa rumpja. Tālāk sekoja rokas, kājas un pats torss, kuru Aleks sadalīja smalkākās daļās.

„Kurš nākamais?” viņš vaicāja, acīs dega mežonīga uguns.

„Man liekas, ka Bellu mēs varētu ievietot rindas priekšā” ļauni uzlūkoju meiteni, kas tikko bija ienākusi pa durvīm.

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)