Galerija
portraits1 jacksonnicolnoah008 kristena1 japan_2009_7 clothessharing11 28.APRIL.2010 - LONDON***EXCLUSIVE ALLROUND PICTURES***ROBERT PATTINSON AKA RPATTZ PICTURED LOOKING COOL WHILE ARRIVING AT HEATHROW AIRPORT IN LONDON.BYLINE MUST READ : XPOSUREPHOTOS.COM*UK CLIENTS MUST CALL PRIOR TO TV OR ONLINE USAGE PLEASE TELEPHONE 020 7377 2770 & +1 310 600 4723* img_0083_full twilightxchangenmstillsa mar110
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Laimes asaras. 17. daļa

Sveikas, meitenes. Apsveicu jūs ar tuvojošajām Lieldienām. Paldies, ka jūs mani tik ļoti atbalstāt. Tas riktigi uzdod pa asinīm. Es sveicu visus radošā darba autoriņus un arī jaunos autoriņus. Jūs darbiņi visi ir apburoši. Protams, paldies arī Niivei. Bučas, jums! Piedodiet, bet kam patīk darbiņš “Aiz pusnakts tumsas”, to jūs sagaidīsiet nākamreiz. To gan es apsolu. Jo tagad paralēli es rakstu darbus un konkursa darbus. Es ceru, ka jūs mani sapratīsiet.

mani1

Atvērtās durvis

Pareizo izvēli, mēs atstājam aiz durvīm. Pareizās atbildes nav. Ir tikai mīlestība. Kurš izgudroja mīlestību? Kāds, kura sirds pēc tās tiecās un kvēloja pēc pieskāriena. Tā jutās tukša un neaizsargāta. Tik vientuļa un pamesta. Varbūt tā ir tikai spēle. Varbūt mēs pamostamies, un saskatām to īsto. Mīlestību, bez ierobežojamiem. Bez tās ir pārāk grūti dzīvot, bet ne neiespējami. Tā ir narkotika mūsu asinīm. Tā atstāj visu aiz sevis, tik skumju un tumšu. Iestājas nakts. Tā maina visu. Tā atstāj visu bez atbildes. Vai tu spētu atbildēt uz šo jautājumu? Dēļ kuriem, cilvēki ir ziedojuši savu dzīvi, sirdi, visu. Mīlestība, tās ir asinis, kas plūst mūsu dzīslās…

Kad Aleks atvēra durvis, viss mainījās. Man bija dota iespēja. Tagad vai nekad. Divas izvēles. Kura no tām mainīs visu? Varbūt man bija jāpadodas? Bet tad, es būšu pievīlusi sevi. Viņi gan nogalinās mani, gan viņus. Es būšu nekam nederīga. Cik, gan naidīga var būt pasaule. Tā liek izdzīvot visu. Tā prot sevi pasargāt un tā prot atriebties. Cik gan cilvēks nav ļauna darījis, lai manītu pasauli. Bet pasaule ir spējīga manīties pati. Tikai cilvēks to nespēj pieņemt. Melanholiski, bet tik nesatricināmi. Vai cilvēks ir pelnījis tīru dzīvi, vai tikai atriebību? Cilvēks ir pelnījis – neko. Ja cilvēks spētu sadzīvot ar sevi, varbūt viņam tiktu dota iespēja, izbaudīt dzīvi…

Domas, kas ieskāva manu prātu aizmigloja visu. Beigas bija tuvu. Beigas, kas mainīs visu. Mana dzīve, kuru tik ļoti, es mīlēju. Kuru, es cienīju. Vai tai nebija cerības…?

- Bella, Se vuoi la pace, sono circa la guerra. – Āro balss bija piemīlīga. Viņš vēlējās turpinājumu. Viņš vēlējas karu…

Edvards ar Anju smaidīja. Viņi nebija šeit, lai gaidītu nāvi. Viņi bija šeit, lai skatītu nāvi. Manu nāvi. Tā bija patiesa spēle. Es biju kļūdījusies par visu. Par savām iespējām un uzvaru, bet kāpēc, Āro solīja, kas es sākšu jaunu dzīvi? Tas nebija izprotami. Mans liktenis spēlēja kārtis kā partiju, kur jau tāpat ir zaudēta.

- Bella, mīļā, ko tu tagad vēlētos darīt. – Āro pasmaidīja un pieskārās manam plecam. Tas savā ziņā sniedza mierinājumu. Bet bija savādi sajust kāda patiku, ko tu kādreiz esi ienīdis. – Es saprotu. Tu esi apjukusi. – es biju apjukusi. Es nespēju saskatīt patieso. – Bella, izvēle ir tavās rokās. Tu vēlies atriebību. Tagad, tev šī iespēja ir dota. – viņa plauksta lēni noslīdēja gar manu roku. Tā saņēma manu roku. Viņa roka bija maiga kā zīds. Cik neiespējami ir just kāda cilvēka mieru un uzticēšanos, kuru tu nicini. Vai tas ir iespējams?

- Āro, es nespēju. Tā neesmu es. – mans augums stāvēja kā sastindzis. Akmens, kurš iesūnos mūra sienās un nespēs, pateikt ne vārda. 

- Tu spēsi, es paļaujos uz tevi. Tu spēsi izdarīt pareizo izvēli. – viņa tvēriens kļuva ciešāks. – Bella, otrreiz tev tādas iespējas nebūs. 

- Tev ir taisnība, Āro. – Mana elpa kļuva saraustītāka. Manā ķermenī ieplūda spēks. Vai es to spēju? Man ir dota iespēja, to noskaidrot. Āro tvēriens pazuda. Telpas vidū palikām mēs, trīs. Cik, neiespējami. Es biju Bella, stipra un spēcīga sieviete. Kura, spēs manīt visu. Lai cik grūti man būs dzīvot bez Edvarda, manas saules, gadi paies, viss pierims. Pulkstenis apstāsies un viss būs beidzies. Es būšu brīva.

Viņi neizdvesa ne skaņas. Viņi pastāvēja viens par otru. Vai tāda bija mīlestība? Vienam pastāvēt par otru. Es atceros Edvardu. Viņš vienmēr centās pasargāt mani. Vienmēr centās mani mīlēt pārāk saudzīgi. Varbūt tas visu izmainīja? Varbūt saudzība bija, tā galvenā kļūda. To vairs nevar izlabot. Manī tagad valda nicinājums un dusmas. Asinskāre. Laimes asaras, kas izpostīja visu. Tik saldas, bet atstāj rūgtumu, dziļi sirdī. Tas neizgaros. Tikai apņems sirdi, vēl ciešākā valgā. Vai mīlestība ilgst mūžīgi? To ir iespējams uzzināt…

Man tiešām ir žēl. – tie bija pēdējie vārdi, kas izskanēja kā čuksts. Tas izplēnēja gaisā. To aiznesa plūsma, kas ieskauj visumu. Rēciens, kas atbalsojās ar ēkas sienām. Tas bija pēdējais, kas izturēja saules karstos pieskārienus. Mīlestību, kas bija, un tagad, kuras vairs nav. Edvarda augums atsitās pret sienu, siena iešķīda. Bet viņš nepretojās. Viņa acīs bija jaušamas sāpes un izmisums. Acis bija viegli zaļganas. Anja pieskrēja pie Edvarda. Viņa centās viņu glābt. Viņas čuksti nenozīmēja neko. Tie bija tikai vārdi, kas iezīmē nākotni. Es biju briesmone. Es atņēmu laimi kādam, kura tā nozīmēja visu. Mana laime nenozīmēja neko. Tā bija tukša un sadegusi. Man ir jādod viņiem šī iespēja. Es ziedošu sevi…

Es stāvēju arkas vidū, kā melns eņģelis. Kura, rokas bija aptraipītas ar asinīm. Es zinu, mīlestība atņem. Es aizmirsīšu visu. Es centīšos. 

- Es nespēju. – tas bija čuksts. Skaļš un vainīgs čuksts. Tā bija dzīve, kura mainījās dažu sekunžu laikā. Āro tikai smējās. Viņu uzjautrināja skats. Skats, kas pazemo dvēseli un cilvēku. Viņam patika sāpes.

- Bella, mīļa, es zinu. To nespēj, bet paveries uz to, no citas puses. – viņa sarkanās acis slīdēja pāri zālei pie Edvarda un Anjas. Kas…? Nē, tas nebija iespējams. Tas visu laiku mainījās. Čārlijs – Renē, Maiks – Džesika, Kārlails – Ezme…tas bija nenoteikti. Nebija viena konkrēta tēla. Tie manījās visu laiku.

- Kas? Ko tu dari? – tas bija rēciens, kas izlauzās no manām krūtīm. Tad, tas beidzās. Zāles malā gulēja divi ievainojami cilvēki. Tie nebija nekas. Divas dvēseles, kuras bija apņēmis lāsts. Tā bija spēle. Vienkārša spēle, lai pārbaudītu mani.

- Marance, mīļā, lūdzu pietiks.- Āro viegli kādam pamāja ar roku. Tā bija neliela auguma meitene. Tik ievainojama un trausla. Bet viņa nebija cilvēks. Viņas sarkanās acis pievērsās Āro. Viņš savai kolekcijai bija pievienojis vēl vienu ieroci, spēcīgu un neatkarīgu ieroci. Es biju nākamā.

- Mīļa, lūdzu, pavadi Bellu uz istabu un parūpējies, lai viņa dabūtu visu, ko viņa vēlas. – viņš viegli pamāja uz durvju pusi. Laiks ritēja, bet tam nebija nozīmes. Es biju marionete viņu rokās, kas spēlēja izrādi…

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)