Galerija
renesmees-room-1 dakota-fanning-kristen-stewart-park-city-utah-16 joki19 0007 0_28329 kaki23 SASHA EISENMANTRUNK IMAGES IMAGE: TR-SAEI-0492SUBJECT: Kristen Stewart, Robert Pattinson	EditorialORIGINAL PUBLICATION:	InStyle MagazineTERRITORY:	United StatesPUBLICATION / SHOOT DATE:	December 01, 2008RESTRICTIONSEMBARGO END DATE:	April 01, 2009 pressconferencepics3 **EXCLUSIVE COVERAGE** onstage at Nickelodeon's 23rd Annual Kids' Choice Awards held at UCLA's Pauley Pavilion on March 27, 2010 in Los Angeles, California.
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Dzīve klusumā. 1. nodaļa

          1. nodaļa – Sākums

Bostona – 1840

Viss ko es jutu bija sāpes. Sāpes un vēl vairāk sāpes, kuras kā ciešanu viļņi spieda mani uz  leju, kā cietsirdīgs okeāns, kurš vilka manu trauslo ķermeni dziļi dzelmē. Es jutu savus kaulus kā tie pārkārtojas, jutu kā mani muskuļi plīst un pārveidojas, es jutu to visu, tikai ar paaugstinātu un agonijas pilnu sāpju līmeni. Nekas vairs nešķita drošs, pasaule bija apgriezta ar kājām gaisā un sagrozīta, un tas sāpēja tik ļoti, ka vairs neticēju, ka tikšu prom no tās…

Un tad tas viss beidzās.

Ar ātru kustību manas acis atvērās – es uzreiz sāku nožēlot to. Jutu sāpes, jo visu šo laiku tās bija cieši aizvērtas. Ļāvu savām acīm vēlreiz aizvērties, lai pierastu pie pārmaiņām. Kad es ļāvu savām acīm atkal atvērties, es bija pārsteigta par spožo gaismu, kuru izstaroja šī telpa, kurā es atrados. Kur es īsti biju? Es varēju pat sajust kā vējš pieskaras maniem matiem, kaut gan tā bija tikai viegla vēsma – tur bija tik daudz gaismas, kura nāca no atvēruma, ka man pilnībā vajadzēja aizgriezties.

Iekšpuse šai vietai bija diezgan tumša, lai gan saules gaisma atspoguļojās pret gludo akmens virsmu. Tā, iespējams, bija tikai dažus metrus dziļa, bet tur bija kaut kas tāds, kas lika man izjust draudu sajūtu. Man nepatika šī vieta – tad kāpēc es biju šeit?

Tas bija pareizais jautājums, vai ne? Ja tā padomā, es neko daudz par sevi nezināju. Manā prātā kaut kas pietrūka, kaut kāda informācija, kura man noteikti būtu jāzina, bet es nevarēju atcerēties to.

Mani pirksti skrēja pār manu augšstilbu, cerot atrast kaut kādu informāciju par sevi no mana apģērba, kuru es valkāju. Smagā kleita, kurai svārki bija tik gari, ka aizskāra zemi un korsete svārku augšpusē, noteikti nebija domātas ikdienas valkāšanai. Bet ko es varu zināt ko citi valkā? Es tik tikko spēju atcerēties savu vārdu.

Kā atmiņu ēna, tā pēkšņi parādījās manā priekšā. Izabella, mans prāts murmināja manu vārdu, Izabella, Bella, Bella Svona

Bella… tas der, un šķiet, ka tas ir pareizi. Bet tas arī bija viss ko atceros, pat mans vārds nedeva nekādus atmiņas uzplaiksnījumus vai informāciju par mani.

Es paskatījos lejā uz savu kleitu, tumši zils audums bija saņurcīts un krunkains no ilgas un neiedomājami mokpilnas grozīšanās vairāku dienu garumā. Protams, man tas nebija neiedomājami. Es to biju izdzīvojusi.

Kleitai bija augsta apkakle; sajūta bija tāda, ka tā mani smacētu. Mežģīnes ap manu kaklu mani uztrauca; bez domāšanas es aizsniedzu to un pārplēsu apkakli, piepildot savu rīkli pilnu ar gaisu. Dedzināšana manas rīkles iekšpusē nekļuva ne par mata tiesu mazāka.

Mani biedēja tas, ka šī plosošā bada sajūta nepazudīs.

Centos sevi piespiest piecelties, bet tad es apstājos un apskatījos uz savām rokām un tad atkal uz zemi, pirms notupos atpakaļ. Es atgrūdu malā savus svārkus pirms liecos uz priekšu, lai ar neticību apskatītu nospiedumu uz akmens, kuru radīja mana plauksta. Bakstot maigi akmens cieto grīdu ar savu pirkstu, tā noteikti nešķita mīksta – piespiedu mazliet stiprāk, es biju šokā atklājot, ka mans pirksts radīja bedri uz šī akmens.

Man atvērās žoklis un es izdvesu šoka pilnu skaņu, bet neko nedzirdēju. Es sāku vēl vairāk uztraukties, un sāku sist savas plaukstas pretī savai sejai. Atkal nekā. Nekāda skaņa nesasniedza manas ausis. Es izmisīgi sāku berzēt savas rokas pret ausīm un radīt skaņu, lai es spētu to sadzirdēt, bet tur nebija nekādas skaņas.

Es nedzirdēju pilnīgi neko.

Tā bija tā lieta kuru es nespēju atcerēties! Neskatoties uz paniku, atklājot, ka esmu… kurla, kurls bija pareizais vārds… es sajutu kā mani lūpu kaktiņi pārvērtās smaidā. Tagad vismaz daļēji zināju vairāk par sevi. Bet tagad tam nebija laika; ātri no savas sejas noņēmu smaidu un koncentrējos uz rokas nospiedumu grīdā. Tiem nevajadzētu būt tur; es zināju, ka ārpus šīs telpas ir citi cilvēki, bet  tie nezināja neko par šo visu. Tas bija pārāk nereāli jebkuram cilvēkam…

Tad kas es īsti esmu? Es nebiju droša, pat ne mazākās nojausmas. Es nevarētu būt cilvēks, jo es zināju – zināju – ka atstājot rokas nospiedumu uz akmens nav normāli. Es zināju to tādā pašā vaidā, ka es zināju, ka man mugurā ir kleita un ka es būtu varējusi radīt skaņas no manas mutes, bet es nespēju radīt tās un nespēju tās arī sadzirdēt.

Pagriežoties apkārt, es paskatījos ārpus šīs dīvainās telpas un redzēju neko citu kā zaļu. Spilgti un tumši zaļš, tas bija mežs, pilns ar krāšņiem augiem. Tad šī tomēr bija ala. Pēkšņā dedzināšana rīklē novērsa manu uzmanību no spilgtās saules gaismas un krāšņā meža.

Kas tas bija, pēc kā es tik ļoti alku? Kāpēc es gribu kaut ko, ar ko varētu piepildīt manu kaklu, piemēram, šķidrums, bet tas garšotu daudz saldāk, daudz labāk? Es smagi nopūtos un piepildīju savas plaušas pilnas ar jaunu gaisa devu un atkal to atbrīvoju – bet tas man nelika justies nekādi, kā parasti ieelpojot gaisu es jutos Bet es tomēr notvēru visniecīgāko dvesmu no kaut kā, kas smaržoja absolūti neticami.

Es pieplaku pie zemes radot kaķim līdzīgu pozu; ar roku turēju savu līdzsvaru uz zemes, biju gatava atsperties un mesties virsū savam upurim, es ļāvu savām acīm lēni aizvērties un ar savu ožu centos uztvert no jauna patīkamo smaržu.

Kaut kur dziļi zemapziņā, es sapratu, ka šī rīcība ir pārāk plēsonīga, lai man tas patiktu; es nesapratu, ko es daru un visvairāk mani biedēja šķietamība, ka es nespēju sevi apturēt. Bet daļa no manis kāroja pēc šīs smaržas – es vēlējos to tik ļoti, un es to dabūšu.

Tas bija visur. Kā es nevarēju saost to pirms tam, es to nekad nesapratīšu – bet tagad es to varu, un es sapratu, ka smarža, kuru es tik ļoti kāroju, bija visā alā, kurā es stāvēju. Manas acis atvērās ar nepacietību meklēdamas to ko es gribēju. Bija gaišs. Un uz sienām, griestiem, grīdas… laukums, kuru es biju izrobojusi bija tīrs, bet visapkārt tur bija kaut kas košs, lipīgs, nošļakstīts visapkārt, it kā kaut kas būtu saplosīts un svaidīts apkārt.

Pret ieeju bija novilktas roku nospiedumu svītras, it kā kāds būtu centies aizbēgt .Savā prātā es redzēju bālu roku ar slaidiem pirkstiem, kura stiepās pāri akmenim pirms tā tika vardarbīgi rauta atpakaļ; vairāk asiņu šļakatas pievienojās jau uz zemes atrodošajām asinīm.

Šī šausminošā aina manā prātā bija pilnīgi klusa. Tur nebija nekādas skaņas, kas man varētu pateikt, kas šeit atradās – nekādu kliedzienu, lai salīdzinātu ar citām balsīm – un nekādu pierādījumu par jebkādu sadursmi. Nav pierādījumu par kaut ko savādu vai dīvainu šajā alā. Un ja tur būtu skaņa, tad es to nedzirdētu.

Mana elpošana sāka kļūt smagāka, kad es izmisīgi sāku skatīties apkārt, ievērojot mazus asins pleķīšus, kuri bija atstāti uz zemes. Jā, ala bija pavisam tīra un bija tukša no  nedabiskā.

Izņemot mani.

Ar drebošiem pirkstiem, es izstiepu savu roku, lai pārbaudītu savu pieri, vaigus, zodu… nolaižot labo roku tā bija punktota ar tādām pašām izžuvušām asinīm kā visa ala. Manu ķermeni pārņēma drebuļi, kad turpināju pieskarties savai sejai un sajust vēl asinis. Man pāri sejai  karājās mana matu šķipsna, kura bija atbrīvojusies no sākotnēji elegantās frizūras.  Visa šī šķipsna bija ar izžuvušām asinīm, paņēmu matu šķipsnu un aizliku to aiz auss un tad sāku taustīt savu kaklu.

Vāja atmiņu aina parādījās man priekšā. Es redzēju vārdus uz zīmītes, dega spilgta uguns – tikai viens vārds, kurš bija uzrakstīts elegantā rokrakstā, izzuda manā miglainajā atmiņā.

Mani ceļgali kļuva ļengani un es noslīgu uz zemes, kad sataustīju uz mana kakla rētu – tā tikai nedaudz atšķiras no manas pārējās ādas, tik tikko pamanāms, izņemot to faktu, ka manas rokas bija ļoti jūtīgas. Robotā vieta izvietojās gandrīz tāpat kā zobi. Tieši tāpat kā zobi.

Vampīrs.

Es sāku smieties par šo absurdo domu. Vampīri nevar būt reāli – es pat nespēju atcerēties, vai es būtu kaut ko mācījusies par viņiem. Bet es paskatījos uz savām rokām, asinis, un nospiedums uz zemes. Ja nu… es pieliku savu roku pie deguna un paošņāju sausās asinis.

Nē, tam nebija nekāda kārdinājuma, vai tad? Es iesmējos par savu muļķību, tikai sauss gaiss, kuru es jutu nākam no manas mutes. Manas balss saites nevibrēja – es nejutu vibrācijas. Tad es biju kurla un mēma.

Bet slāpes, kuras plosījās manā kaklā, joprojām bija dzīvas un padarīja mani vāju. Pret savu gribu, es atkal pieplaku pie zemes, un traucos ārā no alas. Mani pārsteidza mans ātrums. Es varēju redzēt visu tik skaidri, it kā dotos lēnā pastaigā, bet es varēju sajust vēja triekšanos manī ar lielu ātrumu, un es varēju pateikt to, ka es kustējos pārāk ātri, lai jebkurš dzīvnieks spētu mani saskatīt. Putns, kurš lidoja virs manis, izskatījās sasaldēts, kad es paātrināju ātrumu.

Aizraujoši. Man tas patika, daudz vairāk nekā man to vajadzētu, jo es jutu, ka tuvojos kaut kam. Tā smarža, kura triecās manī ar vēja palīdzību, lika man paklausīt aicinājumam un nepārvaramam instinktam, iekosties kaut kam…

Mans ķermenis pēkšņi apstājās starp dažiem kokiem. Es varēju redzēt taku cauri lapu krūmam, un tur mierīgā pastaigā devās parasts pārītis, vīrietis un sieviete.

Vīrietim mugurā bija tik pat jauks apģērbs kā man, un sievietei bija pārsteidzoši līdzīga kleita kā man, kura lika man iekšēji murrāt no apmierinājuma, jo kleita bija tādā pašā krāsā kā šļakatas alas sienās. Tagad es zināju ko tik ļoti kāroju.

Asinis.

Tad tomēr es biju vampīrs vai ne? Nemirstīga būtne, briesmonis ar noslieci dzert cilvēku asinis. Man palika slikti, bet es nespēju pretoties savām slāpēm. Es biju viena pati šajā pasaulē, nespējot saprast pat ko abi sacīja – es redzēju kā viņu mutes kustās, bet nedzirdēju nekādu skaņu. Viņi bija apmēram dažus metrus tālu, gandrīz dažu sekunžu attālumā no savām beigām. Mani pirksti savijās ap koku un pārlauza to. Es biju pārāk spēcīga – es zināju, ka man vienmēr nāksies ievērot lielu piesardzību, lai pārliecinātos, ka es varētu kontrolēt sevi apkārt cilvēkiem – upuriem.

Es negribēju to darīt. Es gribēju aizbēgt, skriet uz mājām un paslēpties savā istabā, bet es nezināju, kur manas mājas ir. Es nezināju kāda mana istaba ir. Es pat nezināju šī meža nosaukumu, kurā atrados. Kur es atrados šajā pasaulē… kas es biju, lai atteiktos no šīm slāpēm? Tam nebija nozīmes. Es izgāju ārā no meža un nostājos pārim priekšā, mani muskuļi saspringa un es biju gatava lēcienam. Manā galvā es plānoju stratēģiju kā uzbrukt šiem trim cilvēkiem… pagaidi.

Trim?

Manas acis pievērsās zīdainim, kurš bija ievīstīts audumā, kuru sieviete turēja savās rokās. Tas bija precēts pāris, kurš pastaigājās pa mežu ar savi jaundzimušo meitiņu – bērniņš, kura ir gatava un gaida, lai sāktu savu jauno dzīvīti.

Pāris izskatījās pārsteigts mani ieraugot, bet viņu smaids uz sejām bija visnotaļ laipns. Vīrietis, piesardzīgi, panāca uz priekšu – un tad viņš pēkšņi strauji atkāpās, līdz ko manas acis satikās ar viņējo.

Es prātoju, ko viņi ieraudzīja manās acīs vai sejā, ka pēkšņi izskatījās tik pārbiedēti, bet pēkšņās slāpes manā rīklē atgriezās – mana mute šķita sausa, kā tuksnesis vasarā, un es varēju just kā bada sajūta rūca manī iekšā. Tā pieprasīja, lai es nogalinātu šos divus cilvēkus, kuri atradās manā priekšā, un viņu meitu.

Mazā meitenīte… es nevarēju viņu nogalināt. Es nespēju savam ķermenim dot to, ko tas pieprasīja. Es nevarēju atņemt dzīvību šim mazulītim, tā bija tik pilna cerības, solījumiem un dzīvības, ja man pašai vairāk dzīves nebija. Es biju, varētu teikt, nemirstīga, ja pareizi izpratu vampīrus.

Man vajadzēja visus spēkus, lai atstātu šos trīs cilvēkus dzīvus mežā. Vienā brīdī es viņus visus trīs uzlūkoju, un tad ātri cik vien varēju skrēju prom. Koki zibēja man garām no lielā ātruma; vējš atvēra pārejos manus matus, kuri bija sasprausti uz augšu, un kuri tagad gari un brīvi plīvoja man aiz muguras. Es skrēju tālu prom no tiem, kurus tikko vēlējos nogalināt.

Nogalināt. Šis vārds skanēja manā galvā. Es nevarēju atcerēties pilnīgi neko un es tikko vēlējos nogalināt šos trīs cilvēkus, tikai dēļ šīm slāpēm, kurus es izjutu. Tas bija kaut kas sirreāls un biedējošs, es vēlējos raudāt, raudāt un vaimanāt, un apraudāt savu jauno dzīvi, bet es nevarēju šīs emocijas izpaust. Es vienkārši to nevarēju. Es gribēju raudāt, bet asaras vienkārši nenāca un tad es izjutu dusmas. Dusmas uz sevi par to, ka vēlējos nobaudīt tās ģimenes asinis; dusmīga uz to ģimeni, par to, ka viņi vienkārši tur bija; dusmīga par to, kas es biju; dusmīga, ka esmu viena pati.

Dusmas izplatījās manī kā inde. Tā auga un auga līdz apstājās. Es nokritu uz zemes, piekususi un vāja. Es biju pārāk nogurusi, lai turpinātu ceļu, un noteikti pārāk vāja, lai turpinātu pretoties.

Es lūdzos, lai neviens cilvēks nebūtu tuvumā. Uz kādu laiku šķita, ka tas strādā; es biju viena, elsodama un cenšoties izdomāt, ko man vajadzēja darīt. Visu šo laiku, neviena pati ideja neienāca prātā. Es pat nezinu cik ilgi tur viena pati sēdēju.

Mans spēks pazuda nebūtībā, līdz ko es sajutu cilvēka smaržu, kuru vējš man pieveda tieši zem deguna. Es biju pārāk vāja, lai pretotos. Es šāvos kā bulta cauri mežam līdz atradu meklēto – vienu cilvēku, kurš pastaigājās pa mežu. Es nevarēju noliegt to prieku, kuru izjutu, kad man kaklā beidzot ieplūda salda asiņu straume.

 Turpinājums sekos….

0 komentāru

  • Emetina teica:

    mjā, man parasti liekas, ka jo garaki teksti, jo tajā tekstā būs kāda vieta, kur patiks mazāk nekā viss pārējais, kura neliksies pārāk reāla. bet es varu tev pateikt, ka man patika viss-sākot ar pirmo un beidzot ar pēdējo teikumu, rindiņu un vārdu :) malace, tā tik turpini! :)

  • aiga teica:

    ah tas bija tiešām interesanti un aizraujoši, tik patiesi un izjusti, Hmmm…ko es vēl varētu pateikt. Tu esi izdarījusi lielu darbu. Es noteikti gaidīšu turpinājumu!

  • ZT teica:

    Alise! Vai Tu pati, gadijumā neesi VAMPĪRS ? Tāda sajūta, ka viss rakstītais, ir no Tevis pašas pieredzētā un izjustā. Lasot pārņēma, tāda neomulīga baiļu un iekšēja saspringuma sajūta.
    Priekš manas gaumes, gan mazliet tā kā par skarbu un asiņainu, bet asāku izjūtu cienītājiem būs ļoti gards kumosiņš.

  • Lāsma teica:

    Manu acu priekšā pilnīgi uzbūrās tā aina! Tik satriecoši… :) Es pareizi sapratu, ka tas ir kā būtu noticis, ja Bella būtu dzimusi Edvarda laikā? Ar intresi gaidu turpinājumu!

  • Marii teica:

    Piekrītu visām pārējām!!!
    Ļoti izjusts stāsts . . . nu , ko lai saku , malacis – tā tik turpināt!

  • LaFemme teica:

    Ah… nu paldies par mīļajiem vārdiem!
    Noteikti turpināšu! ;)
    ZT – cik man zināms, tad es neesmu gan vampīrs! ;)
    Un piedodied, ja sanāca par asiņainu, vienkārši vēlējos parādīt, cik mokoši tas viss bija Bellai!
    Lāsma – Piedod, bet nē! ;) Viņi satiksies daudzus gadus vēlāk! Nu tad jau redzēsi ;)

  • Antra teica:

    Es piekrītu visām!
    Man nav ko teikt tik skaists un aizraujošs stāsts.
    Malace!
    Gaidīsim tālāk tādu pašu aizraujošo stāstu!

  • Intrigante teica:

    tas bija tik intresanti man uzbuuraas aina priekssa pilniigi skaidra.
    es atraak gribu turpinajumu nevaru vien sagaidiit !:*

  • amanda teica:

    Nav vārdu man ko teikt!!Kā tikai sist plaukstas aplausiem-tik baudamu stāstu es sen nebiju lasījusi..=)hmm…….tā tik turpini,esmu jau tava darbu fane!!

  • ZT teica:

    LaFemme, tas par to “asiņainību” nebija domāts kā pārmetums un Tev noteikti nav par ko atvainoties!
    Paldies Dievam, ka mūsu cienijamās autores ir tik dažādas-katra ar savu īpašo rokrakstu un rozīnīti.Ikviens lasītājs, atradīs savai gaumei atbilstošu stāstu. Bet ja ne, tad varbūt pats ņems un uzrakstīs savu ideālo versiju par Twilight tēmu.

  • LaFemme teica:

    ZT – smieglīgākais ir tas, ka es to nemaz neuztvēru kā pārmetumu, viss kārtībā! ;)
    Liels paldies Jums visām par atbalstu! Bučas! :*

    P.S. Šodien ceru pabeigt 2.nodaļu! ;)

  • pata teica:

    Nu dikti aizraujošs stāstiņš!!! Izlasīju visas šeit pieejamās daļas un ar nepacīetību gaidu turpinājumu!!!

Komentēt

(Spamcheck Enabled)