Galerija
Kellan Lutz sexyscans018 rob03 kristiana_troix_14 021 eslija_serlok3 db60 Robert Pattinson hb3edit
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Jauna diena. 8. daļa

Renezme

 Lidojums

  Lidmašīna draudīgi sasvērās. Es pamodos no šausmīga murga. Jutu, ka Aleks tur manu roku. Zināju, ka viņš arī ir redzējis manu murgu. Tas bija lasāms viņa acīs, viņa sejas izteiksmē. Es novērsos. Lidmašīna vēl reiz sasvērās. Pasažieri satraukti sačukstējās.

Lidmašīnas radio klusi iešņācās.

- Dārgie pasažieri, mums diemžēl jāveic piespiedu nosēšanās slikto laika apstākļu dēļ. Atvainojamies par sagādātajām neērtībām.- pilots ziņoja. Pasažieri, visi reizē, nopūtās. Es satraukti noelsos. Mēs Sārai jau tā devām divu stundu handikapu, tagad attālums tikai pieaugs, bet laika, kas atlicis maniem mīļajiem – samazinās. Aleks nervozi pavērās apkārt.

- Renezme, es neesmu ēdis jau ilgāku laiku. Ja mēs tagad veiksim piespiedu nolaišanos un es nedabūšu dzīvnieku asinis… Man ir bail, ka es kādam uzbrukšu.- viņš čukstēja. Es ievilku dziļu elpu. Man galvā bija tikai viena doma – ko darīt?

- Piesedz mani. Man liekas, ka man kaut kam bija jābūt somā.- es nočukstēju un noliecos pie somas. Pārtikas krājumi bija gandrīz izsīkuši. Biju pārliecināta, ka somā ir jābūt pāris pudelītēm ar sarkano šķidrumu. Man izdevās atrast vienu pudelīti. Pasniedzu Alekam pudelīti. Viņš alkatīgi to atvēra.

- Atvainojiet, bet lidmašīnā savu pārtiku lietot ir aizliegts.- pie mums piesteidzās stjuarte. Es nikni uz viņu paglūnēju.

- Piedodiet, bet manam draugam ir reta slimība. Tās ir zāles, ja viņš tās neiedzers, jums te būs mirstošs cilvēks.- es nočukstēju. Stjuarte pārsteigumā iepleta acis.

- Vai varu ko lūgt? Lūdzu, atnesiet man sodas ūdeni.- es laipni palūdzu. Jaunā sieviete pamāja. Aleks alkatīgi izdzēra pudelītes saturu. Viņa acis palika nedaudz zeltainākas. Tagad tās jau bija netīri zeltainas. Viņš smaidīja. Izmocīju smaidu. Viņš pieliecās un noskūpstīja manu vaigu.

- Paldies, Renezme.- viņš nočukstēja. Man pārskrēja aukstas trīsas. Pēkšņi man palika pavisam karsti. Es jutu iekāri. Bet pret kuru? Vai pret jauko eņģelīti Aleku? Vai pret manu dzīves jēgu – Džeikobu? Man sagriezās galva.

Lidmašīna nosēdās. Es apātiski izkāpu no lidmašīnas. Gāza kā ar spaiņiem, bet man bija vienalga. Man bija jātiek skaidrībā par savām jūtām, pirms mēs satiekam Džeiku.

Aleks paklausīgi soļoja man blakus. Pēkšņi Aleks apstājās. Es lēni pagriezos. Viņš tramīgi pagriezās. Un tad arī es sajutu. Spēcīga vampīru smarža. Tā mūs ieskāva no visām pusēm. Es instinktīvi nošņācos.

- Skrien, Renezme.- Aleks iekliedzās. Un es skrēju.

Vieta

 Manās asinīs ieplūda adrenalīns. Kājas kustējās pašas no sevis. Mani instinkti lika griezties atpakaļ un cīnīties, bet sirds un prāts vēlējās ko pavisam citu. Slaidā lēcienā pārlēcu žogam. Aleks mani apdzina. Mēs ieskrējām šaurā ieliņā. Aleks apstājās. Es aizelsusies atspiedos pret sienu. Es nebiju nogurusi no skrējiena, drīzāk no pastāvīgajām bailēm un sāpēm.

- Viņi mums nesekoja.- Aleks nopūtās. Viņa acīs pazibēja vilšanās.

- Varbūt nesajuta mūsu smaržu?- es ieminējos.

- Sajuta. Viņi nāca uz mūsu pusi.-

            Es atspiedu galvu pret sienu. Beidzot pavēros apkārt. Vieta šķiet pazīstama. Man galvā sāka zibēt dažādas ainas.

            – Es zinu šo vietu. Mēs neesam tālu. Mēs Forksā nonāksim pēc dienas vai divām.- es pasmaidīju. Aleks skumji manī pavērās. Es novērsos.

            – Mums vajadzētu paēst un doties.- viņš nočukstēja.

            No somas izvilku atlikušo asiņu pudelīti un pasniedzu to Alekam. Viņš gausi to izdzēra.

            – Tepat netālu ir lielveikals.- viņš pamāja virzienā, no kura nāca svaigu bulciņu smarža. Es dziļi ieelpoju.

            Jau pēc pusstundas mēs bijām ceļā. Lietus lija lielām, smagām lāsēm. Manas drēbes bija izmirkušas, bet man bija vienalga. Aleks skrēja man pa priekšu. Es nespēju būt laimīga, ja kāds, kuru mīlu ir sāpināts. Bet kādu mīlestību es pret Aleku jūtu? Vai es viņu mīlu kā draugu, kā brāli vai kā mīļoto?

            Sajutu asas sāpes vēderā. Klusi iekliedzos. Jau nākamajā mirklī gulēju slapjās lapās. Aleks jautājoši manī vērās. Es pavilku uz augšu slapjo krekliņu. Uz vēdera rēgojās zils pleķis, bet krekliņā – izdedzis caurums.

- Tu nedzirdēji, kad es tev teicu lai uzmanies? Te apkārt staigā mednieki. Kas ar tevi notiek?- Aleks nikni šņāca. Es uzmanīgi piecēlos sēdus. Lodes mani nenogalina, tikai ievaino. Savainojums smeldza. Es nopūtos.

- Piedod, es aizdomājos un nedzirdēju.- man pār vaigiem sāka ritēt asaras. Lai gan es nejutu atšķirību starp lietu un asarām.

- Renezme, viss ir kārtībā. Tikai esi uzmanīga.-

Es pamāju. Aleks pastiepa man roku un palīdzēja man piecelties. Mūsu rokām saskaroties es jutu tādas kā mazas adatiņas, tirpas vēderā. Nevarēju saprast vai tas ir no ievainojuma vai no Aleka pieskāriena. Viņš pamanīja manu sirdspukstu paātrināšanos. Viņš pienāca tuvāk. Es nodūru skatienu. Viņš maigi pacēla manu zodu. Un tad viņš mani noskūpstīja. Man saļodzījās ceļi. Viņa rokas mani turēja. Es iedomājos par Džeiku. Aleka skūpsts bija ciešs un prasīgs. Es mazliet atrāvos no viņa lūpām.

- Piedod, man nevajadzēja tevi skūpstīt.- Aleks palaida mani vaļā.

- Mums vajadzētu doties.- viņš samulsis ieminējās. Es pamāju. Manās domās atkal valdīja haoss. Džeiks, Aleks… Aleks, Džeiks…

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)