Galerija
How To Be - The Film rob16 Hotel Crillon on November 10, 2009 in Paris, France. 0007w1tk tumblr_mbteocmekw1qlrqlwo4_1280 team-2 kristena_mtv_2011_5 3280193851_bcd40a34d6_b vfouttake
Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Jauna diena. 7. daļa

Džeikobs

Sajūtas

 Pēkšņi mani sagrāba šausminošas bailes. Mans ķermenis sāka nevaldāmi drebēt. Lea man līdzās sakustējās. Es sakodu zobus un centos savaldīt trīsas. Nesij, manu Nesij, kur gan tu esi? Es atvēru acis. Pie manas sēdvietas pienāca stjuarte.

- Vai varu jums ko piedāvāt?- viņa jautāja. Es noliedzoši papurināju galvu. Bailes lēnām atkāpās. Dziļi ieelpoju. Lea, klusi šņākdama, gulēja krēslā man līdzās. Anglija nebija attaisnojusi cerības. Nesija nebija devusies uz Londonu. Kārtējā vilšanās. Bija smagi par to paziņot Kaleniem.

- Viņas tur nav? Bet, Džeik, tu teici Eiropa. Vai esi pārliecināts?- Bella man jautāja, kad beidzot saņēmos viņai pazvanīt.

- Jā, viņas tur nav. Piedod, Bella.- es klusi novilku.

- Bet varbūt viņa ir Itālijā. Nu tu jau zini… Voltūri.-

- Bella, kāpēc lai viņa dotos pie Voltūriem? Viņa zina, ka tas ir bīstami. Nesija ir gudra, gan jau viņa kaut kur slēpjas. Es tikai nezinu kur.-

- Džeik, ja nu… Ja nu viņa ir mirusi?-

- Viņa ir dzīva, dzirdi? Es viņu jūtu. Es jūtu viņas sajūtas. Neuzdrošinies ko tādu domāt, saprati?- nometu klausuli.

Pēkšņi manās domās pazibēja kādas meitenes seja. Viņa izskatījās skumja un pārsteigta. Attēls pazuda, bet es sajutu dusmas, žēlumu, skumjas, bailes… Tik daudzas emocijas vienlaikus. Es centos koncentrēties. Nesij, parādi man kur tu atrodies. Nekā. Tikai spēcīgas emocijas. Es jau atkal trīcēju. Lea pamodās.

- Džeik, kas ar tevi?- viņa uzlika plaukstu man uz pieres. Tas bija smieklīgi. Vilkači nemēdz slimot.

- Nesija… Kaut kas nav labi… Viņa par kaut ko baidās. Viņa ir tik skumja.- es trīcošā balsī atbildēju. Lea nopūtās. Pēdējā laikā skumjas bija vienīgais ko jutu. Tas Leu nepārsteidza. Viņa pagriezās un aizvēra acis. Jau pēc brīža viņa bija aizmigusi.

Bailes un skumjas pārmāca spēcīgas dusmas. Nu es trīcēju vēl spēcīgāk. Jutu, ja nesavaldīšos pārvērtīšos par vilku. Sajūtas atkal strauji mainījās. Skumjas… Atkal skumjas. Par ko tu tā bēdājies, Nesij? Un tad… Neizmērāmas ilgas pēc mājām un prieks. Pēkšņi palika tikai manas sajūtas un emocijas. Nesija bija pazudusi no manām miesām. Vai tiešām būtu noticis tas ļaunākais? Vai tiešām Nesija būtu mirusi? Nē, viņa ir dzīva. Viņai ir jābūt dzīvai!

Lidmašīna nolaidās. Lidostā mūs sagaidīja Edvards un Emets. Abi izskatījās visai noraizējušies.

- Edvard, kas tad atkal?- es nopūtos. Tikko bija atgriezušās bailes un žēlums. Tagad man bija apstiprinājums tam, ka Nesija ir dzīva.

- Voltūri… Viņi plāno doties šurp.- Emets nodārdināja. Edvards acīmredzot bija pārāk pārsteigts un satraukts, lai runātu.

- Lai cīnītos? Tikai tā vēl mums trūka…-

- Nē, viņi negrib cīnīties, bet kaut ko izskaidrot.-

- Ko viņi grib skaidrot?- Lea iesmējās.

- Mēs nezinām, bet Edvardam liekas, ka viņi apmāna Alises vīzijas. Mums ir jābūt gataviem.- Emets drūmi pasmaidīja. Pamanīju, ka viņš izskatās noraizējies.

- Bet kā būs ar Nesijas meklēšanu?- es iesaucos.

- Džeik, es tevi saprotu, bet mēs nespēsim atrast Nesiju, ja vairs neeksistēsim. Arī man viņas sasodīti pietrūkst. Viņa mūsos visos ir atstājusi gigantisku caurumu.- Emets nopūtās un aizgriezās. Ātrā solī viņš devās uz savu džipu.

Manam ķermenim pārskrēja aukstas trīsas. Es jutu ilgas pēc mājām. Manās asinīs ielija adrenalīns. Sajutu prieku. Tik lielu prieku nebiju jutis kopš pēdējo reizi satiku Nesiju. Mājas… Man nekas nebija jāsaka, Edvards dzirdēja manas domas. Viņš pārsteigts manī pavērās. Vai tiešām viņa atgriežas? Nesij, manu Nesij, kur gan tu esi?

  

Renezme

Steiga

 Mēs skrējām gandrīz bez apstājas. Piestājām tikai lai Aleks varētu pamedīt, bet es – nedaudz pagulēt un uzēst. Biju neaprakstāmi priecīga. Zināju, ka arī Džeiks jūt manu prieku. Es gribēju lai viņš zina, ka dodos pie viņa. Man bija vienalga, ka būs atkal jāšķiras. Man būs mirklis un es to izbaudīšu.

Sāras smarža bija spēcīga, tāpēc mēs palielinājām ātrumu. Viņa bija netālu, es to zināju. Es nedrīkstēju pieļaut, ka kāds cieš.

- Viņa ir ķērusies pie cilvēku asinīm.- Aleks nočukstēja. Es strauji ieelpoju. Sajutu cilvēka asiņu smaržu. Es zaudēju uzmanību un izskrēju cauri kādam kokam. Centos sakoncentrēties.

- Kā tu domā, kāpēc viņa vairs nedzer dzīvnieku asinis?- es atčukstēju.

- Iespējams, lai iegūtu lielāku spēku… Šī smarža ir neizturama.- Aleks pieskrēja man tuvāk. Lai man pierādītu savas jūtas Aleks bija sācis pārtikt no dzīvnieku asinīm.

- Neelpo, Alek. Es tev pateikšu, kad varēsi elpot.-

Asiņu smarža palika spēcīgāka. Es nogriezos no iemītās takas. Aleks man sekoja. Jutu, Sāra šeit ir bijusi nesen.

Mūsu skrējienu apturēja žogs. Lidostas žogs. Viņa bija aizlidojusi uz Forksu. Aleks līdzjūtīgi manī pavērās. Pat ja mēs lidotu ar nākamo reizu, Sārai būtu zināms handikaps, bet ja mēs skriesim, mēs vienalga varam nepaspēt.

- Renezme, tev būs jāizvēlas.- Aleks ierunājās.

- Es zinu, bet ko man izvēlēties? Lidošanu vai skriešanu?- es ielūkojos Aleka, nu jau netīri oranžajās, acīs. Viņš skumji paraustīja plecus. Noņēmu savu somu un pārbaudīju maku. Man pietiktu naudas mums abiem. Ja lidosim, būs lielāka varbūtība, ka mēs Sāru pārtversim pirms viņa nonāks Forksā.

- Vai tev ir bail no augstuma?- es sarkastiski jautāju. Aleks pasmaidīja un noliedzoši pamāja.

- Man ne no kā nav bail… – Aleks pārliecinoši nočukstēja. Sameklēju mūsu pases. Mums ir jāpaspēj un jāaptur Sāra.

Jau pēc pusstundas mēs sēdējām uzgaidāmajā telpā. Mūsu reiss nedaudz kavēja un tas mani padarīja nervozu. Aleks mierinoši noglāstīja manu muguru. Vārgi pasmaidīju. Kā atbildot uz manām lūgšanām, lielajā tablo parādījās paziņojums par iekāpšanu. Es strauji piecēlos un devos uz norādītajiem vārtiem. Aleks man sekoja. Viņš klusi nopūtās. Zināju, ka viņam ir jāvaldās. Viņam slāpa. Viņu tracināja mana sajūsma par iespēju satikt Džeiku.

Sēžot lidmašīnas ērtajā krēslā centos nomierināties. Man vajadzēja izgulēties, bet biju pārāk satraukta. Dziļi ieelpoju un koncentrējos uz Džeiku. Sākumā jutu tikai vājas viņa sajūtu atblāzmas, bet jau pēc mirkļa tās bija mani pārņēmušas. Nemiers, skumjas, prieks, nepacietība, neziņa, dusmas… Kāpēc viņš juta tik daudz vienā reizē? Vai tiešām viņš nojauta, ka atgriežos?

Manā galvā pazibēja šausmīga doma… Es Sārai izstāstīju precīzu Kalenu mājas atrašanās vietu. Es nebiju iedomājusies, ka reiz varētu atgriezties. Ne jau šādu apstākļu spiesta. Es atvēru acis. Nebūtu es viņai izstāstījusi mājas atrašanās vietu, Sārai būtu visai grūti to atrast. Tas dotu mums laiku, bet tagad mana ģimene bija kā uz delnas.

Aleks dzirdēja, cik strauji mainās manas sirds ritms. Viņš saņēma manu plaukstu. Es vēlreiz vārgi pasmaidīju. Viņa eņģeļa sejā atspoguļojās rūpes. Viņa acīs es redzēju savu atspulgu. Man pretī raudzījās karotāja Renezme. No maigās Nesijas nebija ne miņas. Es atkal biju pārvērtusies par apātisku būtni. Es samirkšķināju un nu man pretī raudzījās Nesija. Kas īsti es esmu? Slepkava vai draudzene? Es aizvēru acis. Man vajadzēja izgulēties.

 

  Džeikobs

Viešņa

Viņa bija man līdzās. Viņas šokolādes krāsas, mīlestības pilnās acis vērās manī. Viņas garie bronzas mati pieskārās manam vaigam. Viņa smējās. Mana Nesija smējās. Viņas dzidrie smiekli pieskandināja istabu. Es pastiepos, lai pieskartos viņas vaigam.

- Džeik, mosties!- kāds mani modināja. Lea sēdēja uz Kalenu viesistabas dīvāna malas un lūkojās manī.

- Ko tev vajag?- es dusmīgi norūcu.

- Tu sapnī sauci Nesiju. Džeik, ar tevi viss ir kārtībā? Kopš atgriezāmies no Anglijas, tu esi palicis tāds dīvains.-

- Lea, lūdzu, liec mani mierā. Es tev visu izstāstīšu, bet tikai ne tagad.- es pagriezos uz otriem sāniem un centos atkal iemigt. Lea nopūtās, klusi piecēlās un izgāja no istabas.

Lai kā arī es censtos, man neizdevās iemigt un atsaukt atpakaļ sapni. Tas likās tik reāls. Dusmīgi norūcos. Nometu Alises doto segu uz grīdas. Istabā ieslīdēja Bella. Viņas zeltainās acis vērīgi palūkojās manī. Es piecēlos sēdus.

- Džeik, lūdzu, izstāsti man kas notiek. Edvards man neko nestāsta. Viņš ir satraukts un neparasti kluss.- viņa čukstēja drebošā balsī.

- Bella, ko tu gribi dzirdēt?- pacēlu segu un uzmanīgi to salocīju.

- Tu zini kur viņa ir, vai ne tā?-

- Ja es to zinātu tad tev pateiktu. Tu būtu pirmais vampīrs, kam es to pateiktu.-

- Džeikob Blek, tu kaut ko slēp.-

- Jā, slēpju.-

- Ko tieši? Džeik. Es tevi lūdzu.- Bella apsēdās man līdzās un uzlika galvu uz mana pleca.

- Tās ir tikai nojautas. Tev man ir jāapsola, ka necerēsi uz brīnumu.- es nopūtos. Pēkšņi jutos vecāks, nekā patiesībā esmu.

- Apsolu. Man ir vajadzīgs tikai neliels cerību stariņš.- Bella iztaisnojās un cerīgi vērās manās acīs.

- Kad atgriezāmies no Anglijas, es sajutu nepārvaramu prieku. Nesija par kaut ko ļoti priecājās. Un tad man galvā ieskanējās viens vārds – mājas… Ja sajūtas mani neviļ, tad Nesija atgriežas.-

Bella strauji ieelpoja. Viņas acīs ielija prieks un viņa sāka starot aiz laimes. Viņa mani cieši apskāva.

- Džeik, ja tā ir taisnība… Es drīz redzēšu savu meitiņu.- viņa klusi iesmējās.

- Bella, lūdzu, nevienam neko nesaki. Es negribu, ka kāds cer veltīgi. Apsoli man Bella.-

- Protams, Džeik. Paldies tev.-

Viņa piecēlās un dejojošā solī izgāja no istabas. Arī es piecēlos. Ja nevaru gulēt, tad jādodas medībās. Ticis laukā no mājas, metos skriet. Kad nonācu Edvarda un Bellas pļavas malā, novilku kreklu. Pēkšņi sajutu pazīstamu smaržu. Es pagāju smaržas virzienā. Nē, šī smarža bija nedaudz savādāka. Tā nebija Nesijas smarža. Šī būtne vairāk līdzinājās vampīram nekā cilvēkam. Manā redzeslokā parādījās skaista meitene, gadus divdesmit veca. Viņas acis bija pelēkas, dusmu pilnas.

- Vai tu esi apmaldījusies?- es jautāju.

- Nē, Džeik es esmu tieši tur kur man ir jābūt.- viņa pasmaidīja.

- Kā tu zini, kas es esmu?-

- Tu esi vēl skaistāks. Laikam, ka viņas atmiņas bija sākušas balēt.-

- Par ko tu runā? Kas tu esi?-

Meitene iznāca no ēnas. Viņas seja likās pazīstama. Tā bija viņa, meitene no Nesijas sajūtām.

- Tu tiešām izskaties lieliski. Būs žēl tevi nonāvēt.- meitene ļauni pasmaidīja.

- Kas tu esi? Atbildi.-

- Tev nevajag zināt, kas es esmu.-

Aiz manas muguras atskanēja apslāpēt ņurdiens. Es pagriezu galvu. Lea vilka izskatā sargājoši panāca uz priekšu. Meitene instinktīvi atkāpās. Viņa pagriezās un sāka skriet. Lea gatavojās viņai sekot.

- Lea, nevajag. Lai viņa iet.- es nočukstēju. Lea pārsteigti manī vērās. Viņa nikni norūcās, bet paklausīja. Es raudzījos uz vietu kur vēl tikko bija stāvējusi meitene. Kas ir šī meitene?

0 komentāru

Komentēt

(Spamcheck Enabled)