- Beidzot atkal mājās!

Džeikoba tumšo acu  asais skatiens saimnieka vērībā pārslīdēja smaragdzaļā Forksas meža ielokam. Simtgadīgo koku apsūnojušie zari, liecoties zem pielijušās lapotnes smaguma, veidoja gotiskas velves. Viņš dziļi ievilka dzestro rīta gaisu spēcīgajās krūtīs.

-Šeit, uz kileutu tēvu tēvu zemes, ir mana īstā vieta, manas saknes un mani Alfas pienākumi. – Džeiks strikti atbildēja Billija jautājošajam skatienam, vienlaicīgi cenšoties pārliecināt arī pats sevi.

  Anglijā, pie izsmalcinātajiem, aristokrātiskajiem Kaleniem pavadītais laiks, likās kā īstas mocības. Pat Nesijas tuvums, nespēja kliedēt smeldzīgās ilgas pēc dzimtajiem mežiem, akmeņainās Lappušas pludmales un uzticamajiem, vecajiem draugiem. Šeit viss bija tik ierasts, vienkāršs un saprotams.

   Pēdējā laikā, kopš Nesijas straujās pieaugšanas, viņas uzvedība bija kļuvusi tik dīvaina. Stundām ilgi, viņa spoguļa priekšā mēdza atkārtot sarežģītus, Džeikam galīgi nesaprotamus baleta vingrinājumus ar vēl nesaprotamākiem nosaukumiem  plie, fouette, pas de bourree  … tur jau varēja ne tikai kājas, bet arī mēli izmežģīt. Nesija nepārtraukti sapņoja par savu spīdošo nākotnes karjeru uz slavenāko operteātru skatuvēm un tā vietā, lai kā agrāk, pavadītu laiku nākamā līgavaiņa sabiedrībā, meitene labāk izvēlējās sacerēt horeogrāfiju jaunajam, Edvarda komponētajam baletam vai dedzīgi apsprieda ar Alisi, kaut kādas tur „pačku” un hitonu skices. Kad tomēr izdevās palikt divatā, Renezme bija tik izvairīga un viņas domas klīda neizdibināmos tālumos. Tās pāris bērnišķīgi naivās bučas , kuras viņam izdevās savai izredzētajai nozagt, Džeiku galīgi nepārliecināja par viņu jūtu dziļumu un plānoto kopīgo nākotni. Mūžīgi paredzama, klusa un mierīga ģimenes dzīve Lapušas rezervātā Renezmi, acīmredzot, galīgi nevilināja.

Galu galā, Džeiks izjuta milzīgu atvieglojumu, kad uz Kalenu grezno rezidenci piezvanīja Lea un lūdza viņu, kaut vai uz neilgu laiku, atgriezties rezervātā, lai apciemotu sasirgušo tēvu un arī Alfas pienākumi bija galīgi pamesti novārtā. Nevienam neko īpaši nepaskaidrojot, Džeiks pameta Angliju.  Ja viņa aizbraukšanu vispār kāds pamanīja, tad tikai tā iemesla pēc, ka mājā vairs nebija jūtama slapja suņa smaka. Nesija gan atbrauca uz Heathrowu savu izredzēto pavadīt, bet domās, vēl joprojām virpuļoja spožajās rampas gaismās.

 Laiski izstaipīdamies, Džeiks nometa novalkāto T – kreklu turpat uz mājas lieveņa. Vēsas lietus lāsēs uz karstās ādas saplūda šaurās tērcītēs, vēl spilgtāk iezīmējot, viņa ideālās muskulatūras izteiksmīgo reljefu. Perfektais ķermenis izstaroja pirmatnīgu, neapvaldītu dabas spēku.

 - Vai liktenis arī kādreiz mēdz kļūdīties, izredzēto izvēlē? -Džeiks skaļi jautāja vairāk sev, nekā tēvam un nesagaidījis atbildi viegliem, dzīvnieciski veikliem soļiem sāka skriet meža virzienā. Vilinājums ātrāk nokļūt vilka ādā un aizmirsties no nepatīkamajām domām, bija tik liels, ka aizmirsdams par sava pēdējā apģērba gabala eksistenci, viņš slaidā lēcienā ienira zaļajā meža biezoknī.

  Patrulēšanai īpašas jēgas nebija, jo pēdējos gados, kopš Kalenu klana pārvākšanās uz Angliju, vampīru smārds šeit bija reta parādība. Ja nu kādreiz, nejauši piestāja kādi klejotāji, cerot šeit satikt vecos paziņas, bet tas nevienu Lappušā neapdraudēja.

  Pilnībā saplūzdams ar apkārtējo krāšņo dabu, milzīgais rūsganais vilks klīda pa līkumotajām meža takām, cenšoties koncentrēties veicamajam pienākumam.

 Džeiks, tālu sev aiz muguras, sadzirdēja kādu sekojam.

 -Tā esmu es … Lea. Piedod, ka iztraucēju.

 Vispārējā saziņas telpā pārtrūka ieilgušais klusums.

-Iedomājos, ka varētu tev pievienoties. Varbūt tevi interesē rezervāta jaunumi? Bet, ja ne … es neapvainošos.

Džeika jau tā, ne īpaši optimistiskais garastāvoklis sapīka vēl vairāk.

-Nu … ja tu tā vēlies, vari palikt, bet tikai ar vienu noteikumu … paklusē …  un tas attiecās arī uz tavām domām.

 Džeikobs paātrināja skrējienu, bet tas neko nemainīja – divvientulība ar vilku sevī bija iztraucēta uz neatgriešanos. Lea uzticīgi sekoja pēda pēdā.

-Kā būtu ar nelielu sacensību, kā vecos laikos?- viņa atļāvās ierosināt un palikusi bez kārotās atbildes, negaidīti veikli izrāvās priekšā, uzdrošinoties  apsteigt pašu Alfu. Džeiks sakumā negribīgi, tomēr pievienojās pārgalvīgajai rotaļai. Divi milzīgi vilki neticamā ātrumā traucās cauri pielijušajam mežam. Lea bija ļoti veikla, bet arī Džeikobs centās neatpalikt. Kādā stāvā klints radzē, okeāna krastā, panācis savu sāncensi, viņš rotaļīgi ieķēra asos zobus Leas pakaļkājā. Viņa, strauji apmezdamās apkārt, pēkšņā nesavaldībā,  uzbruka. Rūsgani raibs vilnas kamols kūleņoja lejā pa stāvo, papardēm noaugušo nogāzi.

 Lai savaldītos un kaut nedaudz slāpētu mežonīgos dzīvnieciskos izdzīvošanas instinktus, viņi ātrāk centās atgūt cilvēcisko veidolu. Mirkli pēc pārvērtībām, Džeiks attapās, ar savu milzīgo, spēcīgo augumu piespiedis Lea zemei. Meitene vēl sparīgi pretojās neapšaubāmajam pārspēkam, līdz viņš, satvēris viņas slaidās rokas, iespieda mīkstajās sūnās augstu virs galvas. Beidzot temperamentīgā spītniece bija savaldīta.

 Lea piemiegtām , viltīgām acīm caururbjoši vērās Džeikā. Viņu skatieni sastapās, elektriskajai strāvai līdzīgs impulss pāršalca augumus un sejas, pilnīgi neapzināti, tuvojās viena otrai. Meitenes sārtās, pilnīgās lūpas aicinoši pavērās. Džeiks, patīkamās priekšnojautās pievēra plakstus. Vēl mirklis un… ..

Spējas asas sāpes delnā, atgrieza puisi realitātē. Atlaidis savu gūstekni, viņš saķēra savainoto roku, kurā rēgojās koša, Lea zobu atstāta rēta. Izmantodama apjukuma mirkli, meitene veikli nozuda zaļajā paparžu jūrā. Džeiks pamatīgi aizsvilies, pielēca kājās un bija gatavs sekot pāridarītājai.

-Es tavā vietā, šādā paskatā sunīšus vis nespēlētu, mister čipendeil! -no paparžu biežņas izspurdza draiski smiekli.

Mirklī aptvēris neveiklo situāciju, Džeiks samulsis pieplaka zemei. Sūnas satraucoši kņudināja sakarsušo ādu.

-Āāā… sasodīts! Mani šorti…!

Pēdējā apģērba gabala skrandas, droši vien, kaut kur  mājas tuvumā, rotāja mežmalas krūmus.

Izlaidies uz mīkstā, mitrā sūnu paklāja, kā nerātns fauns, gaidot savas meža nimfas, Džeiks klusībā apsvēra iespējamos, kutelīgās situācijas risinājumus. Neauglīgās pārdomas iztraucēja klusa soļu švīkstoņa. Paceļot tumšās acis, viņa deguna priekšā iznira divas slaidas, basas kājas. Lea, visai pieticīgi tērpusies, no viņas rūtainās kleitiņas pārpalikušajās skrandās un sīku pļavas ziedu piebirušiem matiem, kā īsta meža lauma, stāvēja Džeika priekšā un viltīgi smīnēja.

-Tev pasniegt kādu vīģes lapu? Vai varbūt piemērotāks būs kāds iespaidīgāka izmēra augs?

-Nu tu man redzēsi! -Džeika pacietība bija izsīkusi.

Ar zibenīgu kustību viņš satvēra meitenes potīti un strauji parāva. Zaudējusi līdzsvaru, Lea laiski nostiepās sūnās  līdzās savam faunam, izkaisīdama pār abiem sārtu un smaržīgu meža zemeņu lietu.

-Ak … mēs taču nevaru palikt bez pusdienām!

Lea ar valgām lūpām sāka ļoti lēni un rūpīgi uzlasīt katru, pat vissīkāko odziņu no Džeika  pulsējošā auguma. Elpa maigi glāstīja pēc muskusa un koksnes smaržojošo ādu. Guļot uz muguras, Džeiks izmisīgi lūkojās sirmo egļu galotnēs, bezcerīgi meklējot tur kaut ko, kas spētu atvēsināt viņa mulstošo prātu.

-Mmm … garda gan.- murrāja viltniece, mutē satverot, kādu pavisam nomaldījušos odziņu.

-Lea …, es nedomāju, ka tur …  vēl ir kāda oga! – Džeiks saspringtā balsī  nepārliecinoši centās protestēt.

-Varbūt vēlies nogaršot? -meitenes lūpas pasniedzās pēc Džeika mutes un starp viņu lūpām izkusa sulīga , bezgala salda zemene. Sārtas sulas tērcīte vēl nepaguva notecēt gar puiša zodu, kad jau veikls mēles galiņš noglāstīja vīrišķīgos vaibstus. Silts, lokani vijīgs augums padevīgi piekļāvās spēcīgajām krūtīm.

 Viņa bija tik dabiska, vilinoši kārdinoša un jutekliska, ka visi Džeika morāles principi izkusa kā sniegs pavasarī. Arī Anglija, kā izradās, bija ļoti tālu un viņš beidzot padevās.

 Ieslēpis seju  Lea garajos, biezajos matos, viņš kāri ieelpoja viņas brīnišķīgo aromātu. Kāds tas bija atvieglojums, pēc mūžīgā vampīru smārda! Aizmirsies un apreibis, ar zobiem skarot, meitenes auss ļipiņu, Džeiks piesmakušā balsī dedzīgi čukstēja.

-Es gribu tevi … tagad … un tūlīt …

-Mierīgāk, mierīgāk, mister Alfa! Savādāk, būšu spiesta jūs iesūdzēt par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu. – saraustīti elsojot, Lea vēl mēģināja jokot.

Ieslēdzis  savu  nerātno meža laumu dzelžainā tvērienā, Džeiks veikli pārveļoties piespieda meiteni zemei un nepacietīgi norāva baudā izliektajam slaikajam augumam, pēdējās apģērba skrandas.

-Bet protams… Alfas vārds man ir likums un nav apspriežams.,- viņa čukstot piekļāva trīsošās lūpas Džeika kaklam.

 Saņemdams savās milzīgajās, raupjajās plaukstās meitenes seju, viņš dziļi ielūkojās  brūnajās mandeļveida acīs, mēmi pieprasot atļauju turpināt. Atbildes vietā, Lea cieši apvija savas slaidās kājas puiša spēcīgajiem gurniem. Viņas nagi slīdēdami pār muskuļoto muguru, iecirta tur kileutu sarežģītajiem rakstiem līdzīgas asiņojošas zīmes. Ar katru spēcīgo grūdienu, Džeiks viņus attālināja no realitātes. Izmisīgi velēdamies aizbēgt no pagātnes, viņi alkaini meklēja mierinājumu viens otra kvēlojošajās skavās. Harmonisko meža klusumu pāršķēla stindzinošs vilka kauciens- Alfas spēka un uzvaras apliecinājums.

 Beidzot Sema uzmācīgā pagātnes ēna bija aizslaucīta nebūtībā no Lea prāta un sirds. Beidzot, viņa bija brīva un atvērta jaunām attiecībām.

- Es taču esmu labāka par tavu asinskāro dēli! -Lea triumfējoši smīnēja.

 Mūžīgais Forksas lietus bija negaidot beidzies un silti, blāvas pusdienlaika saules stari lauzās cauri simtgadīgo koku zaru vainagam, zīmējot uz mīlētāju  augumiem zeltainas gaismas strēles. Paparžu jūras ieskautā, zaļā, smaržīgā sūnu gulta bija drošs patvērums diviem mežonīgiem dabas bērniem.

23 komentāri