Edvards.  Atklāsmes brīdis

Kopš brīža, kad esi sapratis, ka esi zaudējis visu – atpakaļceļa vairs nav. Tu dzenies pakaļ jūtām un vēlies tās atgūt un paturēt sevī. Tu nespēj piedot izdarīto. Sāpināt kādu ir grēks; elle zemes virsū. Mīlēt kādu, kas ir cerību stars – kā saule, kas tevi sasilda un atkausē. Neaprakstāmas jūtas, kas spēj izmainīt visu. Gads, kas ir pārvērties izmisumā, gads, kuru vairs neatgūt…

Skūpstīt kādu ar tik kvēlu līdzjūtību – tā ir bauda. Apskaut kādu tuvu krūtīm un izbaudīt tā tuvuma – tā ir kaisle. Sajust mīļā cilvēka zudumu – tās ir sāpes. Ne vienmēr pareizākais ceļš ir padošanās, bet vēlmju apmierināšana ir vajadzība…Aizmirstībai ir vajadzīgs īss ceļš…viens solis, lai nepakluptu…

Paverot acis uz leju, ieraugot kāda zeltainās acis – acis, kuras tev atgādina mīļumu, no kāda, kura vairs nav… Anja tik ļoti atgādināju Bellu. Bellu, kuras vairs nav. Anja man palīdzēja atgūties no sāpēm un tukšuma. Viņa palīdzēja aprast ar domu, ka Bella vairs neatgriezīsies. Viņa ir zudusi pasaule, kas ceļo orbītā, meklējot savu pavadoni, bet šis pavadonis biju es, es, kurš meklēja savu sauli…salu, kurā varētu atgriezties un patverties no visa. Būt kopā ar vienīgo… Bella.…Anju es iemīlēju kā māsu. Ne tā kā Rozāliju vai Alisi, bet drīzāk tēvišķi. Jūtas bija dziļākas un patiesākas. Viņa bija mans patvērums un mierinājums.

Ar Anju mēs iepazināmies nejauši. Tā drīzāk bija sakritība. Sakritības mūsu pasaulē ir retums – cilvēku pasaulē tādas lietas nav. Ir tikai būtība, kuru cilvēki izvēlas. Sapratne vai noniecināšana. Ir cilvēki, kuri iemīl viens otru bez pārpratumiem, bet tās ir sen glabātas jūtas un veltas cerības. Tā ir sapratne vienam par otru. Tāpēc nezinu, vai spēju nosaukt mūsu tikšanos par sakritību, tā drīzāk bija nejaušība, kas mani izvilka no purva, bet ievilka dziļāk tumsā.

***

- Edvard, dēls, kur tu dosies? – Kārlails bija atspiedies pret balto dīvānu, kur abi ar Emetu iezīmēja kartē pilsētas un vietas, kuras mēs vēl neesam pārmeklējuši. Mēs bijām pārmeklējuši gandrīz vai visu Kanādas teritoriju. Mēs bijām pārliecināti, ka viņa nedosies uz ASV, jo tur laiks kļūst siltāks un saulaināks. Kārlails bija pārliecināts, ka viņa meklēs patvērumu, kur varētu paslēpties, jo viņa ir pārāk stipri sāpināta. Viņa vēlas pabūt viena. Izsakot šos pieņēmumus, man vienmēr gribējās paņemt dunci un iedurt to sev krūtīs, bet tas neko nelīdzētu, tas pat neizraisītu reālas sāpes, salīdzinājumā ar tām, kuras es jūtu tagad. Kad es biju nolēmis atkal doties pie Voltūriem, protams, Alise to pamanīja un sākās pārmetumi. Emets teica:

- Edvards, vecīt nomierinies! Mēs viņu atradīsim, pavisam drīz. Tikai neizplēs vēl no galvas visus matus. – viņš nedaudz iesmējās. Smiekli bija saraustīti. Es zināju, ka viņam ir taisnība, bet ir pagājis pārāk ilgs laiks. Gads – kas ir izvērties par elli. Gads bez savas dzīvības un saules. Es biju muļķis, jo noticēju meliem. Mums bija jāpasargā Bella no viņas pašas. Ja viņa uzzinātu taisnību, viņa pakluptu un noticētu. Tas būtu briesmīgi un nepanesami man un sāpīgi viņai. Mēs bijām briesmoņi, kuri saplosīja meitenes sirdi, meitenes, kuru es mīlēju vairāk par visu.

- Viņi tev neko nedarīs, Edvard, tā kā vari necensties. Viņi tev piedāvās darījumu un tu jau zini, kāds tas ir. – Alises acis palika dziļas un stiklainas, viņa atkal ieskatījās nākotnē. Viņa mēģināja saskatīt Bellu, bet meitene bija kā noslaucīta no zemes virsas. Viņa bija pazudusi, aizgājusi pavisam. Vienīgais, ko viņa redzēja, bija Bellas plāni doties uz Eiropu, bet tas arī bija vienīgais pavediens.

- Mums sākumā būtu jādodas uz Itāliju! – Emets ierosināja. – Manuprāt, tā būtu laba doma. – Kārlails piekrita. Viņi pagriezās pret mani. –Dēls, ko tu saki?– Kārlails to neizteica skaļi, jo pats nebija pārliecināts par savu domu. Nu, davai, vecīt! ! – Emets to pilnīgi izkliedza galvā. – Manis pēc, man jau būtībā ir vienalga, tāpat jau esmu dzīvs mironis. – pavīpsnāju par savu joku un devos uz mežu medīt. Es nebiju medījis jau trīs nedēļas. Medības man pārāk atgādināja Bellu. Tāpēc es pēc iespējas retāk to darīju.

Mežs pulsēja no dzīvības. Bija atnācis pavasaris, Bellas mīļākais laiks. Viņai patika siltums, lai gan, viņa bija arī iemīlējusi ziemu. Viņai patika vērot pārslu ritumu no debesīm. Viņai patika aplūkot katru pārslu kopā ar Renezmi. Viņas bija nešķiramas, tajos brīžos, kad tuvumā nebija Džeikoba. Bet tagad viss ir mainījies. Siltā sirds, kas visus saturēja kopā, bija pagaisusi, tikai atstājusi pagātnes taku, kurā bija iemītas patiesākās atmiņas…laimes brīži, kurus es nekad neaizmirsīšu. Kāpēc es tik viegli padodos? Es tāds nebiju! Esmu zaudējis visu, dēļ kā tik kvēli cīnījos. Es padevos, pat nesasniedzis mērķi. Mīlestība, kas starp mums uzplauka, ar katru sekundi pieņēmās spēkā. Tagad tā ir sasniegusi galējības robežu. Tā plosīja manu ķermeni. Ir pārāk sāpīgi domāt par kaisli, sajūtu, kad tev kāds ir atdevis visu no savas dzīves. Tu vairs nejūti mīļotā cilvēka kaisli, siltumu un mīlestību. Tu vairs neizjūti pieskārienus, skūpstus, kas iesāk jaunu dienu un skūpstu, kas nenobeidz nakti. Apzināties to, ka mīļotā cilvēka līdzās vairs nav…ir palicis tikai tukšums un neziņa. Tu esi viens. Grēks sāpināt citu ir ciešanas. Mana Bella bija zudusi…es biju akmens, kas gulēja okeāna krastā viens, kaut līdzās viņam ir miljons oļu, ko iepazīt….Mīlestība ir vispatiesākās izjūtas. Tās satur debesis un zemi. Saule ir mīlestības radītāja…Saule bija mana Bella…mana uz mūžu. Es nevarēju tik viegli padoties! Es stāvēju zemē kā iemīts. Man bija jādodas viņa meklēt. Es ilgāk vairs nespēju būt viens. Mīla bija viss…viss, ko esmu ieguvis…Es apmetos riņķī un gatavojos skriet uz māju pēc pārējiem. Man bija jādod viņiem šī cerība…Manas acis apstājās pie kaut kā skaista. Pie būtnes, kuru es pazinu, bet kura bija sveša. Šī būtne man atgādināja kādu, kuru es biju zaudējis…Bella… Bella.…Bet viņas smaržas bija citāda, tā bija asa un neizteikta, bet, ievelkot nāsīs gaisu, es sajutu salkano smaržu, tā nebija Bella, bet šī būtne bija vampīrs. Bet kā tas ir iespējams? Tik atšķirīgas būtnes, bet tik līdzīgas! Viņas seja bija bāla. Acis vizēja zeltā. Viņas apakšlūpa bija nedaudz izvirzīta uz āru, bet nebija Bellas sirdsveida sejas. Viņas mati bija šokolādes brūni un viļņojās līdz viduklim. Tā nebija Bella. Manās krūtīs tukšums sarāvās. Tikai ne to, es nevēlos pazaudēt šīs sajūtas! Es nevēlos pazaudēt Bellu – manu sauli, manu dzīvi…šī būtne nevar mainīt visu. Es vēlējos aizmukt, bet es to nespēju. Es biju kā piekaltis zemei. Manu turēja kāds spēks, kuru es nezināju. Es vēlējos ielūkoties šīs būtnes domās, bet tās bija slēgtas.- Bella

- Bella? – caur manām lūpām izskanēja kluss vaids. Tas tā nevarēja būt. Šī svešā būtne man lēni tuvojās. Tukšums krūtīs pazuda. Es padevos. Es biju bezspēcīgs. Sirdī glabātās jūtas pazuda, tā bija pagaisušas. Es vēlējos tā atgūt, es tiecos tām pretī. Bet tas bija velti. Es sajutu tikai patiku un iekāri pret šo skaisto būtni. Es biju muļķis, es vēlējos kliegt, bet velti…es biju kuģis, kas nogrimis okeāna dibenā. Es biju pazudis vraks.

- Mani sauc Anja. Bet, dārgais, es varu būt viss, ko tu vien vēlies. Es būšu tava Bella… – viņa pienāca klāt. Viņas pirksti viegli noglauda manu seju. Caur manu ķermeni izšāvās miljoniem dzirksteļu. Es jutu iekāri. Iekāri, kuru es ienīdu, bet kuru tik ļoti vēlējos saņemt…es viegli apskāvu viņu. Ko es darīju? Bet bija par vēlu, manas lūpas piekļāvās viņas mutei. Es šo skūpstu nevēlējos, bet es nespēju…es biju muļķis, muļķis – kuru turēja kāds spēks, neaprakstāms spēks…Un tad, es kaut ko pamanīju meža biezoknī. Bella.…viņas acis bija sāpju pilnas, viņa bija sastingusi laikā…Viņa bija atgriezusies. Mana Bella…viņai sāpēja, to es jutu pat no šejienes…un tad viņa pazuda. Viņa bija prom. Viņa devās prom…es atkal biju viņu sāpinājis.Un tad mēs nokritām zālē. Viņas rokas viegli bužināja manus matus. Es sevī atradu spēku, es spēju pretoties. Bella bija atgriezusies, man bija viņai jāseko. Es nevēlos viņu pazaudēt – tikai ne atkal…

Es izrāvos no svešinieces tvēriena un sāku skriet. Es zināju, ka viņa mani nespēs panākt. Bet tad es sadzirdēju viņas balsi…-

- Edvard, tu to nožēlosi. Bella cietīs smagi…Ceru, ka tu izdarīsi pareizo lēmumu… – viņas balss nozuda. Es nespēju apstāties, lai izprastu viņas vārdus. Es pārāk kvēli ilgojos pēc Bellas. Viņas acīs jautās sāpes. Dziļi izteiktas sāpes un šoks. Bet viņa bija skaista…skaistāka par visu…Bella, mana saule…es atvēru mājas durvis.

- Bella? – manas lūpas sastinga…

Prologs. 

Mīlestība spēj sniegt visu. Tikai ne to, ko patiesi vēlamies. Lai spētu izjust jūtas, mēs tai ļaujamies. Kad mīla ir zudusi, mēs jūtam dziļas sāpes…tā ir mūs nodevusi. Redzot mīļotā cilvēka acīs ciešanas un sāpes, mēs aizmirstam visu, tikai rūgtumu par izdarīto…Mīla ir visspēcīgākās izjūtas uz pasaules…mums tai ir jāļaujas, lai ko mums tas arī maksātu…

Šo es veltu visām sievišķajām sirsniņām, kuras ir izjutušas mīlu, bet to ir zaudējušas…cerība ir vienīgais, kas spēj to labot… Lai šī īpašā diena jūs lutina, jo mēs esam saules stars, kas izgaismo pasauli. Sveicu jūs 8. martā!

Ar cieņu. Aiga

54 komentāri