Tiesas taisnīgums

Neziņa ir vissāpīgākās izjūtas. Tās pārņem tevi negaidot, aiz sevis atstājot tukšumu – sapratni par dzīvi un neiedomājamu varu. Padoties cilvēku varai ir vienīgais mierinājums. Atbalstīt cilvēku sāpīgā brīdī – tā ir uzdrīkstēšanās. Neļaut viņam sabrukt paša rokās. Būt daļai no viņa sāpēm. Ik mirkli sāpes pārņem tevi, jo tu sajūti neziņu…Neizskaramu, neremdējamu neziņu…Tik salkanu un neizgaršojamu.

Katrs kopā ar Edvardu pavadītais mirklis bija kā sapnis. Neticami brīnišķīgs sapnis. Tas remdēja manas alkas pēc dzīves, lika justies mīlētai un iekārojamai. Man bija pati lielākā un labākā ģimene pasaulē. Viņi man deva cerību…un jaunu dzīvi. Dziesmu, kas ieskāva manu prātu. Neļāva pazust vienkāršajā pasaulē, bet ļāva iepazīt jaunu, spēcīgu, valdošu un varenu… manu jauno vampīru pasauli.

Atverot acis, es gulēju plašā telpā. Tā bija Edvarda istaba. Es to pazinu – daudzie diski, mūzikas iekārta, melnais dīvāniņš, salkanā smarža, tik skurbinoša. Astoņpadsmit acu pāri uzlūkoja mani. Emets, Rozālija, Džaspers, Alise, Kārlails, Ezme, Džeikobs. Renezme…Edvards… Mana dzīve ir pārāk juceklīga. Mana dzīve bija murgs, kas ieskāva visu. Ja es pamostos, sapnis beigtos, bet es to nespēju. Lai cik ļoti es censtos, tas visu padara reālu un sajūtamu. Šī bija realitāte, patiesība, no kuras tik ļoti baidījos. Tik patiess rūgtums. Sapnis ir kļuvis par īstenību. Bailes, kas mani piemeklēja, domājot par nelaimīgām beigām – mani atrada. Dzīve ir patiesākais ceļš uz elli. Manā gadījumā, uz nekurieni. Varbūt piedošana bija pareizākais lēmums, bet ne patiesākais…

-Bella! Mīļā, ar tevi viss ir labi? – „Mīļā” – tik nepierasts vārds! Manu ķermeni pārņēma trīsas, neremdināmu alku trīsas. Es biju vārga, cilvēciskā puse ņēma pārsvaru…es biju mazs bērs, kurš vēlas tapt mīlēts. Es pieglaudos Edvarda krūtīm un sāku šņukstēt. Es vēlējos paildzināt šo mirkli. Viņa rokas apņēma manu vidukli un pievilka sev klāt. Es sajutu viņa ķermeņa siltumu un salkano smaržu. Es biju mājās. Mājas – kuras es vairs nepazinu. Mājas, kuras man tik ļoti pietrūka. Es cieši, cieši apskāvu Edvardu. Es vēlējos viņu paturēt sev, tikai un vienīgi sev.

-Edvard, kas viņa ir? – šos vārdus es izrunāju neapzināti. Tik sen krātie jautājumi lauzās uz āru. Man bija jānoskaidro viss. Tukšums krūtīs bija jāizpilda. Tas bija pārāk smags un traucējošs. – Kāpēc visam bija tā jābeidzas, Edvard? – es pavērsu acis uz augšu. Viņa acis bija skumjas un aukstas. No kādreizēja siltuma nebija ne vēsts, tikai dziļš ledus, kas plūda caur zeltaino okeānu. Viņa pirksti viegli pieskārās manam zodam. Tie bija maigi, gluži kā zīds. Pieskārieni lika tukšumam krūtīs izplesties, jūtas un sāpes nebija apslēptas, tās manī mājoja visu laiku un nebija pagaisušas. Bet vai jūtas spēs uzveikt sāpes un nicinājumu?

- Bella, es domāju, ka esmu tevi zaudējis uz mūžu. Alise tevi neredzēja… Kā tev tas izdevās? – viņa acīs pēkšņi parādījās dzirksts, kuru es tik ļoti vēlējos ieraudzīt. Ir pienācis brīdis starp patiesību un vēlmi pasargāt sevi. Patiesība būtu pateicība par manām ciešanām. Beidzot es būtu brīva. Es zinātu iemeslu, kā dēļ tiku padzīta no šī sapņa. Es atgūtu spēku un savu mīlestību. Tukšums krūtīs izplēnētu – ar laiku, tas sadzītu, tas atstātu tikai rētas, kuras aizskarot, viss atgrieztos. Pasargāt sevi ir instinkts. Kas atspēlējas uz visu. Kopš tapšanas par vampīru, šī sajūta mani nepamet. Pat tagad, kad man tik ļoti draudēja briesmas, es nejutu bailes. Tukšums bija apņēmis visu. Man bija jātiek vaļā, es nevēlējos pazust pavisam, šoreiz nebūs Džeika, kas mani izglābtu, neļautu pazust sava prāta samezglojumos. Patiesības – vienīgas ceļš uz laimi vai iznīcību. Es sagrābu Edvarda seju, cieši, cieši un ar lielu dedzību viņu noskūpstīju. Skūpsts bija ilgs un patiess. Tas veldzēja manas sāpes. Manas rokas ienira viņa bronzas krāsas matos. Es aizmirsos. Beidzot es jutos piepildīta. Es biju laimīga. Beidzot es izdarīju pareizo izvēli, bet sekas…būs nepanesamas, nākotne nav paredzama…ne mana nākotne…

Edvarda skūpsts bija dedzīgs un kvēls. Viņš atbildēja skūpstam ar lielāku dedzību nekā biju gaidījusi. Viņa rokas lēni pacēla mani un pievilka manu augumu vēl tuvāk viņējam. Mēs bijām viens vesels. Viena šūna. Edvards… Mana mīla…

55 komentāri