Galerija
262450_245400678824354_124018937629196_821538_5960489_n anna-kendrick1_0 ashleyleaving teilors_megana arrives to the premiere of Summit Entertainment's "The Twilight Saga: New Moon" at the Mann Village Theater on November 16, 2009 in Westwood, California. Robert Pattinson dsd jvd07hrmavax4rbo9iqujq newmoonpromo

Meklēšana
Aptauja

Kuras Krēslas filmas mūzikas izlase Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Kura no Krēslas sāgas filmām Tev patīk vislabāk?

Rezultāti

Loading ... Loading ...
Aptauja

Cik ilgi Tu jau fano par Krēslas Sāgu?

Rezultāti

Loading ... Loading ...

Turpinājums. 2. daļa

***

            Laiks, ko pavadījām uz salas, paskrēja nemanot, liekas, ka tikko atbraucām, bet tagad es jau kravāju mantas, lai dotos mājās. 

            Šoreiz pavadītais laiks uz salas bija vēl satriecošāks nekā tas, ko pavadījām Ezmes salā. Es laikam uz pirkstiem varu saskaitīt minūtes, ko nepavadīju Edvarda skavās. Mēs salai devām vārdu – BERma, tā ir tikai mūsu, mana un Edvarda …

            Edvards aizvēra logu slēģus un jau nāca uz manu pusi, es tieši liku pēdējās mantas ceļasomās. Edvards paņēma abas somas un saņēma manu roku savā un mēs devāmies ārā no mājas, izejot pa durvīm, nonākot satriecošajā pļavā, Edvards atlaida manu roku un nolika somas, aizvēra durvis un cieši jo cieši apskāva mani – Ir grūti atvadīties no Bermas, bet negaidīsim veselu gadu, līdz nākamreiz atbrauktu uz šejieni.

            – Negaidīsim gan, – atbildēju savam mīļajam un dāvāju viņam skūpstu – bet nākamreiz līdzi ņemsim arī Renezmi, lai viņa arī izbauda šīs salas skaistumu, pie tam viņa nekad vēl nav bijusi tālāk par Sietlu.

            – Tev taisnība, bet pieļauju domu, ka tādā gadījumā mēs būsim spiesti līdzi ņemt arī Džeikobu – Edvarda iešķībi pasmaidīja. Es sapratu viņa sarkasmu – tagad starp viņiem abiem vairs nebija strīdu.

            Mēs atvadījāmies no salas un devāmies uz laivu rokās sadevušies, un mums aiz muguras rietošā saule iekrāsoja debesis purpursarkanas. Man šis mirklis likās kā kadrs no kādas romantiskas filmas beigām, bet mums tas ir tikai sākums, mirklis no mūžības, ko pavadīsim kopā.

            – Edvard, tuvojas Renezmes pirmā dzimšanas diena, vajadzētu viņai šo dienu padarīt īpašu.

            – Es par to esmu jau domājies, parunāsim pa to mājas. Iespējams, ka Alisei jau kaut kas ir padomā, tu jau zini, kāda viņa mums ir.

            – Bet sarunāsim vienu – šogad nesvinēsim ne manu cilvēka dzimšanas dienu, ne arī pirmo vampīra dzīves gadu! Tā kā mani svētki ir blakus Renezmei, es vēlētos, lai tas laiks ir tikai un vienīgi ap un par viņu.

 

***

            Atgriežoties, lidostā mūs sagaidīja visa ģimene. Kad Renezme ieraudzīja mani un Edvardu, viņa skrēja mums pretī ar iztieptām rociņām, es tagad sapratu, cik ļoti es patiesībā ilgojos pēc savas meitiņas. Atlaidu Edvarda roku un steidzos viņai pretī, bet man bija sev jāatgādina, ka manas kustības nedrīkst būt ātras, lai nevienam nerastos aizdomas, jo patiesībā attālumu starp sevi un Renezmi es varētu šķērsot 2 sekundēs.

            Renezme ielēca man klēpī un apvija savas mazās rociņas man ap kaklu, pa šo nedēļu viņa bija mazliet paaugusies. Sabučoju savu meitiņu un sapratu, ka arī viņa ir sailgojusies pēc manis. Viņa sāka rādīt, izmantojot savas īpašās spējas, ko šai aizgājušajā nedēļā viņa bija darījusi – kā kopā ar Alisi, Ezmi un Rozāliju iepirkās, kā ar Džeiku rotaļājās Lapušas pludmalē un cik ļoti viņai pietrūcis viņas vecāku. Kamēr Renezme stāstīja savas gaitas, Edvards jau pienāca pie mums, apskāva mūs abas un noskūpstīja. Tad arī pārējā ģimene sasveicinājās.

            – Šodien no rīta zvanīja Čārlijs, viņš vēlās ar tevi parunāt un lūdza, lai tad, kad atgriežaties, iebraucat pie viņa – Ezme teica.

            – Par ko viņš vēlas runāt? – pajautāju.

            – To gan viņš neminēja, ņemiet Džaspera un Alises mašīnu un dodieties pie viņa, mēs ar Kārlailu viņus aizvedīsim mājās.

            Mēs piebraucām pie Čārlija mājas. Viņš mūs jau gaidīja, šodien pie viņa atkal ciemojas Sjū, bet tas ir labi – vismaz ir kāds, kas par viņu parūpējas, un viņš nav tik vientuļš, kaut gan par vientulību viņš nekad nav sūdzējies.

            – Sveiki, Bello! Ar atgriešanos. Edvard! – tētis pasniedza Edvardam roku un pasniedzās pēc Renezmes. Ikreiz, kad viņš satika mazmeitu, viņa sejā atplauka mīlestības pilns smaids – Nāc, manu mazulīt, pie manis! Es tevi pacienāšu ar šokolādes cepumiem, ko Sjū tev visu rītu cep.

            Čārlijs izskatījās par kaut ko satraukts. Edvards laikam bija saklausījis viņa satraukuma iemeslu, bet nebija piemērota mirkļa, lai man to pateiktu, atliek tikai sagaidīt, kad Čārlijs pats to pateiks. Situācijās, kad apkārtējie ir satraukti, pacietība nav tas, kas mani raksturotu visvairāk.

            – Iekārtojieties viesistabā, es aizvedīšu Nesiju pie Sjū, un tad nākšu ar jums abiem parunāties.

            Kamēr Čārlijs devās uz virtuvi, mēs iekārtojāmies dīvānā, – Edvard, par ko tētis grib runāt ar mums? – jautāju tik klusu, ka to varētu dzirdēt tikai vampīrs.

            – Čārlijs jau nāk, ļaušu viņam pašam pateikt, bet nesatraucies, mēs izdomāsim, kā to nokārtot. – Edvards mani mierināja. Kas atkal būs atgadījies? Vai tiešām ilgākais, ko mēs varam nodzīvot mierā, ir pusgads?!

            Čārlijs ienāca un apsēdās savā klubkrēslā iepretim televizoram. – Bērni, man jums kaut kas svarīgs sakāms. Šodien no rīta zvanīja Renē, viņa mēģināja sazvanīt jūs, bet tas nebija iespējams, tāpēc vērsās pie manis. Filam nākamnedēļ sākas atvaļinājums un viņi iecerējuši apciemot mūs visus nedēļas nogalē, jo jūs pie viņiem nebraucot. Tu jau zini savu mammu – viņa uztraucas! Pat neskatoties uz to, ka jūs abas regulāri sazvanāties, viņa tomēr nav tevi redzējusi kopš jūsu kāzām un tad vēl tava saslimšana… Viņa pati vēlas pārliecināties, ka tagad esi vesela un satikt visus.

Tas man bija negaidīti. Renē ….. ko tagad darīt? Jā, es zināju, ka nespēšu visu atlikušo mūžu izvairīties no viņas. Manas izmaiņas gan bija mazākais, par ko es satraucos – acis bija ieguvušas duļķaini zeltainu nokrāsu, biju iemācījusies atveidot gandrīz tādu pašu balsi, kāda man bija iepriekš. Bet es iepriekš neko nebiju teikusi mammai par Renezmi, es vēlējos pasargāt viņu. Mums būs viņai jāmelo! Bet ir neiespējami neredzēt, cik ļoti Renezme līdzinās man un Edvardam, vismaz tai Bellai, kas es biju iepriekš. Man patīk mans jaunais prāts, es spēju koncentrēties vairākām lietām vienlaicīgi, es apdomāju radušos situāciju, bet pievēršu uzmanību arī tam, kas notiek apkārt.

 Ne es, ne Edvards pēc Čārlija paziņojuma nesakustējāmies un nebildām ne vārda, tikai saskatījāmies. Es tik ļoti tagad vēlējos noņemt savu vairogu, lai Edvards dzirdētu, ko es domāju, bet man ir ļoti jākoncentrējas, lai to izdarītu, taču šobrīd es esmu pārāk satraukta, lai nomierinātos, Edvards aplika roku man ap pleciem. Sapratu, ka viņš visu jau nolasījis no manām acīm, šajā jomā viņam jau bija liela pieredze.

Tā kā mēs neko nebildām, Čārlijs izlēma turpināt, viņš tieši tāpat kā mēs satraucas par Renē reakciju saistībā ar Renezmi – Jā, situācija ir mulsinoša, bet Bello, mēs zinājām, ka mēs nespēsim mūžīgi Nesiju noslēpt no Renē. Izstāstiet viņai stāstu, kā tikāt pie Renezmes! Noteikti viņa sākumā būs šokā vai pat dusmīga, ka ātrāk nav uzzinājusi, bet nav iespējams neiemīlēt Renezmi, viņa ātri apbur apkārtesošos. Domāju, ka jūs savā stāstījumā varētu iztikt bez Džeikoba paraugdemonstrējumiem un ievadvārdiem, ka mēs nedzīvojam tādā pasaulē kā domājam.

- Šo sarunas daļu mēs noteikti izlaidīsim – Edvards piebilda

- Tēt, nesatraucies, mēs izdomāsim, kā atrisināt radušos situāciju. Bet viens nu gan ir skaidrs – ilgāk mēs nevaram Renezmi slēpt no Renē.

Mēs atvadījāmies no Čārlija un Sjū un devāmies uz mājām, lai apspriestu radušos situāciju ar pārējo ģimeni. Dodoties mājup, uzzvanīju Alisei, lai viņa sapulcina visus, mums ir atlikušas tikai nepilnas divas nedēļas, lai sagatavotos.

Piebraucām pie mājas, visa ģimene jau bija sapulcējusies ēdamistabā ap lielo, apaļo galdu. Mēs devāmies pie pārējiem un ieņēmām savas vietas. Tajā pašā mirklī ienāca Džeiks.

- Sveiks, Džeik, prieks tevi satikt! izklaidēsi Renezmi, kamēr mēs visi aprunājamies?

- Kas noticis? – Džeiks satraucies jautāja

- Mana mamma brauc ciemos. – Ar to pietika, lai Džeiks saprastu, kas mani satrauc.

Es izskaidroju situāciju pārējiem, Kārlails pirmais bilda kaut ko – Par vienu mēs varam būt droši – ne tava mamma, ne Fils nepaspēs pamanīt izmaiņas, kas notiek ar Renezmi, viņi te uzturēsies tikai nedēļas nogali.

- Mums vajadzētu mazliet pārkārtot Edvarda istabu, lai izskatās, ka jūs dzīvojat te, jo šaubos, ka jūs Renē rādīsiet savu kotedžu – Alise ierosināja

- Nepieciešams arī padomāt par Renezmes istabu, uz laiku, kamēr Renē ar Filu būs Forksā, jums vajadzētu pārvākties uz šejieni – Ezme papildināja Alisi.

- Jums abām ir taisnība, par to ir jāparūpējas, jo Renē droši vien vēlēsies redzēt, kur mēs dzīvojam – Edvards piekrita un paskatījās uz mani – Neuztraucies, viss būs kārtībā, es būšu tev blakus, mēs visi būsim.

Alise un Ezme nodevās Edvarda istabas pārmaiņu apspriešanai un devās pie Džeika un Renezmes, kuri viesistabā spēlējās, lai pajautātu Renezmei, kādu istabu viņa vēlētos lielajā mājā. Mums ar Edvardu atlika tikai izlemt, kā visu izstāstīt Renē un sagatavot Renezmi.

 

***

            Sagatavošanās darbi ritēja raiti. Mēs uz pāris dienām pārvācāmies uz lielo māju, Ezme iekārtoja mūsu istabu brīnišķīgi, grūti bija to atšķirt no guļamistabas, kas ir kotedžā. Alise ļāvās savam iepirkšanās drudzim, Edvarda vecais skapis bija pārpilns. Renezmes istaba bija blakus mūsējai, Ezme un Alise izpildīja katru viņas vēlmi.

            Pienāca diena, kad Renē ar Filu ieradās. Lai gan mēs ilgi diskutējām par to, vai man vajadzētu sagaidīt viņus lidostā, Edvards teica, ka būtu labāk, ja mēs abas pirmo reiz satiktos mājās. Es tomēr nepiekritu, pārliecināju ar argumentu, ka mums jāuzvedas ierasti, lai radītu Renē priekšstatu, ka nekas nav mainījies.

            Mēs ar Edvardu ieradāmies lidostā laicīgi, tika norunāts, ka Renē ar Filu nedēļas nogali padzīvos Čārlija mājas, no lidostas mēs dosimies tieši turp, no sākuma dosim iespēju Renē aprast ar manu izskatu un tad pirms vakariņām Kalenu mājā mēs viņai visu izstāstīsim.

            – Bella! Bella, tā esi tu? – mamma izskatās pārsteigta par to, ko redz.

            – Jā, mamma, tā esmu es.

            Mamma nāca tuvāk, lai mani apskautu, viņas asiņu smarža lika sajust spēcīgu, dedzinošu sajūtu kaklā, labi, ka esmu tik savaldīga, bet drošības dēļ brīvā brīdī būs jādodas medīt. Edvards sasveicinājās ar Filu, apskāva Renē un paņēma viņas somu.

            – Kas ar tevi, mīļā, noticis? Tu esi mainījusies, izskaties tik skaista un starojoša. Laulība tev nāk par labu.

            – Es esmu laimīga kopā ar Edvardu. Dažas izmaiņas, piemēram, acu krāsa un balss tembrs ir sekas no slimības, ko pārcietu atgriežoties no medusmēneša, tagad esmu vesela un tas ir svarīgākais. Pārējais ir labas dzīves sekas. Bet tagad pasteigsimies – Čārlijs būs pārgaidījies. Iekārtosieties un atpūties no ceļa, Čārlijs jūsu palikšanai ir sagatavojis manu veco istabu. Pēcpusdienā Edvards atbrauks pēc jums un tad mēs varēsim pavadīt laiku kopā, visu izrunāt un pēcāk pavakariņot kopā.

            Aizvedām mammu ar Filu līdz Čārlijam. Tētis nebija viens – Sjū bija blakus, bet mammu tas nepārsteidza. Vairāk izskatījās, ka viņa ir laimīga, ka viņš nav viens. Devāmies uz mājām, man steigšus vajadzēja pamedīt.

            Vakarā Edvards devās atvest Renē un Filu, pārējā ģimene rosījās pa virtuvi, lai sagatavotu vakariņas. Šīs vakariņas būs lielākais teātris līdz šim, kādā es esmu piedalījusies un aicinājusi piedalīties pārējos, ēdamistaba pirmo reizi tiks izmantota savam tiešajam mērķim.

            Es rosījos pa savu istabu kopā ar Renezmi, jo mēs izvēlējāmies man tērpu.

            – Mammīt, tu esi tik skaista!

            – Paldies, eņģelīt! Tu visu atceries? Kamēr mēs par tevi izstāstīsim vecaimātei un Filam, tev vajadzēs te augšā pagaidīt kopā ar Rozāliju. Pēc tam tētis atnāks pēc tevis.

            – Labi, mammīt.

            Es dzirdēju kā Edvards mašīna nogriezās no lielā ceļa uz Kalenu ceļu. – Es došos lejā, pie tevis tūlīt atnāks Rozālija.

            Sagaidīju mammu durvīs, Edvards ar Filu diskutēja par beisbolu, visi devāmies uz viesistabu.

            – Fil un mamma, mēs gribam ar jums aprunāties par kaut ko svarīgu.

            – Labi, Bella.

            – Mūsu abu kopdzīve ir mazliet mainījusies, agrāk mēs neko neteicām, jo nevēlējāmies jūs satraukt. – es joprojām nezināju, kā lai to pasaka mammai, ja mana sirds vēl pukstētu, tā noteikti varētu šobrīd izlekt ārā pa muti no satraukuma – Ir sanācis tā, ka pāris mēnešus mēs jau esam vecāki burvīgai meitenītei.

            – Kā? – Kā jau biju paredzējusi, mamma bija pārsteigta un izskatījās, ka viņa prātā skaita, cik mēnešus mēs esam precējušies.

            – Mammu, nomierinies! – Fils saņēma mammas rokas savās plaukstās, mudinot to savaldīties. – Mēs bērnu adoptējām. – šī frāze diez ko mammu nenomierināja – Edvarda brālis ar sievu cieta nelaimes gadījumā un gāja bojā, meitenīte palika bez ģimenes, sociālais dienests sameklēja mūs un piedāvāja sniegt mājas šim bērnam. Mēs nespējām atteikt.

- Bet man likās, ka tev nav radinieku, Edvard? – šos vārdus viņai nenācās viegli izteikt, viņa vēl nebija atguvusies no šoka.

- Es savu brāli jau gadiem nebiju saticis, mēs nebijām tuvi, viņu adoptēja cita ģimene.

- Esmu sašutusi un apjukusi, nezinu ko teikt. Es esmu pārāk jauna, lai būtu ome un tu, lai būtu māte.

- Nesatraucies, Ezme un Kārlails mums ļoti palīdz, tāpat kā Čārlijs, viņam patīk būt vectēvam.

- Čārlijs to visu zināja un man neko neteica! – Labi, ka Čārlija te nav, domāju, ka vakarā viņš vēl dzirdēs pāris skarbus vārdus no mammas.

- Mēs viņam lūdzām tev neko neteikt, es vēlējos tev pati to pateikt aci pret aci. Nedusmojies uz tēti…. Varbūt tu vēlies iepazīties ar mazmeitu?

- Kur viņa ir?

- Pie sevis istabā, mēs varam iet augšā vai Edvards aizies pēc viņas.

- Labāk novediet viņu, man liekas, ka vēl neesmu atguvusies no nogaidītajiem jaunumiem, es negribētu paklupt un nokrist no kāpnēm.

Edvards piecēlās, lai aizietu pēc Renezmes, bet pirms aiziešanas man uzsmaidīja iedrošinot, ka viss ir kārtībā. Jau pēc mirkļa kāpņu augšgalā Edvards stāvēja ar meitu rokās. Renezme slēpās pie Edvarda krūtīm, mazā kautrējās.

Es pagāju pretī viņiem un Renezme pasniedzās pie manis – Mammu, Fil, tā ir Renezme Kārlija Kalena, mūsu visu acuraugs. Mazulīt, tā ir tava vecāmāte Renē un vectēvs Fils.

- Kā viņu sauc? – mamma pārjautāja

- Viņas vārds ir Renezme kā Renē un Ezme kopā – mamma smaidīja.

- Ooo, Bella! – lai gan Renē bija satriekta par jaunumu, tai pašā mirklī viņa izskatījās arī glaimota.

Renē ar Filu pienāca tuvāk, lai paskatītos uz mazmeitu. Es viņu sejās redzēju pārsteigumu – mamma Renezmes sejā atpazina manus sejas vaibstus.

- Bet kā … vii-ņa izskatās pēc tevis? – mamma nomurmināja. Es nezināju, ko lai atbildu uz šo jautājumu. Kā jau vienmēr, Edvards bija gatavs visam un bija nesatricināms – Renē, es zinu kā tas izskatās, bet būs labāk, ja Tu to pieņemsi tā, kā tas ir, un priecāsies par savu mazmeitu, neiedziļinoties sīkumos.

Mamma apdomāja Edvarda vārdus un tad pasmaidīja – Ziniet, es esmu par jaunu, lai būtu vecāmāte un tu, māte, bet, Bella, tu vienmēr esi bijusi vairāk pieaugusi nekā es un noteikti esi nobriedušāka nekā es, kad man piedzimi tu. Es varu paturēt savu burvīgo mazmeitu?

Un kopš šī brīža, kad Renē iepazinās ar Nesiju, atlikušo laiku, ko viņa pavadīja Forksā, nebija iespējams viņas vienu no otras atraut.

Edvardam bija taisnība – viss nokārtojās, divas dienas pat patiesībā bija par īsu, man tā arī neizdevās parunāt ar mammu divatā.

 

***

Mēs tikko bijām atgriezušies savā kotedžā, nebiju domājusi, ka man tik ļoti pietrūks mūsu pašu mājas, kad mans telefons iezvanījās – Mamma laikam ir jau paspējusi sailgoties pēc Renezmes – teicu Edvardam.

- Jā, mammu! – bet tā nebija mamma, tas bija Fils, viņš bija tik ļoti satraukts, ka es nespēju saprast viņa sakāmo – Fil, nomierinies, kas noticis?

- Renē….

- Kas ir ar mammu? – tas lika man satraukties, Fils nekad man nezvana – Fil?

- Mēs tikko kā ieradāmies Džeksonvilā un saņēmām savu bagāžu un devāmies uz mašīnu, gājām pāri ceļam, kad autovadītājs nesavaldīja mašīnu un uztriecās Renē… Kad atbrauca ātrā palīdzība, viņa jau bija mirusi… –Fils cauri asarām un šņukstiem izmocīja savu sakāmo.

Nē!!! Mana mamma! Es zaudēju jebkādas sajūtas, viss ķermenis atslāba, telefons izslīdēja no rokas un nokrita, es vēl dzirdēju, kā Fils sauc manu vārdu, bet nespēju atbildēt. Brīdi, kad telefons pieskārās grīdai, Edvards jau bija atskrējis uz mūsu guļamistabu – Bella, kas noticis?

Es nespēju atbildēt. Edvards satraucās, viņam zuda pacietība, viņš sagrāba mani aiz rokām un sāka purināt, cerot, ka tas palīdzēs man atjēgties. Vienīgais, ko spēju izteikt, bija – Mamma, viņas vairs nav – man tik ļoti gribējās atrast patvērumu, kur zudīs šīs sāpes, es piekļāvos Edvardam un viņa spēcīgās rokas mani apskāva, sniedzot ja ne atvieglojumu, tad mierinājumu noteikti.

Pēc laika es sāku justies vieglāk un izstāstīju viņam notikušo. Mēs devāmies pie Čārlija paziņot sēra vēsti. Viņš bija vēl vairāk satriekts nekā es, labi, ka viņam nav problēmu ar sirdi.

Visiem apspriežoties, balstoties uz to, ka Džeksonvilā ir silts un saulains, tika nolemts, ka uz bērēm dosimies tikai es ar Edvardu un Čārliju, lai nebūtu tik uzkrītoši.

Ja es spētu raudāt … es nespēju nobirdināt ne asaru pašas mātes bērēs. Es zināju, ka šī diena pienāks, bet neaizdomājos, ka šīs brīdis pienāks tik ātri. Bet vienalga, kad tas notiktu, tas sāpētu tikpat ļoti. Šādam zaudējumam nav iespējams sagatavoties. Ļaunākais nemirstībā ir tas, kas jāpiedzīvo sev tuvu cilvēku nāve.

Es jau tā biju bāla, bet tagad man nebija nekādas sejas. Lai gan es biju vampīrs, es jutu nomācošu nespēku, Edvards turēja manu roku savā, tas bija atbalsts, kas man lika turēt sevi rokās.

Fils bija satriekts, man bija bail viņu atstāt vienu, labi, ka bija atbraukusi viņa māsa Gabriela ar ģimeni, kas parūpēsies par viņu. Lai gan mamma un tētis jau sen bija šķīrušies, viņi bija palikuši draugi un es redzēju, ka tētim sāp. Sieviete, ko mēs šodien glabājām, ir viņa vienīgā bērna māte… Labi, ka tagad viņam ir Sjū, jo pienāks brīdis, kad es vairs nevarēšu būt viņam blakus, lai kā es censtos par to nedomāt, es zinu, ka kādu dienu mums būs jādodas prom.

Bēres nebija ilgas, ieradās tikai tuvākie radinieku un draugi, apglabājām Renē skaistā un saulainā vietā, viņai vienmēr bija patikusi saule. Visi devās prom, es palūdzu Edvardam, lai paliekam vēl mazliet, es vēlējos atvadīties no mammas. Piegāju pie svaigās kapu kopas un notupos – Mammu, tu vienmēr man esi bijusi kas vairāk kā tikai māte, tu biji arī mans draugs, paldies, ka vienmēr atbalstīji manus lēmumus. Es mīlu tevi, bet ikreiz, kad es ieskatos savas meitas acīs, es redzu tevi… Man pietrūks tevis – tagad es sabruku, bet Edvards kā vienmēr bija blakus un atbalstīja un mierināja mani.

Lai atbalstītu un palīdzētu Filam mēs nolēmām palikt vēl vienu dienu, par laimi šajās dienās Džeksonvilā bija neraksturīgi apmācies, un mēs varējām brīvi iziet ārā. Es uzkopu māju kopā ar Edvardu, tad nolēmām aizbraukt iepirkties, kad iezvanījās Edvarda telefons, zvanīja Kārlails – Dēls, jums jābrauc mājās, mums ir problēma. Renezme ir pazudusi…

0 komentāru

  • aiga teica:

    Ak Dievs, tu esi parspejusi mani…kaut kas traks….kss…labs es lasu otro reizi….!

  • Intrigante teica:

    Beigas ir satraucossa!
    gribas zinat turpinajumu!

  • Antra teica:

    Tik skaisti, bet gribās zināt, kas sekos tālāk!

  • fox teica:

    tik vienkārši,bet aizrauieši!! BRAVO!!!!

  • Aliala teica:

    Paldies, paldies :)

  • krista teica:

    riktigi labais! :)

  • kate teica:

    Piedod, bet manuprāt mazliet sviestaini :[, kas tas bija?! RENĒ NOMIRST UZREIZ PĒC TAM, KAD SATIEK BELLU, PLUSS BELLA AR VIŅU NEPARUNĀ VIENATNĒ. Liekas, ka kautkas ne pavisam nav ok. Vēl kautkas nesaskan ar to, ka mūžīgi saulainajā Floridā (Džeksonvilla atrodas floridas pss.) ir apmācies tieši tad, kad tur ir jābūt diviem vampīrīm..(wtf) Un man rodas jautājums: Kā var mainīties balss tembs un acu krāsa dēļ slimības? Manuprāt nebija labi..
    P.S. MANS VIEDOKLIS, nekā personiga. Par beigām (pēdējais teikums, laikam) gan atzinība, ieintreģēja :)

  • fox teica:

    katraum jau savs redzeejums! :)

  • Aliala teica:

    Kate, nekā personīga, katram savs viedoklis un tas ir tikai loģiski, ka nevisiem patiks. Svarīgākais ir tas, ka mani pašu apmierina rakstītais, jo es rakstu sev! :) Bet paldies par Tavu viedokli :)
    Par Renē nāvi un laiku divatā – Bellai vnk ir mazliet bail palikt ar mammu divatā, bet Renē nāve – liktenim nepavēlēsi, mēs nekad nezinam, kad mums tuvs cilvēks nomirs, vienu rītu jūs kopā dzerat kafiju, bet vakarā viņš neatgriežas, tā vietā tu saņem telefona zvanu, ka tev viņš jāiet atpazīt morgā.
    Balss tembrs un acu krāsa, tā kā viņa teica, ka slimoja ar kaut kādu tropu slimību, tad, kāpēc gan tai nevarētu būt šādas sekas.
    Realitātē kurā var pastāvēt vampīri un vilkači var notikt jebkas, bet citreiz vnk paveicas, kāpēc gan Bellai ar Edvardu nevarētu paveikties ar laikapstākļiem, vai tad viņi nav jau pietiekami cietuši?!

  • aiga teica:

    Aliala, patiesi vārdi!!!
    Es piekrītu tev, katram ir savs viedoklis un patika!
    Man piemēram, ļoti patika tavs darbs, tājā varēja iedziļināties un just līdzi!

  • Aliala teica:

    Paldies, Aiga, par atbalstu! :)

  • Sirsniņa teica:

    Man ļoti patika.. Super!
    Kad varēs sagaidīt turpinājumu? tev izcili sanāk.. ;)

  • Krista teica:

    SUPER!!!!
    Turpinājumu… :p

  • Marcha teica:

    GRIBU TURPINĀJUMU….. :) :D
    Baigi aizraujošs stāsts…
    mani ieintriģēja, kas piem. notika ar Nesiju… ;)

  • sinča teica:

    Aliala liels liels paldies!!!
    man ļoooti patīk tavi darbiņi…
    Ļoti gaidīšu turpinājumu!
    P.S.
    Pieskaiti sev vēl vienu fanu! :)

  • madara teica:

    ar nepacietību gaidīšu turpinājumu!!

  • Aliala teica:

    Turpinājums būs :)

  • Gabriela teica:

    Fantastiski!!! Tev bus man jaatsuuta pilnaa wersija!!! (wai arii jaapublicee un jaadod iespeeja uz graamatas waaka izluugties autograafu) Paldies, ka ieliki arii manu waardu! buchas un iedwesmu!!!

  • Aliala teica:

    Gabriela, uzraksti savu epastu, nosūtīšu tik tālu cik ir uzrakstīts. Stāsts vēl nav pabeigts. :)
    Paldies par iedvesmu, tā noderēs.

Komentēt

(Spamcheck Enabled)